Gribu sākt ar Gaju, (bioloģiskās vairošanās spēju) no sava iepriekšējā bloga - Gaja mēdz būt stiprāka par to, cik stipru viņu gribas atzīt. Tomēr Gajai ir vēlme ne tikai bērnus dzemdēt, vissvarīgākais viņai ir kontrole. Viņa grib arī izlemt, dzīvot viņas bērniem vai nedzīvot, viņa ir spējīga bērnus nogalināt, ja viņai tas „ienāk prātā” – jo bērni taču pieder viņai! Viņa nedomā, ka bērni pieder Dievam un katram no tiem ir augstāka jēga nekā kāds to spētu saprast. Dzimstības kontrole un aborti ir īsti Gajas stilā...
Un gribu turpināt ar dižām un skaistām, vienlaicīgi ļoti patriarhālām rindām no Halīla Džibrāna „Pravieša”:
Jūsu bērni nav jūsu bērni.
Tie ir dēli un meitas, kas dzimuši no Dzīves ilgošanās pašai pēc sevis.
Tie nāk caur jums, bet ne no jums.
Un, kaut arī tie ir kopā ar jums, tomēr tie jums nepieder.
Domāju, šeit ir tik labi formulēts iespējamais Dieva viedoklis par bērniem, ka diez vai kādai cilvēciskai būtnei tas varētu izdoties vēl labāk. Bērna intereses Dievam ir primāras un vecāku intereses tām ir jāpakļauj – it kā ļoti vienkārši. Pretējs viedoklis varētu būt Dievietei – viņa gan bauda dzemdēšanas laimi un atvieglojumu, gan grib paturēt sev varu kontrolēt, kam būs un kam nebūs baudīt viņas atbildīgu attieksmi. Iemesls ir gauži vienkāršs – Dieviete vispirms rada (dzemdē) pasauli un tikai tad sāk rūpēties par sevi un savu līdz tam ļoti mazo Ego. Citādi nevar būt – no Dievietes taču viss sākas, pirms viņas nekā nav. Tādēļ nevajadzētu šajā kontrolēšanas vajadzībā saskatīt „sliktu raksturu” vai, nedod dievs, sieviešu „iedzimto grēku” . Šeit vispār ir ļoti mazs sakars ar dzimumu jautājumiem, jo ne Dievietei, ne Dievam nav dzimuma. Vienīgi – sievietei ir daudz grūtāk nebūt Dievietes destruktīvā spēka varā, jo tā vairāk dzīvo zemapziņā, jūtās, vēsturē, mitoloģijā, nojausmās par pasaules kārtību nekā vīrietis. Iemesls – Gajas spēks. Lai šo spēku neitralizētu, sievietei vajag vai nu stipru vīrieti un ciešas attiecības ar to, vai savu vīrišķo daļu, kas savukārt atbild par apziņu, prātu, nākotni.
Dieviete ciest nevar šo principu – „caur jums”, tas liek viņai justies degradētai un pazemotai. Viņa grib būt vienīgā, visa sākums un gals. Viņa uzskata, ka bērni pieder viņai, tie nāk „no viņas”. Viņa ir egoistiska un hedoniska, kas dzirdēt neko negrib par varas dalīšanu ar Dievu. Es dzīvību dodu un es arī izlemšu, vai ņemšu to atpakaļ vai nē - tāds ir Dievietes princips.
Un tagad pievērsīsim uzmanību diskusijas dalībnieces ginekoloģes Daigas Baranovskas teiktajam: „Principā es esmu pret grūtniecības pārtraukšanu, bet par izvēles brīvību. [...] Ja kāda būs izmisīgi izlēmusi pārtraukt grūtniecību, tad neviens aizliegums viņu neatturēs. Sievietes vienmēr atradīs viedu, kā atrisināt savu dzīvi. Ar vai bez ārstu palīdzības, ar vai bez politiķu atbalsta. Mūsu uzdevums būtu radīt drošu sistēmu, lai šādi lēmumi nebūtu jāpieņem. Taču, ja situācija ir tāda, ka sievietei ir jāizšķiras par abortu, mums jārūpējas arī par to, lai tas [aborts] notiktu droši.
Vai mums ir gana jūtīgas ausis, lai šajos vārdos saklausītu arī skaidru un agresīvu Dievietes ideoloģiju, kaut arī neapzinātu? Jo apzinātā pozīcija ir skaidra – pret grūtniecības pārtraukšanu. Viena cilvēka teiktajos dažos teikumos arī cīnās Dieviete un Dievs.
Dieviete tur ir, ļoti imperatīva un skaļa, noslēpusies aiz medicīnas autoritātes, kura ir droši vien pietiekoša, lai veiktu sievietes bioloģisko aprūpi, bet nevar pretendēt tiesībām būt autoritātei šajos – reliģiski garīgajos jautājumos (ārstiem to nemāca). Pirmkārt, šī Dieviete saka, ka bērni „nenāk caur mums”, otrkārt, ka sievietes, kuras ir Dievietes varā, drīkst būt Dieva likumu neievērojošas, un treškārt – ka mums (!) ir jāparūpējas, lai Dievs kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars drīkstētu tikt ignorēti. Ja būs sievietes, kas neievēros Dieva likumu, mums jābūt viņu pusē. Jo viņas mūs šantažē ar iespēju, ja netiktu uzklausītas, sevi nogalināt ar kriminālu abortu palīdzību.
Manuprāt, diskusija par to, kad sākas bērns – no ieņemšanas brīža vai no pirmā elpas vilciena, ir samudžināta un juridiski sašaurināti motivēta. Bet tā ir tā pati, par kuru Džibrāns saka – „caur mums” vai „no mums”. Bez plaša, vēsturiska un reliģiska skatījuma tā ir sekla un kaut kādās plašākai publikai nesaprotamās grupu interesēs strēgstoša. Man ir ļoti skaidrs, ka bērni var nākt tikai „caur mums”. Jo, pirmkārt, tie iespaido vecāku dzīvi pat ne tikai no ieņemšanas brīža. Tas notiek jau tad, kad tie ir uzzinājuši, kā rodas bērni. Šis iespaids ir klātesošs jebkurās seksuālajās attiecībās un jebkurās seksuālo partneru izvēlēs. Un tas ir klāt pat tad, ja cilvēki nezin, kā rodas bērni un tas ir arī tad, ja notiek seksuāla vardarbība.
Otrkārt, nozīme ir attieksmei pret bērnu, kam ir ticis atļauts piedzimt – tā nereti ir tikpat objektīvi agresīva pret to, kā izšķiroties par vai pret abortu. Mēs ik uz soļa redzam Dievietes egoistiski hedoniskās attieksmes sekas arī pret bērnu, ne tikai augli. Ja man nav laika, tad bērnam jāpagaida. Ja man nav noskaņojuma, tad viņam tas jāpacieš. Ja man šķiet, ka bērna tēvs (māte) ir nekam nederīgs, tad es to bērnam atņemu. Ja es netieku galā ar dzīvi, tad man nav jālūkojas uz to no atbildības pret bērnu viedokļa. Ja es esmu dusmīgs, tad drīkstu būt vardarbīgs. Es drīkstu izmantot bērnu, jo tas pieder man – no šūpuļa līdz kapam.
Treškārt, bērns, tajā skaitā arī embrijs vai auglis, iespaido ģimeni un sabiedrību ne tikai ar to, ka viņš dzīvo. Milzu iespaids veidojas no tā, ja tas mirst – esmu par to runājis un rakstījis ļoti daudz – nu kaut vai šeit - http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/pieci_viedokli_par_vienu_un_to_pasu/2012-07-16-228 . Savā kabinetā ikdienas redzu, kādas strukturālas izmaiņas ģimenes sistēmā veido bērnu nāve – īsumā galvenais – stipri palielinās risks mirt vēl kādam. Es redzu arī, ka aborta sekas uz ģimeni var būt ne mazāk spēcīgas, kā tāda bērna nāve, kam izdevies izdarīt pirmo elpas vilcienu.
Manuprāt tas, ko saka Iveta Ķelle, biedrības "Papardes zieds" valdes priekšsēdētāja, ir ļoti utopisks: "Papardes zieda" moto jau gandrīz divdesmit gadu garumā ir, ka ikvienam bērnam, kurš nāk pasaulē, ir jābūt gribētam, gaidītam un plānotam. Es domāju, ka šie trīs vārdi arī izsaka mūsu šodienas diskusijas būtību – ir jādara viss iespējamais, lai bērns būtu gaidīts un plānots. Tas sevī ietver jau pieminēto izglītību, gan arī kontracepcijas pieejamību un pareizu lietošanu.”
Būtībā šāda pozīcija (kas šodienas vidējā latvieša netrenētajai ausij izklausās itin glīša, bet man – nereālistiska, kaut vai redzot Dievietes spēku, kas velk neapzinātajā) atļauj pieaugušiem cilvēkiem piesavināties tikai bērnam atļautās tiesības neuzņemties atbildību. Ja mēs negribam, negaidām un neplānojam, tad neviens neko mums nedrīkst pārmest. Šādā pozīcijā mēs drīkstam noslēpties un pavadīt visu dzīvi. Mums nospļauties uz to, ka valsts un latviskā dzīvesziņa izmirst un pat uz to pašu visprimitīvāko - ka nav, kas nopelna mums pensijas. Mēs slēpjamies aiz prasībām, sitam kājas grīdā un gaidām no valdības – dodiet!
Faktiski šīs trīs prasības laikam nozīmē, ka „Papardes zieds” uzskata, ka 18 gadu jeb pilngadības vecums ir par mazu, lai cilvēks spētu uzņemties atbildību arī par „gribēšanu, gaidīšanu un plānošanu”. Tur ir zināms racionāls grauds (sociālā riska bērni, no kuriem to vēl varbūt nevar prasīt, bet tieši kuri nereti ir tie visnaskākie dzemdētāji), bet tikai tad, ja šī organizācija formulē citu vecumu vai kādus citus objektīvus kritērijus, saskaņā ar kuriem cilvēkam jābūt gatavam šādai atbildībai. Man ir pietiekoši daudz klientu vecumā ap 35, kam ir labi ienākumi, solīda pozīcija sabiedrībā, ilgstošas attiecības, bet kas joprojām „nav gatavi” – viņi neiekļaujas minētajās trīs prasībās. Vai „Papardes zieds” arī šādiem cilvēkiem atļauj slēpties savā nedzemdēšanas aizsardzībā? Vai arī viņus vajadzētu iedvesmot ar šādu sociāli bezatbildīgu ideoloģiju?
Neaizmirsīsim, objektīvi vērtējot, mēs, latvieši, nekad neesam dzīvojuši tik pārticīgi kā tagad. Nekad agrāk mums nav bijis mazāk attaisnojumu būt gataviem dot nevis tikai pašiem sev, bet saviem bērniem un savai valstij. Tādēļ visi šie „Papardes zieda” uzstādījumi balstās nevis objektīvajās cilvēku, tautas un valsts iespējās un vajadzībās, bet gan apzinātajās organizācijas pastāvēšanas interesēs un neapzinātajā Dievietes spēkā. Šāda ideoloģija atrod dzirdīgas ausis, jo atļauj nespēt ne tikai tiem, kas nespēj objektīvi. Arī tiem, kas nespēj tādēļ, ka atrod atbalstītājus, kas atļauj nespēt.
Bērni taču maina vecākus. Tie piespiež mums atšķirt būtisko no nebūtiskā, ja mēs par tiem rūpējamies, spējot būt gana pieaugušiem un pamest rūpes tikai par sevi. Tie piespiež mums pamest to, kas ir tikai šķietami būtisks, moderns vai inčīgs. Kā kāds attīstības aklais zars, lielākā daļa underground kultūras, no kuras tikai retais asns tiek Dieva (un bērnu) atzīts par tiesīgu dzīvot un būt. Bērns maina cilvēku daudz pamatīgāk kā visveiksmīgākā psihoterapija, ja to vispār drīkst salīdzināt. Bet bērns izmaina vien tad, ja nāk „caur mums”, nevis „no mums”. Mēs esam spiesti atsijāt graudus no pelavām.
Es, kas ilgus gadus esmu strādājis ar bērniem, kurus (par laimi) to vecāki ir dzemdējuši, bet kas Dievietes hedonisko vēstījumu (nevis tikai objektīvas nespējas) dēļ nav tikuši vecāku gana labi aprūpēti, varu apliecināt – ja bērni ir spējuši parūpēties par saviem vecākiem, tad vecāki būtu varējuši parūpēties par bērniem. Ja vien būtu valsts varas, baznīcas un sabiedrisko organizāciju uz to mudināti un par saviem panākumiem uzslavēti un atzīti. „Papardes ziedam” būtu jāapzinās sava atbildība to nevarošo cilvēku priekšā, kurus viņi neapzināti aizstāv. Daudzos gadījumos šī organizācija dod atļauju nestrādāt tiem, kas būtu varējuši strādāt. Tā ir laba vien tad, ja aprūpē tiešām nespējīgos.
Katrīna Puriņa, diskusijas dalībniece, min tādu jēdzienu kā „nevēlama grūtniecība”. Ieklausieties, cik augstprātīgi tas skan, - spēt spriest, kas ir un kas nav vēlams. Hedoniski, pašpārliecināti - Dievietei jau nevajag, lai būtu argumentēti, uz īstām zināšanām par dzīvi balstīti.
Visa pasaule ir pilna ar šādu tā saukto nevēlamo grūtniecību sekām un daudzos gadījumos balstās uz šādi dzimušu bērnu sasniegumiem. Tāds bija Ludvigs van Bēthovens – alkoholiķa dēls, kura mātei, ja vien tā neticētu Dievam, saskaņā ar „Papardes zieda” ideoloģiju, būtu jāprot atrast veidu, kā no sava augļa atbrīvoties, nevis dzemdēt un mokās audzināt. Edita Piafa, prostitūtas meita, kam minētā sabiedriskā organizācija noteikti nolemtu nebūt, jo viņa taču nav apzināti gribēta un plānota. Vai tiešām ir tik neiespējami saprast, ko saka Džibrans – ka bērni dzimst „no Dzīves ilgošanās pašai pēc sevis”. Tie nedzimst no kāda atļaujas ...
Ir grūti atrast vēl poētiskāku, daudznozīmīgāku un vienlaikus – racionālāku formulu, kā izteikt to, ka Dzīve noris (ilgojas) neatkarīgi no mums. Taču tas uzliek mums pienākumu šo kustību blakus mums respektēt, pētīt un apbrīnot. Atbalstīt to, ko iespējams atbalstīt, runāt un domāt – daudz vairāk, kā šajā īsajā rakstā iespējams.
Kādēļ gan maniem vecākiem, diviem kara laika bērniem, vakarskolniekiem, kam neviens nekādus sociālus pabalstus nebija iedevis, bet kam viss bijis jāizcīna pašiem, bija vajadzīgs vēl sev uzkraut kaut kādus bērnus? Mana māte bija spiesta mani divu mēnešu vecumā (saskaņā ar toreizējo ideoloģiju un priekšstatiem par atbalstiem mātei) atstāt zīdaiņu silītē - bija arī jāpelna nauda izdzīvošanai. Pa vasarām, sākot no gada vecuma, viņa mani aizveda pie savas mātes uz Kubuļu laukiem, bija jāatrod labākais variants starp sliktajiem. Maniem vecvecākiem bija savi darbi, ne tikai es. Tomēr man tagad ir patīkami justies uzvarējušam par savu izdzīvošanu un sevišķi – par Dzīves ilgošanos pēc manis. Ja kāds būtu toreiz izlēmis, ka manis dzemdēšanai trūkst vajadzīgo apstākļu, no manis būtu palicis pāri tikai liels, izmisuma un sāpju pilns tukšums, kurš ar milzu spēku vilktu sevī iekšā visu ģimenes sistēmu – tā es to ietekmētu nemaz nedzimis.
Tomēr man ar maniem vecākiem un viņu likteni objektīvi nav bijis ne tuvu tik grūti kā ir gadījies daudziem citiem. Redzu, ka citām mātēm šajā pasaulē ir bijis daudz smagāk - noticēt, ka bērni nāk „caur tām” nevis „no tām”. Palūkojieties šeit http://fotokvartals.lv/2012/07/19/intervija-ar-dzonotanu-torgovniku/ un padomājiet par Dievu, kam viņas ar visām savām izvēlēm ir ticējušas, laižot pasaulē vardarbības rezultātā ieņemtus bērnus un par tiem rūpējušās, neskatoties uz to, ka viņām varētu būt šķitis, ka Dievs (kur nu vēl valsts) šķietami nav licies par tā zinis.
Turpinu ar to, ar ko sāku - Halīla Džibrāna „Pravieti” par bērniem:
Jūs varat dot tiem mīlestību, bet ne savas domas.
Jo tiem ir pašiem savas domas.
Jūs varat dot pajumti to miesai, bet ne dvēselei.
Jo to dvēsele mīt rītdienas mājoklī, kurā jūs nevarat ieiet, pat savos sapņos ne. Jūs varat tiekties būt līdzīgi viņiem, bet necentieties tos padarīt līdzīgus sev.
Jo dzīve neiet atpakaļ, nedz arī tā kavējas vakardienā.
Jūs esat šaujamrīki, no kuriem jūsu bērni kā bultas tiek raidīti uz priekšu. Visvarenais Strēlnieks redz mērķi uz bezgalības takas, un viņš liec jūs no visa spēka, lai viņa bultas lidotu ātri un tālu.
Lai jūsu liekšanās Strēlnieka rokā jūs ielīksmo:
Jo, kā viņš mīl bultu, kas lido uz priekšu, tāpat viņš mīl šaujamo loku, kas paliek uz vietas.
Manuprāt, pēdējie vārdi ir tie, kas var dot mums mierinājumu, ja vien mēs ļaujamies – „Lai jūsu liekšanās Strēlnieka rokā jūs ielīksmo: Jo, kā viņš mīl bultu, kas lido uz priekšu, tāpat viņš mīl šaujamo loku, kas paliek uz vietas”. Šeit ir līksmes un mīlestības formula, kuru vārdos labāk izteikt nav iespējams.
Nobeidzot - vēl dažas interesantas pērles no Ivetas Ķelles runātā un dažas manas piezīmes pēc tām:
Kas man šobrīd nepatīk – mēs tiekam mānīti, mums tiek stāstīts, ka, ierobežojot abortus, mēs uzlabosim Latvijas demogrāfisko situāciju. Pētījumi un pasaules prakse liecina, ka starp abortu aizliegumu un demogrāfisko situāciju nav šādas korelācijas.
Abortiem ir korelācija ar demogrāfisko situāciju, bet ne jau tik primitīvā veidā, kā šeit pieminēts. Nāve rada nāvi, īsumā varētu teikt tā. Sāpes, izmisumu, depresivitāti, konfliktus starp laulātajiem ģimenē un vēl daudz ko.
[...] ir ļoti uzskatāma vēlme panākt valsts finansējumu Krīzes grūtniecības centram, kas desmit soļu programmā – šī programma ir aizgūta no ASV un Lielbritānijas katoļu baznīcas programmas – mēģina pārliecināt sievieti neveikt abortu, nevis ar atvērta tipa psiholoģisku diskusiju palīdz pieņemt lēmumu sievietei, kas šaubās. Pat ja viņa sākotnēji ir domājusi pārtraukt grūtniecību, tad pēc šīs programmas iziešanas viņa savu lēmumu mainīs. Un šie domāšanas virpuļi ir bijuši visdažādākie, sākot ar to, ka mēs piespiedīsim sievieti dzemdēt, un pat ja viņa šo bērniņu nevēlēsies, mēs atradīsim viņam ģimeni, jo Latvijā taču ir tik daudz ģimeņu, kas vēlas adoptēt bērnus. Šīs idejas ir bijušas ārkārtīgi radikālas un normālam cilvēkam pat nesaprotamas, kā mēs par kaut ko tādu varam diskutēt.
Un šeit, protams, kašķis par naudu. Ka tikai ne tā ir vissvarīgākais iemesls šai diskusijai? Par Krīzes grūtniecības centru neko nezinu, bet izklausās, ka ideja varētu būt laba.
Skatījumu skaits: 1807 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 5.0/1 |
Citēt Pravieti, lai aizstātu to ar argumentētu situācijas analīzi, man šķiet tik pat naivi un banāli, kā citet Alķīmiķi, kad mēģina kaut ko pateikt, kā būt laimīgam. Bet citēt sevi (un regulāri!) sava paša rakstos man liekas vienkārši dīvaini, lai neneteiktu -stubi.
Daudz kam piekrītu Dacei. Riskējot izklausīties pēc Saeimas deputāta kandidātes, man liekas, ka Latvijā visvairāk pietrūkst tāda konkrēta nākotnes plāna, ar domu, ka to un to mēs daram tā un tā vārdā, priekš nākotnes. Un cik daudz ir to viedokļu par to redzējumu. Bet katrs tas viedoklis, arī manējais personiskais ir iz paša, pa lielam. Vai nu no pieredzes, vai no iespējām, vai no emocijām, kas atkal ir no kaut kā. Bet tās vadlīnijas jau nav nekādas. Dievietes doma jau pati par sevi varētu būt vadlīnija, bet cik būs to cilvēku, kas to tā nosauks? Kādam tas būs egoisms, kādam tā būs pieķeršanās materiālajām lietām, kāds to uzskatīs par rāpošanu pa zemi, nevis lidošanu debesīs. un turpinot tālāk politiskā žargonā, Latvijā liberālisms ar konservatīsmu it krustu šķersu, un ta vēl kaut kur sociāldemokrātisms. Vienā jautājumā manifestē viens, citā otrs. No vienas puses sabiedrība ir atbalstoša un gatava "panest" drusku to vājāko un nespējīgāko. no otras puses trimfē izdīvotāju filozofija. iespējams, ka tajā jautājumā Viesturam tomēr ir taisnība, ka netiek skatīta nekāda shēma, sistēma uz kā tas viss darbojas. Vai pat drīzāk to vienkāŗši neņem vērā, un tad sanāk tāda atsevišķu mazu grupiņu rosība, kuri viena projekta ietvaros 3 x runā paši sev pretī, to nemaz nesaprotot. baigā filozofija sanāca, bet nu man ir tāda sajūta tieši izlasot rakstu un visus komentārus. Jo gandrīz visiem gribas piekrist, un arī otrādi.
Un vēl ir tāda lieta, ka visi riska grupu ļaudis (bērni, pusaudži, jaunieši un pieaugušie, piemēram, Oļiņietes tipa sievietes), tie, kam dzīves sākums nav bijis sevišķi veiksmīgs, ne vienmēr ir jauki cilvēki, teiksim tā: tādi, kas citiem ļoti patiktu.
Dzirdēju stāstu par kādu audžuģimeni, kam sākumā visi ļoti gribēja palīdzēt, jo tas taču ir tik aizkustinoši, pat atdot īpašumus utt., bet domas mainījās, kad viņi ieraudzīja, ka šie bērni var būt (gandrīz vienmēr sākumā ir) nepieklājīgi, rupji, ļoti nesavaldīgi un pat bīstami. Cilvēkiem netīk doma, ka tas būs darbs gadu garumā, un viņiem apnīk. Esmu domājusi pati par sevi, ka varbūt ir taču daudz vieglāk pārskaitīt naudu dzīvnieku patversmei nekā kādam, kas rūpējas par šādiem dzīves pabērniem, jo dzīvnieku patversmē ir tādi smuki pūkainīši, kas skatās ar tik mīļām actiņām, bet tas pusaudzis, kura audžuvecākiem varbūt iedošu kādu daļu naudas, kas man nemaz tik viegli nav nākusi, vēl pateiks kaut ko neglītu un roku man noteikti nelaizīs. Arī tagad, kad ir ziedojumu akcijas slimiem bērniem, daudzi sten un saka, ka nav taču vērts, ka tas cilvēkbērns tāpat nav dzīvotājs. Un tieši visvairāk nīgro salasās, ja problēmas ir arī psihiskas; tur vajadzēs vēl un vēl līdzekļu, tur vajadzēs gadiem ilgu darbu. Nu bet kāpēc neuzlabot šī bērna situāciju kaut vai par vienu santīmu, iedot kaut vienu latu, jo kopā taču būs daudz vairāk, ar ko varēs izdarīt labas, konkrētas lietas. Varbūt kāds būs pat gatavs ziedot savu laiku un prasmes. Tas man šķiet visgrūtākais.
Zināma atslēga varētu būt daudzu labdarības organizāciju moto „One life at a time”, kad mēs varam domāt nevis par to, cik daudziem mēs nepalīdzam vai cik maz vēl šādu domu un darbu Latvijā ir, bet par to, ka mēs tagad palīdzam šim vienam cilvēkam. Man ir bijusi saskare ar Skandināvu humānās palīdzības organizācijām, un viņi tieši tā darīja: piemēram, viena vai divas zviedru ģimenes rūpējās par vienu ģimeni Latvijā, varbūt divām.
Un man šķiet, ka Viesturs ir iedevis pārāk lielu brāzienu Ivetai Ķellei; viņu darbība ir vērsta uz to, lai paaugstinātu pusaudžu atbildību, kā viņi veido attiecības savā starpā, „Papardes zieds” cenšas runāt un runā arī ar puišiem, kas bieži vien domā, ka sekss un tā iespējamās sekas nav viņu atbildība, tur ir tāda sistēma, ka daudz darbojas arī paši jaunieši. Iveta ir simpātiska un harizmātiska personība, kas sāka šo lietu ļoti sen, pirms apmēram 20 gadiem, kad abortu skaits Latvijā bija ļoti liels, un es domāju, ka tas ir arī viņu nopelns, ka šis skaits ir krietni samazinājies. Var būt, ka daļa viņas domu ir diezgan „dievietiskas”, bet tie, kas kaut ko dara, pieņemsim, pat, ka nemākulīgi (tas gan, manuprāt, nav par „Papardes ziedu”, bet principā) vispār pieļauj kļūdas. Te varētu uzraut augšā veselu atsevišķu tēmu par pusaudžiem, kam neviens nekā par to nestāsta un nedod nekādu pozitīvu neapzinātu mesidžu, mājās jau nu pilnīgi noteikti ne, jo tur bieži vien ir tikai omes, kamēr mammas Īrijā, bet viņiem jau sen ir sekss...
Un vēl par dažādu atbalstu un palīdzību domājot, šķiet, ka vēl nevar ļoti sacerēties, ka kaut kas grandiozs un ātrs notiks valsts paspārnē, tā mašīna ir stīva un smaga, kamēr tur kas iekustēsies un mainīsies, vēl būs vajadzīgs ilgs laiks, vēl joprojām valda ļoti liela nepieciešamība pēc birokrātijas (viens cilvēks, kuram ir tiesības saņemt valsts finansētus ortopēdiskos apavus, nupat stāstīja, ka tagad viņam bijis jāizpilda tik daudz dokumentu, ka no tiem varētu izdot grāmatu, bet PSRS laikos viņš saņēmis tikai vienu kvīti un parakstījies vienā vietā kādā kantora grāmatā); tātad pagaidām ir tā, ka viss lielā mērā atkarīgs no tā, cik mēs katrs varam izdarīt, kaut vai palīdzot vienam cilvēkam, „one life at a time”.
No otras puses, pašvaldības tagad finansē divus apmeklējumus pie psihologa ģimenēm, kas ir nokļuvušas krīzes situācijā. Bija bēdīgi, ka interneta komentāros par to nebija gandrīz neviena atzinības pilna teikuma... Bet nu nekas, tādus nievājošus teikumus var nedzirdēt. Tātad kaut kāds sākums jau ir, kaut kas notiek. Piemēram, mana miestiņa pašvaldības pārstāvji ļoti palīdzēja un sniedza atbalstu, iekārtojot psihologa kabinetu.
Un vēl es domāju tā: lai palīdzības un atbalsta programmām rastu naudu jau esošajā budžetā, katram izdevīgā brīdi ir vērts kādam lielam ierēdnim uzdot skaļu jautājumu, kāpēc vajadzīgs tik daudz ļaužu valsts sistēmā, kas tikai raksta un pārraksta dokumentus, ka invalīdam savu zābaku dēļ ir jāparakstās deviņās vietās. Varbūt abu nozaru ministres to nemaz nezina...
Gan šajā, gan iepriekšējā blogā ir skartas tēmas, kas laikam jau nevienu vienaldzīgu neatstāj, abortu jautājums Latvijā ir kustināts vairākkārt, un katru reizi ir lieli karstumi un viļņi, spalvas iet pa gaisu abās pusēs.
Jau krietni sen Latvijā darbojas organizācija „Pakāpieni”, kas ne sevišķi skaļi, bet gana konsekventi ar šiem jautājumiem nodarbojas, proti, tā ir vieta, kur var vērsties sievietes apjukuma brīdī, kad ir sapratušas, ka gaida bērnu, bet varbūt ne sevišķi viņu vēlas vai nezina, ko grib.
Neesmu psiholoģe vai kā citādi šai jomā skolots cilvēks, bet izbijis ārsta palīgs vai pa vecam feldšeris, un mani diezgan stipri joprojām interesē un patīk medicīna, lai gan ar to iztiku nepelnu; interesē tie aspekti, kas „velk” vairāk uz psiholoģijas un garīgu (dvēseles) jautājumu pusi un bieži paliek aiz tradicionālās medicīnas spektra sienām, bet kuru risināšana paralēli medicīnai ļoti varētu cilvēkiem palīdzēt atveseļoties gan garīgi, gan fiziski.
Pāris virtuālās vietnēs (gan forumā, gan privātā sarakstē) esmu mēģinājusi ieteikt sievietēm vērsties „Pakāpienos” vai pie psihologa (ļoti daudz reižu), bet ar to parasti diskusija beidzas. Es nezinu, ko viņas pēc tam izdara, bet ir zināmas aizdomas, ka viņas tomēr dodas uz abortu. Tāpat Zanes pieminētā bezmaksas terapija izklausās ļoti rosinoša un vajadzīga ideja, arī par to esmu domājusi, es neiebilstu, ja daļa manis maksāto nodokļu tiktu izlietota šādiem mērķiem. Bet tā pati virtuālā pieredze saka, ka cilvēki to negrib. Mazturīgajiem (vai trūcīgajiem?) atkarību gadījumā tagad plāno piedāvāt bezmaksas Minesotas programmu, arī par to esmu teikusi dažiem ļaudīm, kas varētu ietilpt attiecīgajā kategorijā: tāpat pilnīgs noraidījums. Turklāt visas šīs sarakstes ir bijuši mēģinājumi sniegt atbildi uz izmisuma pilnu jautājumu: „Ko darīt???” Vienīgi varētu būt nepatīkami, ka šīs programmas tiek īstenotas zem psihiatrijas klīniku jumtiem.
Pirms vairākiem gadiem Latvijā šais klīnikās psihologi par kāda projekta līdzekļiem piedāvāja bezmaksas psiholoģisko palīdzību cilvēkiem pēc suicīda mēģinājuma. Arī fiasko, pētījums bija publicēts tīmeklī, izrādās, ka cilvēki nevēlas bezmaksas palīdzību. Esmu domājusi par iemesliem, un neesmu līdz galam pārliecināta, bet tie var būt vairāki. Pirmkārt, cilvēki no t. s. sociālā riska ģimenēm ir tieši tie, kam šī palīdzība varētu būt vajadzīga, bet šķiet, ka viņi ir tik daudz reižu savā mūžā apkrāpti un maldināti, ka viņi vairs nevienam neuzticas, viņi negrib (un ir jūtams, ka vienlaicīgi grib) ar kādu runāt; palīdzība bieži ir vajadzīga sievietēm un vīriešiem spēka gados, tātad ir tomēr zināma dzīves pieredze, bet psihologi Latvijā bieži vien ir gados jauni, jo tā ir samērā jauna sfēra. Otrkārt, varētu būt, ka ir jāizkāpj no savas lepnības.
Tāpat baznīca (vismaz luteriskā, LELB) ir sevi vairāk rādījusi no tādas puses, ka tai ļoti enerģiski jākasās ap gejiem un lielām naudām, bet nav vai ir minimāla sociālās palīdzības programma, kas domāta dzīves piemeklētajiem, un droši vien nemaksātu nemaz tik dārgi. Ja kaut kas ar Baznīcas vārdu notiek, tad tā ir vairāk atsevišķu cilvēku entuziasma pilna darbošanās. Mazliet citādi ir ar Romas katoļu Baznīcu (RKB), jo tai ir klosteri un mūķenes, kas nodarbojas ar visāda veida palīdzības sniegšanu. Esmu parunājusies ar mūķenēm, ļoti forši cilvēki, un viņām ir diezgan labi plāni, it sevišķi, ja ņem vērā, ka Latvijas klosteros dzīvo mūķenes arī no ārvalstīm, kur viņām jau ir bijusi zināma pieredze. Tieši ārvalstīs (gan ES, gan ASV) Baznīcas vairāk ir pazīstamas tieši ar savām humānās palīdzības programmām, kas, manuprāt, ir īstais ceļš un to īstā vieta.
Tāpēc domāju, ka katrs sākums ir labs, kaut arī visa izdarītā nav sevišķi daudz, jo kaut kā ir jāsāk un jāmēģina citus pavilkt līdzi. Kaut kur kaut kad bija rakstīts, ka cilvēki pavelkas uz labām lietām.
Iespējams, ka ir kādas problēmas ar līdzcilvēku prasmi motivēt, ar pacietību arī; ja cilvēkus varētu „iestumt”, iekustināt un redzētais viņus uzrunātu, tad varbūt viņi tādā palīdzības programmā paliktu, bet visgrūtākais ir motivēt, lai viņi aiziet un vismaz apskatās, kas tur notiek, lai parunā...
Tētim- es neatceros,kad man būtu pār vaigiem ritējušas asaras, lasot Viestura teikto,kā lasot Tavus vārdus...Tu esi ieraudzījis būtību. Nepazūdi, paliec te pie mums, Tev IR KO TEIKT...
Paldies par labiem vārdiem. Kā Mozus nokāpa no Sinaja apgarots un ar bauslības plāksnēm, bet ieraudzīja zelta teļu, tā cilvēka gars var zināt lietu mēru un tiekties uz to, bet miesa var būt vāja un pielūgt olimpiešus. Dēlos ir manas veiksmes un neveiksmes, kaut es to neesmu gribējis, esmu bijis blakus un viņi ir ņēmuši no manis, to ko varēja ņemt. Ne vienmēr tas ir spēks, pārliecība, izturība un gudrība, dažreiz slinkums, nolaidība, dusmas un negausība. Un pirmdzimtais ir mantinieks, jo cietis visvairāk, jo es kļūdījos visvairāk. Savā slinkumā un lepnībā. Kad tu redzi to atbildību, tad paliek bail un meklē atbalstu dzimtā, tautā un visam pāri Dievā, jo kā atzīmē VR tu nevari dod, to kā tev nav. Latvija ir mammu zeme, un mēs tādi cīrulīši - tir tir, tir tir. Tāpat Jūsu tēvi ir atbildības un cerību pilni, bet pietrūkst spēka meklēt Dievu, jo mamma visu izdaris. Pietrūkst spēka pieņemt upuri un noticēt. tāpēc izšķiršanās ārēji ir klusa, bet iekšēji katra diena ir gājiens zem zobena, kas paver paradīzes vārtus. Tā ir kristietība, krist un celties un maziem solīšiem kā valsējot uz priekšu un atpakaļ. Un tas ir gandrīz viss ko tēvs var iemācīt, un tas ir gandrīz viss ko tēvs var iemācīties. Kaut kad iespējams, sēžot uz kalna, kopā ar dēliem un mazdēliem, es redzēšu Zelta pilsētu, kā VR, bet tagad ... paldies Dievam par tādiem skolotājiem un paldies Dievam, ka viņi mani tik ļoti mīl, ka cenšas sadzīvot ar mani katru dienu no jauna.
Paldies, tēti, ne tikai dēli, arī meitas gribētu šādu tēti arī es savulaik gribēju tādu, bet nu kāds bija, ar tādu dzīvoju. Skaisti, ka vēl ir tādi Cilvēki kā tētis. Lai veicas!
To nu negaidīju, ka govi kāds uztvers par apvainojumu. Pāris te aiz loga staigā, un nudien miermīlīgākais un nesavtīgākais radījums. Tad nu atvainojiet par negadījumu! Savus vārdus par filozofu NEŠĶĪSTO MULDĒŠANU gan atpakaļ neņemšu, un pat pateikšu jums, kas mani "tā satracinājis". Civilizēta puspatiesība, kas ir ļaunākais no melu veidiem, jo tā izskatās tik labi audzināta, pieklājīga, gudra un loģiska.
Paldies tētim!!, kura teiktais apliecina, ka nav gan vēl melns ar baltu apmainījies vietām.
esen piedzima trešais dēls, ... un apsveikumus izteica ... 3 cilvēki - mamma, brālis un paziņa, pārējie, no sērijas, karjerai, ceļojumiem, pašatīstībai utt. cauri - nabadziņš! No otras puses - ar ko apsveikt? Nezinu, bet neviens skolotājs, neviena autoritāte mani neietekmē tik dziļi kā bērni. Neviens nav licis tā saņemties būt pacietīgākam, izprast sevi un apkārtējos, kā vēlme palīdzēt puikām izaugt. Un caur šo visu Kristus teiktais par debesu valstību, kas piederot bērniem iegūst citu nozīmi. Caur bērniem mēs iegūstam debesis, kas ir nākotnes jautājums - apsolījums, kā rezultāts nevis balva. Tāpēc bērni ir garīgas izaugsmes ceļš, tāpat kā sēdēt alā un iedomāties, ka dibenam silti. Katram savs! Pieņēmums, ka zīle labāka, nekā mednis kokā, mūs iedzinis strupceļā, jo zīles pūst, bet mednis ir arvien augstāk. Rezumējot, demogrāfija nav naudas jautājums, bet gan tautas attieksmes jautājums pret sevi, savu nākotni un savām debesīm. Apustulim - arī tas ir attieksmes jautājums, es vērtīgāks nekā tie tur, varbūt ejiet vairāk kājām, neēdiet gaļu un netērējiet tik daudz elektrību. Cilvēku nav par daudz, bet gan saimniekošanas sistēma nav ideāla un diemžēl arī nebūs. Kā Jūs varat izlemt par milijardiem, ja netiekat galā ar sevi?!!!
arī es savulaik gribēju tādu, bet nu kāds bija, ar tādu dzīvoju. 
Pāris te aiz loga staigā, un nudien miermīlīgākais un nesavtīgākais radījums. Tad nu atvainojiet par negadījumu! Savus vārdus par filozofu NEŠĶĪSTO MULDĒŠANU gan atpakaļ neņemšu, un pat pateikšu jums, kas mani "tā satracinājis". Civilizēta puspatiesība, kas ir ļaunākais no melu veidiem, jo tā izskatās tik labi audzināta, pieklājīga, gudra un loģiska.