Ziemassvētki. Tos sagaidot un pavadot daudz novēlējumu, interviju un runu. No tā visa visvairāk pārdomu radīja arī šīs mājas lapas komentāros pieminētā arhibīskapa Jāņa Vanaga intervija "Lauku avīzē” - http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/intervija/?doc=69714 Intervija tika plaši tiražēta, intrperpretēta, komentēta. Viens no lakoniskākajiem kopsavilkumiem, kas sadedza sarkanas uguntiņas manī, bija apollo.lv – „Visā pasaulē piedzīvotās krīzes cēloņi galvenokārt slēpjas nevis finansiālās problēmās, bet aplamos ideālos, no kuriem redzamākais ir Rietumu pasaules kultūrā popularizētais pašpietiekama un pašpiepildīta cilvēka tēls, kas ne no viena nav atkarīgs un nevienam nav pateicību parādā.”
Šīs interpretācijas uzkarsēts, devos uz LA mājaslapu, pie saknēm: ...[Rietumu pasaules]... ideāls ir pašrealizējies, pašpietiekams cilvēks, kas ne no viena nav atkarīgs, nevienam nav pateicību parādā, kas visu sasniedz pats un var dzīvot pats sev. Ja nu viņam otrs cilvēks ir vajadzīgs, tad tikai priekš seksa... Lai tā dzīvotu, ir vajadzīga pašam sava nauda, daudz naudas. Tāds ideāls visu dzīvi orientē uz karjeru, uz pelnīšanu, par katru cenu, pat aizmirstot godu un citus pagrūžot malā. Protams, daudzi šim mērķim pat tuvu nepienāk. Vairāk ir malā pagrūsto. Taču, ja mums būtu tāda iespēja, vai mēs negribētu tā dzīvot? Ja gribētu, tad vai esam gatavi sākt domāt un darīt citādi? Piemēram, atjaunot dzimtu saites? Ja katrs ģimenes loceklis grib dzīvot par sevi, bērni aiziet no vecākiem, brāļi no māsām, un tad iznāk, ka saimniecības izdevumi ir divkārši vai trīskārši, vai pieckārši. Dzimtai kopā izdzīvot ir vieglāk. Taču, lūk, attiecības bieži nav tādas, lai gribētos turēties kopā. Tas atkal ir garīgs jautājums, kur vajadzīga dziedināšana. "
… pašpietiekams cilvēks … neatkarīgs …nauda … karjera … pagrūstie malā … dzimtai kopā …” – ak tu dieviņ, cik daudz te būtu ko iebilst, prasīt precizējumus, kritizēt, strīdēties un pat sašust. Tomēr gribas arī ieturēt pauzi – arhibīskaps taču ir augstākā luteriskās baznīcas autoritāte Latvijā! Vai gan ir labi tā attiekties pret autoritātēm - domāju?
Nāk prātā tās reizes, kad esam tikušies – pārsvarā jau TV pārraidēs, bet vienreiz arī kādā Konsistorijas organizētā seminārā. Nogurušām acīm, bet redzams – ārkārtīgi izturīgs cilvēks, misijas stiprināts sava krusta nesējs. Tikpat kā bez personiskām reakcijām. Atceros, kā viņš kādreiz nepadevās, pat Dainas Jāņkalnes šarma izaicināts - viņa toreiz tincināja, kā esot bijis būt jaunam skolotājam starp vidusskolniecēm…
Tomēr personisko jau nevar nekur ieslodzīt – te nu viņš nāk ārā kā Upura lomas un atgriešanās pie dzimtās Ūras slavinājums. Kaut kas pirmskristīgs un antijūdaisks, matriarhāls. Varētu likt daudzas dusmīgas izsaukuma zīmes, bet paliek žēl. Jo matriarhālajam pūķim galvas ataug tieši tur, kur tās vismazāk gaidītas. Svētā Antonija kārdināšana un svētā Jura cīņa ar pūķi – arī šīm Baznīcas autoritātēm savulaik nav bijis viegli, bet pateicoties viņu cīņām, mēs tagad kaut ko saprotam par sevi un dzīvi. Gan jau Jāņa Vanaga cīņa ar kaut ko arī mums māca un vēl mācīs – tādēļ būsim iecietīgi pret viņu un gan jau arī viņam pateicīgi.
Atceros, kad tika diskutēts par Eiropas Savienības konstitūciju, Vatikāns lika priekšā ietvert tajā frāzi, ka Eiropa ir teritorija, kura attīstījusies uz kristīgo vērtību bāzes. Protams, politisku apsvērumu dēļ priekšlikums tika noraidīts, bet ne tas šeit svarīgi. Šis „pašpietiekamais utt... cilvēks” taču ir tiešā kristietības konsekvence, tās darbības rezultāts un Baznīcas ietekmes kronis! Tāda cilvēka izaudzināšana daudzkārt attaisno visu to negatīvo, kā nav trūcis Baznīcas vēsturē!
Tikai nevajadzētu sajaukt kopā divas lietas – lepnumu par savu audzinājumu ar nepieciešamību palīdzēt tiem, kam nav veicies, kas vēl ceļā vai kas nokluvuši attīstībai pretējā ietekmes zonā – atkarībā. Tā ir liela kļūda – sajaukt abus A kopā, kur nu vēl pretnostatīt. Tās ir cilvēka dzīves divas daļas – attīstība un atkarība.
Turklāt šodien, kad eiropeiskais cilvēks ir tiktāl pakāpies kalnā un attīstījies, viņam ne mazāk kā senāk, bet iespējams – vēl vairāk ir vajadzīgi stiprinājumi, ceļazvaigznes un atbalsts, lai nenkokristu. Ja Baznīca grib to sniegt, tad tai jāiet līdzi dzīvei, nevis jāļaujas tikt izmestai no ratiem, lūkojoties uz dzīvi tikai no dzīves pabērnu pozīcijām. Nešaubīgi, katrai no Baznīcām un visām kopīgā ekumēniskā kalpošanā ir gana resursu, lai sev izvirzītu un sasniegtu arī šos augstos mērķus. Bet – vai tas notiks?
Skatījumu skaits: 1125 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 5.0/2 |
Kāda doma par pašpietiekamību, kaut arī varbūt ne tik ļoti ar šo blogu saistīta. Vai pašpietiekami cilvēki vispār mēdz precēties, veidot ģimeni? Man ir tāda sajūta, ka pārsvarā precēšanās vismaz neapzinātais motīvs ir kaut kāds liels deficīts, ko cilvēks neprot citādi kompensēt, un tad tiek radīta ģimene ar visām tās problēmām.
Ziemassvētku vakarā, iznākot no dievkalpojuma Dubultu baznīcā, prātoju, ka neuzrunāja mani ne vietējais sprediķis, ne publiski nolaisitais Vanaga Ziemassvētku sveiciens. Iespējams, esmu pārāk pašpietiekama:) Taču, manuprāt, ne jau kāda arhibīskapa personība un domugājiens ir tas, kas sagraus ticību. Diemžēl - ne arī stiprinās. Bet vai var pastāvēt ticība pašpietiekama cilvēka galvā vai varbūt -sirdī? No intervijas izriet, ka diez ko nevar viss. Tad kur ir izeja? Ignorēt baznīcu pat Ziemassvētkos, jo tā nespēj dot tev garīgu pārdomu brīdi? Kad bijām jau uz ielas, paskatoties atpakaļ uz izgaismoto skaisto celtni, no kuras vēl plūda gan ērģeļu skaņas, gan cilvēki, sapratu, ka ne jau dēļ mācītājiem nākam uz šejieni, jo tie jau tomēr ir tikai cilvēki, lai arī sevi par Dieva vietniekiem dažkārt iztaisa. Jēga ir mirkļa noskanā un kopības sajutā - ar sanākušajiem jūrmalniekiem, ar vēlmi smelties spēku un ticību. Un pirmkārt, spēku sevī un ticību sev, lai arī cik individuālistiski tas neskanētu. Lai jums visiem pietiek spēka un ticības arī jaunajā gadā!
Vēl neliels, bet svarīgs novērojums. Mācītāji (kur nu vēl virsgans) pret jebkuru savas draudzes locekli izturas kā pret mācāmo, no augšas. Ne kā līdzīgs pret līdzīgu, kaut arī ar atšķirīgām zināšanām, kā psihoterapeits.
Kāds smalks izsmiekls. It kā tik patriarhālās baznīcas galva, izrādās, iekritis matriarhālismā! Jautājums, kas ir un kas nav kristietības konsekvences. Nu, droši vien taču tagadējā Rietumu civilizācija ir kristietības, sevišķi protestantisma, konsekvence. Īsti neesmu izpratusi pēc Bībeles, kāpēc M. Vēbers tieši darba ētiku uzskata par protestantisma un līdz ar to mūsdienu civilizācijas stūrakmeni. Individuālisms ir protestantiska lieta: cilvēks 1:1 ar Dievu. Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver. Pats sūdzi Dievam bez starpniekiem savus grēkus un atbildi par tiem. Par cīņu ar tiem. Vai ne tāpēc arhibīskaps grib kļūt par katoli. Bet tiešām, lai nevelk sev līdzi visu baznīcu.
Man šķiet, ka nenotiks... Nākamie arhibīskapi pilnībā būs bez personiskām reakcijām, ne tikai gandrīz bez tām. Ir aizraidīti tie, kas bijuši dzīvi.
Tie, kas savulaik ir dzimuši vai kādu citu iemeslu dēļ glābušies Baznīcas klēpī, ir jau aizgājuši tālāk (bez īpašām sistēmām). Un droši vien, ka viņiem Baznīca nemaz nebūs vajadzīga, vismaz ne tāda ar tērpu parādēm un grezniem, dārgiem dievkalpojumiem, kas nodod mesidžu, ka mēs esam Dievam dārgi, bet tārpi.
Turklāt daudzi aizgājušie ļoti daudz dara, lai veselīgi un jēdzīgi palīdzētu tiem, kam nav laimējies ar vidi, kurā tie nākuši pasaulē; daudz vairāk nekā spēj izdarīt milzīgā, smagnējā Baznīca.
Viss notiek tātad.
Vienīgi var būt risks izveidot daudz mazu sektu, kur visi skatīsies vienā mutē.
Bet es piekristu tai ziņā, ka viss, ko ir darījis vai teicis arhibīskaps ir ļoti daudz licis domāt un visādi justies. Un tad jau parasti kaut kas notiek.
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
