Atkarīgs cilvēks ir tāds, kura personība nav īsti gatava un piepildīta, tā tiecas saplūst ar kaut ko ārpus sevis esošu. Šīs saplūšanas loģika ir vēlmē rast piepildījumu un augt – tātad (neapzinātajās) vajadzībās, nevis (apzinātajās) interesēs. Cilvēki biedrojas tādēļ, ka tā jūtas, nevis tadēļ, ka atraduši kopējus viedokļus par valsts norišu objektīvajiem aspektiem. Un atkarīgie nevar nebiedroties, jo tad nejūtas kā pilnvērtīgi, pašpietiekami un tiesīgi paust savu personisko viedokli, ne aiz viena neslēpjoties un vispirms nepadomājot, „kā tas izskatīsies”, „ko par to varētu padomāt grupas līderis” un „vai es netikšu izstumts no grupas par savu viedokli, ja tas izrādīsies nepopulārs?”. Šādi sabiedrojušies cilvēki sāk risināt savus iekšējos jautājumus, tie „iestājas” drāmas trīsstūrī, kļūstot par „upuriem”, „vajātājiem” vai „glābējiem”.
Personīgā nepilnvērtības un atkarības sajūta rada sociālus veidojumus, kas līdzīgi pusaudžu grupām jeb noziedznieku bandām, vai ko grieķu mitoloģija attēlo kā manis daudzpieminētos hekatonheirus – cilvēkveidīgus radījumus ar simts rokām, bet nezin cik galvām, varbūt tikai vienu, bet varbūt nevienu. Vai arī Homēra „Īliadā” minētos Ahilleja vadītos mirmidoniešus – cilvēkus, kas radīti no skudrām, un kuriem nepiemīt pazīmes, kuras tos darītu atšķirīgus savā starpā.
Padomju režīms varēja pastavēt, tikai balstoties uz atkarīgiem cilvēkiem, turklāt tas aktīvi tādus veidoja, atbalstot cilvēku nespēju tikt galā ar dzīvi. Līderos izvrizījās tieši visspilgtāk atkarīgie. Bet pašpietiekamie tika sodīti, kā rezultātā katra paaudze nākamajai nodeva tai varbūt nesaprotamas, bet reālas bailes būt neatkarīgam. Ja kādam piederēja kas vairāk kā citiem, bet nebija īstas attiecīgo orgānu aizsardzības, bailes izlīda no slēptuvēm. Ne tikai КПСС, arī КГБ, arī ОБХСС – abreviatūras, kas šodienas jauniešiem neko vairs neizsaka, paldies dievam ...
Tādi, atkarīgi, mēs arī iesoļojām neatkarīgajā Latvijā, vakardienas vergi. Mums likās, ka izveidojam diferencētai sabiedrībai raksturīgas un dažādu grupu interesēs un vērtībās balstītas politiskas partijas. Bet mums sanāca pusaudžu grupas un bandas. Mums likās, ka ja mēs braucam ar tādām pat automašīnām un dzīvojam tādā pat komfortā, kā ilgu un neatkarīgu attīstību baudījušās Rietumu demokrātijas, tad mēs esam tādi paši ka viņi, varbūt pat labāki – tad, kad nekaunīgāki . Kā balodim pie ligzdas taisīšanas – „protu, protu...” un nesaprotot, ka nesaprotam pat, ko nesaprotam.
Valdība šodien ir spilgtākā atkarīgu grupu cīņas arēna, bet ne jau vienīgā, protams. Šajā arēnā vairāk rūp vēlēšanu rezultāti, respektīvi – savas intereses, nevis valsts. Par kalpošanu valstij ir tikai retorika – nereti ļoti prasmīga – un vairums politisko komentetāju uz tās uzķeras un turpina to tiražēt, sava analīzē pievērsdami uzmanību faktiem, kur tā nonāk pretrunās. Bet pretrunās tā nevar nenonākt, taču politikas realizētajiem tas galīgi nav svarīgi! Svarīgs diemžēl ir nevis pateiktais vārds, bet atstātais iespaids un radītais tēls. Tieši tēla radīšanas dēļ kaut kas tiek muldēts, jo tam vajag skatuves laiku. Lai varētu izpausties stāja, mīmika, žesti un citi neverbālie balsu zvejošanas līdzekļi. Esmu foršs, esmu seksīgs, esmu stiprs, esmu vīrietis, esmu ar dzelžainu gribu, esmu jūsējais – balsojiet par mani un manu hekatonheiru!
Protams, šāds hekatonheirs, nevar atrisināt nevienu objektīvi pastāvošu problēmu, jo viņš ir subkjektīvi motivēts. Objektīvo viņš nesaprot un saprast nav spējīgs. Piecpadsmit gadus atpakaļ es vai lecu no biksēm ārā, nesaprasdams, kā var nesaprast, kā jāveido un ka noteikti jāveido palīdzības un atbalsta sistēma bērniem grūtos apstākļos. Šodien saprotu, ka tik augstu pilotāžu šī politiķu paaudze nesasniegs nekad. Viņi ne tikai nesaprot starpību starp to, kas narkomāns un kas – narkologs. Viņi nesaprot pat, kamdēļ viņiem to vajadzetu saprast. Šodien mums jācer kaut kas ļoti primitīvs - ka šodienas politiķi sapratīs, kas valstij jādara ekonomikas labā un ko tai noteikti nevajag darīt.
Kā lai šodienas biznesa vide, no kuru radītās pievienotās vērtības un maksātajiem nodokļiem veidojas šī hekatonheira uzturēšanas izdevumi, to tālāk pacieš? Skaidrs, ka tā meklē izejas. Viena ideja šajā virzienā bija Lemberga stipendijas – mēģinājums ieviest (nelikumīgus) finansu stimulus, lai politiķi un ministri beidzot saktu kustēties un atbalstītu objektīvi nepieciešamus procesus, nevis saplūstu ar prātu nesaprotamās savienībās un kašķētos savā starpā. Taču šī ideja izgāzās – kāpēc, tā ir interesanta tēma, bet par to citreiz.
Dabiski, ka nākamā ātri realizējamā var būt tikai Vadoņa ideja. Ja mēs nomainām valdību ar vienu cilvēku, tad vismaz paliek kāds, ar ko var runāt un kam argumentēt un kam ticēt, ka viņa solījumi nepazudīs kaut kur starp hekatonheira rokām vai kājām. Protams, Vadoņa ideja ir tikai ātrais risinājums, lai nogāztu Tartarā hekatonheirus, jo ar laiku neizbēgami būs redzams, ka Vadonim kā „vienam cilvēkam” piemīt ierobežotas analīzes spējas. Vadonis tiks kritizēts un gāzts. Bet tad varbūt mums jau būs gana daudz pašpietiekamu cilvēku, kuri savā politiskajā darbība balstīsies uz objektīvo – vērtībām un interesēm. Nevis uz atkarībai raksturīgajiem saplūšanas un drāmas trīsstūrus veidošanas refleksiem.
|
