Pēc seansa, „Stockmanā” iepērkot kārumus vēlām piektdienas vakariņām, satiku sen nesatiktu kolēģi, dermatovenerologu, apmērām mana „iesaukuma gada”. Smaidīgu un labi koptu, viņš arī no „Nimfomānes”. Nu kā? – jautāju, kā tad var nejautāt. Viņš atbildēja ar daiļrunīgu sejas izteiksmi, kura nedarītu kaunu aktierim no jebkura pantomīmas teātra pasaulē. Nedaudz vilšanās, nedaudz garlaicības, nedaudz mājienu uz – kas gan mums (!) tur tāds jauns? Bet arī apmierinājumu par notikušu socializāciju un pieslēgšanos kārtējai pieredzei, kas palīdz būt gan smalkiem ļaudīm, gan foršiem čomiem, gan – ko tur slēpt – arī sociāliem dzīvniekiem pēc Strindberga.

Par šo satikšanos rakstu tādēļ, ka uzreiz pēc filmas visumā jutos līdzīgi savam medicīnas kolēģim. Taču tad manī ļoti aktīvi ieskanējās kas cits – izbrīns un jautājumi par savu žāvāšanos. Kā manī var rasties garlaicība par to, kas redzēts uz ekrāna, ja tur bija arī tik daudz perfektu ilustrāciju manām teorijām? Varbūt tā ir kāda mana aizsardzība – negribu, negribu, negribu redzēt, tieši pierē iesistu patiesību? Uzreiz neatbildēšu par garlaicīguma ģenēzi, nedaudz pastāstīšu, kurā brīdī tā radās.

Vīrietis savāc pie sevis sievieti no ielas, viskonkrētākajā un arī plašākajā šo vārdu nozīmē. Šķiet, Dita Rietuma kaut kur kādā kārtējā nepietiekoša apjoma rakstiņā rakstīja par šo vīrieti kā par „aseksuāli”. Ja maz vietas, var jau izlīdzēties ar šādu apzīmējumu, bet tas uzdod vairāk jautājumus kā atbild. Kaut vai – kāds ir šī vīrieša motīvs savākt uz ielas guļošu asiņojošu sievieti, ja tas nav seksuāls? Tādu sievieti, kas tomēr atsakās no ātrās palīdzības un policijas izsaukšanas.

Tālāk (sieviete iznākusi no dušas, sasegta un dabūjusi tēju) notiek kas tāds, kas ļoti atgādina sadzīviskotu psihoterapiju, sieviete stāsta, vīrietis interpretē, izmantojot metaforas no makšķerēšanas prakses, kur makšķerniece (nevis zivs) ir šī tieši šobrīd savainotā un kopjamā, Geinsbūras spēlētā sieviete. Vai arī no mūzikas teorijas, Bahs un polifonija. Tas būtu interesanti, ja tā būtu rādīta kā īsta terapija. Un tas būtu interesanti, ja tiktu rādīts, kā iedzērušais ķirurgs Raviks savāc pie sevis apjukušu meiteni uz kāda no Parīzes tiltiem (Remarks, Triumfa arka). Bet te – „aseksuālis”, vientuļš vīrietis virs piecdesmit. Impotents lūriķis? Pašpasludināts svētais? Vientuļš vilks? Laikam jau visdrīzāk „mūžīgais jūds”, reinkarnējies šeit no Vecās Derības, tomēr nespējošs apvienot patriarhu laika un modernās intonācijas savā reālās personas uzvedībā. Bet pūlas – noteikta, zema balss, ieinteresētība. Taču nav gana daudz paužu, daudznozīmības, svētuma un brīnuma gaidu arī nav.

Padomāju – varbūt man neērtības sajūtu rada redzamās patiesības amatieriskums? Kurš varbūt tomēr ir šķietams un tiek izmantots kā smalks māksliniecisks paņēmiens, kas dod filmai „vienkāršības”, „nesamākslotības” un antiholivudiskas uzticamības, nevis mācību filmas auru. Līdzīgi kā filmēšana ar rokas kameru un taupība attiecībā uz specefektiem iepriekš?

Ja tas būtu amatieriskums tikai attiecībā uz kino lietām, tad es ticētu, ka tas ir stils. Bet amatieriskums ir arī sievietes seksualitātes atspoguļojumā, tas tiek raksturots kā vīrišķs un es tam varu pievienoties. Bet vispār tā sievišķā seksualitāte ir tik plastiska lieta, ka izteikta vīrišķos vārdos vai parādīta uz ekrāna, tūliņ pat izslīd no uztveres un kārtējo reizi mēdās aiz stūra – nekā, neuzminēji! Tomēr vīrišķie skatījumi ir vajadzīgi - kā tādi orientieri, lai kaut kā to sievišķo ierāmētu, noķertu, mēģinātu apjaust. Tas ir līdzīgi kā ar histērijas pētīšanu – tās simptomi mainās, bet „traucējumu” mērķis paliek.

Šeit atkal iespējama atruna – sieviete iemāna stāstā par savu seksualitāti gan „mūžīgo jūdu”, gan pašu fon Trīru - nu gluži kā tāds makšķernieks ar mušiņmakšķeri. Un nav jau daudz variantu – vienīgi drīkst jau arī „nepiekosties” un sūtīt meklēt citus muļķus. Fon Trīrs piekožas, viņš seko Džo stāsta patiesībai ar tādu kā jauna psihoterapeita empātiju un ticības degsmi. Viņš seko tam, kā tā mēģina atkārtot miljoniem sieviešu meklēto – aizstāvi, kas ticēs un kas glābs, Tēvu. Un izveido stāstu, lai Tēvs savu atbildību sajustu. Tāds vīrietis, kas jūtas pagodināts, ka tiek uzaicināts šādai lomai un kalpo tajā. Vīrietis, kurš domā, ka viņš ir režisors, lai gan patiesais filmasrežisors ir jaunā sieviete, Džo.

Naivi ir arī tas, kā tiek parādīta Džo tēva, ārsta, nāve no alkohola delīrija. Pirmkārt, šodien no šīs diagnozes slimnīcā mirst ļoti reti. Septiņos gados, kopš biju Straupes slimnīcas galvenais ārsts (1987 – 1994) mums nenomira neviens. Otrkārt, nemirst jauni un somatiski stipri cilvēki, kāds rādīts meitenes tēvs. Un, treškārt, alkohola delīrijam ir cita klīniskā aina.

Es pieņemu, ka fon Trīrs varētu nemaz negribēt uzņemt precīzu delīrija atspoguļojumu, viņš varētu uzskatīt, ka viņam ir tiesības izdomāt to pašam. Un es viņam piekristu – ok, lai būtu, tur ir kāds knifs, kāda ceļa zīme tajā izdomātajā – kā meita sēž pie tēva gultas, kā viņš raustās krampjos, aptaisās un nomazgāts mirst. Guļ gultā, ar marles saites apsietu apakšžokli, lai neizskatītos smieklīgs zārkā ar vaļā palikušu muti. Dīvaini, mēs īsā laikā jau atkal uzduramies Skalbes Bendes meitiņai.

Reiz bij viens bende, un tam bij meitiņa. Viņš darīja, kā visi bendes dara. Bet reizēm, kad viņš bija izgulējis grūto dzērumu, kādā tas pavadīja savas dienas, tas ņēma uz ceļiem savu meitiņu, un kāda skaņa viņa kaklā meklēja vārdus. Viņš bija kā aizsmakusi dzeguze, kura grib kūkot, un tas bija briesmīgi.

Meitiņa auga.

Viņai bij sarkani mati, un visi jau pa gabalu varēja redzēt, kur nāk bendes meitiņa.

Viņa auga viena. Visi no viņas bēga, un viņai bij vaļā tik sētu spraugas, pa kurām varēja redzēt, kā saules puķes zied svešos dārzos.

Bende pārdzērās un nomira. Iznācis no kabaka, viņš pakrita uz ielas. Zilas liesmas kāpa viņam pa muti, un neviens viņu necēla augšā.

Nakti to pavadīja uz kapiem karakalpi ar lāpām un zobeniem. Zārkam gāja līdz tikai bendes meitiņa, nodūrusi acis zem mātes lakata.

Otrā rītā viņa gāja uz kapsētu apraudzīt tēva kapu, bet atrada to tukšu. Gar kapsētiņu tecēja melna upīte. Ar kailiem, nokaltušiem žuburiem tur turējās gaisā trīs veci melnalkšņi. Un ko viņa tur ieraudzīja? Vidējā kokā izplestām rokām bij iekāries viņas tēvs. Sarkanais krekls plivinājās vējā. Vienā rokā viņam bij degvīna pudele, otrā karātavu valgs. Tumši kraukļu bari metās nokaltušos zaros un knābāja viņa kailos ikrus. Meitene apklāja seju ar rokām un bēga. Visur viņu vadīja briesmīgā parādība. Nu tikai viņa pazina savu tēvu. Un savus sarkanos matus viņa nesa kā liesmas uz galvas. Viņai likās, ka katrs, kas nāk viņai pretī, zin, kas viņa ir. Viņa gāja dienas un naktis, un ...

Tagad gan vairs nav garlaicīgi. Tagad mēs redzam Bendes meitiņa ceļu fon Trīra izpildījumā, nevairoties no neperfektuma un izaicinot ar to. Vai redzēsiet galveno stāstā, meitas attiecības ar tēvu, kuru māte ir emocionāli un seksuāli pametusi un kura kaislība tagad nav vis meita, kā tam būtu bijis jābūt no matriarhālās loģikas viedokļa? Bet ir alkohols kā mīļākā.

Esmu jau par to rakstījis http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/alkohols_ka_milaka/2013-09-15-291 . Un es esmu rakstījis arī par slepenajiem līgumiem starp māti un meitu un meitas atbildību par tēvu - http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/2009-01-11-27 . Fon Trīrs stāsta šo pašu stāstu savā valodā. Viņš detalizē, kas notiek Bendes meitiņas ceļā izmisušajā ceļā pie Sirmmāmiņas augstajā tornī un tālāk pie Varoņa cietuma kamerā.

Skalbe, kā jau latvietis, kaunīgs un anštendīgs, nekad nevarētu spēt padomāt par meitas incestuālo pienākumu pret tēvu no matriarhālā viedokļa. Viņam pašam ne tikai galva degtu, iedomājoties Bendes meitiņas mazvērtību un vainas sajūtas mātes priekšā par to, ka ļāvusi tēvam nomirt, nemaz nemēģinot viņu incestuāli noturēt pie dzīves. Fon Trīra varonei Džo gan šīs sajūtas, gan priekšstats par sevi kā grēcīgu (pret māti un Dievieti) dominē seksuālā ziņā. Viņa sevi soda ne jau tikai liekot sev atdoties (dodot vīriešiem), bet medījot neskaitāmus vīriešus vēl no pusaudzes vecuma (ņemot, lai tālāk nodotu Dievietei).

Fon Trīrs provocē ar filmas nosaukumu – redzētajā nav runas par nimfomāniju, kas raksturojas ar sievietes nevaldāmu un nepiepildāmu tieksmi pēc seksuālas baudas – to atzīst arī filmas galvenā varone. Ir redzams, ka seksuālās sajūtas aktu laikā viņai ir vienaldzīgas. Tas, kas viņu motivē – vara ietekmēt vīriešus, likt viņiem sevi gribēt, nespēt pastāvēt uz savu līdz tam ieplānoto darbības programmu. Likt nākt, it kā attaisnojot par savu matriarhālo grēku pret tēvu.

Tādi viņa it kā atgūst kādu savas pašvērtības drisku, kas zaudēta dēļ nespējas noturēt tēvu. Vara pār citiem vīriešiem palīdz reabilitēties savās acīs, īsu brīdi. Vienlaicīgi viņa arī soda sevi par tēva nenoturēšanu – un šeit vēlams palasīt marķīza de Sada „Justīne, jeb tikumības nedienas”, kur galvenā varone vada savas dienas līdzīgā veidā un līdzīgā sajūtā. Atšķirība tikai tā, ka Justīnei nepietiek ar Džo raksturīgo „seksu ar visiem” kā sodu. Viņa izvēlas drausmīgu, mazohistisku, kropļojošu seksu. Un atšķirība arī tajā, ka fon Trīrs stāsta no vērotāja pozīcijas, bet de Sads – no sadistiska, bet līdzjūtīga palīdzētāja, varmākas, pozīcijām. Varmākas - pozīcija ir varonīgāka – marķīzs de Sads par to 30 gadus no dzīves pavadīja cietumā. Fon Trīram pagaidām nekas nedraud, vien tas, ka Turcijā un Lietuvā filma esot aizliegta, bet Latvijā to drīkst skatīties no 18 gadu vecuma. Tātad tāds sistēmā integrēts rebels, nevis dzimumnoziedznieks un izpalīdzētājs ar vardarbību, lai Upuris tiktu pie tā, ko lūdz.

Aizliegumi tikai nozīmē, ka filmas galvenais vēstījums nav saprasts. Objektīvi raugoties – tur ir daudz seksa ainu un daudz dzimumorgānu foto. Bet es nevienu mirkli tos neuztvēru kā pornogrāfiju. Pornofilmās akcents tiek likts uz dzimumtieksmes atraisīšanu skatītājam un viņa seksuālo fantāziju rosināšanu. Šeit – nekā tamlīdzīga, šeit kailums liek domāt par sievietes iekšpasaules drāmu, kas liek izpausties šādi. Es tur neredzēju neko seksuāli ierosinošu, bet tā jau tāda subjektīva lieta, citus tas varbūt ierosina. Es nezinu, vai fon Trīrs pats saprot, ko ir uzņēmis. Redzēsim to pēc otrās daļas noskatīšanās, kas gaidāma pēc pāris nedēļām.

Man liekas, pareizāks nosaukums būtu „Nimfete”, ja jau jāpieturas pie kaut kā ar nimfām saistīta. Vai „Nemainīgi nimfete”, norādot uz Nabokova norādīto vecuma ierobežojumu no 9 līdz 14 gadu vecumam un parādot, ka Džo šo te incestuālo vēlmi seksuāli aicināt vīriešus saglabā daudz ilgāk. Nosaukumā godīgi norādot uz incestu, nāksies sastapties ar skatītāju neizpratni un tad nu gan filma ne tikai atgādinātu mācību filmu par incesta tēmu, bet par tādu arī kļūtu.

Filmā runa nav par svēto seksualitāti un vīriešu, nevis tikai savu pirkstu izmantošanu tās vārdā - lai izlādētu savu seksuālo sasprindzinājumu. Kaut arī daži kadri filmā uz svēto seksualitāti norāda – mazo meiteņu rotaļas vannas istabā, pusaudzes Džo masturbēšana publiskā vidē, piesedzoties ar somiņu... Džo mums rāda spilgti izteiktu pārdotās seksualitātes piemēru. Jauna sieviete ziedo sevi un savu ķermeni Dievietei un Mātei, lai atgūtu zaudēto cieņu to acīs. Viņa strādā par Dievietes tempļa priesterieni, lai piesaistītu vīriešu ziedojumus Dievietei un gandarītu to un sevi ar vīriešu nespēju neziedot un nespēju nepakļauties Dievietes varai. Tomēr atzinības, kuras Džo saņem no Dievietes, ir īslaicīgas un nepietiekamas.

Un, nobeidzot par „Nimfomāni”, man jāatgriežas pie sākotnēji pieteiktās garlaicības. Tagad, izrakstoties ārā no šī stāsta, tā man liekas kā kaut kas no latviskajām bailēm no seksualitātes un Dievietes sastāvoša. Bailes ieslēdz garlaicību, kura savukārt slēdz ārā no līdzpārdzīvojuma par filmu, kura rāda mazas meitenes arhetipisku katastrofu – mātes pamesta tēva nāvi. Man, tāpat kā daudziem filmas latviešu vērtētājiem un skatītājiem, ir tāds risks – izslēgties, noskatīties un nesaprast. Bet tāda nesaprašana jau fon Trīram nav nekas jauns, viņš pat ir iemācījies no tās baroties.

Labi ieraudzījusi Marī, man arī spēj dot enerģiju tas, kas fon Trīram – ka vairākums nesapratīs. Bet daži tomēr spēs ieraudzīt gan viltību, gan maksu par svecēm, gan brīvību.

Pirms laiciņa kāds cits lielisks brīvdomātājs viltīgi smaidīja Berlīnes kinofestivālā, tērpies melnā T-kreklā ar uzrakstu "Persona Non Grata, Official Selection". Kā lai šobrīd šeit nesaskata līdzību Ar nepacietību gaidu, ko Viesturs teiks par Trīra jaunāko veikumu un psihodramatisko posteru sēriju. Brīvība maksā, bet šādas vīru spēles ir gan sveču, gan daudz kā vairāk vērtas.

Vēl mana garlaicība varētu būt norādījusi uz tādu savā ziņā augstprātīgu pozīciju attiecībā pret citiem skatītājiem, kuru vārdā tak laikam, viņiem pašiem neprasot, fon Trīru iztrieca no Kannu festivāla. Jo man taču arī ikdienā jāklausās par šīm lietām, jādomā un jāinterpretē tās, man (tāpat kā kolēģim dermatovenerologam, bet no citas puses) tas nav nekas jauns. Mūsu risks nesaprast ir daudz mazāks nekā lielajai latviešu skatītāju masai. Turklāt mēs esam tajā Rietumas par aseksuāļiem nosauktajā vecumā, kad mierīga un objektīva saruna par seksualitāti jau ir iespējama, jo sava seksualitāte un pakļautība Dievietei ir vadāma un atdalāma no sarunas objekta. Iespējams, tikai šādam vīrietim, kaut kādā ziņā Viedajam Tēvam, Džo var stāstīt un stāstot pati saprast, kas īsti ar viņu ir noticis.

Darbs ar atkarīgajiem un viņu ģimenēm savulaik lika nonākt pie manu tālāko domāšanu ļoti noteicošā secinājuma, ka ne tikai ģimenes apzinātās audzināšanas izvēles nosaka bērna tālāko dzīvi un likteni. Šī pieredze man lika pietuvināties apjausmai, ka cilvēks savu dzīvi iesāk savā dzimtaskokā un tas, vai viņš nonāks arī pie personiskās dzīves dzīvošanas, nav nemaz tik garantēti. Džo likteni nosaka stāsts par viņas tēvu, tik jaudīgi, cik vien iespējams. Tas nozīmē, ka lomu, kuru viņa iemācījusies ģimenē, viņa nesīs tālāk, veidojot savas sociālās attiecības un iesaistoties tajās no šīs lomas.

Šī tēma ir tā, kuru manos pētījumos uztvēris profesors Kočunas. Psihologi un psihoterapeiti nedomā par teorijām, kāpēc ik uz soļa satiekam Bendes meitiņas un kā viņas izmaina to vidi, kurā ienāk ar savu lomu. Bet tā ir pāreja no ģimenes pie valsts, par kuru savulaik rakstīja nabaga šodien aizmirstais Engelss. Tā ir ļoti svarīga un interesanta pieeja – kā atkarība un viss kas cits vēl no ģimenes izspēlējas sabiedrības procesos un spējā dzīvot un pārvaldīt savu valsti! Tā ir arī ideja par karmu, kuru ir jēga uzspodrināt katrā nākamajā dzīvē. Un tas ir stāsts par sen veidojušās mitoloģijas izspēlēšanos tagadnes norisēs.