Apmērām tā tikko ir teikusi eksprezidente, tiekoties ar izglītības ministri. Mani kaut kā aizķēra šie vārdi. Lai gan tie nepasaka, kas būtu jāsaprot ar „vārīšanos” un kas – ar „savu sulu”, tomēr pauž viedokli, cik varu spriest, tuvu manējam. Protams, man nav tik daudz informācijas, lai pretendētu uz kaut kādu objektivitāti. Bet mans, tāpat kā citu cilvēku subjektīvie viedokļi arī no kaut kā veidojas un ka tik nav tie izšķirošie galu galā.

Nesen zvanīju kādai augstskolas profesorei, viņa īsi atbildēja, lai zvanot vēlāk, patlaban esot aizņemta lekcijā. Tas bija ap vieniem dienā. Ticis galā ar saviem darbiem – tas bija īsi pirms deviņiem vakarā – atcerējos, ka neesmu piezvanījis. Kādu brīdi svārstījies, vai būtu labi cilvēku traucēt viņa privātajā laikā, tomēr izšķīros zvanīt – jautājums bija pa daļai privāts mums abiem. Viņa atkal īsi atbildēja, lai zvanot pēc piecpadsmit minūtēm, tad beigšoties lekcija. Šorīt (sestdien) viņa bija zvanījusi man un nesazvanījusi. Atzvanot, saņemu īsu atbildi – pēc stundas, man lekcija.

Augstskolu mācībspēki skraida no viena darba uz otru. Medicīnas studentu nodarbības ļoti bieži profesoru vietā vada rezidenti, profesoriem darba laikā jāpagūst kāds lats no zāļu firmām nopelnīt. Tās labi maksā, ja lektors ar grādu un ieņemamo amatu. Varētu šķist – mums ir par maz laba akadēmiskā personāla. Taču izrādās – Latvijā ir 60 (!!!) universitātes!

Jāatzīstas, šis skaitlis mani pārsteidza nesagatavotu. Man joprojām šķiet, ka te ir kāda kļūda, tik daudz nevar būt, varbūt DEFLI, kurā šo ziņu lasīju, kļūdās. Tomēr attiecībā uz tendenci – augstskolu ir daudz par daudz – nekādas kļūdas nevar būt. Augstākā izglītība ir kļuvusi par biznesu, kurš attīstās līdzīgi kā viss tirgū – pieprasījums rada piedāvājumu, piedāvājums izdara spiedienu uz produkta cenām utt.

Kad es biju students – 30 gadus atpakaļ, mani nekur nepameta sajūta, ka pasniedzēji ir ieinteresēti sava darba rezultātā, viņus patiešām uztrauca, kā es tikšu galā ar saviem slimniekiem, kad būšu kļuvis ārsts. Bija studentu zinātniskie darbi, to analīze, zinātnisko pulciņu sēdes, olimpiādes. Profesorei Sorokinai bija laika veselu mēnesi ikdienā strādāt ar 4 studentiem, viens no kuriem biju arī es, gatavojot tos uz Vissavienības olimpiādi iekšķīgajās slimībās - ieguvām tur 2. vietu, bija vērts, bet vai tas kādu interesētu tagad?

Šodien students savu pasniedzēju redz skrējienā. Kādēļ? Mazas algas? Jā, ļoti. Bet pasniedzējs ir arī emocionāli sarūgtināts, jo viņš nesaņem signālus, ka ir cienījams posms kādu vairākpakāpju ideju loģiski realizējošā mašīnā. Man šķiet, katedras vadītājam būtu jābūt tikpat lielai algai kā Valsts prezidentam un attiecīgam prestižam sabiedrībā.. Viņam būtu nevis jāskraida riņķī, bet jālasa SAVAS jomas literatūra, jāuzstājas un jāorganizē konferences, jāpiedalās nevis zāļu tirgotājfirmu apmaksātos, bet SAVAS zinātniskās intereses vadītos pētījumos. Būtu jāpiedalās starptautiskā akadēmiskajā sadarbībā, cenšoties tajā izkarot Latvijai cienījamas pozīcijas.

Kā profesoram var būt maza alga, ja ir tāds pieprasījums pēc augstākās izglītības? Lai to ietekmētu, kādēļ valstij nepiešķirt virzienu tirgus stihijai un privātajai apmācītiniciatīvai, nosakot minimālās algas, kādas jāmaksā pasniedzējiem? Un kādēļ valsts budžeta apmaksātās vietas studentiem nesamazināt līdz tādam skaitam, ka valsts darbā strādājošie pasniedzēji nesaņemtu mazāk nekā privātajās augstskolās nodarbinātie?

Un jautājums – vai tautsaimniecībai ir vajadzīgi tik daudz un tāda profila speciālisti, kādus producē augstskolas? Protams, šis jautājums nav jāatstāj tikai valsts centralizētai noteikšanai, izņemot, protams, valsts apmaksātās studiju programmas. Universitāte nav arī profesionāli tehniskā skola, kuras uzdevums ir vien iemācīt arodu. Bet kaut kādas vadlīnijas tomēr ir vajadzīgas – valsts taču zaudē, ja arī par savu naudu psiholoģiju mācās tāds studentu skaits, kurš Latvijā savā specialitātē nekad nevarēs tikt nodarbināts. Vai nevar veidot konkursus katrā specialitātē, kurās augstskolas cīnās par tiesībām privāti apmācīt noteiktu studentu skaitu un ne vairāk? Ja studiju vietu būs mazāk, tad arī pie visaprobežotākās Veselības ministrijas politikas konkurss uz vietu Medicīnas fakultātē nebūs pazemojošie 1,2 uz vienu vietu. Lieki teikt, ka ieguvējs būs pacients – tas, pēc 10 gadiem.

Man būtu atbalstāma devīze, kas, šķiet, ierakstīta kādā no Pirmās republikas studentu korporāciju karogiem – „Zinātnei un tēvzemei”. Šajos vārdos ir tās vērtības, kuras man gribētos redzēt Latvijas augstākās izglītības sistēmā.

Tieši universitātes ar tām raksturīgajiem neatkarīgajiem instrumentiem – konferencēm, diskusijām periodikā, ievadpētījumiem – varētu aktualizēt izmaiņas valsts sociālajā un politiskajā dzīvē. Radīt vidi, kur ģenerējas jaunas idejas un kur tās attīstās. Būt neatkarīgam vidutājam starp daudziem un atšķirīgiem „spēlētājiem”. Piemērām, man šķiet nozīmīgi – kā jēgpilni un attīstot pastāvošās iespējas ieguldīt pūliņus bērnos un jauniešos, kas aug grūtos apstākļos. Un kas arī sasaucas ar Vīķes – Freibergas teikto, ka mums ir tikai divas dabas bagātības, kas jāprot izmantot, radot maksimāli lielu pievienoto vērtību – koki un cilvēki.

Vai no šībrīža politiskās elites varam sagaidīt motivāciju pievērsties šiem jautājumiem? Neizskatās. Tā ir nodarbināta ar savām – varas saglabāšanas problēmām, kas šinī situācijā izskatās sasniedzamas vien ar tautas apmuļķošanas pasākumiem. Ja visa valsts ir saskaldīta partiju ietekmes sfērās, tad katra sfēra atbild tikai pati sev. Un augstākā izglītība nav izņēmums – jau divdesmit gadus tai neviens neprasa, kā tā kalpo Latvijai.