Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos parādījušās no vairākiem avotiem nākušas ziņas, kas liecina – neraugoties uz to, ka krīzes apstākļos valsts aparāta uzturēšanas izdevumi tiek krasi samazināti, šur tur ierēdņi pamanās izmantot „spraugas” likumos, lai savus ienākumus nesamazinātu, bet šur tur – pat palielinātu.

Šādi gadījumi izpelnījušies gan prezidenta, gan premjera kritiku. Arī valsts kontroliere atkārtoti izvirza ideju sarīkot paraugprāvu pret šādu praksi, tomēr vezums no vietas nekust. Tas norāda ne tikai uz ierēdniecības izmanību un spēku. Šeit jārunā arī par tās nozīmīgumu un vajadzīgumu patreizējā situācijā un arī par kaut ko vēl vairāk – no šī nozīmes izrietošajām „dabiskajām tiesībām”, kā es tās saucu.

Kas tad ir šīs dabiskās tiesības? Korintas pilsēta Grieķijā tika uzbūvēta Istmā – vietā, kur tikai 6 kilometrus plata sauszeme savieno Peloponēsas pussalu ar kontinentu. Sensens korintiešu bizness bija – pārvilkt kuģus, kas nāca no Adrijas uz Egejas jūru un atpakaļ, pa sauszemi. Nebija jau obligāti, varēja braukt apkārt pussalai. Bet izdevīgāk bija respektēt korintiešu dabiskās tiesības saņemt naudu, par savas pilsētas ģeogrāfiskā stāvokļa izmantošanu.

Vai bija iespējams piespiest Korintas iedzīvotājus sniegt savus pakalpojumus par zemāku maksu kā viņi prasīja? Gan jau kāds to bija mēģinājis, bet tad noteikti bija spiests sastapties ar neieinteresētu attieksmi, aizbildinājumiem par darba laiku, strādājošo tiesībām vai kādiem citiem tolaik likumīgi eksistējošiem šķēršļiem, kavējošiem kuģu pārtikšanai no vienas jūras uz otru. Tas nevarēja beigties nekā citādi, kā atgriešanās pie korintiešu dabiskajām tiesībām - noteikt cenas saviem pakalpojumiem, vadoties nevis no maksātāja uzspiestas „izdevumu tāmes”, bet gan tirgus, t.i. – konkurentu piedāvājuma. Bet konkurents bija tikai viens – izmaksas, kuras tirgotājiem un ceļiniekiem sastāda ceļošana apkārt pussalai.

Līdzīgi kā ar ierēdņu algām ir arī slavenajām ārstu „pateicībām”, kuras nu nekādi neizdodas izskaust. Arī tās man atgādina par tikko minētajām Korintas dabiskajām tiesībām. Vai izdevīgi nodiktēt ierēdņiem, ārstiem un vēl daudziem citiem algas, par kurām šie speciālisti nav gatavi strādāt, bet kuri ir tikpat vajadzīgi kā korintieši Senajā Grieķijā? Domāju, ka nē. Taču no otras puses – vai ir tāda alga, par kuru minētie dabisko tiesību subjekti teiktu – tā ir augstāka par to, ko maksā mans darbs! Arī domāju, ka nē. Tā cilvēks ir iekārtots, ka viņam vienmēr gribēsies vairāk un vairāk.

Bet kur tad ir izeja? Korintiešu gadījumā tā bija iespēja ceļot ap Peloponēsu. Vai – izrakt kanālu, kas tagad ir izdarīts. Mūsu gadījumā – radīt konkurenci. Ja valsts budžetu tehniski var izveidot tikai Finansu ministrijas ierēdņi, tad viņi būs gan slinki, gan dārgi. Bet ja ir iespējams šo darbu uzticēt arī Tirdzniecības un Rūpniecības kamerai vai kādai privātfirmai, tad katrs var iegūt tik, cik pienākas saskaņā ar tā dabiskajām tiesībām. Nekādas piespiešanas, katrs var izlemt pats, vai strādāt šajā tirgū tikai treknajos gados, jeb turpināt to darīt arī liesajos.

Līdzīgi arī medicīnā – valstij ir jāstimulē ārstu privāto prakšu veidošanās un līdz ar to arī tirgus un konkurence. Un nevis jādiktē cenas, bet gan jāapmaksā tas, ko tā var atļauties par savu veselības budžetā iedalīto naudu. Neliekot šķēršļus privāti strādājošiem ārstiem par budžeta neapmaksātiem pakalpojumiem ņemt naudu no slimniekiem. Tad veidosies tik daudz stacionāru, cik būs ekonomiski izdevīgi. Jo stacionārs ir vajadzīgs tikai tad, ja tajā var izārstēt vai izmeklēt lētāk nekā ambulatori.

Šodien mums ir otrādi – korumpētajai starpnieku masai medicīnā interesē nevis pakalpojumu padarīt lētāku, vienlaikus respektējot mediķu dabiskās tiesības, un pacientu iespējas apmaksāt ārstēšanu, bet gan otrādi – sadārdzināt. Šodien nevienu no šiem starpniekiem neinteresē cilvēks un viņa veselība, bet gan tas, cik labi šī sliktā veselība noder kā arguments naudas izšķiešanai. Interese ir nevis par to, kā jaunnopirktā aparatūra un uzbūvētās telpas palīdz ārstēt efektīgāk un lētāk, bet gan par to, lai būtu labs pamatojums kaut kur iztērēt naudu, apaugušu ar bieziem starpniekprocentiem. Un man ir žēl, ka ārstniecības darbā iegrimušie kolēģi vēl nevēršas pret tiem neba nu pārāk grūti identificējamiem darboņiem, caur kuriem vismaz pēdējos 5 gados ir izsīkusi arī viņu godīgi nopelnītā, bet diemžēl „domātā”, nekad nesaņemtā darba alga.

Man šķiet, ka varbūt pat Ceļu policijas pārkāpumu fiksēšanas funkcijas vajadzētu nodot privātās rokās, policijai saglabājot vien profilaktiskā darba daļu. Īsi sakot – man šķiet, ka krīze daudz kur varētu piespiest valstij nevis aizvietot tirgus mehānismu dabiski regulējošo darbu, bet gan izmantot to savā labā. Un vēl man šķiet, ka valsts dienestā vajadzētu darboties tikai tādiem cilvēkiem, kuriem ir ilggadīga pieredze privātajā sfērā. Citādi psiholoģiski monopolizēšanas tendence vienmēr dominēs par veselo saprātu un dabiskajām tiesībām.

Taču pagaidām mums vēl tā nenotiek. Tā vietā vārdi „ierēdnis”, „birokrāts”, „ārsts” vai „ceļu policists” apaug ar negatīvu nozīmi, tie kļūst par sinonīmu tikai pagaidām vēl daudz stiprāku nozīmi nesošajam apzīmējumam „tautas ienaidnieki”. Tādējādi tiek iets ceļš, kurā rodas nevis domubiedri un kolēģi kopējā darba veikšanai, bet gan ienaidnieki un vainīgie par neveiksmēm. Tā nevar neko izdarīt, tikai sašķelt tautu.