viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2013 » Decembris » 9 » Aspazija, mēs un eiropieši
Aspazija, mēs un eiropieši
0:42 AM

Man patika Gerčikova vēstule prezidentam. Tajā bija arī kaut kas naivs un sirsnīgs, laikam tāpēc. Bez naivā un sirsnīgā, uzrunāja arī pieļāvums – „ja pastāv politiska atbildība, ...”. Un tiešām, vai kāds ar šo premjera demisiju kaut ko zaudē, ieskaitot viņu pašu? Samaksā to, kas kaut iztāļus līdzinātos 54 dzīvībām – politiķu un viņu partiju politiskā karjeras beigām, kā to prasa Gerčikovs?

Kaut kur šajā mājaslapā savulaik bija citēta spartiešu lakoniskā atbilde Maķedonijas Filipa draudiem (ja mēs pāriesim Spartas robežu...): „Ja”. Protams, ka šī politiskā atbildība parasti iestājas tieši tad, kad par to neviens skaļi nekladzina. Un šis laikam nav tas gadījums. Laikam ka par variantu, kuru bija izkalkulējis Valdis Dombrovskis, nevienam nekas nav jāmaksā. Zolitūdes svecīšu gaismā tiek izdalītas jaunas kārtis, mūs gaida jauni aizraujoši cīkstiņi, uzvaras un zaudējumi. Eiro balle Maximas gruvešu kaudzei blakus.

Kaut kas naivs, bet laikam ne sirsnīgs ir arī Valsts Prezidenta soļos pēc valdības krišanas. Taču – mani māc dziļas aizdomas, ka gan naivumu, gan sapiņķerētību piešķir viņa rīcības komunikācija (īsti nevar saprast, kādēļ tā tik tizla un nemitīgi – pārprotama). Ir skaidrs, ka viņš grib to pašu ko Gerčikovs – lai partijas paiet malā, jo ir pierādījušas, ka rīkojas savās, nevis valsts interesēs. Bet vai varētu būt, ka viņš nebūtu izpētījis savas konstitucionālās varas robežas un spētu nenominēt partiju cilvēkus, ja vien tās pašas nevienojas par bezpartejisku premjeru? Un nominēt kādu pie partijām nepiederošu Jāni, kurš par ministriem uzaicinātu savus pie partijām nepiederošos čomus, visus kā viens, baigos profiņus savās nākamās atbildības sfērās. Vai tad par viņu apstiprināšanu nebūs jālemj partiju parlamentam, tāpat kā par katru no šādas profesionāļu vai kā tagad saka, tehniskās valdības likumdošanas lēmumu?

Es šajās lietās saprotu visai maz, bet visumā simpatizētu profesionāļu valdībai, ja vien man galvu neatvēsinātu jautājums – bet kādēļ tad jāiet uz vēlēšanām? Un – vai labāk man patiktu, teiksim, absolūta monarhija? Nu, vai - nedaudz konstitucionāla?

Un šeit es atkal atgriežos pie sava jau kaut kad teiktā – šī Satversme mums ir par progresīvu. Jeb, iedomājoties, ka kāds varētu pārjautāt – kas vispār ir progress, un vai es gadījumā neiedomājos, ka pasaulei būtu jāvirzās taisnā līnijā no stacijas A uz staciju B (ko es, protams, noliegtu) – man varbūt vajadzētu nomainīt vārdu „progresīvs” ar citu, piemērām, „advancēts”.

Bet kā to Satversmi var mainīt? Ar tautas sacelšanās palīdzību vai? Laikam jau līdz tam neuzkarsīsim un laikam jau tām pašām partijām būs jābūt tik mīļām, ka jānobalso par to, ko Andris Bērziņš ar savu parasto un Einars Repše ar mākslīgo intelektu tur būs sagudrojuši. Problēma, kā es to redzu, ir viena – šī Satversme ir uzrakstīta cilvēkiem, kuri paaudžu paaudzēm ir audzināti pilsonisku un patriarhālu vērtību rāmjos. Tā paredz, ka LV pilsonis rīkosies kā pieaudzis eiropietis, bet viņš rīkojas kā gulbis, līdaka un vēzis. Un neko viņam par to nevar padarīt. Nepastāv tāda iespēja, iedomāties, ka 18 gadus sasniedzis, Latvijā dzimis vai tās pilsonību kā citādi ieguvis indivīds varētu nebūt pieaudzis eiropietis. Un nevar viņu no pilsoņiem izslēgt tikai uz atzinuma, ka viņš ir gulbis, līdaka vai vēzis, pamata. Tas ir – viņš vienlaicīgi var būt visi trīs kopā, bet tāpat skaitās pieaudzis eiropietis, kas lieto tipisku, Eiropas valstij raksturīgu konstitūciju.

Tomēr laikam jau šajā Eiropas valsts tiesību teorijā ir arī kaut kas līdzīgs principam „paši pūta, paši dega”. Ja neizveidojāt normālu partiju, ja par to nebalsojāt, tad paši arī degat. Ja uzķeraties uz visādiem rīkojumiem Nr.2 un neprognozējiet, ar ko tādi beidzas, tad degat. Ja neprotiet atšķirt populistus no valstsvīriem, tad degat! 54 sadega, par maz, jāsadeg vēl. Par maz, pat neskaitot tūkstošiem īsti nedzīvotu dzīvju, kas tādas ir nepareizas valsts saimniekošanas dēļ.



Nu jā, bet es jau te pārāk esmu ieklīdis Aivara Ozoliņa & Co valdījumos. Taču - ne uz ilgu laiku. Man šajā dienās bija jāgatavo uzstāšanās Aspazijas sakarā (2015. gadā viņai 150 gadi!) nu un tad piešķīlās (tas ir, noprecizējās) dažas lietas, kas agrākās izpratnes līmenī bija noformulējušās kā daudz vispārīgākas.

Es atcerējos, kā Reja atdeva „savus” bērnus Kronam, aprīšanai (tā viņai, tāpat kā daudzām modernajām latviešu mātēm, izskatījās došanās „pie tēva”) - https://www.google.lv/search?q=rhea+cronus&tbm=isch&tbo=u&source=univ&sa=X&ei=gQGjUpnTMKHhywOkkILABw&sqi=2&ved=0CEMQsAQ&biw=1366&bih=622 .Un atcerējos, ka visās Aspazijas lugās vīrieši vai nu nodara fiziski pāri sievietēm, vai nodod tās. Tie ir tādi, kuriem savus bērnus atdot nedrīkst. Un patriarhāts (Krona vara) izveidoties nevar, nemaz nerunājot par demokrātiju (dēla, Zeva varu), jo dēls bez tēva par vīrieti izaugt nevar. Apburtais loks objektīvi un arī subjektīvi.

Es atcerējos arī neomulīgo sajūtu, kura mani apņēma TV studijā, kurā viena daļa uzaicinātās publikas pārskaitusies šņāca uz Aivaru Lembergu (un arī sevī es dzirdēju šādus šņācienus), bet otra (kuru arī sevī jutu) aicināja piebremzēt savas „revolucionārās sirdsapziņas” un padomāt, kādēļ gan viņš joprojām nav notiesāts. Taisni otrādi, vairākas reizes attaisnots.

Tagad es varētu pajautāt, kam mēs varētu uzticēt savus bērnus un savus vecākus, lai tiem veikalā negāztos uz galvas betona bluķi? Varianti – Maximai, Dombrovskim, Ušakovam vai Lembergam? Varam jau minēt vēl – Pabrikam, Kariņam, Dālderim? Varam turpināt ar visu partiju visiem sarakstiem.

Bet. Man liekas, mēs nemaz negribam, lai kāds pa īstam pasargā no bluķiem. Gan jau kaut kā, sojdjot. Svarīgāk ir bļaustīties, ka „krievi nāk” no vienas puses un no otras, ka „lai tik nāk, bet lai kaut ko atnes”. Svarīgi ir katru gadu no gada izdot vismaz pāris grāmatas ar Sibīrijas stāstiem. Un svarīgi ir stāstīt, par cik procentiem kārtējā ceturksnī audzis IKP, kas pēc ilggadējā Čehijas statistikas pārvaldes vadītāja Edvarda Utratas (kas par uzvārdu!), ir manipulācija. (Tiklīdz ar IKP sāk argumentēt politiķi, tā tas zaudē savu jēgu - sk. novembra „Rīgas Laiku”) Ar vārdu sakot, mums, pirmkārt, vajag teātri. Tādēļ mēs kā rejas to savu bērnu Lembergam un viņam līdzīgiem nedosim, jo viņš, redz nav tik viegli vairs nogalināms, pēc mūsu vismazākās iegribas, kā Dombrovskis un viņa neīsto gumijas politisko atbildību. Lembergs ir izgājis ārpus kontroles, viņam nav Mātes sirdī un tās līdzi dotās sirdsapziņas. Nevajadzētu jau tā baidīties, jo neskatoties uz to, ka viņš to bērnu norij gan, ja atnāk Zevs, tad atrij atpakaļ sveiku, veselu un pasargātu. Reja baidījās, bet rīkojās.

Man tās Aspazijas mokas ar vīriešiem un bērnu nedzemdēšanu viņiem (atdodot, lai tie apzīmogotu bērnu ar savu uzvārdu un tēva, nevis mātes vārdu pasē!) kaut kā velkas kopā kaut kur dzirdētu skaitli, ka 104 000 bērnu Latvijā dzīvojot šķirti no sava tēva (ja šis nav pareizs skaitlis, varbūt kāds var precizēt?)

Bet ne jau tikai sievietes ir rejas un ne jau tikai viņas ir atbildīgas par antipatriarhālo maldīšanos, kas tur pārāk lielu tautas daļu vai pārāk lielu visas tautas psihes daļu htonisko ierašu valgos. Krietni aizdomājos par tik ļoti veiksmīgi atklāto un nosaukto (Dzelzs Jaunava) Dievieti (un tās izcelsmi no Baltās Sievas „Zeltītē”), ar kuru visi valsts vīrieši nevar nekarot un nevēlēties ar to precēties vienlaikus – ļoti precīzs vīriešu attiecību ar Dievieti apraksts. Taču tikmēr sievietēm ar visu viņu „guni” jājūtas pamestām, jāapdziest un jābēdājas – šķidrauts krāsojas sarkans. Interesanti gan, cik no Aspazijas faniem (ieskaitot pašu Aspaziju), Gunā redz Dzemdi un sārto šķidrautu kā mēnešreizes, pirms kuru iestāšanās daudzām sievietēm gribas lekt upē? Var jau būt, ka visi tā redz, bet neviens par to nerunā un neraksta. Noslēpums kāds, vai? Tas nav interesanti? Tiešām? Nevajadzīgi?

Šeit man jāatceras ginekologu likums – tuvoties sievietei izmeklēšanas krēslā no galvas puses. Un ne jau tikai saudzības pret tās seksuālajām robežām dēļ. Tuvoties drīkst tikai iesvētītie, tie, kas klusē par Dievieti, jo ja par to uzzinās necienīgie, var notikt lielas nepatikšanas... Tāpat – ja es rakstu par Dzemdi, tad kāda lasītāja vienmēr jutīsies aizskarta un brīnīsies, kāpēc?



Tā nu es izdomāju, ka domājot par Aspaziju var sadomāt, kādēļ mēs vēl neesam radījuši tādu partiju, kas reāli aizstāv katra mūsu intereses. Jo mēs domājam, ka esam gatavi demokrātijai un tādēļ esam to radījuši, tikai viņa negrib būt tāda, kādai tai būtu jābūt radītai. Aspazija arī domāja, ka „Zeltītē” viņa apraksta savas kāzas ar Vilhelmu Valteru, nevis savas mātes kāzas ar Dāvi Rozenbergu, kā par to liecina autobiogrāfijā „Mana dzīve”. Bet Zigmunds Skujiņš ar savu „Sātana eņģeli” un es pastāstam, ka domāja viņa vienu, bet juta un darbojās saskaņā ar kaut ko pavisam citu. Viņa jau nemeloja, viņa neanalizēja savu uzvedību, tādēļ nevarēja redzēt savu īsto es.

Tādi jau esam arī mēs – gulbji, līdakas un vēži, kas domā, ka ir moderni eiropieši. Paskatīsimies savos spogulīšos un pabrīnīsimies, kādēļ gan mēs tā rīkojamies?
 
P.S. Pa nakti ienāca prātā, ka Aivars Lembergs gan nekādi nevar tikt no savas politiskās atbildības vaļā. Tiklīdz viņš atteiksies no amata vai tiklīdz viņu neievēlēs, tā nokļūis daudz nepatīkamākā vietā. Tas liek saspringt. Bet vai tad tieši tas nav mūsu no politiķiem gribētais? Ja varētu ar visiem viņiem šitā - ja netiec galā un mums nepatīc, cietumā!

Skatījumu skaits: 1830 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 5.0/2 |
Komentāru kopskaits: 341 2 3 4 »
34 Gladiola  
0
Jā, Zane, un Tu, lūdzu, nesauc mani par teroristi! biggrin Esmu maiga kā rožu pumpuriņš! smile Dzīvoju tik romantiskās un apcerīgās noskaņās gan tāpēc, ka Ziemassvētki nāk, gan tāpēc ka pagājušā gada decembris man bija tik skaists, ka vēl tagad atceroties zosāda uzmetas. Kādu terorizēt man nenāk ne prātā! Taisni otrādi - visus gribu sabučot :*

33 Gladiola  
0
Mī un žē!
Zane, es neko nevēlējos projicēt, es nepareizi atcerējos, bet man šķita, ka arī Tu esi kaut ko kādreiz stāstījusi par saviem piedzīvojumiem noslēgtā kristīgā kopienā. Atvainojos, ja atceros nepareizi.
Bryuver, esi mierīgs! Visdrīzāk es Tevis rakstītajā vispār neiebraucu, es to grozīju tā un šitā, bet vienalga nesapratu, ko Tu tur raksti. Mēģināju šaut uz ticamāko variantu, bet tas, izrādās, nebija pareizs.
Dace, žēl man bija tiešām liels prieks lasīt par Tavu pieredzi. Es to lasīju ar aizrautību, kaut arī saprotu, ka Tev to visu izdzīvot ir maksājis daudz vairāk nervu nekā man palasīt. Mans nodoms bija tikai pastāstīt par savu pieredzi. Biju sajūsmā, jo man šķita, ka mūsu atšķirīgās pieredzes norāda tikai uz to, ka visas atbildes slēpjas katra paša galvā un nekas no ārienes tur ienākt nevar.
Te nu Tu redzi, Bryuver, ka mēs tomēr esam katrs iespundēti savā interpretācijā un nonākt līdz kopīgam pārdzīvojumam nemaz nav tik viegli! Nemaz nekādus pierādījumus nevajag!
Katrā ziņā, mans nodoms nebija ievārīt tādu putru, kā man sanāca. Drīzāk biju laimīga, ka izņēmuma kārtā spēju pareflektēt arī par kaut ko citu, ne tikai savu grūtniecību, ap kuru griežos tāda pavisam noreibusi. Tagad labprāt sēdētu klusi kaktiņā, bet, kad nu Zane mani mudināja līst ārā, tad izlīdu ar', lai neizskatītos pēc zaķpastalas.
Es nezinu, kāpēc viss tik dumji sanāca. Principā jau es jūs visus lasu ar interesi... Varbūt tas derēs kā morālā kompensācija par manis nodarīto skādi? smile

32 Bryuvers  
0
Nu, kaut kāds sviests. Nevajag fantazēt par uzbrukumiem, tad arī nebūs trīsstūri -- ne maģiskie, ne parastie, kur nu vēl terors.

Ja kas, es par šo tēmu jau sen gribēju uzrakstīt, un Gladiola tikai atgādināja. Toč biju uz pakaļas, kad tas tika uztverts par uzbrukumu. Baigā man vajadzība sēdēt pie šitik gara komentāra, lai nodarītu skādi kādai nabaga meitenei. smok

31 Zane  
0
Gladiola: es nekomentēšu Jūsu saraksti, tikai vēlētos precizēt, ka es neizaugu reliģiskā ģimenē un man nav sakompastrētas smadzens.. kā arī nav nekādu problēmu ar kristietību, psihiatriju, psihoterapiju vai jebkāda veida atbalsta(atkarības) veidiem... Lūgums neprojicēt tāda veida lietas, par sevi es norīšu, bet par ģimeni grūti sanāķ.. No manas puses nav bijis ne viena pārpotama vārda par manu ģimeni.. lūdzu respektēt to!

Vēl jo vairāk.. saprotot, ka tas skanēs nežēlīgi, bet manuprāt, šeit notiek savā ziņā terors, un kārtējo reizi tiek spēlēts maģiskais trijstūris. Un Tu, Glad, esi tā ko tagad te pinķerē! Lien laukā!

30 Dace  
0
Gladiola, bet es jau nevaru uzrakstīt Tavu pieredzi; turklāt esmu uzrakstījusi teju ne visu, jo citādi te varētu rasties kādu ļaužu atpazīstamība, kuri to varētu negribēt. Tev nav ko man pārmest par to, ka es uzsveru to vai citu risku, jo es teju nomiru tāpēc, ka bija aizliegums meklēt palīdzību ārpus Baznīcas. Līdzīgas epizodes visu laiku pasaulē atkārtojas – arī pilnīgi neticīgās ģimenēs. (Piemēram: "Tikai ne psihiatru vai visus citus tos "psih", paņems un noindēs.")

Tāpat Baznīcā notiek aizmuguriskas spēku spēles, slepenas sarunas, tirgošanās ar amatiem – viss ir kā mūsdienu politikā, kaut arī tas tiek noliegts. Nav jau nozīmes, kāds ir matriarhālās sistēmas vārds. Mēs varam parunāt arī par kādu citu.

Tai pašā laikā es nezinu, kā manis teiktais var kādu privāti kavēt nodoties kaut kādai garīgai praksei. Man, piemēram, patīk pagānisku rituālu mūzika. Es to klausos, kad vēlos iegremdēties kādās domās, atpūsties vai pameditēt. Kristietība vidējā aritmētiskā gadījumā to kategoriski neatbalsta, bet tas mani nekādi neskar. Es zinu, ka pagānismā savulaik ir upurēti pat bērni, bet vai tāpēc šī mūzika automātiski nozīmē, ka es darīšu to pašu?

Ļoti daudz ir atkarīgs arī no vadības. Lūk, Stankevičš, negrib lepnu rezidenci, bet ļoti vienkāršu. Romā nupat ir izvietotas diožu virtenes varavīksnes krāsās, lai norādītu uz solidarītāti ar attiecīgo seksuālo minoritāti; un pāvests gluži nesen teica: "Kas es esmu, lai viņus tiesātu?"

Tas ir mazs solis, bet pilnīgi jauna retorika. Ar interesi skatos, kas būs tālāk.

Visbeidzot ja par Freidu, tad man šķiet, ka pietiek ar ticību zemapziņai un zināmu izpratni par arhetipiem un evolūciju, bet daudzu psiholoģijas un psihoterapijas skolu pārstāvji ir atzinuši, ka šo ceļu var iet tikai tad, ja tam tic – tātad tur ir zināms reliģijai radniecīgs moments, bet tās tāpēc nav nekādas šausmas, kas būtu spējīgas Tev atņemt Baznīcu.

29 Bryuvers  
0
Vispār es biju domājis, ka Tev patiks. Bāc.

28 Bryuvers  
0
Nu jau gan. Ja man būtu bijis nodoms uzbrukt, es nebūtu tik daudz rakstījis; man vienkārši bija interesanti. Priekš kam tad ir diskusija? Lai panāktu, lai otrs domā tāpat kā es? Es dalījos pieredzē, ieteicu arī Tev šo to, un viss. Vienkārši stāstāmā būtu tik daudz.

Starp citu, saskaņā ar manu pieredzi, mana baznīca prasīja gan naudu, un vēl kontrolēja. 1/10 ienākumu + labprātīgie ziedojumi, un tikai 1/4 daļa labprātīgo ziedojumu palika vietējā draudzē. Un ja tu pasniegsi ceturkšņa lasāmvielu nedaudz savādāk, ar tevi parunās draudzes padome. Man, kā jau redzi, spicas domas vienmēr bijušas, tā ka panācu, ka pat mācītāju priekšnieks man zvana un mēģina vest pie prāta. Tomēr es nedomāju, ka naudas lieta tur bija galvenais ļaunums. Drīzāk garīgā atkarība citam no cita, ticība, darbs, ģimenes dzīve, māja ― viss bija kopā vienā buķetē. Visi uz “Tu”, sauca par brāļiem un māsām. Šie “brāļi” un “māsas” precējās gandrīz tikai savā starpā (uz ārpusi precēties tika uzskatīts par nopietnu garīgu problēmu, varēja izteikt neuzticību). Īsts matriarhāls katls.

27 Gladiola  
0
P.S. Un par tekstiem runājot, var salīdzināt kaut vai tā paša sv. Augustīna, vai ko nu tādā pagātnē, pat Pola Rikēra tekstus (viņš, cik zinu, arī bija kaut kādas konfesijas protestants) ar tiem smadzeņu skalotājiem, kas mēdz sevi saukt par kristiešiem. Tad arī, manuprāt, skaidri parādās, ka intelektuālajai attīstībai un psihes stabilitātei ir gana liela nozīme, lai varētu par kristietību runāt.
Un piedod, Bryuver, bet uz Gadameru nepavilkos, lai gan, kā Tu precīzi uzminēji, hermeneitika uz mani atstāja lielu iespaidu. Tur arī vajadzēja ticēt, bet izveidojās kaut kāda iekšēja sazobe. Vēl jau par fenomenoloģiju un Huserlu varētu parunāt, bet tad mums ir jāpārceļas laikam uz satori.lv portālu. Šeit jāpieturas pie cita formāta biggrin

26 Gladiola  
0
Nu tagad sēžu pie datora ar tik daudziem man vienīgai veltītiem komentāriem un pat nezinu, ko te var atbildēt vai neatbildēt. Sajūta bija tāda, it kā man aizrādītu, ka manas pozitīvās domas par kristietību nav pamatotas un ka man steidzami ir no tām jāatsakās. Varbūt tā bija mana sajūta. Varbūt tas nebija tā domāts. Bet šķita, Dace, piemēram, ar tādu pašu mehānismu, ar kādu viņu baidīja un neļāva no kristietības aiziet, uz mani mēģina iedarboties, lai neļautu kristietībai tuvoties, no tās pasargāt varbūt neapzināti piedraudot, cik tur viss ir slikti, visi sajūk prātā un kā psihoterapijā viss ir lieliski. Bet Bryuvers tā kā izaicina tagad, lai es pamatoju, paskaidroju... Bet ko gan var pamatot un paskaidrot savos pārdzīvojumos un savā pieredzē? Dace pastāstīja savu, es - savu, man īsti nav ko piebilst. Es tikai gribēju pateikt, ka kristietības interpretācija ir stipri atkarīga no tā, kas to interpretē. Manam kristietības destilātam nav nekāda sakara ar to, ko jūs te abi rakstāt. Un runa nav par to, kam no mums ir taisnība. Runa ir par to, kas mums palīdz un kas traucē dzīvot. Tik vienkārši.
Psihoterapija mani nepārliecina, jo paģēr no manis par daudz ticības psihoterapeitam un viņa priekšgājējiem, sākot jau ar misteru Freidu. Tieši ticības. Es tur neredzu nekādu teoriju, kas sevi apliecinātu praksē. Es redzu, ka manā praksē ļoti daudz kas nedarbojas no tās teorijas. Tas viens. Otrs - man riebjas tā mūžīgā rakāšanās pa pagātni, pa tēvu un māti, tad vēl pa aizlaikiem un cilvēces pirmsākumiem. Tik sēdi un domā, kas viss nav bijis, bet kurā brīdī domāsi par nākotni? Kurā brīdī dzīvosi šodienu? Esmu savā dzīvē sastrādājusi gana daudz muļķību un visu laiku sēdēt un raudāt par tām, tās analizējot vai man mātes bija par daudz vai par maz, ka tā notika, tas mani grūž izmisumā. Visu laiku viens un tas pats. Ir taču arī kaut kāds čujs par to, kā jādzīvo un jārīkojas.
Nu un kristietības pozitīvais aspekts man šķiet šis - nav ko sēdēt un gaudot par savām kļūdām, kas izdarīts, izdarīts, aizmirsti, celies, dzīvo tālāk, skaties, kāda būs tava nākotne. Es tajā vispār nesaskatu nekādus varas aspektus. Nekādu vareno Dievu, ar ko man jādraudzējas vai no kura jābaidās. Man Dievs šķiet nevis varens, bet nevarīgs - katrs te var par viņu kaut ko pateikt, un nekas nenotiek. Nav pat prāvas par goda un cieņas aizskaršanu. Nav tāds mistisks spēks pār mani. Drīzāk spēks, kas ļauj noticēt sev un mudinā neraudāt par izlietu ūdeni. Kā atbrīvošana no bailēm par to, ka esmu ierauta kaut kādu cēloņsakarību virknē, no kuras nevarēšu izkļūt. Ka man tagad jāpeld līdzi. Nu nē, saprotu, ka viss ir atkarīgs no manis pašas un man ir brīvība izvēlēties. Tā varbūt nav absolūta, tomēr neesmu arī pilnīgs ne savas ģimenes, ne savas pieredzes vergs.
Kopsavilkums - es te neprezentēju zinātnisku teoriju, ko var pamatot vai atspēkot. Es stāstu par savu pārdzīvojumu, pieredzi. Tomēr tas man neliek apšaubīt, ka tādas dzīves pieredzes kontekstā, kāda ir bijusi Tev, Dace, droši vien vienīgais veids kā redzēt lietas ir Tavējais. Es neapšaubu tā patiesumu.
Bet galu galā, varu teikt kā Zane - man dzīvē ir milzīgi paveicies. Un es nezinu, par ko. Un gribas dzīvot pateicīgi un pazemīgi, zinot, ka visiem šadas veiksmes piedāvātas netiek.
P.S. Dace, Tu saki - psihoterapija nevienu pie sevis netur? Tad psihoterapeits nevar būt vīlies un sacīt, ka es negribu strādāt ar sevi vai bēgt no sevis, kaut kā tā, ja pasaku, ka vairāk nenākšu. Tā jau tāda mārketinga tehnoloģija - pērc, jo bez šī produkta nevari dzīvot. Neuzticēšanās, ka esmu pieaudzis cilvēks un saprotu, ko runāju, man norāda kā bērnam, ka konsultācijas vēl ir vajadzīgas. Bet man šķiet, ka psihoterapeitam vajadzīgs regulārs klients. Sorry, baznīcā vismaz naudu neprasa (cik man tās pieredzes) un ja nelaiž vaļā, tad laikam aiz ideoloģiskiem, ne finansiāliem apsvērumiem.

25 Dace  
0
[2]

Psihoterapija nevienu pie sevis netur; varu atzīties, ka esmu mēģinājusi pa vecam iesēsties psihoterapeites azotē, bet viņa mani tūlīt no turienes lidināja ārā. Es pretojos, un tad viņa ļāva kādu brīdi pasēdēt (nu ja jau cilvēks tik ļoti grib, nelauzīsim viņa gribu), kamēr pati sapratu, ka to es tomēr negribu.

Cik man zināms un cik ir informācija, Kristīgā Baznīca kā institūcija joprojām neveicina cilvēka attīstību. Ja kāds kristietis, piemēram, izlemtu kļūt par budistu, jo turp ved viņa attīstības ceļš, viņu pavadītu asaras, lāsti un izmisums.

No otras puses, lai arī esmu uzrakstījusi tik daudz kritiska, es teiktu, ka vide un no citiem aiz bailēm nošķirtā tradīcija, kurā uzaugu, tomēr man palīdzēja fiziski izdzīvot, kad man tam nebija savu resursu. Ko gan dotu mans gars, kas kaut kur plivinās apkārt, ja man vairs nebūtu fiziskā ķermeņa.

Bet, no trešās puses, tāds atbalsts pieaugušam cilvēkam nebūtu vajadzīgs, ja viņš būtu dzimis vidē, kur ir vairāk resursu, lai mācētu izdzīvot pats.

Pārmetums ir tai aspektā, ka tādām kopienām un viņu vadītājiem vajag mūžīgos bērnus, kas nekad nepieaug, bet psihoterapijai tieši otrādi. Tā ir paredzēta kā nogrieznis, nevis mūžīga, droša mājvieta. Psihoterapija gan ir kā telts ceļojuma laikā, kur var sasildīties un padzert siltu tēju (salīdzinājums nav manis izdomāts), lai pēc tam ietu tālāk. Psihoterapija arī (gribi vai negribi) uzliek uz attīstības ceļa (ja vien no tās neaizbēdz), kur vairs nevari kārpīties atpakaļ, kārtīgi nesabradājot savu iekšējo dīgli, kas dzen doties uz priekšu.

Kristietībā es to neredzu, tur ir tā: davai, saspiežamies kopā un visi kopā drebam. Bryuvers rakstīja: "Un šī melnbaltā aina kristietībā ir tipiska. Ja pa daļai esi ar viņu [Dievu] draugos, bet pa daļai konfliktā, jo "grēko", tad varbūt tiksi cauri ar vieglu neirozi."

Tam varu tikai piekrist, šis ir vieglākais variants, bet arī tur nav nekā pievilcīga.

Ir vērojamas zināmas pozitīvas atšķirības, bet maz. Cilvēku izaugsmi intensīvi veicina dažas man zināmas sievietes mācītājas, bet nav jau noslēpums, cik Latvijā viņām daudz vaļas ļauts. Kristietībā viss ir otrādi: vīrieši (garīdznieki), kuriem vajadzēja būt kā tēviem, kas ved pasaulē, ir kļuvuši par mammām; sievietes draudzēs jūt to pūstošio dīķi un mēģina kaut ko labot, ir jau ir viņām savi mātišķie elementi (es nerunāju par tām, kas ir tīrās šausmas), bet ir arī stipra tā vīrišķā sievietes daļa, kas iziet vīriešu pasaulē un dara darbu, no kura cilvēkiem ir kāda jēga.

Vēl cita lieta varbūt ir tad, ja cilvēks nepieder nekādai reliģiskai kopienai, bet praktizē kaut ko savās mājās, savā privātajā dzīvē. Taču par to nekā daudz nezinu spriest, jo man nav tādas saskarsmes.

1-10 11-20 21-30 31-34
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika