Sākot beigt uzstāšanos Spīķeros – runa bija par erotiku un mitoloģiju – piedāvāju dalībniekiem formulēt visa vakara pēdējo jautājumu. Kāds vīrietis, nedaudz minstinoties, to arī uzdeva. Viņš jautāja, kāda ir mana attieksme pret sievietēm. Uz ko es pretjautāju, vai viņam ir kādas fantāzijas par to. Zālei kļuva jautri. Arī man – par to, ka es kādam biju sācis izskatīties pēc sieviešu nīdeja. Tad arī man noformulējās, par ko gribu rakstīt nākamajā blogā.
Ja es runāju un rakstu par Lielo Māti vai Mātes lomas agresīvajiem aspektiem, tad dažiem tas izklausās pēc sieviešu nīšanas. Jo Māte tiek identificeta ar Sievieti. Neskatoties uz manu runāto un rakstīto, ka tās ir divas pretējas lomas, uz kurām var virzīties sieviete, ar to ir par maz. Jo Lielā Māte daudzu latviešu (ne tikai sieviešu) apziņā pretpolus ir apvienojusi un izveidojusi apli – būt Sievietei nozīmē būt Mātei. Matriarhālo apli, cirkulāro laiku, uroborosu. Čūsku, kas saņēmusi savu asti mutē.
Māte ir brīnišķīga loma, vajadzīga, lai dzemdētu un izaudzinātu veselus bērnus. Tikai šiem mērķiem tā ir vajadzīga, lai gan tas jau nav „tikai”. Psihisks instruments, lai cilvēce neizzustu un lai katra nākamā paaudze būtu drošāka pati sevī un spējīga iet tālāk. Loma kā darba rīks – tātad darbam, nevis dzīvošanai. Tas neatbild uz jautajumu – kādēļ tad jādzīvo. Mātes loma nav radīta, lai atbildētu uz jautājumu par dzīves jēgu.
Par dzīvošanu ir atbildīga Sievietes loma, kas laikam nav tikai loma, bet vesela lomu buķete. Gan jau mēs ar laiku izdalīsim arvien jaunas lomas no šobrīd tik visparīgi nosauktās Sievietes lomas. Un tad izrādīsies, ka aplis vairs nav aplis. Tas būs kļuvis par vektoru – līniju, kas no kaut kurienes virzās uz kaut kurieni.
Sievietes loma nav nekāda nezāle, kas spēj izaugt arī ceļmalā. Tā ir no smalkajiem kultūraugiem, kas prasa īpašus apstākļus un rūpīgu kopšanu. Tā turpinās no „Princeses uz zirņa” lomas, pārtrauktas kādreiz kādā bērnības zaudējumā. Pa vidam ir ilgi Mātes/Meitas lomas gadi un kā gan pēc tiem lai atkal nokļūst tajā bērnībā, kas bija vēl pirms rūpēm par lellēm? Kā lai zaudē kolorīto Mātes/Meitas lomu, kas reizēm ir bijusi vajadzīga 40-50 gadus? Paļaujojoties uz pirmajos 2 -7 gados izdzīvoto „Princeses uz zirņa” lomu kā kaut ko tālāknesošu. Kā uz vērtību ārpus visa? Bet vai tad tas ir iespējams vispār – sievietei pašai atteikties no kaut kā droša un pierasta, lai iegūtu ko jaunu un nezināmu?
Nav iespējams. Sievietei pašai, bez vīrieša vai bez savas vīrišķās daļas, tas nav iespējams. Lai to paveiktu, ir vajadzīgs Varonis, kurš izdara daudzās pasakās aprakstīto darbu. Tajās, kurās Pūķis ir nolaupījis Princesi, paslēpis to pazemē un modri apsargā. Bet Varonis tomēr tiek līdz pazemei, kas jāsaprot arī kā viņa paša sievišķā daļa, kura viņam jāatrod, lai neietu bojā pats, bet jau ir cits stāsts. Tur viņš nogalina Pūķi (Mātes/Meitas lomu), nocērtot tā daudzās ataugtspējīgās galvas. Tas parasti notiek ar Princeses pašas palīdzību, piemērām, tai samainot vietām divus dzērienu traukus, vienā no kuriem atrodas spēkus dodošs, bet otrā – tos atņemošs dzēriens, pēdējo dabū iedzert Pūķis. Un tad abi dodas uz virszemi (apziņu), kur svin kāzas – Princese „zaudē nevainību” un kļūst par Sievieti.
Visā šajā šurumburumā ir svarīgi neatstāt nepamanītu to, ka Pūķis vēlas runāt Princeses vietā. Un Lielā Māte - Sievietes vietā. Bet es, kas jūtas aicināts būt par Sievietes un Varoņa advokātu šājā cīniņā, nevar to nepamanīt. Arī to, ka Varonim ka Tēva lomas variantam ir savs sakāmais par Pūķi. Šodien daudzas Sievietes klusē, viņu vietā runā Pūķi. Tas nedrīkstētu mūs mulsināt svētajā galvu nociršanas darbā, ne uz mirkli.
Ja runa būtu tikai par kādu kvalitatīvu lēcienu, kas sievietei savā attīstība jāveic pēc tam, kad tās bērni kļuvusi pilngadīgi, būtu ļoti vienkārši. Diemžēl daudzos gadījumos ir skaidri redzams, ka Mātes loma kļūst agresīva daudz agrāk, reizēm jau uzreiz pēc bērna ieņemšanas. Tad tā izpaužas kā Tēva izstūmēja no Bērna audzināšanas darba, griboša dabūt monopolstāvokli. Reizēm ir vēl trakāk – par tēvu tiek izvēlēts „neiespējams” vīrietis. No vienas nakts sakara,no kāda, kurš dzīvo citā valstī, vai citā laulībā. Psihiski slima, cietumnieka, atkarīgā. Tās ir situācijas, kurās Varonim no malas ir aizliegts iejaukties. Tur mums parasti ir jānoraugās, kā Māte izmanto savus bērnus, jo Tēva nav.
Sapratis, ka vecākiem ir ļoti nopietni jāsadarbojas, lai kopēji audzinātu bērnus arī pēc šķiršanās, kā arī to, ka šāds audzināšanas veids ir daudz grūtāks nekā dzīvojot kopā, man sāka šķist, ka kristiešiem ir taisnība tajā, ka laulība ir nešķirama pat, ja tiek šķirta. Nešķirama dēļ bērniem, dēļ bērnubērniem un visa, kas viņu labā jādara. Tikko aplūkotais ir vēl viens arguments laulībs nešķiramībai. Ar to es domāju elli, kādā varētu izvērsties kopēju bērnu radīšana un laulība ar īstu, Tēvu izstumjošu Lielo Māti. Bet es saprotu, ka tas varētu būt arī liktenis abiem laulātajiem kā nemitīgs agresīvā Pūķa nogalināšanas darbs. Varbūt, ja abi to apzinās, tā tomēr varētu būt arī iespēja, ka pēc daudzu gadu kopdarbības abi tomer satiekas kā Sieviete un kā Vīrietis...
Cīņa ar (zaļo vai zilo) Pūķi nereti tiek asociēta arī ar dzeršanu, kas šķietami nav nekādā sakarā ar mūsu šeit izskatāmo tēmu. Bet tā gluži nav, sakars ir skaidri nojaušams. Alkohols kā „ceļojuma māte” ir tipisks vīriešu glābējs viņu vientuļajās cīņās ārpus mājas un ārpus iespējas zaudējot gūt kādu atbalstu attiecībās, kā tas ir parasts sievietēm. Vai palikt šīs Mātes varā vai tomēr to uzvarēt – tā ir arī vīriešu cīņa, arī vīriešu izaicinājums – dzīvot vai mirt. Un tā Varonis, izcīnīdams savu cīņu, vienlaicīgi cīnās arī par savu sievieti, kura, gadījumā, ja cīņu neizdodas vinnēt, netiek atbrīvota no Pūķa varas, nekļūst par Sievieti, toties saglabā savu Mātes lomu vai līdzatkarību, kā to mēdz dēvēt biežāk. Gan jau rīt atkal kāds teiks, ka tas Rudzītis tak ir nojūdzies, ieciklējies un pazaudājis saikni ar realitāti, apkarodams sievietes. Ne jau visiem man būs iespējams iestāstīt, ka tieši otrādi – es Sievietes kaislīgi mīlu.
|
