Sākums » 2013»Marts»17 » Ar Marī par Strindbergu, vīriešiem un Dievieti
Ar Marī par Strindbergu, vīriešiem un Dievieti
10:52 PM
Taču ne jau pati „spēja būt labam” ir tas svarīgākais. Šādi vīrieši pie pirmās iespējas atskaitās, cik viņi labiņi. Pie viena neaizmirstot (kas arī ir tipiski), cik sieva ir nesaimnieciska, vai (biežāk) vīra brīnišķīgumu nepamanoša un nenovērtējoša. Lai cik jocīgi tas nebūtu, gadās, ka šādi gādīgie tēvi un vīri tiek ne tikai nenovērtēti, bet arī pamesti! Kādēļ? Tādēļ, ka viņi sievā redz to Dievieti, kas pieprasa rūpēties. Tā ir gan jāapmierina, gan jājūtas uz viņu dusmīgam, gan jāizlūdzas žēlastība. Vīrietis, kas izskatās kā īsts ģimenes galva, būtībā dzīvo patstāvīgās bailēs, viņam patstāvīgi vajag apstiprinājumu tam, ka Dieviete nesodīs.
Mēdz būt sievas, kas nespēj sevi identificēt ar šādu Dievieti, tādēļ viņai nākas grūti tādu nospēlēt. Piemērām to Dievietes aspektu, uz kuru vīrs dusmojas (kādēļ Tu tik dārgi izmaksā un pati tik maz nopelni?) – kad viņš to dara, sievai jāspēlē tāda kā pielūdzama duročka. Bet tad, kad vīrs stāsta, cik labi atkal pastrādājis un kādas dāvanas nopircis – viņai jābūt kā mammai, kas uzslavē savu centīgo puisēnu. Dažreiz tas ir grūti un sanāk šķiršanās.
No tā vien, ka izjūk laulība, vīra Dieviete nemēdz sākt uzvesties citādi, viņš atradīs par ko rūpēties, turklāt varbūt tas būs tieši tāds objekts, kas savas atkarības dēļ neleks uz ecēšām un neparādīs savas pazemojuma izjūtas šādas Dievietes lomā. Varbūt pat tādas nesajutīs. Bet varbūt būs laimīgs, spējot izpaust gan savu Mātes, gan Meitas lomu.
Man liekas, Strindberga Ādolfā, par kuru še jau vairākas reizes esam ieminējušies, ir kaut kas no šāda vīrieša, „kas rūpējas”. Šeit būtu vietā citēt Marī: "kāda tad ir šīs cīņas jēga? Cīnoties apmierināt Dievieti, bet tad ja šo cīņu neiztur, sajukt prātā? Tā tomēr ir tikai viena ģeniāla rakstnieka - Strindberga - interpretācija, viņš pats to pilnībā izdzīvo un pārdzīvo (līdz pat psihiskajiem traucējumiem - vai Viesturs kā psihiatrs tiešām to tulkotu kā Dievietes sodu ne tikai literatūras, bet arī autora gadījumā?)."
Cīņai starp Ādolfu un viņa Dievieti nevajag nekādu jēgu, kas apliecinātu kādas nākotnes vērtības vai vajadzības. Tā atspoguļo cilvēces kolektīvo un Ādolfa individuālo pirmā dzīvības gada pieredzi. Turklāt prātā sajukšanai, tajā skaitā Strindberga interpretācijā, ir nevis „neizturēšanas”, bet „padošanās” funkcija . Ādolfs padodas tam Dievietes objektam, kas neprasa par viņu rūpēties un kas ir tik mātišķs, ka kā tāds mīksts spilvens spēj izturēt arī psihotisko Ādolfu, kurš trako kreklā jūtas kā atgriezies mājās.
Man liekas, Laurai bija gan apnicis viņas neirotiskais rotmistrs, gan viņa arī izjuta savu ekskluzīvo varu – man atliek tikai ar roku pamāt un viņš sajuks prātā! – kā arī bailes no šīs varas. Nevar teikt, ka Sandra Zvīgule JRT izrādē kā pēc notīm nospēlētu tādu Lauru, kas kā pēc notīm spēlē uz sava vīra vājībām. Viņa nevis izbauda, kādu vētru vīra psihē izraisa katra viņas pauze vai aizgriešanās (ārprātā novešanas tehnoloģija), bet ir raudulīga, reizēm viņa pat lūdzas. Tomēr apnikums ņem virsroku – ilgāk par viņu līdzšinējās laulības laiku vīra Dievieti spēlēt viņai nav spēka. Un viņa nevis aukstasinīgi nogalina, kas varētu būt viens variants, viņa vainīgi lūdzas, līdz iegūst pārliecību nodarīt lietas līdz galam. Viņai ir apnicis viņas Ādolfs un lai viņš iet uz vienu vietu.
Jā, Marī, es tiešām domāju, ka Ādolfu Strindbergs lielā mērā ir norakstījis no sevis un arī viņa dzīves psihotiskās epizodes jāsaprot kā padošanās, iekrišana Dievietē, atvaļinājuma paņemšana no rūpēm par šo Dievieti. Un par to, ko Jūs rakstāt, citējot Strindbergu: "Esmu viņu (sievu Siri) sitis tā, ka viņa kļuvusi apzinīga māte, un tagad uzdrošinos atstāt bērnus pie viņas, kopš esmu padzinis kalponi, ar kuru kopā viņa dzēra un maukojās". - ja kāds sit Dievieti, tad viņš uzkrāj vainas sajūtas. Tas var kādu laiku notikt bez ļaunām sekām, līdz mērs ir pilns, un tad Dieviete sāk atriebties un sodīt.
Sirī, izskatās, ir bijusi pilnīgi citāda Dieviete, un viņa gaužām maz ir interesējusies par to, ko viņas vīrs viņā redz un ar ko viņš viņā cīnās. Varētu būt, ka Strindberga cīņa kādu laiku viņa sievas interesējusi, bet tikai kādu laiku, tam ritot, arvien īsāku un īsāku. Interesantais visā šajā stāstā par vīrieti un viņa aprūpējamo Dievieti ir tas, ka brīdi, kad šis vīrietis izjūt šo attiecību ar sievu kā Dievieti objektīvo bezjēdzīgumu, viņš zaudē dzīves jēgu. Izrādās, nepieciešamība regulāri piepildīt ledusskapi ir bijusi tā dzīves jēga, veids, kā justies labam pašam savās acīs. Tas var būt ļoti depresīvi, ļoti alkoholiski, bet var būt arī psihotiski...
Turpinot citēt Marī: „Interesanti, ka režisori jautājumu, kurš, kuru paved, piemēram, "Jūlijas jaunkundzē" interpretē tik dažādi, bet summa no šīs saskaitāmo kārtības nemainās, ja uzstādījums paliek vecais - kurš kuru? Un jebkura uzvara ir tikai šķietama...” Strindberga māte, kā zināms, bija kalpone, bet tēvs – aristokrāts. Jūlijas jaunkundzē viss ir otrādi, bet tas jau tikai parāda divus Strindberga Dievietes veidolus – viena kundze, otra kalpone. Uzstādījums ir vecais – nevis tikai kurš kuru?, bet arī kā izveidot attiecības ar šādu aprūpējamu, bet sodīt spējīgu Dievieti? Un ar režisoriem un viņu „čuju” nereti ir tādi brīnumi, ka tik turies, sevišķi pie tik klusējošas un mazprasīgas publikas kā mūsējā.
„Bet ja cīņu godam iztur 25 gadus kā "Nāves dejā", un turpina vēl pēc tam. Tad taču varētu cerēt, ka Dieviete paēdusi un laimīga, un nesodīs. Ja vien skatītājs neredzētu, ka visa šī "deja" gatavā sodība.” Dieviete jau kāda ir, tāda ir, to nevar mainīt dzīves notikumi, tikai cilvēks pats var mainīties. Viņš var atrast kādu jaunu līgumu ar šo Dievieti, kaut kā ar viņu izrunāties un sarunāt. Bet tas prasa laiku un reizēm laika līdz pēkšņai nāvei izrādās par maz.
„Viesturs šeit reiz rakstīja, ka vīrietis dzemdēt nevar un, šķiet, Zane viņam oponēja, ka var gan. Es arī uzskatu, ka vīrietis un jo īpaši radošs vīrietis (jebkurā jomā radošs - ne tikai mākslās) var dzemdēt.” Var jau par dzemdēšanu nosaukt visu ko, arī rakstīšanu, bet jautājums ir – ko var asociēt (iedomāties, saistīt) Dievieti? Vai rakstošu, komponējošu, ēst gatavojošu vīrieti var? Vai viņš pats sevi var?
Nu nevar tak, tikai sieviete var būt Dieviete, (spēlēt tās lomu), cilvēki (vīrieši un sievietes) iztēlojas sevi kā viņas dzemdētus, tajā skaitā visādos fantastisko veidos, uzburtus. Tādā veidā sieviete gan iegūst varu, gan nokļūst lomā, kas ne vienmēr ir viegla, patīkama un interesanta visai dzīvei.
Un tagad vēlreiz – kas ir visbīstamākais punkts? Tas, kurā vīrietis ar augstāk minēto problēmu sāk pieņemt, ka Dievietes varbūt nav, ka tā var nebūt, ka var jau dzīvot tik nost, aizmirstot par viņu. Šajā punktā ne tikai dzīves jēga aizlido (ar ko es visu mūžu esmu nodarbojies? Vai mani tagad var sākt aizraut kas cits?). Pats galvenais – piezogas tādi psihiski stāvokļi, par kuriem vīrietis agrāk pat iedomājies nebija. Var jau nesaukt to par Dievietes sodu, bet tāds tas ira. Ja Tu nenodarbosies ar mani, tad ar ko gan Tu varētu gribēt nodarboties?
Vispār, pilnīgi "neaiztikta" Dieviete ne tikai neatstāj vietu bērniem; tā ir reizē esamība un neesamība, dzīvība un nāve. Pat bezdibenis un pūķis ir Dieviete, kurai jau ir pielikts klāt radīšanas darbs. Jo krāsaināka, jo vairāk kontūru, jo vairāk darba pielikts, kaut gan bezgalība un enerģijas avots aiz tā visa. Tāda "spītnieces savaldīšana" varbūt sanāk, bet ne iznīcināšana, jo bez viņas nevar.
Man arī bija jādomā par to, kā tas ir mēģināt uzmest Dievietei, un droši vien pa laikam tā izdaru. Arī ienāca prātā par to, kā to savā ziņā izdara Noids Strindberga "Tēvā". Sākumā liekas smieglīgi tā viņa po***istiskā attieksme:
-- Tu taču viņu solījies precēt. -- Katram jau tā jāsaka.
Bet tomēr stulbi. Tā pēc jau ir teiciens "po*** boļno".
Citēju Marī " Bet pārmēru Dievietes vara, kādu to apraksta Strindbergs un Rudzītis, arī bērniem īsti vietu neatstāj, viņi iesprostoti kaut kur starp tēva bailēm un mātes cenšanos šīs bailes remdēt."
Es par to mātes cenšanos tās tēva bailes remdēt. Ir jau tā Dieviete arī pašā sievietē reāli, ne tikai vīra iedomās. Protams tās Dievietes jau nesakrīt detaļās, vīram to Dievieti nosaka attiecības ar māti pēc piedzimšanas, savukārt sievā esošā Dieviete ir programmejusies dievsvienzinkādos mantojumos. Varētu būt, ka sievas Dievietei tās vīra bailes no Dievietes tīri labi patīk - tā ir vara. To varu var baudīt. Tur ir kās varas baudīšanas instinkts - varbūt saistīts ar izdzīvošanu konkurences apstākļos. Ja sieva ļaujas pārāk savai Dievietei un ja vīram
Dabaszinātniek, ar citu lomu meklēšanu nedomāju atteikšanos no bērniem. Bērni dzimst, un tas ir skaisti un pareizi. Bet pārmēru Dievietes vara, kādu to apraksta Strindbergs un Rudzītis, arī bērniem īsti vietu neatstāj, viņi iesprostoti kaut kur starp tēva bailēm un mātes cenšanos šīs bailes remdēt. Strindberga vecākā meita ir sarakstījusi autobiogrāfisku grāmtau, tur ļoti daudz par šo.
Citi neraksta, nu tad es te drusku vel padomāšu. Šoreiz par labajiem vārdiem un uzmundrinājumiem, ko mēs varam viens otram dot.
Cik saprotu, liet tāda, ka vīrietis un sieviete pamatā starp 20 un 30 gadiem izveido attiecības, jo daba liek sagādāt pēcnācējus. Lai tas tā notiktu, daba ir ieprogrammējusi, ka satiekoties un nonākot tuvumā, abos rodas laimes sajūta. Ir saprotami, ka jauniem cilvekiem šķiet, ka to laimes sajūtu izraisa tas otrs. Bet, patiesībā tā jau nav, tā laimes sajūta ģenerējas katrā pašā tadēļ vien, ka ir kopābūšana ar pretējo dzimumu, tā daba nodrošina pēcnācēju rašanos. Kam tā nav, tie izmira. Protams, izveidojot attiecības, notiek kaut kāda šķirošana, kas labāk patīk, kas ne tik ļoti, bet tā lielā laimes sajūta rodas no kopības ar pretējo dzimumu kā tādu - lai arī jaunajam pārim tā šķiet, ka tieši partneris ir tas laimes radītajs.
Ja mēs atzīstam to, tad iznāk, ka vīrs vienkārši ir izmantojis sievu un sieva ir izmantojusi vīru, lai abi tiktu pie bērniem. Tā nu tas ir. Un, kad pāriet ta laimes sajūta, tad jāsaka paldies par šo iespēju, nevis jāsāk pārmest otram, kur tā laimes sajuta ir pazudusi. Jo to vienkārši daba pēc kāda laika izslēdza - tā tā pasaule ir iekārtota.
Ko darīt talāk. Var gānīt partneri un kritizēt. Bet var cienīt un atbalstīt, ka tāds ir. Saprast, ka pertneris nav radīts tam otram, bet ir pats par sevi, ir bijusi tikai sadabība noteikta mērka - bernu sasniegšanai. Ja to saprot, tad var attīstīt sevī pateicības jūtas, cieņu, vēlmi atbalstīt. Ja to nesaprot, tad var bojāt dzīves kvalitāti, gānoties uz to otru. Jā, un var izmantot tās VR minētās bailes.
Man radās komentārs par "Ja Tu nenodarbosies ar mani, tad ar ko gan Tu varētu gribēt nodarboties?" Vai tas vairāk ir raksturīgs daļai tautu. Piemēram R-valstīs mazāk jeb Dievietes sods izpaužas savādāk? Tas dabiski un skaisti, ka vīrietis fiziski rūpējas par sieviete un sieviete uztur viņu savienību garīgi. Ja tāda ir Dievietes loma, tad taču viss kārtībā. Taču manuprāt cauri gadsimtiem, varu un uzskatu maiņai reālajā dzīvē kā tāds vēstījums caur "kluso telefonu" pāri palicis slēdziens - sievietei un vīrietim jabūt kopā, jo tas ir normāli.
Otrs komentārs - jautājums. Ko darīt sievietei ar vīrieti, kuram "nepieciešamība regulāri piepildīt ledusskapi ir bijusi tā dzīves jēga, veids, kā justies labam pašam savās acīs"? Izmantot vai pamest, taču baidoties, jo tad var iestāties sekas - "Tas var būt ļoti depresīvi, ļoti alkoholiski, bet var būt arī psihotiski..."
Man sagribējās, Mari rakstītā iespaidā, vēlreiz paformulēt šīs tēmas domas.
1. Mēs esam bioloģiskas būtnes un mums ir divi eksistenciālu uzdevumi ieprogrammēti: 1) nodrošināt savu vielu maiņu; 2) sagādāt pēcnācējus.
2. Pēcnācēju sagādāšanas un aprūpēšanas instinktam viena neatņemama - būtiska komponente ir bailes (pielūgsme, cieņa) no Dievietes.
3. Ja bailes no Dievietes ir pārāk mokošas, vecim var rasties doma dzīvot bez dievietes, it kā tā nebūtu. Bet atteikšanās no Dievietes bijāšanas nozīmē atteikties no pēcnācēju radīšanas instinkta realizēšanas. Un tas tad ir tik ļoti šķērsām bioloģiskajam uzdevumam, ka tur var parādīties šausminoši apziņas stāvokļi, ar kuriem ta dVR arī biedē pēdējā rindkopā.
4. Bet liet ir tā, ka bailes no Dievietes ir tikai viena komponente. Ir vēl komponente: prieks par bērniem, vēlme viņus samīļot, apčubināt, aprūpēt, parādīt pasauli, kopā ko piedzīvot. Arī ši komponente - vecāku loma kalpo pēcnācēju radīšanas instinkta realizācijai.
5. Tāpēc viena tehniska vilība būtu, ja bailes no Dievietes pārāk moka, koncentrēties vairāk uz vecāka lomu, jo tā jau arī ir kalpošana Dievietei. Tipa uzskatīt, ka patstāvīga (no Dievietes labvēlības neatkarīga) dzīves prieka izstrāde sevī patiesība arī ir kalpošana Dievietei, tikai viņa blēde to negrib atzīt, viņa grib to primitīvo varu.
6. Vai ir vēl kādas citas lomas, kurās var aizmukt no Dievietes bijāšanas. Nu, ar pēcnācēju radīšanu saistīta ir vecāku loma, tāpēc tā ir efektīvāka, tā pa tiešo klapo pēcnācēju radīšanas instinktam. Vēl jau var palikt par vecpuisi - bija tāds Klibais Jurks Jaunsudrabiņa Baltajā grāmatā. Zinu darbā sev kādus trīs kolēģus, tā ap 50 un 60 gadiem.
Bet man tāda sajūta, ka es atkal vienu un to pašu rakstu, atvainojos.
Paldies! Daudz sapratu, arī par sevi - kāpēc kādu brīdi tas šķiet vilinoši, līdz notver sevi uz robežas starp ignorējošu varas izbaudīšanu un visus iesaistītos pazemojošu žēlumu, iesprūdušu cirkulārajā laikā Un tad ir tā, kā Dabaszinātnieks raksta - vai nu izaudz līdz kādai citai lomai (Vecāka loma gan nav vienīgā) vai griezies tajā cenrifūgā.
Citēju atkal VR."Un tagad vēlreiz – kas ir visbīstamākais punkts? Tas, kurā vīrietis ar augstāk minēto problēmu sāk pieņemt, ka Dievietes varbūt nav, ka tā var nebūt, ka var jau dzīvot tik nost, aizmirstot par viņu. Šajā punktā ne tikai dzīves jēga aizlido (ar ko es visu mūžu esmu nodarbojies? Vai mani tagad var sākt aizraut kas cits?). Pats galvenais – piezogas tādi psihiski stāvokļi, par kuriem vīrietis agrāk pat iedomājies nebija. Var jau nesaukt to par Dievietes sodu, bet tāds tas ira. Ja Tu nenodarbosies ar mani, tad ar ko gan Tu varētu gribēt nodarboties?"
Šitais mani kādreiz dikti interesēja. Risināju to sekojošā veidā - ar prātu :). Man tā Dieviete ir svarīga pēcnācēju radīšanas dēļ - to var ar prātu jau saprast - visi tie valdzinošie sieviešu pupi un vidukļi un kas tur vēl zemāk. Bet tad tie pēcnācēji ir jāievada pasaulē - jāaudzina. Bet ko es varu viņiem labu iemācīt, ja pats pinos savās bailēs no Dievietes. Nu tad tieši bērnu dēļ var intensificēt savus hobijus - slēpot, braukt ar vējadēli, ņemt bērnus tajos hobijos līdzi, drāzties lejā pa Alpu nogāzēm kopā ar berniem, parādot - dzīvē ir daudz priekapilnu baudu. I pašam prieks, i pa berniem esmu parūpējies. Pats mācos priecāties par dzīvi un arī berniem to mācu, cik nu pats protu. Nu kaut kā tā....
A ko darīt ja bērnu nav, bet ir attiecības ar sievieti. Gādāt bērnus, vai meklēt citu sievieti, ar ko var būt bērni. Pēcnācēju radīšanas instinkts - tā ir bioloģija - tā ir jāciena.
Es te tā mēģināšu salikt pa punktiem pa savam, kā nu saprotu.
1. Bailes no Dievietes ir viens būtisks mehānisms, kas nodrošina vīra rūpēšanos par sievu un bērniem – tā tas ir bijis gadu simtiem. Ja tās bailes ir samērīgas – tās tad disciplinē un kaut kādā ziņā var būt produktīvas – veči mazāk palaidņojas.
2. Baiļu no Dievietes intensitāte tiek lielā mērā noteikta dzīves pirmajā gadā. Ja māte ir dusmīga uz dēlu – viņa var tā to ietekmēt - iebiedēt, ka viņš visu atlikušo dzīvi mēģinās Dievieti darīt laimīgu – lai izdzīvotu – citādi būs mežonīgas eksistenciālas bailes. Un visu laiku mēģinās saņemt apliecinājumus, ka ir gana labs.
3. Tāds vīrs savu Dievietes redzējumu projicēs uz savu sievu – gribēs no viņas saņemt apliecinājumus, ka ir gana labs. Bet sieva ir aizņemta ar savām lietām, spēlēt šādu Dievietes lomu viņai var nebūt spēka.
4. Tad vīrs nesaņemot apliecinājumu, ka ir gana labs, var mēģināt pasūtīt Dievieti (protams savu, sevī ieprogrammēto) divas mājas tālāk. Bet tas ir risks, jo tad vīrs noliedz sevī eksistenciāli būtisku daļu (pēcnācēju sagādāšanas un aprūpes instinkts ir ļoti būtisks), tas var izraisīt smagas psihiskas sekas.
5. VR piedāvā vīrietim ar tā Dievieti sarunāt kādu risinājumu un nepasūtīt to divas mājas tālāk, bet arī neprojicēt uz savu sievu, reizēm varot dzīves laikā paspēt to sarunāšanu. --------- Savukārt, kādi ir tie mehānismi, kas sievietei liek uzturēt vīrietī bailes no Dievietes, kas liek nonākt izmisumā, redzot, ka vīrs nevis baidās no Dievietes, bet vienkārši viņam tā sieva patīk no psiholoģiski patstāvīga vīrieša skatupunkta – tur atkal ir citi stāsti, domāju tanī skaitā arī no bērnības.
Es te ne par Strindbergu, bet jauno latv. filmu Sēņotāji. Tas arī par "mūsu" tēmu! Tik varbūt mākslinieciski vārgāk. Pārdomājot ienāca prātā tā neizvērstā epizode par kolēģa pašnāvību. Var tak būt, ka arī tāds māmiņas Varonis bijis. Bet iedzēris foto attīstītāju... (homēriski smiekli no VR puses)
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
