Dzīves pirmā vīrieša - tēva nepamešana šodien visbiežāk izpaužas kā par sevi vecāku, pieredzējušāku un parasti arī finansiāli stabilāku vīriešu izvēlēšanās. Tas bieži notiek tad, ja meitenes tēvs ir vai nu miris, šķīries no mātes vai kā citādi meiteni pametis – šīs situācijas neapzināti tiek izjustas tieši tā. Bet tad viņai šāds „jaunais tēvs” ir ne tikai jāaprec, tas ir arī jāpamet – atriebjoties tam, kas pameta. Nereti veidojas musturs, kad katrs nākamais vīrs „kļūst jaunāks”.
Dažreiz (pēc bērna dzimšanas) pārim izbeidzas seksuālas attiecības un tas sāk dzīvot „kā brālis ar māsu” – un dažreiz stipri draudzīgi pat. Līdz izaug līdz jaunai laulībai vai attiecībām, piemēram, ar gados jaunāku vīrieti, kuru var „pāraudzināt” un no kura var dabūt bērnu, paļaujoties, ka viņš jau nu nespēs pastāvēt uz savām tēva tiesībām ne juridiski, ne praktiski, tādēļ to nebūs grūti pamest, kad tāda vēlme radīsies.
Musturu, kad meitene dabū bērnu no „kaut kā”, kurš viņu pamet (kā tas parasti izskatās), esam jau papētījuši. Tas rāda viņas neapzināto matriarhālo vēlmi nedalīties vecāku varā ar bērna tēvu un izjust bērnu kā „dieva dotu”. Šeit iederas arī stāsti par „neiespējamiem vīriešiem”. Tas rāda, ka viņa jau ir spējusi pamest gan tēvu, gan brāli. Vīru viņa nav ieguvusi (vēl), toties pūlas dabūt sev dēlu. Ja nedabūs, nav nekāda nelaime, būs meita. Tai varēs tālāk deleģēt savus jautājumus – ja tie ir gana nopietni un smagi, tad viena paaudze ir upuris, nevis laika nosišana. Māte un meita sadala darāmo atbilstoši tam, ko katra paaudze var pagūt.
Bērna dabūšana no „kaut kā” mūsdienās ir visspilgtākais piemērs sievietes piesaistītībai pie dēla (vai meitas, bet tas ir cits stāsts). No vienas puses, tas rāda attīstību – incests (kaut vai „tikai” emocionāls) ar tēvu un brāli ir pagātnē un par to vairs pat atminēties negribas (tomēr ķermenis atceras visu...). „Es esmu dabūjusi pati savu vīrietīti un tad nu uz viņu var vērsties viss attiecībā uz vīriešiem, visas manas meitenes nerealizētās fantāzijas un vēlmes!”. Bet no otras puses - tā vēl nav arī vīra satikšana, visa sevis atdošana viņam un abu kļūšanu „par vienu miesu”, kas ir vēlamais, no bērnu interešu viedokļa raugoties.
Stāsti par to, ka „viņš uztaisīja man bērnu un pazuda” nav ļoti populāri manā psihoterapeita kabinetā kā stāsti par aktuālo krīzi. Šajā situācijā meitenes „nezin kādēļ” psihoterapeitu nemeklē – ļoti simptomātiski, vai ne? Bet ļoti bieži meklē, ja rodas problēmas ar otro vīru, jo „viņš nespēj pieņemt” bērnus no pirmās laulības vai pirmajām attiecībām. Bet tad vienmēr uzprasās arī jautājums – vai tu spēj viņam uzticēt un atdot (audzināšanai „pa savam”) šos bērnus? Nereti mātei tas ir kaut kas neiedomājams. Šī ir viena no biežākajām situācijām, kurā iezīmējas ļoti spilgta nepieņemšanas līnija – dēls ir kļuvis svarīgāks kā vīrs – vienalga kurš – pirmais, otrais vai trešais. Vīra faktiski nav, ja ir dēls. Vai – vīrs ir tāda konstrukcija, kā „koka klucis Konstantīns”, stipri ģimenes perifērijā iegrūsts un atļāvis sevi tur iegrūst.
Jau esmu teicis – savas attīstības gaitā sievietei jāšķiras pirmkārt no tēva, otrkārt no brāļa, treškārt, no dēla, lai realizētu satikšanos ar vīru. Nesaku neko jaunu – arī Bībelē teikts – aizej no saviem vecākiem un dodies pie vīra! Tomēr – cik tas grūti! Jo liekas tak, ka vīrs nav neko vērts, salīdzinājumā ar visiem trim iepriekšminētajiem. Un cik relatīvi reti ir tādas situācijas, kurās vīrs apzināti un neapzināti tiek meklēts jau pirmajā laulībā!
Līdzīgi ir arī vīriešiem un to četrām sievietēm dzīvē. Visas par atkarību liecinošās situācijas faktiski ir mātes nepamešana, dzīvošana „ārējās” objektīvās attiecībās un dzimtaskokā. Šāda situācija vīriešiem ir vienlīdz bieža kā sievietēm to attiecības ar savām mātēm, bet kurām tā izpaužas nevis kā objekta, bet gan attiecību atkarība. Tomēr sievietes daudz retāk nešķiras no saviem tēviem kā vīrieši no mātēm, vismaz Latvijā tā tas ir. Iespējams, tas liecina par vīriešu bērnišķīgumu un par speciālu atbalsta programmu vajadzību tiem. Bet tas ir arī stāsts par māti un dēlu...
Brāļa nepamešanu un nešķiršanos no māsas es savā praksē bieži nesastopu, par to jādomā vien tad, ja pārim nav seksa vai ja māsa neapprecas un dzīvo brāļa ģimenē, audzinot tā bērnus. Tikai pāris reizes esmu saticis ģimenes, kurās brālis dzīvo precētās māsas ģimenē.
Toties vīriešu grūtības pamest meitu ir ļoti izplatītas. Tās mēs sastopam gan laulībās ar stipri jaunākām sievietēm, gan to pazemošanā (nelaišanā pie vārda, aizliegumos strādāt vai vienām iziet sabiedrībā). Sievas pastāvība tiek uztverta kā tās potenciāla iespēja aiziet – ja tā tiek konsekventi apkarota, tad ar to arī attiecības parasti beidzas. Paradoksāli, bet fakts.
Satikt sievieti kā sievu nozīmē satikt arī sievieti (savu sievišķo daļu) sevī. Ļoti reti tas notiek pirms „Kristus vecuma”, bet tā kā vairums laulību tiek slēgtas līdz tā sasniegšanai, tad jāsaka, ka vīrieši laulībā (sevišķi pirmajā) tikpat kā nekad nedodas kā attiecībās ar sievu. Parasti visa dzīve paiet, projicējot uz sievu citu sieviešu (mātes, māsas, meitas) nepagūto un pieprasot no viņas dot to, ko nav devušas viņas. Klasiskais trīsstūris – viena sieviete kā Māte (atbalstam un tam, lai tiktu saprasts un uzslavēts), bet otra kā Meita, attiecībās ar kuru var pašapliecināties. Viena kā Spīdola, otra kā Laimdota, bet no abām bēgot jālec Daugavā. Nezinot, vai nāks „mūžīgā dzīvošana” vai – „kad atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz?”
Satikt otru un kļūt par „vienu miesu”, manuprāt, nenozīmē atkarīgo un jaunībai raksturīgo „otras pusītes” meklēšanu un atrašanu. Tas nozīmē abu vienotību savā dzīves izjūtā un prasībās pret bērniem, lai nekad nepieļautu situāciju, kad kāds no vecākiem ir tuvāks kādam no bērniem, salīdzinājumā ar otru vecāku. Ja tas realizējas, tad bērni saņem tik daudz atbalsta, cik tiem vajadzīgs un tik daudz brīvības, cik spēj realizēt. Tad bērnu atdalīšanās notiek bez krīzēm revolūcijām, tā dabiski un pašsaprotami.
|
