Jau kuro reizi mūsu vīriešu basketbola izlase netiek tur, kur domājas esam. Vismaz Eiropas astotniekā. Lai gan šoreiz treneris Kemzura runāja arī par ceļazīmi uz pasaules čempionātu, tātad piekto vietu. Objektīvi raugoties, pamats tam bija – beidzot Latvija, kura gadiem varēja paļauties galvenokārt tikai uz „mazo” spēlētāju meistarību, šogad beidzot bija tikusi pie superklases centra spēlētāju tandēma. Ja mums ir Biedriņš un Kambala, tad visam pārējam vajadzētu būt kārtībā, kā gan citādi.

Basketbols ir arī mans sporta veids, es tajā šo to saprotu, tomēr šeit ne par to, kas uz laukuma. Jo ne jau tur sākas zaudējums. Tomēr atkāpties līdz pašām zaudējuma saknēm arī diez vai spēsim, tomēr mēģināsim.

Pēc tam, kad īsi pirms čempionāta no izlases par „režīma pārkāpumiem” tika atskaitīts viens no tās perspektīvākajiem un universālākajiem spēlētājiem, 213 cm garais Kaspars Bērziņš, manas 45+ basketbola komandas „Kolonna” biedrs un šefs Jānis Lasmanis attiecībā uz izredzēm apakšgrupā bija lakonisks – „trīs zāģi”, viņš teica. Man bija bail pievienoties, cerēju, ka viņš, un dziļi sevī arī es, kļūdāmies. Ka komanda tiks galā ar to, par ko mēs bažījāmies.

Mūsu drūmās nojautas, protams, nebija saistītas ar Bērziņa funkcionālo neaizvietojamību. Viņa atskaitīšana drīzāk bija publikai nenoslēpjams, daiļrunīgs simptoms par dziļākām norisēm komandā, kuras ne tikai psihoterapeita, bet arī pieredzējuša sportista acij nepaslīd garām nepamanītas. Spēlētāji netiek galā ar stresu, ko rada atbildība. Turklāt nav saskatāma skaidra robeža starp tiem, kas tiek galā un tiem, kas netiek. Kas nozīmē, ka varbūt ne tikai Bērziņš bija jāatskaita. Vēl sliktāk – īsti nav skaidrs, kurš jāatstāj.

Čempionāts parādīja psiholoģiski negatavos. Diemžēl viens no tiem izrādījās mūsu basketbola miljonārs Andris Biedriņš. Kas, no vienas puses, saprotams. Viņš taču tikpat jauns un nenorūdīts kā Bērziņš, Kaspara draugs. Taču – esam pieraduši, ka viņam jāspēj, ja viņš pierādījis, ka spēj būt NBA. Neapjēdzot, cik būtiska ir tieši psiholoģiskās gatavības nozīme un nesaprotot izlases līdera nastas īsteno smagumu, kura Biedriņam nav jānes savā „Warriorā”, bet kura īstensmagi uzgūlās viņam Latvijas izlasē.

Otrs negatavais – Armands Šķēle. Cilvēks, kam daba iedevusi visu, lai kļūtu par basketbola Paganīni, Eiropas čempionātā neturējās uz kājām, arī burtiski. Armands varētu kļūt arī par modeli, modes zvaigzni, naktsklubu dvēseli, mūsu Deividu Bekhemu, ja vien Latvija būtu Anglija. Diemžēl Latvija ir Latvija, nespējīga samaksāt tik, lai Šķēle spētu apvienot abas lomas, izprastu robežu starp tām un tajās strādātu, nevis dzīvotu.

Trešais – Kristaps Valters - formāli nebija tas sliktākais komandā. Tomēr salīdzinot ar parādīto izcilību pārbaudes spēlēs ar Lietuvu, atšķirība ievērojama. Viņa snieguma svārstības īpaši sajūtamas, jo Kristaps taču ir saspēles vadītājs Nr.1. Viss, kas notiek ar viņu, uz komandu atbalsojas tajā pat momentā. Viņš ir Valda Valtera dēls, viņam ir tēva avantūrisms, bet nav tēva plastiskuma un ķermeniskās neprognozējamības, arī psiholoģiski. Valters seniors prot nepazust basketbola un naktsdzīves jūklī (pagaidām), Valters juniors to, šķiet, nemēģina, paldies Dievam, viņam tomēr ir arī kaut kas no mātes. Tomēr robežas ar to, ko izlasē reprezentē Kaspars Bērziņš, Kristapam ir izplūdušas un neskaidras. Gan jau tikpat, cik titanomahiskās attiecības ar tēvu, savulaik Eiropas visspožāko basketbola zvaigzni, dēlam laikam tomēr neaizsniedzamo.

Ceturtais – tikai 39 gadus vecais treneris Ķēstutis Kemzura, vien pāris gadus vecāks par izlases kapteini Uvi Helmani. Protams, lietuvietim uzņemties atbildību par latviešiem varētu nozīmēt arī ko līdzīgu kā kļūt par bērnudārza audzinātāju, formāli esam ieceltam universitātes profesora godā. Laikam jau trenera jaunība tomēr neļāva tikt ar šo delikāto uzdevumu galā. Atskaitījis Bērziņu, viņš pats nobijās. Sava tēvišķa taisnība taču arī Latvijas basketbola patriarham Armandam Krauliņam, kas saka, ka nevajadzēja tik ķirurģiski, viņš pieradis strādāt ar Dēliem. Jo ja jau tā, tad no izlases jāizmet vismaz visi manis nosauktie psiholoģiski negatavie. Bet Latvijas basketbola talantu rezerves nav neizsmeļamas. Taču kauliņi ir mesti, robeža ir definēta. Varbūt labi ka tā - Kemzura ir iesācis šo karu, viņam tas ir jāpabeidz, jāiztīra šie staļļi, es ceru, ka izlases treneris netiks nomainīts.

Runājam par basketbolu, bet domājam par ko citu – to, kā sakarā līdz šim esam minējuši vien naktsklubus. Ja jau sākts, tad jāturpina – alkohols, narkotikas, sievietes (t.s. vieglas uzvedības). Tas, ko man pierasts saprast kā Māti, dažreiz sauktu arī par Ceļojumu māti. To, kas pietrūkst, to, kas par daudz, to, ar ko nav nekādas skaidrības, nekādu robežu, gribas un viss. Vīrišķās bailes, pirms izšķirošās kaujas bez Mātes.

Viss šis naktsdzīves reibums sportistiem ir bīstams ne tik daudz no nodzeršanās viedokļa, kas arī nav mazsvarīgs. Basketbolā daudz ko nosaka tā sauktās ”ķermeņa smadzenes”, kas spēlē svarīgas ar to, ka atrod pēkšņus, ģeniālus risinājumus tieši visnegaidītākajās situācijās, tad, kad vislielākais sasprindzinājums, kad visvairāk vajag. Tieši spēja paradīt sevi tādos brīžos atšķir vienkārši labu sportistu no zvaigznes. Šķiet, ka mūsu basketbolistu pielietotā regulārā stresa mazināšanas kultūra neļauj tiem uztrenēt sevi tieši vissvarīgākajām, izšķirošajām situācijām uz laukuma.

Mūsu izlase vēl tikai veido Vīriešu Standartu, kuram jāatbilst, lai pretendētu uz kaut ko Eiropā. Šeit var mācīties ne tikai no basketbola talantu pārbagātajiem leišiem, kuriem ir neiedomājami, ka puikas iekļūst avangardā. Pavērojiet Izraēlas basketbolu, talantu tur nesalīdzināmi mazāk kā Latvijā, tomēr viņi vienmēr uzlec augstāk par to, kas viņiem lemts.

Nedrīkst nerunāt par basketbolu, īpaši neapstājoties pie šībrīža neapšaubāmi spilgtākās zvaigznes – Kaspara Kambalas. Narkotiku (kokaīns) lietošanas dēļ izcietis divu gadu diskvalifikāciju, tomēr nenolaidis rokas, trenējis tās boksā un ne tikai. Centies tikt ārā un spējis. Kaspara rokas ir šobrīd visstiprākās Eiropas basketbolā, uzdrošinos to apgalvot. Tik stipras, ka reizēm nespēj ietilpt basketbola tiesnešu galvās. Kaspars, šķiet, ir uzdevis Gulivera jautājumu visai basketbola pasaulei – ja no manas kustības, kāds nokrīt gar zemi,  vai man tādēļ jākļūst nestiprākam? Ja Kasparu tiesās kā līdz šim, tad tas faktiski ir aizliegums basketbolā progresēt tajā virzienā, kurā to darījis Kambala. Man šķiet, Latvijas Basketbola federācijai šeit ir ko darīt.

Tas attiecas arī uz incidentu pēc pēdējās uzvarēti – zaudētās spēles ar Vāciju. Kāds vācietis, ir gājis garām Kasparam brīdī, kad tas pacēlis savu elkoni, to var redzēt arī internetā. Rezultātā vācietim (it kā) jāapmeklē zobārsts, bet Kasparam draud disciplinārsods, diskvalifikācija, ceru, ka atkal ne uz gadiem. Protams, jāpadomā arī, kas notiek ar Kaspara galvu, ja iespējamas šādas, iespējams, provokācijas. Tomēr man šķiet, ka Kasparam ir tiesības uz savām stiprajām rokām. Ja tas tā tiks izcīnīts, es būšu gandarīts.

Es nebūtu rakstījis šo stāstu, ja tas man nešķistu ne tikvien basketbolisks bet arī arhetipisks. Dēls ir pārlieku saistīts ar Māti, droši vien izmantots. Titonomahiskajai  cīņai ar Tēvu vēl īsti negatavs. Tomēr viņš cīnās! To nedrīkst neatbalstīt.

Un rainisks. Palasiet vēlreiz „Induli un Āriju”. Indulis savā izcilajā spēkā bet bāreņa haotiskumā cīnās, īsti nav saprotams, ar ko.  Arī Indulis neiztur, viņš krīt atpakaļ tad, kad jau ieguvis visu – gan Āriju kā sievu, gan vadošu stāvokli starp vāciešiem, ar kura palīdzību daudz varētu dot latviešiem. Indulis savā iekšējā bezizejā un stresā nogalina 30 000 lietuviešu, pilnīgs stulbums, bet fakts. Mindaugs un viņa lietuvieši bija kļuvuši par Induļa zaudējuma Vajātājiem, nevis Glābējiem. Un arī mūsu izlasei spožākie mirkļi šajā čempionātā bija pirms tā - uzvarot Lietuvu.

Kehris (federācijas prezidents) esot bijis slims pirmo divu (zaudēto) spēļu laikā. Viņam tagad vajagot laiku, lai izteiktos par notikušo un tur nu es viņu varu labi saprast.