Šobrīd gribas parunāt par brillēm. Nē, ne jau par optiskajām, bet gan par tām, kas liek mums redzēt kaut ko, kas ir tikai nedaudz, un neredzēt to, kas ir ļoti daudz. Dažreiz – neredzēt to, kas ir, bet redzēt to, kā nav. Un kas liek šaubīties par cilvēka spēju būt objektīvam. Objektivitāte, protams, eksistē tikai kā kaut kas tai pietuvināts vai fantāzija par to. Vai – kā mūsu ierobežotā spēja būt empātiskiem (nevis egoistiskiem) un redzēt pasauli kā kaut kādu ģeometrisko vidējo - starp citu cilvēku redzēto un mūsu priekšstatiem par to.
Koncentrēti izsakoties – mēs baidāmies redzēt zaudējumus un protam panākt, ka patiešām neredzam. Turklāt ne tikai tos, kurus ciešam paši, un kuru pārdzīvošana iespaido (deformē) mūsu raksturu. Arī tos, kurus cieš citi – un par kuru rakstura deformācijām šo zaudējumu pārdzīvošanas rezultātā mums negribas domāt empātiski. Tikai vērtējoši – tas ir slikts (nevis daudz cietis) cilvēks. Bet tas – labs. Raksturs, it kā maģiski kaut kur (ar labiem darbiem) nopelnīts, nevis izveidojies kā psihes reakcija uz dzīves laikā piedzīvoto. Raksturs kā krekliņš, kurš apliecina cilvēka piederību vienai vai otrai sporta komandai, tā valkātājam pat nesaprotot, kā viņš attiecīgajā komandā nonācis. Raksturs kā iespēja visu izskaidrot, visu iztiesāt un par neko vairāk nejautāt.
Šīs pārdomas man radās Vecpiebalgas rakstnieces Ingunas Baueres jaunākā romāna „Skolas Līze” sakarā. Tas tikko „Zvaigznē ABC” iznācis, prezentēts un tautās izlaists. Gan priekš- gan pakaļvārdā (t.i. epilogā) pateicības vārdi „dakterim Rudzītim”. Patiesi, es piekritu Ingunai palīdzēt un šo to palīdzēju ar, tādēļ jūtos pateicību nopelnījis. Bet vienlaicīgi nepamet dīvaina neapmierinātības sajūta, kuru, protams, varu gribēt izskaidrot ar neapmierinātību par gala rezultātu, un tas vienmēr būs gan visvieglāk, gan visdumāk.
Ingunas grāmata ir laba, dažos aspektos - neaizvietojama. Nemaz nerunājot par to, ka „ar sirds asinīm rakstīta”. Nevis lai nopelnītu kādu grasi (ko tad tur var nopelnīt...), bet lai izteiktu sev svarīgas lietas. Tās 479 lappusēs varam atrast daudzas atbildes uz jautājumiem, kādēļ latviešu literatūras „īstie” sākumi izveidojās Vecpiebalgā. („Īstie”? Pēdiņu lietojums še parāda manis paša neatbildētos jautājumos. Jo varbūt tomēr latviešu literatūrai pamatus lika Vecais Stenders Kopenhāgenā un Sunākstē, kā arī Garlībs Merķelis Leipcigā?) Es runāju par diviem 19. gadsimta pēdējā ceturkšņa darbiem – par brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem” un Andreja Pumpura „Lāčplēsi”. Matīsa Kaudzītes un Pumpura svarīga iedvesmotāja bija skolas Līze, precīzāk – Līze Rātmindere.
Inguna Bauere ir kultūrvēsturiski un ģenealoģiski precīzi aprakstījusi Līzes izcelšanos un visu, kas ap to. Vietās, kur vēsturisku informāciju iegūt nav bijis iespējams, viņa pielietojusi savu intuīciju. Sešu sieviešu paaudžu aprakstā izpaužas iekšēja nepieciešamība izjust Līzi galvenokārt kā sava dzimtaskoka sastāvdaļu, nevis kā tikai sevi pašu, neatkarīgi no tā, kas ar senčiem. Šajā ziņā Inguna ir arī izmantojusi manas konsultācijas, apziņas līmenī radot par Līzi tādu versiju, kurai pievienojos arī es.
Līzes raksturu lielā mērā noteica māte, kura cieta no pirms Līzes dzimušu bērnu nāvēm. Tas bija kā milzu vakuums, kurš iesūca meitenes psihiskos resursus. Bet šis vakuums sevī aicināja arī cilvēkus, kuri Līzei pietuvojās, un kuri uzdrošinājās viņu mīlēt. Gan Matīsam Kaudzītem, gan Andrejam Pumpuram bija arī savi vakuumi, ja tā varam apzīmēt to attiecības ar nāvi. Tomēr, šķiet, tieši Līze ir iedrošinājusi un iedvesmojusi abus šajos vakuumos ielaisties, satiekoties tur ar tiem tēliem, kas vēlāk parādījās kā literatūra. Kā fakti tie Ingūnas grāmatā parādās pārliecinoši – centīga vērotāja redzējums. Bet ne kā mākslinieciska patiesība. Ne kā raksturi un raksturu konflikti.
Manā izjūtā, vēlreiz pārlasot nu jau „atvērtu” grāmatu, šie momenti izraisīja vislielākās pārdomas. Vēl vairāk – tas sāka šķist pats galvenais, tādējādi riskējot apšaubīt to, ko jau teicu – ka grāmata ir laba. Plašā, kultūrvēsturiskā kontekstā – ļoti laba.
„Man ir jāskatās uz to, kas grāmatā ir, nevis kā nav (jo ne visu var iedabūt arī gandrīz piecsimt lappusēs), vai, kam, manuprāt, bija jābūt” – tā es sev teicu. Un – ko šī grāmata pasaka, nepasakot? Tieši pēdējais jautājums mani ievirzīja pārdomās, ar kurām še dalos. Par brillēm, kuras mēs lietojam, paši nemaz nenojaušot, ka lietojam.
Domājot par Ingunas brillēm, man bija jāsecina, ka tās nav individuālas. Tās ir ļoti, ļoti tautiskas. Tēma, kas ir aktuāla jau no „Mērnieku laiku” laikiem – prototipi. Par to, ka Kaudzīšu attēlotā Oļiņiete sava rakstura dēļ vismaz par 90% ir Rātminderu Līzes māte Ede, nav nekādu šaubu. Mums ir pamats domāt, ka Ede pati sevi Oļiņietē ir atpazinusi un tas nav bijis bez sekām Līzes un Matīsa attiecībās. Taču ne par to še runa. Kā rakstnieku iespaido viņa fantāzija par prototipa reakciju uz uzrakstīto? Citiem vārdiem – vai Matīss stipri neietekmēja arī Reini padomāt par sekām, kuras radītu iespējamā radikālākā „Mērnieku laiku” versija? Vai Matīss necentās kaut ko nogludināt? Un vai Reinim pašam nebija savu iemeslu kaut ko neparādīt? Un vai viņu piebaldzēnu (Ķencis) humors būtība nav bēgšana no prototipu reālās vai iedomātās atriebības par sevis parādīšanu „tādus kā ir”?
Arī no savas pieredzes varu teikt, ka šī ir nopietna problēma rakstošam cilvēkam. Tiklīdz mēs iepazīstamies ar kādu, tā tūliņ uzņemamies atbildību par to noslēpumu neizpaušanu, kurus sevī esam izjutuši kā jauniepazītā cilvēka noslēpumus, viņam pašam pat nepaprasot, vai tie ir noslēpumi. Te ir vesela subjektīvu pārdzīvojumu virkne, kas rakstnieku potenciāli var sastīpot tā, ka viņš vispār neko nevar uzrakstīt. Bet tā var panākt arī, ka rakstnieks raksta tikai par „labo”, tā, lai patiktu savam, dažkārt jau mirušajam, prototipam.
Vai šodienas Piebalgā kāds piedotu, ja parādītos viedoklis, ka Rātminderi ir bijuši nopietni disfunkcionāla ģimene? Atmetot svešvārdus – „slikta”? Vai kaut ko tādu piedotu „latviešu literatūras vēsture”? Ja kaut kas tāds parādītos – vai to uzskatītu par kaut ko nopietnu, neattiecināmu uz dzeltenās preses ieņemto nišu? Vai Ingūna Bauere kaut ko tādu spētu izturēt, pat ja skaudri apzinātos šādas izturēšanas nepieciešamību? Piemērām, parādot Andžu Rātminderu kā ģimenē vardarbīgu un žultainu veci, kura klātbūtnē meitas baidās „kaut vārdiņu bilst”? Bet kurš pratis izveidot par sevi publisku priekšstatu kā par cienījamu „skolas tēvu?”
Savādi, bet šķiet ļoti iespējami, ka Ingūna ir gribējusi nenodot Līzes un Edes noslēpumus un es viņai par to neesmu signalizējis gana noteikti. Šī doma manī ļoti spilgti uzliesmoja, noskatoties Sergeja Sņežkina 2008. gada filmu "Похороните меня за плинтусом". Tur vecmāmiņa, kas savulaik zaudējusi bērnu, ir nesalīdzināmi „neglītāka” par Edi. Viņa tik šausmīgi izturas pret meitu, kas dzimusi pēc mirušā dēla, un viņas dēlu, ka izjust pret šādu Upuri simpātiju vai empātiju ir ārkārtīgi grūti. Pat neiespējami viņu uztvert „kā slimu”, ja viņa tik briesmīgi nodara pāri savai meitai un mazdēlam tādēļ, ka visu mūžu nespēj pārdzīvot bērna zaudējumu jaunībā. Gribas teikt – tev bija pienākums ar to tikt galā!
Ļoti bieži rakstnieka lojalitāte pret prototipu panāk to, ka patiesība netiek atklāta tik kaili kā minētajā filmā (un kā vajadzētu). Šķiet, Ede uz Ingunu darbojas cauri gadsimtiem, viņa panāk, ka Inguna neparāda viņu tik briesmīgi vardarbīgu (nekritiski niknu), kāda viņa varētu būt bijusi. (Kur radusies „skaistās Līzes” bēdīgā, sāpināti izmisusī sejas izteiksme, kas tik skaidri parādās fotogrāfijā uz grāmatas 2. vāka?)
Tomēr niknuma pietiekama neparādīšanu ir tikai detaļa – šeit man jāatminas Voldemāra Pūces 1968. gada filma „Mērnieku laiki”. Tur viss ir – gan Oļiņietes bērna briesmīgā bojāeja, gan viņas niknums (uz ekrāna viss psiholoģiski precīzi), tomēr skatītāju empātija pret šo Elzas Radziņas klasiski spilgti attēloto sievieti neveidojas. Un arī visa darba interpretācija „cauri laikiem” notiek kaut kā šķērsām. Lūk, šīs filmas anotācija Nacionālā Kino centra mājaslapā - 19. gadsimta otrā puse Slātavas un Čangalienas pagastos. Bagāto Oļiņu audžumeita Liena iemīl nabadzīgo Gaitiņu dēlu Kasparu, taču Oļiņiete grib Lienu izprecināt bagātajam Prātniekam, kurš zemes mērīšanu prot izmantot savā labā. Lienai no Kaspara piedzimst meitiņa, viņa aiziet no mājām un dzīvo pie Annužas, bet tad uzzina par Kaspara nogalināšanu, un izdara pašnāvību. Annuža atklāj Oļiņietei, ka Liena bijusi viņas īstā meita, kas uguns grēka laikā samainīta.
Gribas to visu redzēt nevis kā Nāves darbu, bet gan kā Oļiņietes „sliktā rakstura” un liktenīgu pārpratumu izpausmi... Gan Ingunas Baueres darbs, gan šī filmas interpretācija un vēl daudz kas cits liek man domāt, ka mūsu psihē eksistē ļoti jaudīgas brilles, kas liek mums neredzēt acīmredzamo un Kaudzīšu darbā arī skaidri parādīto – nepārdzīvota nāve noved pie nāves. Vai – nesaprasta nāve tiek ārstēta ar nāvi. Šīs brilles liek mums pienācīgi nenovērtēt to, ka Līze – Edes meita – tomēr negāja bojā, līdzīgi Lienei „Mērnieku laikos”. Tādējādi – Līze uzvarēja sava dzimtaskoka nāvi par savas personiskās dzīves nedzīvošanas cenu. Un ka šim faktam bija ietekme gan uz brāļiem Kaudzītēm, gan uz Andreju Pumpuru un viņa „Lāčplēsi”, par kuru še nerunāsim – tas aizņemtu pārāk daudz vietas.
„Mērnieku laiki”, manuprāt, ir darbs, kurā tā autori uzmanīgi seko, kā Oļiņu prototipi – Rātminderi tiek galā ar bērna zaudējuma traumu. Tas nav tikai altruistiski – brāļi taču ir bāreņi. Reinis no 13 gadu vecuma uzņēmās rūpes par 4-gadīgo Matīsu. Abiem (sevišķi Reinim) bija pamats uz attiecībām ar sievietēm lūkoties ar milzu bailēm, kuras parādās kā Lienes pašnāvība romānā – tādējādi vēlreiz mirst par vistuvāko izjustā sieviete, vēlreiz šīs senās mātes zaudējuma sāpes. Un tādā veidā vēlreiz mirst Oļiņietes bērns. Tādā veidā nāve prasās tikt izspēlēta abu – rakstnieku un prototipu ģimenēs.
Apkopojot – mēs gribam redzēt dzīvi bez nāves. Dzīvi bez ciešanām. Jo – ir tik grūti tādu dzīvi dzīvot – pat tad, ja tā ir „nevis manējā” bet „sveša”, pret ko jāizjūt empātijas pienākums. Bet - ja mēs šo pienākumu neuzņemamies, tad apzināti dabūjam tikai daļu no dzīves, pārējā daļa mums uzguļas neapzināti. Mēs tad nevaram būt atbildīgi par visu un mēs neredzam visu. Diemžēl tas varbūt ir kļuvis par latviskās identitātes kodu. Un šī koda pārkāpšana – par identitātes nodevību.
Vai Inguna Bauere uzdrīkstētos uzdrīkstēties parādīt Rātminderu „grēkus” ne tikai kā Edes baznīcas logos mestos akmeņus un no Bībeles izplēstās lapas? Vai nebūtu „pārāk” parādīt arī cienījamo „skolas tēvu” kā dzīvu cilvēku, nevis tikai kā granīta pieminekli, kas iztur visas vētras, kas brāžas pār to? Gribas jau kādu stipro (vīrieti), kas iztur (nejūt). Andžs Rātminders kā tāds ir iegājis piebaldzēnu atmiņās. Bet vai viņš tāds varēja būt arī ģimenē?
Jābūt „anštendīgam”, „cienījami cilvēki tā nedara”, strīds nav jāiznes no ģimenes – pēc šiem likumiem joprojām dzīvo daudzas ārēji (bet ne iekšēji) „nevainojamas” latviešu ģimenes. Pārdzīvot, just parasti nozīmē arī šīs „nevainojamības” zaudējumu. Tam, kas to veicina, draud izraidīšana no ģimenes un no kultūras. Bet kā tad lai legāli un apzināti pārdzīvo to, kas ir pārdzīvošanas vērts – zaudējumus un nāvi?
|
