Lieldienas, pārdomas par Nāvi, cilvēces grēku izpirkšanu, Dieva Dēlam upurējot pašam sevi. Augšāmcelšanās, kam tik daudzi un svarīgi ārpuskristīgi aspekti. Pēc pāris dienām Gētes institūtā psihodramatiska izrāde, tad palūkosimies uz to dziļāk. Šodien, Lieldienās, vien pārdomas par kristīgajā tradīcijā terminoloģiski nezin kapēc neintegrēto vardarbības tēmu.
---
Ja kaut cik iedziļināmies jautājumos ap vardarbību, nākas konstatēt, ka nav nemaz tik vienkārši runāt par to, kā par kaut ko objektīvu. Miesas bojājumi, incests, izvarošana – par to jā. Bet „izģērbjošs un sastindzinošs skatiens” vai „neķītri mājieni”? „Seksuāli pieskārieni”, ekshibicionisms? Un pavisam praktiski pedagoģiski jautājumi – vai tēvs drīkst vannot savu meitu? Vai māte drīkst ņemt klēpī, apskaut un skūpstīt dēlu? Un arī šajā lapā jau aplūkotais jautājums par bērnu gulēšanu vecāku gultās.
Bet ja vardarbību nevar kvalificēt tikai kā objektīvu, „no ārpuses” redzamu un tādēļ viegli aizliedzamu procesu, tad tas noved pie svarīga secinājuma. Par neiespējamību tikai juridiski, ar likumos aprakstītu nodarījuma pazīmju konstatēšanu noteikt, vardarbība ir vai nav notikusi. Noteicošais šajos gadījumos ir subjektīvais – vai vardarbība ir tikusi sajusta. Speciālistu slēdziens nosaka, vai notikušais ir vai nav atstājis vardarbībai raksturīgās sekas upura psihē. Bet tas savukārt būtiski iespaido mūsu priekšstatu par tiesu, jo šajā gadījumā faktiski to izspriež psihologi, nevis tikai juristi.
Otra svarīga konsekvence, izrietoša no priekšstata par vardarbību kā iekšēju, subjektīvu procesu, ir mūsu attieksme pret sodu. Manuprāt, cietumsods seksuāliem un pārējiem varmākām vairumā gadījumu ir atriebība, kurai sākotnēji bija jāietver sevī iespēja upurim un visai sabiedrībai izjust un izgāzt uz kādu dusmas. Tātad sasniegt reabilitējošu, psihoterapeitisku mērķi! Domāju, ka vienīgais šodien joprojām aktuālais notiesājoša sprieduma kā soda efekts ir nevis varmākas vainas, bet upura nevainības atzīšana. Tik nozīmīga sekmīgai cīņai ar Upurim tipiskajām vainas izjūtām.
Ja skatāmies 100 gadus vai vairāk atpakaļ, jā – laikam jau sodam kā atriebībai un kā terapeitiskas bezspēcības apliecinājumam nebija alternatīvas. Bet šodien tā vairs nav, gan upurus, gan varmākas iespējams reabilitēt. Protams, daudzos gadījumos varmākas ir jāizolē. Un izolācijas ilgumam jābūt saistītam nevis ar tiesas noteiktu (ieslodzījuma) laiku, bet gan ar vardarbību pastrādājušā terapeitisko progresu. Dažos gadījumos izolācijai būtu jāilgst visu atlikušo mūžu – ne visi varmākas ir reabilitējami. Man šajā sakarā ir bijis jādomā pa marķīzu de Sadu – vai arī šodien šim vienlaicīgi briesmonim un vienlaicīgi literārajam ģēnijam būtu jānomirst cietumā? Un vai cietums ir piemērota vide reabilitācijai?
Laikam jau nav gluži tā, ka Latvijā šajā virzienā „nekas nenotiek”, kā mums dažkārt gribas konstatēt, lai stiprinātu savu pesimismu. Arī mani uzaicinaja piedalīties Probācijas dienesta darbinieku apmācības nodrošināšanā, bija konkurss, es izrādījos par dārgu. Bet kāds cits kolēģis šo darbu jau ir veicis. Bez tam – tur notiek arī plaša starptautiska sadarbība. Lai veicas tālāk!
---
Visnozīmīgākā lieta vardarbības problemātikā tomēr ir iespēja par to neklusēt. Ja cilvēki par to runā, tad viņi „dabū atpakaļ” to, kas viņiem ir bijis atņemts. Reizēm ir ļoti, ļoti daudz jārunā un arī jāklausās, kā citi par to runā. Jo vairumā gadījumu vardarbības sekas nav paliekoši un nelabojami anatomiski defekti. Cilvēkam savs ķermenis atkal ir jāizjūt ka savējais, jādabū tajā jūtīgums, jāatbrīvojas no bailēm, no vainas sajūtām un projekcijām par citiem cilvēkiem kā par potenciāliem varmākām, pagaidām vēl slēptiem un sevi neatklājušiem.
No šī viedokļa ārkārtīgi svarīgs projekts ir Īvas Ensleres „Vagīnas monologi” Dailes teātrī. Bet tā kā neesmu vēl to apmeklējis (laikam neesmu gribējis pēc darba atkal justies kā darbā), tad nevaru teikt, vai tā tiešām ir tāda, kādai tai jābūt. Vai tā palīdz cilvēkiem justies atvieglotiem un attīrītiem? Vai izrādes beigās mēs esam tuvāk izjūtai, ka vagīna ir tāda anatomiska vieta sievietes ķermenī, kuru šī sieviete pati arī drīkst kontrolēt un neizjust par to kaunu? Un kura tai patīk! Kuru tā izjūt kā skaistu, kā savas labsajūtas un prieka avotu?
Nepārspīlēsim tomēr mākslas nozīmi – tai nav jābūt terapeitiskai – tāds nav tās galvenais uzdevums. Māksla pievērš uzmanību, ievēro tendences, ceļ par tām trauksmi. Ja vien ir kāds, kas to visu redz un grib redzēt.
---
Pārejas starp Upura, Glābēja un Varmākas lomām ir ļoti trauslas, esmu to jau vairākkārt uzsvēris. Lai palūkotos uz lietām šādi, mums nepietiek ne ar jurista, ne psihologa skatījumu un kompetenci. Ir jāzina arī atkarības psiholoģija un drāmas trīstūris. Bet to zinot, mēs nevaram nekļūt vēl pesimistiskāki un skarbāki pret sodīšanas ideoloģiju vardarbības profilaksē.
Nastasja Fiļipovna no Dostojevska „Idiota” (šo izrādi gan tiko redzēju) protams, ir cietusi pāridarījumus un viņa ir Upuris. Taču mēs nevaram arī neredzēt, cik sekmīgi tā izmanto varu, ko dod Upura loma. Ar to es domāju ne tikai finansiālā izdevīguma aspektu, lai gan arī tas nav mazsvarīgs. Pats galvenais, ka viņa nepieņem palīdzību, kura tai tiek piedāvāta no visām pusēm, - galvenokārt jau no nesavtīgā un Māti meklējošā kņaza Miškina puses. Vispirms viņa nopietni ievaino to sieviešu nometnes daļu (Aglaja Ivanovna), kas nav cietusi seksualā vardarbībā. Bet pēc tam izvēlas pašnāvību. Taču ne tādu, kurā var būt viena pret vienu ar nāvi.
Nastasja Fiļipovna atdod sevi Rogožinam, par kuru jau romāna sākumā kņazs Miškins saka – ja viņš viņu dabūs, tad nodurs. Tomēr Rogožins un kņazs kļuvuši par „brāļiem”, apmainījušies krustiņiem – Vajātājs un Glābējs, vienmēr gatavi piedāvāt savus pakalpojumus. Un Upuris tos izvēlas, ne jau sasteigti un impulsīvi, romānā taču gandrīz septiņsimt lappušu! Ja meitene būtu metusies Ņevā, rezultāts attiecībā uz viņu pašu būtu tāds pats. Bet tad tajā nebūtu iesaistīti abi „brāļi”... Neapzināta Upura atriebība? Vīriešiem, kas taču „visi ir vienādi” un kas tādēļ visi ir atbildīgi par sievietēm nodarīto? Kas atbildēs uz šiem jautājumiem – juristi, psihologi vai vēl kāds cits?
Man šķiet, pasaule ir vieta, kurā eksistā arī garīga kārtība, tik bieži nesakrītoša ar juridisku vai psiholoģisku apsvērumu dimensijām. Bet kura ir augstāka un dziļāka par iepriekšnosauktajām kārtībām un par kuru jādomā tieši Lieldienās. Saskaņā ar šo kārtību vardarbība neeksistē, eksistē cilvēks ar tā vajadzībām un eksistē sabiedrība, kurā šīs vajadzības var vai nevar realizēt. Krimināli sodāma vajadzību apmierināšana arī ir vajadzību apmierināšana. Jo vajadzībām ir sava izcelsmes vēsture un Kristus vispirms iet pie grēciniekiem. Bet tas nenozīmē, ka šī garīgā kārtība atceļ krimināltiesisko kārtību. Dod Dievam to, kas tam pienākas un ķeizaram – kas tam pienākas...
Rogožins dabū 15 gadus katorgā, bet kņazs atkal kļūst par „pilnīgu idiotu”, šoreiz laikam neatgriezeniski. Vai to bija pelnījuši divi citi Upuri? Viens, kuram bija bijusi auksta un neiejūtīga māte un fiziski vardarbīgs tēvs un kurš bija cietis tikpat, cik Nastasja Fiļipovna. Un otrs – kam vecāki agri gājuši bojā un kura psihiskā konstitūcija ilgi ar to nebija spējusi tikt galā. Izskatās, ka pašnāvība ir bijusi kolektīva, abi „brāļi” pazemīgi ir ļāvuši sevi izmantot.
---
Ja raugāmies uz mitoloģisko vēstījumu, „Idiots” ir Raiņa „Uguns un nakts” smalkāk diferencēts variants. Lāčplēsis (kņazs)iekrīt Daugavā (zemapziņā, „idiotismā”) viņam līdzi Spīdola (Nastasja Fiļipovna, mūžīgā Māte – „skaistāka par visu ...”). Brālis (Koknesis) iet bojā, tā arī neatklājies tādā mitoloģiskajā dziļumā, kādā Dostojevskis ir spējis nokļūt ar Rogožina tēlu.
Bet kas tad galu galā ir Melnais bruņinieks, kuru savukārt Rainis iezīmē skaidrāk, negatīvāk un plakanāk nekā Dostojevskis (Ļebedeva pārdomas par Vērmeles zvaigzni)? Tā ir patriarhālā perspektīva, Rietumu kristīgā tradīcija, attīstības iespēja, izeja no drāmas trīsstūra. Ar to sadraudzēties vēl neprot ne kņazs Miškins, ne Lāčplēsis. Simptomātiski, un par to gribas domāt ne tikai kristietības un Kristus augšāmcelšanās sakarā.
Jautājums ir arī par krieviem ar visu viņu vareno, bet sievišķajā dziļumā, nevis vīrišķajā augstumā vērsto pareizticības tradīciju un latviešiem, par kuru kristianizācijas pakāpi ir tik daudz šaubu. Par to, cik daudz mums tomēr daudz kopīgā, par kultūras uzdevumiem Lāčplēša augšāmcelšanas un „idiotijas” ārstēšanas darbā. Vai, pareizticīgajiem krieviem Lieldienās sevi uzrunājot ar „Христос воскрес!”, iespējams atbildēt ar - „Во истину воскрес!”? Padomājot pie viena, cik daudz jēgas spējam saskatīt šādā rituālā.
---
Nobeigumā daži vārdi Franciskai, kura daudz mums tik svarīga ir pateikusi komentāros pēc iepriekšējā bloga.
Ja Tu ļauj sev ilgstoši palikt drāmas trīsstūrī, tad pamet sevi Upura varas iedarbībai, kura liek Tev neiziet no savas traumas un sadalīt pasauli Melnajā un Baltajā. Melnajā ir Tavi pāridarītāji, bet tur ir nokļuvis arī Tavs ķermenis, kuram tie neatļauti pieskārušies, arī Tavs Ārsts, kurš bijis liecinieks tam, kā Tu „atvem” sev nodarīto. Baltajā pavisam noteikti ir Tavs dēls, nezinu, vai vēl kāds. Viņam ir ļoti daudz jānes uz saviem pleciem, lai Dievs dod, ka pietiek resursu. Bet Tavā varā ir arī, vai Tu dabūsi savu Ārstu Baltajā daļā un vai viņš Tev palīdzēs turp iestīvēt Tavu ķermeni. Dari to vismaz tādēļ, lai dēlam būtu vieglāk par Tevi cīnīties! Tava pašnāvība būtu atriebība gan pāridarītājiem, gan cilvēkiem, kas Tevi mīl un kas gatavi daudz ko atdot, lai ar Tevi viss būtu kārtībā. Un tā būtu atriebība nākotnei, kam ir pavisam konkrēta nozīme Tavā ģimenē un Tavā dzimtaskokā. Tā būtu arī atriebība Tavam Tev pašai brīnišķīgajam ķermenim, kurš Tev jāiemīl no jauna un kam jāļauj augšāmcelties! Nāvi ar nāvi neārstē.
|
