Šodien gribu vairāk un dziļāk parunāt par dažiem atkarības cēloņiem, kas nāk no pašiem psihes arhetipiskajiem pamatiem. Pirms rakstīšanas pārlasīju 10.12.12. blogu „Upuris, pašnāvība, atkarība”, kā arī komentārus pie tā. Tas, kas šeit, kaut kādā ziņā būs turpinājums un paplašinājums.
Vispirms gribu uzsvērt, ka, ja visstiprākie dabas spēki - Dzemde un Nāve - izpaužas kā tukšuma ievelkošais spēks, kas darbojas Aiterā – telpā starp cilvēkiem, kas pārnes gan tuvošanos, gan attālināšanos , gan nianses starp tiem kā emocionālus stāvokļus, tad skaidrs, ka dabai attīstoties, tajā mēģinās rasties fenomeni, kas arī grib būt spēcīgi un kas arī sevī izveidos tukšumus, kas vismaz mēģinās salīdzināties spēkos ar visstiprākajiem. Tātad tieši attīstības un diferenciācijas prasība, kas matērijai ir tik raksturīga, nosaka to, ka jārodas zaudējumiem un to radītajiem tukšumiem, kas ieslēdz drāmas trīsstūri un psihes atkarības funkciju kā mehānismu zaudējuma traumas sadziedēšanā. Tātad – zaudējums ir nevis nejaušs, bet likumsakarīgs. Tāpat kā pie friziera jāzaudē izaugušie mati, tā arī visas pārējās dzīvē iegūtais jāzaudē. Un ja nebūtu jāzaudē, tad apstātos attīstība. Viss notiktu tikai primitīvajā „dzimšana – nāve” divstūrī.
Tātad zaudējums rodas arī kā konkurence ar Dzemdi/Nāvi, kas visa cita starpā var tikt interpretēts arī kā vīriešu skaudība uz sievietēm par to, ka tām piemīt brīnišķīgā spēja no tukšuma radīt bērnu, tātad skaudība uz Dzemdi. Un jo stiprāka ir apskaužamā Dzemde, jo lielāki zaudējumi jāpiedzīvo, lai sekmīgi konkurētu. Reizēm Dzemde ir tik stipra, ka vienīgais zaudējums, kas ar to var samērīties, ir Nāve, tādēļ vīriešu spēles ar nāvi, lai nostūrētu pasauli tā, ka tā nesakrīt atpakaļ vislielākajā vienstūrīgajā tukšumā – pirmatnējā Haosā. Un tā tad ir redzama arī vīriešu skaudība uz nāvi, uz to kā ar Dzemdi veiksmīgi konkurējošo spēku.
Protams, ka vīriešiem ir lielāka motivācija zaudēt kā sievietēm, jo viņiem nav dzemdes, tādēļ arī tiem lielāka motivācija kaut ko meklēt, reizēm drudžaini un neproduktīvi. Sievietēm nepatīk zaudējuši vīrieši, pie kam tāda paša iemesla dēļ kā tām nepatīk citas sievietes un šis iemesls ir „spogulīt, spogulīt” konkurence ar tukšumu un tā radīto pievilcību. Bet vīrieši jūt arī vainu par šo attīstīšanos, iešanu prom no Dzemdes/Nāves divstūra un pirms tā bijušā Haosa vienstūra. Vainu var izpirkt ar upuri, kas paradoksāli brīnišķīgā kārtā vienlaicīgi ir arī zaudējums. Tātad upurēšana pastiprina konkurēšanas spējas ar Dzemdi /Nāvi un paātrina attīstību.
Tātad zaudējums „negadās”, tas ir ieprogrammēts garīgajā telpā kā nepieciešams un tas nenāk no paša cilvēka individuālajiem lēmumiem un kļūdām. Viņš var stāvēt kaut uz galvas, bet nevar mainīt savi likteni zaudēt, ja kādā no grupu garīgajām telpām, kurās viņš dzīvo (ģimenes, dzimtas, sabiedrības) ir stipra vai (un) asimetriska Dzemdes/Nāves gravitācija. Zaudējums nāks, jo sistēmai kaut kā jāreaģē.
Teiktais būtībā nozīmē, ka attīstības un atkarības principi attiecībā pret Dzemdes/Nāves divstūri ir vērsti perpendikulāri. Savstarpēji tie ir pretēji vērsti, bet abi ir vienādi pretēji arī minētajam divstūrim. Rezultātā veidojas divi trīsstūri, kuru divas virsotnes ir identiskas, bet trešās atšķirīgas. Kā redzams, es šeit esmu nedaudz pārveidojis savu Attīstības – Atkarības shēmu, kas vecajā veidā vēl ir arī jaunajā „Bendes meitiņas un viņas tēvs” izdevumā.
Gan atkarībai, gan attīstībai ir pasauli paplašinoša funkcija, tās abas grib izveidot tādus trīsstūrus, kas ir pēc iespējas tālāk vērsti uz abām pusēm. Bet šīs abas funkcijas ir arī simetriskas – cik tālu no Dzemdes/Nāves divstūra izdodas atrauties atkarībai, tik tālu otrā pusē var atvirzīties attīstība. Ja ieviestu vēl trešo perpendikulu, uz kura atliktu laiku, tad attiecībā pret to atkarība/attīstība veidotu kaut ko līdzīgu sinusoīdai, ja uz to skatās no sāniem. Bet jā skatās no gala, tas sanāk astotnieks, tāpat kā grāmatas shēmā.
Ja Dzemdi/Nāvi uztveram kā Dievieti, kas nemaz nav nepareizi, tad atkarības/attīstības attiecības būtībā sanāk kā tāda Dievietes deja ar Dievu, kurā Dieviete cenšas pēc līdzsvara, simetrijas un nekustīguma, bet Dievs, mudinot „iet prom” no Dievietes, veido kustību un asimetriju. Vienojošais ir tas, ka abiem patīk upuri, bet atšķirīgu iemeslu dēļ. Dievietei tie patīk kā sods par „iešanu prom”, bet Dievam – kā pati „iešana prom”. Un atšķirīgais laikam ir arī upuru veids – Dieviete, kā jau vecāka, mīl cilvēku upurus, jo viņai viens cilvēks ir kā viens mats uz dzimtaskoka galvas. Pielīdzini to matu kopā ar citiem un hekatonheiriskais dzimtaskoks iegūs jaunu, skaistu frizūru!
Bet Dievam pats cilvēks kā indivīds ir subjekts, nevis dzimtaskoks vai cita grupa, kurā tas piedalās. Tādēļ cilvēku upurēt nedrīkst, ticība un padevība Dievam jāpierāda citādi. Vecās Derības laikos ar kaujamiem/dedzināmiem dzīvnieku upuriem, tagad – ar naudas ziedojumiem baznīcām un to institūcijām.
Augstāk teiktais nozīmē, ka mums nevajadzētu būt augstprātīgiem, iedomājoties, ka mēs paši un mūsu griba un rīcība ir tās, kas var nepieļaut zaudējumus savā un savas ģimenes dzīvēs. Patiesība noteikti ir daudz sarežģītāka. Varbūt ne tik fatāla, lai uzskatītu, ka bez Dieva ziņas ne matiņš no galvas nenokrīt, bet ļoti lielā mērā uz to pusi. Ja zaudējumi nāk, lai regulētu attiecības starp dažādiem garīgās telpas tukšumiem, tad tos nepieļaut var tikai kaut kā citādi samierinot telpas gravitācijas. Ja nav zaudējumu, tad esam atpakaļ Dzimšanas – Nāves Volta lokā. Ja nav Nāves, tad Dzemde ieņem Haosa veidolu un tā atvērtā rīkle pievemj pasauli pilnu ar nemirstīgām un šausmīgām dzīvajām radībā,. Bet ja nav arī Dzimšanas, tad nav pat Haosa un viss ir tukšs un neiztaisīts.
Ja no šāda viedokļa paraugās uz atkarību un atkarīgajiem, tad sabiedrības nepatika pret tiem parādās ne tikai kā tuvredzīga. Tajā ir spilgtas neticības gan Dievam, gan Dievietei iezīmes, jo šāda sabiedrība domā, ka atkarīgais pats nodzeras un „ir vainīgs”, nevis ļauj Dievam upurēt sevi. Nevis nogalinot pavisam, kā to pieprasītu Dieviete, bet tikai daļēji, „piefrizējoši”, atdodot daļu no sevis.
Bet pārmērīga dzeršana pati ir pazīme, ka 1) cilvēks ir zaudējumā; un 2) viņš nespēj uzticēties dzīviem Glābējiem, tikai nedzīviem. Tāda attieksme pret zaudējumu ārstēšanu tipiski ir vīriešiem, kurpretim sievietes, kuru psiholoģija veidojusies mājās kopā ar bērniem un citiem radiniekiem (atšķirībā no vīriešu psiholoģijas, kas tapusi mežā vai karā, kur var paļauties tikai uz sevi) tradicionāli par Glābējiem izmantojušas attiecības – galvenokārt ar bērniem. Bērni kā mammas Glābēji, attiecību inversija.
Ja sieviete sāk izmantot vīriešu Glābējus, tad skaidrs, ka viņa ir prom no mājas, vietā, kur nevienam uzticēties nevar. Visticamāk, tā ir kopā ar savu vīrišķo daļu, kas uzvedas tāpat kā vīrieši. Visticamāk, tā ir darbā un pelna naudu, kā jau daudzas sievietes šodien. 80-tajos gados, kad sāku strādāt narkoloģijā, vīriešu alkoholiķu Latvijā bija tikai 6 reizes vairāk nekā sieviešu, kurpretim visā PSRS šī attiecība bija 10 : 1. Par ASV mums toreiz mācīja, ka tur vīriešu un sieviešu alkoholisms esot vienādi izplatīts un tas skaitījās tāds kā kapitālisma pārinodarījums sievietēm.
Iespējams, ka šodien arī Latvijā alkoholiķu sieviešu un vīriešu ir vienāds skaits. Būtu dīvaini, ja attiecība joprojām būtu tāda pati kā 80-tajos gados. Un būtu dīvaini, ja es tagad teiktu, ka tas nav kapitālisma pārinodarījums sievietēm.
Uz to var palūkoties arī citādi. Ja sabiedrība sievietēm piedāvā vīriešu izglītību un vīriešu karjeru, tad arī tas, nepašaubāmi, ir apliecinājums, ka tradicionālajai sievietes kā mājas saimnieces lomai ir jāuzbrūk. Kā uz to reaģē sievietes? Viņas paņem zaudējumu tukšumu un ar to pastiprina Dzemdes ievelkošo spēku. Zaudējumi, dzeršana, nekārtīgs sekss, daudz bērnu no dažādiem tēviem... Bet no otras puses – vīriešu izspiešana no to tradicionālajām profesionālajām lomā un darbaholisms. Tātad - matriarhāta izvirdums kā atriebība vīrišķajam elementam, par sievietes izdzīšanu no mājas kā no tādas pasaules, kuras robežas nebeidzas līdz ar mājas sienu.
Šāda atriebība man atgādina grieķu mītu par Tēbu valdnieku Penteju un viņa māti Agavi. Tolaik kolektīva vīna dzeršana notika mistērijās, kurās piedalījās tikai sievietes. Kad Pentejam ienāca prātā, ka vajadzētu kaut kā ierobežot un apvaldīt kādas mistērijas dalībnieces, starp kurām bija arī Agave, viņam tas maksāja dzīvību. Agave otrā rītā pamodās ar asiņaino dēla galvu rokās...
Zane, man ļoti patika, ka Tu runā par emociju apēšanu, ēšanu kā bruņām un ka saisti ēšanu ar seksualitāti. Īsti neko nevaru šajā sakarā nokomentēt, jo nav uzreiz tādas skaidras domas galvā, bet sajūtu līmenī tas manī kaut kā ļoti atbalsojas. Man šķiet, lai nesajuktu prātā no savām emocijām, sievietei jāattīsta sava vīrišķā daļa. Un jo tās emocijas trakākas, jo muskuļotāku vīrišķo daļu vajag. Cits jautājums - kāpēc tās emocijas tādas nenormālas un prātā jucinošas.
..bet ja skatās no tā, kāpēc vieniem svars uzkrājas, bet citiem nē.. Domāju, ka svars ir "bruņas" pret.. nu kaut ko.. Bet nepieņemšanās normālā svarā, vai anoreksija ir bailes no seksualitātes..
Gladiola: nu pat nezinu ko lai saka.. man liekas, ka cilveki mēdz apēst emocijas, un tad, kad sajūtas resni, tad turpina tās emocijas spiest nost ar sporta zālēm, kā arī rod kontroles sajūtu pār savu dzīvi spējot izturēt drastiskas diētas. Ļoti tievi cilvēki man asociējas ar bērniem, trūkst seksualitātes..
Bet resnums nepiestāv vienmēr.. Vīrieti un sievieti jau neveido dzīvsvars.., bet viss kopumā.. kā viņs runā, kā smaida, kāds ir viņa vai viņas mesidž apkārtējiem ar savu ķermeni. Open or close:).
Vispār labi uzrakstīts - nepārēsties vai nenomirt badā kamēr vīrieši dzer.. Man gribas pārfrāzēt, kā nesak°jukt prātā pašai no sevis un savām emocijām... kamēr viņš ir karagājienā. Un kā neatmosties ar asiņainām galvām gulta:)
Oj, Dace. bauda lasīt Tavu komentāru! Jā, varbūt Viesturs varētu palīdzēt sievietēm nepārēsties vai nenomirt badā, kamēr vīrieši dzer. Tāds nedēļas kopsavilkums
Mjā, viņdien iecēlu kāju vienā humpalu bodē, šonedēļ viņiem lētā nedēļa, viss par Ls 1,50, arī ziemas džemperi, jakas, bikses. Bet tēma ne tik daudz par humpalām kā sugu.
Nu ko lai saka, ja ir daudz laika rakt, tad kaut ko jau izrok, un publika galīgi nepiederēja pie tautas skrandainā slāņa, vismaz vizuāli, frizūras arī uz ef-ef.
Ir atsevišķs stends, kas saucas "Lielie sieviešu izmēri". Ja vērtē saskaņā ar padomju standartiem, tad līdz pat kādam 64. izmēram tur pilnīgi droši ir.
Šis stends ir krietni mazāks nek "normālis", bet ap to draudzīgi stumdījās bariņš korpulentu dāmu, protams, ar dāsniem apaļumiem uz visām pusēm, bet tievās, kam bija ļoti liela izvēle un arī daudz lielāka telpa, kur izvērsties, nervozi raustīja vienu lupatu pēc otras. Šito es novēroju un pamanīju pirms komentāru izlasīšanas. Tas bija baigi uzkrītoši.
Varbūt pēc kāda 3XL topiņa nopirkšanas arī būs gājiens ar kuponu (no kolosali.lv) uz picēriju vai kūkotavu, bet tievā nervozā, nekā neatradusi, varēs vakarā mājās ēst savus sparģeļus ar "svaigi spiestu" burkānu sulu.
Tā, lūk, es šonedēļ paspriedu.
Bet par atkarībām es nerakstu tāpēc, ka ir ļoti daudz domājamā un sakāmā. Pašlaik manu prātu nodarbina sieviešu līdzatkarība, nu manējā, protams, jā, tā viņš ir. Un es gandrīz šonedēļ gribēju lūgt, lai Viesturs palīdz sievietei sevi kaut kā par to galīgi nesaplosīt. Bet tas taču ir tik stulbi – būt tā kā tādai izplūdušai medūzai emocionālā ziņā, kam ar visu jāsavienojas. Ai, doh, tas man tā riebj... Man tāds grēksūdzes noskaņojums.
Es te šonedēļ tā vientuļi komentēju, bet izlasot vienu rakstu, radās pārdomas par to, kā bērna psihi ietekmē tas, ka tēva ne tik vien nav kā sociālas funkcijas (nodzēries, aizgājis pie citas sievietes vai tamlīdzīgi), bet nav arī bioloģiski zināmā mērā. Es runāju par spermas donoru bērniem. Vismaz man šķiet, ka, ja es būtu radusies no tā, ka kāds dakteris mani ir radījis un manai mātei "iešpricējis", izmantojot donora spermu, es varētu sajukt prātā. Te saite uz rakstu par kādu šādi radītu kanādiešu režisoru, kurš vēlāk par to uztaisīja dokumentālu filmu. http://www.thestar.com/news....or.html Nu tas tā, atslodzes brīdim piektdienas pēcpusdienā. Jauku nedēļas nogali visiem.
Zane, man prieks, ja esmu varējusi uzrakstīt kaut ko tādu, kas pēc smagas darba dienas pacilā Tavu garu Uz manu jautājumu Tu atbildēji daļēji, bet negribu vairāk uzstāt. Paklau, a ko Tu domāji ar to, ka sievietēm piestāv apaļumi? Nu, dibens un krūtis mums, protams, ir, (kaut gan vīriešiem arī ir dibens, pietiekami fifīgs), bet sievietēm ir kaut kāda mistiska nosliece uz ēšanas traucējumiem. Viņas mēdz masveidā krist ēšanā, un meklēt tur mierinājumu savās problēmās. Galējos gadījumos, tas pārvēršas par slimību, kas jāārstē. Ja alkoholisms vismaz agrāk bija vīriešu privilēģija, tad anoreksija ir sieviešu, īpaši jaunu meiteņu problēma, vīrieši pret to ir salīdzinoši imūni. Bet tā laikam tomēr ir psihiska saslimšana nevis atkarība kā alkoholisms (kaut arī alkoholismu, taču ārstē, vai ne? tad jau kaut kas ar veselību tomēr nav labi). Vispār man ar ēšanu ir diezgan sarežģītas attiecības. Gan jau ka es neesmu tāda vienīgā. Paldies Dievam, ka ir gana attīstīta vīrišķā puse, kas skaidri nosprauž, cik maz drīkst svērt un ne mazāk, un kas liek ēst arī tad, ja it kā negribas (aha, negribas, jau otro dienu, ja? a nu ka karoti rokā un ka tūliņ tā zupa būtu izēsta!) Kaut kā tā. To visu es te stāstu, cerībā, ka varbūt tomēr aizies kaut kāda diskusija vismaz par kaut ko. Man pietrūkst tās nedēļas, kad te bija pāri par simts komentāru. Mala jau nu vienu un to pašu, bet tagad te tā vientuļi. Tomēŗ ļoti gribas pavingrināt smadzenes Zane, esi draugs, pastāsti, ko Tu domā par sieviešu svara problēmām
Zane, vai Tu gribēji man sacīt, ka esmu naiva? Ka dzīvoju kaut kādā nereālā pasaulītē? Nezinu. Varbūt. Varbūt cilvēki, kas ir strādājuši par narkologiem kā VR vai dzēruši paši, to visu redz savādāk. Bet es tiešām nevienu alkoholiķi nepazīstu. Ja vien mēs ar alkoholiķi saprotam to, kas dzer tik ļoti, ka vairs nespēj funkcionēt nevienā no savām sociālajām lomām. Vēl man šķita interesanti, ka Tu saki - pati esi daudz dzērusi. Zinot, cik ļoti man patīk personiskie stāsti, Tu nebrīnīsies, ka gribu Tev pajautāt - nu un kāpēc Tu dzēri? Vai Tu biji tā sieviete vīriešu pasaulē, par kuru runā šis blogs? Tā sieviete, kas ir prom no mājām un izmanto vīriešu Glābējus? Zini, es nekad neesmu dzērusi. Es gribu teikt, ka protu novērtēt labu vīnu un pēc nogurdinošas darba dienas varu ieraut arī drusku laba konjaka, bet ar to arī viss beidzas. Es nepiedzeros. Ir bijušas epizodes manā dzīvē, kad vienkārši gribas nodzerties un aizmirst to visu, bet es apzinājos, ka tā patiesībā maskējas vēlme kļūt par tādu kā bērnu un lai mani tagad visi auklējas, pievērš uzmanību. Jo tam, kurš dzer taču ir jāpalīdz! Viņš ir jāglābj! Bet nu "spogulīt, spogulīt", puse manī ir par stipru, lai es nodzertos, jo alkohols man sabojās ādu, zobus, palikšu krunkaina, fui, nē, es gribu būt smuka. Bet gulēt savās čurās kādā renstelē galīgi nav skaisti. Ja runājam par Tevis novērotājiem pļēgurotājiem Latgalē, tad nevienu skaistuli starp viņiem manījusi neesmu. Man ar to ir gana, lai atturētos no "pārmērīgas alkohola lietošanas", kā mūs brīdina spirtoto dzērienu reklāmas. Pie sievietēm mani vairāk uztrauc liekais svars un tas, ka tā ir izteikta sieviešu problēma. Vīriešos tas parādās daudz retāk. Vismaz es neesmu redzējusi, ka kafejnīcā sēdētu 2 draugi vīrieši pie kafijas un kūkām. Bet tādu sieviešu ir čupām. Nezinu, kā Tev, bet manā ģimenē gandrīz visas sievietes ir resnas. Skaties, kā gribi, es tur redzu atkarību. No kuras mani, protams, attur atkal tas, ka nebūšu vairs smuka, ja ēdīšu daudz kūkas. Bet principā man šķiet, ka esmu savā dzīvē iegājusi ļoti jaukā periodā, kur no haosa viss ir pārvērties harmonijā. Dzemde ir dabūjusi to, kas viņai pienākas, dzīvoju mierīgi kā pūpols. Kāda tur vēl dzeršana, ja man ziemā jādzemdē!
Uz manu jautājumu Tu atbildēji daļēji, bet negribu vairāk uzstāt.