Daudz laimes Starptautiskajā Sieviešu solidaritātes dienā! Būtu poltikorekti šo blogu veltīt tikai un vienīgi sievietēm. Taču, vai nu tādēļ, ka kaut ko par to jau esmu teicis intervijās, kas iemājojušas arī šajā saitā, vai tādēļ, lai nelīdzinātos vīrelim, kuram bail aizvainot savu laulāto draudzeni ierodoties majās bez trim tulpēm un šampanieša, es to nedarīšu. Toties veltīšu savas pūles padomāšanai par dažiem brīvības aspektiem, varbūt tādējādi uzdāvinot tieši sievietēm ko atšķirīgu no tradicionālā dāvanu komplekta...
Pieaugušiem cilvēkiem ir raksturīgi spēt būt empātiskiem – stādīties priekšā, kā kaut kādas kopējas akcijas laikā jūtas otrs. Šādai empātijas spējai, protams, ir ļoti svarīga audzinoša un pasaulizzinoša funkcija. Tomēr ne tikai – pateicoties empātijai, mēs varam prognozēt citu reakcijas uz to, ko paši varētu gribēt darīt. Bet ja šī prognozēšana noved pie rezultāta, kas mums nepatīk, mēs varam kaut ko nedarīt no tā, ko bijām nodomājuši darīt.
Tādā veidā mēs no „darīšanas” regresējam uz „domāšanu”. Mēs nedarām, jo jau iepriekš „zinām”, kas no tā iznāks. Prognoze aizvieto dzīvošanu un tad jau nav vairs tālu no tā, ka dzīvei kā neparedzamībai un bezgalīgas izziņas avotam, mūžīgam pārsteigumam, sāk zust jēga. Toties smadzenes karstas, jo jādomā vairākus savus gājienus uz priekšu un arī vairākus citu cilvēku gājienus uz priekšu. Tas viss ne tikai kaitē galvai, bet arī notērē laiku. Mēs aizkavējamies ar savām reakcijām, nokavējam uzvert jaunos stimulus un dzīve kļūst par vienu vienīgu skriešanu pakaļ aizgājušajam vilcienam, atkal no jauna pārliecinoties, ka ielekt tajā neizdodas.
Ir vēl viens svarīgs iemesls darīšanas aizkavēšanai. Patiesībā jau iemesls ir tas pats – prognoze par iespējamu nedraudzīgu reakciju no „otras puses”, kad tā otra puse ir nevis viens cilvēks, bet vesela matriarhāla struktūra – komunistiskā partija, katoļu baznīca, mafija, kāda no Latvijas politiskajām partijām utt. Cilvēki kaut ko nedara, jo viņiem ir fantāzija, ka tas „kādam” var nepatikt. Viņi pat nerunā, ka būtu gribejuši kaut ko darīt vai apsveruši darīšānas iespēju. Runāšana sudrabs, klusēšana – zelts. Antipsihodramatiski, spontanitāti nogalinoši un Dievu noliedzoši.
Šāda reakcija nozīmē, ka cilvēks grib ja ne iekļauties, tad vismaz pieslieties Lielās Mātes organizētai sistēmai un saņemt no tās kādas neaizskaramības garantijas. Bet ja cilvēks „nedara”, tikai „domā”, tad tas nozīmē, ka viņš mijiedarbojas nevis ar reālo objektu, šajā gadījumā – matriarhālo struktūru, bet gan savu fantāziju par šo objektu. Dažos gadījumos objektam ir jāpabrīnās, ko tik nevar izfantazēt. Objekts nevar atpazīt sevi fantāzijās par sevi.
Ja kādam apreiba galva visos šajos kalambūros, varu teikt arī vienkāršāk. Ja kāds trīsreiz apdomā savus darbus un vārdus, apsverot, ko par tiem varētu domāt uzņēmuma direktors, sievasmāte vai Andris Šķēle, tad viņš iekļauj sevi minēto Lielo Māšu piramīdās. Viņš atceras, ka dēla iniciāciju, aiziešanu no mātes pie tēva Lielā Māte uztvēra kā nodevību. Tagad pazudušais dēls grib pielabināties, grib izbēgt no mātes atriebīgajam dusmām, viņš ir gatavs apliecināt savu atkarību, padevību un kalpotgatavību, jo viņam ir bail. Tieši šī ir īstā verdzība.
Tagad jau Andris Šķēle varētu būt pieradis pie tā, cik daudzi grib viņam kalpot un droši vien sācis to saistīt ar savas personas izcilumu vai savām organizatoriskajām brīnumspējām. Taču savas politiskās karjeras sākumposmā viņš droši vien jutās samulsis par ļaužu lišķīgumu, izkalpotiesgribu un slāpēm pēc atzinības apliecinājumiem.
Es šeit rādu galveno mehānismu, kas ierobežo cilvēka iespēju būt brīvam. Tas ir iekšējs – subjektīvs, nevis ārējs – ar kādiem briesmonīgiem apspiedējiem saistīts, kā mums to nereti būtu gribējies gribēt. Šī mehānisma laušana nozīmē iešanu pretim bailēm un no tām izaugušajām fantāzijām, kas stāsta par Lielās Mātes atriebību. Un tas viss nozīmē tikai to, ka iniciācija – aiziešana no Lielās Mātes – nav laikā ierobežots process. To nevar uzskatīt par nobeigtu nekad.
Vienmēr būs jauni izaicinājumi, kas prasīs mums apliecināt, ka spējam būt brīvi. Šis ir tas lielais sīkums, kas vajadzīgs arī politikā šodien. Es to saku, bet neticu, ka kāds „no turienes” mani dzirdēs. Nav jau tas tik svarīgi man, tā ir nedzirdētāju problēma. Sarmīte Ēretrte saka, ka Latvijai nav liela un vienkārša stāsta par nākotnes vīziju. Te tas varētu būt, ja vien kādam tas aizķertos. Diez vai aizķersies, jo vairums tak matriarhālajās piramīdās.
Viena no cilvēku cilvēcīgumu visvairāk raksturojošām lietām ir to spēja kļūdīties. Tā ir saistīta arī ar spēju attīstīties, jo tieši kļūdas rada pieredzi un zināšanas par to matēriju, kurā cilvēks nonācis. Bet kļūdīties var vien tas, kas kas kaut ko dara. Nevis tas, kas baidās darīt, simtreiz apdomā un nevar izlemt un sadūšoties, bet tas, kas kļūdās, jo dara.
Es zinu, ka daudz no tā, ko esmu sarakstījis šajā lapā, ar laiku pārskatīšu un atzīšu par kļūdainu esam, lūkojoties no tā attīstības punkta, kurā tad atradīšos. Bet man neliekas, ka tam būtu jābūt pietiekamam iemeslam, lai es šodien neteiktu to, kas nāk pār lūpām. Jo, pateicoties šodien pateiktajam, izdarītajam un „sociālajā teātrī” izspēlētajam, manī veidojas tā rītdiena, kuru es vēl nepazīstu.
Es zinu, ka manā ceļā nevar cerēt uz matriarhālajiem sponsoriem. Vēl vairāk – šāda veida cerības nogalina brīvību. Ja es esmu, kas es esmu, tad gandrīz garantēti, ka es Lielo Māti aizvainoju un tā mani uzskata ne vien par brīvdomātāju, bet tieši par nodevēju. Nu ko lai dara, man jābūt vienaldzīgam pret šo pūķi, es necīnos pret viņu, bet gan par sevi. Ja radīsies arvien vairāk vienaldzīgo par pūķi, aizņemto ar savām interesēm, tad radīsies jauna kultūra, jauna domāšana, jauna elite. Tā, kas atklās mūsu nākotnes ceļu detaļās, mūsu vīziju, mūsu stāstu, mūsu reliģiju.
|
