1.Psihiatrija kā izvēle ārstam. Psihiatrija man pašam šķiet šaura, dziļa, tehniska, bet no intelektuālā viedokļa tikpat mazinteresanta joma kā ķirurģija. Pēdējo, kā zināms, vēl pāris gadsimtus atpakaļ nemaz neasociēja ar medicīnu, bet pieskaitīja bārddziņiem līdzīgai profesijai – tātad tādai, kurā medicīnas (un pat anatomijas) zināšanas nav nemaz tik obligātas. Līdzīgi bija arī ar psihiatriem – speciālisti ar ārsta diplomu „trako mājās” sākotnēji parādījās kā garīgi slimo miesas ārsti, kuri ar laiku, vērojot savus pacientus, sāka iegūt arī jaunu kompetenci, kas ar laiku ieguva psihiatrijas vārdu. Psihiatri iemācījas aprakstīt un klasificēt dažādas dvēseles ciešanas un prognozēt to gaitu. Līdz ar psihofarmakoloģijas attīstību – nozīmēt medikamentus, kas kupē ciešanu izpausmes un galvenais – aizsargā cietēju (un pie viena visu sabiedrību) no sevis paša. 2. Praekoxgefuehl (eh, nav vācu fontu ar „umlautiem”...). Nezinu, kā lai labāk pasaka – ja diagnostika notiek tikai prātā, domājot, vai izpildās simptoms šis un simptoms tas, tad tas ir ļoti bīstami – tādās prāta konstrukcijās var ielikt visu kaut ko. Bet ja orientējamies uz sajūtas, kuru rada kontakts ar slimnieku, analīzes, tad nekad nebūsim neempātiski. Un visbiežāk arī būsim precīzi. 3. Norma un nenorma. Pirmie psihiatri nokļuva teritorijā, kura bija jau sadalīta ar žogiem un restēm – t.i. – ne jau ārstiem bija jānosaka, kur ir normāli un kas - nenormāli. Robeža starp „normālajiem” un „trakajiem” ir izveidojusies, nevis balstoties uz medicīniskiem, bet gan sociāliem kritērijiem vēl pirms tam, kad bija radies pirmais psihiatrs. Tas padarīja ārstu par tādu tehnisku darbinieku faktiski, līdzīgi kā medicīnas māsas citās medicīnas specialitātēs. Kā būtu, ja sabiedrība diktētu, ka paaugstināta temperatūra iekšķīgās slimībās ir „sociāls ļaunums” un ārsts nevarētu būt pietiekoši brīvs, lai noteiktu, kas ir „labā” un kas – „sliktā temperatūra”? Taču, ja nebūtu sociālo kritēriju, tad gan Hērakla rīcība, kad tas ārprāta lēkmē iemeta krāsnī trīs savus un divus brāļa bērnus, varētu tikt interpretēta kā „normālam ārprātam” raksturīga un upuri – kā „normāli” bojā gājuši. Vai Breivīka nogalinātie – kā ziedoti viņa pārcilvēcīgajām idejām. Un tā tas pirmspsihiatrijas laikmetā arī ir bijis. Arī nogalināt ir bijis pašsaprotami – un likumi attiecībā uz dzīvības atņemšanu cilvēkam vēsturiski arī ir veidojušies ne jau uz cilvēktiesību bāzes. Bet ne tikai pirmspsihiatrijas laikmetā trakums ir bijis leģitīms – lai atceramies kaut vai Staļinu, Hitleru un viņa upurus, sevišķi ja tajā nevar saskatīt psihozes elementus. Tas izdara spiedienu uz ārstu, tas ne vienmēr iztur un diagnostikā piekrīt ņemt palīgā sociālos kritērijus. Vismaz kaut kas, meklējot kādu stabilu atskaites punktu šajā haosā. 4. Politiskas interpretācijas risks. Bet - ja psihiatrijā drīkst ienākt sociāli novērtējuma kritēriji, tad „asocialitāte” vai „adaptācijas grūtības sabiedrībā” un „nespēja pieņemt vispārpieņemtās normas” kļūst par simptomiem. Un tad mēs varam nonākt uz politisku manipulāciju ar psihiatriju takas. Ja „trakie” ir tie, kuri ar savu dzīvošanu sabiedrībā var apdraudēt sevi vai citus, tas ir varbūt vissvarīgākais slimības kritērijs, tad psihiatriskās diagnostikas jēga ir medicīniski nopamatot sociālus vai politiskus lēmumus. Lai nu kā, es arī neapšaubu, ka psihiatriskajai diagnostikai ir jāpalīdz aizsargāt sabiedrība. Bīstamiem un neārstējamiem slimniekiem jāatrodas izolācijā. Taču – nedrīkst aizmirst, ka no sistēmiskā viedokļa ir pareizi, ja tie nav zuduši sabiedrībai, jo tie tai māca kaut ko ļoti svarīgu, par to, kā ir iekārtota cilvēka galva un kā tā attīstījusies. Un kādi žogi cilvēkam jābūvē pašam sevī, lai nelaistu trakumu ārā. Un, otrkārt, tas ir darbs, kuru dara psihiatriskie slimnieki, tāpat kā veselie, kas tīra ielas, piemērām. Bet, treškārt – viņi dzīvo, šai dzīvei ir savas gaišās un savas tumšās puses, kā jau visu cilvēku dzīvēm. Bet – tās ir jāvērtē pēc pilnīgi citiem kritērijiem kā veselo dzīves. Bet vislabāk – nav jāvērtē nemaz. 5. Sistēmisks skatījums. No sistēmiskā viedokļa psihiskai slimībai ir jēga. Kāda, tas ne vienmēr ir tik viegli atšifrējams. Bet ja atšifrēt izdodas, tad perspektīvas var būt ģimenes psihoterapijas pieejas – mainot sistēmu, mainās tās vajadzības pēc psihotiska tās locekļa. Es šādas tehnikas nepārvaldu un, šķiet, arī neviens cits Latvijā ar to nodarboties nav sācis, kas, protams, arī ir ļoti simptomātiski. Ja mēs ārstējam sistēmu, tad gan ideāls var būt – dzīve bez psihiski slimajiem. Jo tad robežas starp normu un patoloģiju (t.sk. sociāli formulētu) no sabiedrības pārceļo uz individuālo psihi. Ja mēs šādi raugāmies uz psihiskajām slimībām, mēs piedāvājam alternatīvu. 6. Sociāla šizofrēnija. Ļoti svarīga ir sabiedrības attieksme – tā var uztvert šos cilvēkus kā liekēžus, līdz pat sekošanai ekstrēmajām eigēnikas mācībām, iznīcināt. Bet ja tā, tad arī sabiedrība pati sašķeļas un dabū šizofrēniju, jo sadalās slimniekos un viņu tuviniekos, kas nespēj neinteresēties par psihiskajām slimībām un pārējo daļu, un tajos, kas aizspiež acis un ausis, lai tik kāds neiztraucētu viņus to psihiskās normālības mierā. Tādēļ ir iegājies, ka mūsdienās „trako” pusē ierindotie, tiek uzskatīti par sliktākiem nekā „normālie”, kā rezultātā neviens negrib būt traks, vēl vairāk – ja kāds par tādu kļūst, tas nereti tas tiek uzskatīts par kaunu, dažreiz turklāt pat par ģimenes kaunu. Tā nu ir iegājies, ka „normālie” ir tikai tie, kas strādā vai, kas rūpējas par to, ko pieņemts uzskatīt par attīstību. Un rūpes par psihiski slimajiem un to aprūpes cilvēciskumu netiek uztvertas kā rūpes arī par veselajiem. 7. Medikamenti un aprūpe. Ar ko, neskaitot diagnostiku, nodarbojas psihiatri? Ko viņi ārstē? Man šķiet, šodienas psihiatri „iespiež” simptomus atpakaļ. Mums nav laika un spēka nodrošināt apstākļus, lai simptomi izbeigtos, izstrādātos, izspēlētos uz āru. Tiek kopta ilūzija, ka zāles ārstē, nevis tikai sastindzina slimību. Manuprāt, vienīgais neapšaubāmais efekts, ko dod medikamenti – ērtāka ir slimo kopšana. Bet ja nestrādā ar visu slimnieka sistēmu, tad notiek recidīvi, turklāt tādēļ, ka neizmainītā sistēma pretojas, viņai ir vajadzīga tieši tas, kas skaitās slimība. Domāju, ja slimniekam psihozē, kad viņš (dažreiz) ir bīstams sev un citiem, būtu iespējams nodrošināt labu izolāciju, uzraudzību un kopšanu bez medikamentiem, viņš savu slimību „izslimotu”, izdzīvotu „uz āru”, psihodramatiski „izspēlētu” (Moreno ar to nodarbojās!), nevis tā tiktu apturēta, „iespiesta iekšā”. Nedomāju, ka slimību pavadošais personības defekts, par ko runājām Poruka sakarā, zāļu lietošanas gadījumā būtu mazāks, nekā tās nelietojot. Visu izšķir nauda, diemžēl. Jo laba kopšana (kvalificēti t.s. sanitāri ļoti modernā izpratnē, atcerēsimies kaut vai, kādas un kādā skaitā bija kopējas Junga klīnikā filmā „Bīstamā metode”)šodien ir ļoti, ļoti dārga. Turklāt – zāļu biznesam vajag pelnīt! Tomēr, ja paskaita zāļu radīšanā tērētos miljardus, un parēķina, kā būtu, ja tos ieguldītu aprūpē, varbūt sanāktu, ka tā tomēr izrādītos samaksājama. 8. Slimnieki sabiedrībā. Šeit der atcerēties slaveno Miloša Formana „Kāds, kurš pārlidoja dzeguzes ligzdu”. Vai variet iedomāties kādu no tur parādītajiem pacientiem kā savu blakus dzīvokļa kaimiņu? Vai variet iedomāties citas, labākas kā parādīts filmā, ārstnieciskas manipulācijas ar šiem cilvēkiem? (Ok – lobotomija un elektrošoks droši vien gan jāpieskaita noietam etapam ...) Psihoterapeitiski organizētas? Vai tās ir mūsu sabiedrības patreizējās attīstības līmenī ieviešamas? Šis līmenis lieliski parādās arī kā informācijas komentāros pie iepriekšējā bloga. Tas ir tāds pats, kā, ja runājam par palīdzību bērniem grūtos apstākļos, piemērām. Antiempātisks. 9. Psihiatru kritizēšana. Šodien, ar mūsu psihiatrisko slimnīcu realitāti, ļoti dīvaini izskan Jēkaba Poruka apvainojumi psihiatriem (g.k. Hermanim Budulam). Jo Strenču slimnīca, kas tika atklāta 1902. gadā, bija būvēta, ņemot vērā visprogresīvāko Rietumeiropas pieredzi, arī aprūpes līmeņa ziņā tā ne ar ko būtisku neatpalika. Bet Jurjevas universitātes klīnikā Porukam bija sava atsevišķa istaba un dienās, kad to atļāva slimnieka veselība, viņš tika laists arī pastaigās pa pilsētu. Man šķiet, tolaiku palīdzība psihiski slimajiem noteikti bija daudz humānistiskāka un, neskatoties uz to, ka nebija psihotropo medikamentu, varbūt nemaz tik ļoti neatpalika efektivitātē. Tomēr dzejnieka brālis uzbruka psihiatriem... Kā atšķirt kritiku no kritikas? Ja cilvēks izsakās tik plaši kā Jēkabs Poruks, tad nav grūtību redzēt, ka šo kritiku nevajag ņemt par pilnu. Bet kā ar pārējiem kritizētājiem, kā lai tos politkorekti sadala „pieskaitāmajos” un „nepieskaitāmajos”, neizveidojot jaunu šizofrēniju? 10. Psihiatrija no slimnieku viedokļa. Kā liecina mana nelielā stāstu klausītāja pieredze attiecībā uz psihiatrijas nodaļām, cilvēki, kas nokļūst psihiatriskajā slimnīcā, tās uztver daudz pieņemošāk, nekā viņu apmeklētāji, kurus gan apstākļi parasti šokē. Man šķiet, nodaļu iekārtojums pēc savas „noskaņas” nereti ir intuitīvi izveidojies ļoti tuvu tam, kas notiek slimnieku „galvās”. Iekārtojumu var mainīt vieglāk, kā to, kas galvās un nepieredzējis vērotājs var viegli iekrist lamatās – pieprasīt tērēt naudu ēku pārbūvēs, nevis domāšanas pārbūvēs. Protams, tas patiks vienai daļai politiķu un ierēdņu – celtniecība ir tāda vienkārša, bet aptaustāma un naudīga lieta, atšķirībā no domāšanas mainīšanas.
Kopumā no visas tās "psihiatru epopejas" man visvairāk "patika" kreņķis, ka nu ir pienākuši tādi laiki, ka viņiem (psihiatriem) par psihiski slimiem cilvēkiem nav jāziņo policijai un CSDD; 15 minūtēs viņa nolems paziņot policijai... nezinu, ko viņa ar to domāja. Lai iecirkņa inspektors pavaktē? Vēl viņi raud, ka viņiem nav pieejams visas Latvijas pacientu reģistrs, tas ir kodēts, bet RPNC reģistram (Rīgas reģistram) tiek klāt katra māsa...
Oi, šito absurdu... Zla ņehvatajet... Man gadījās runāt ar kādu dakteri, kas apgalvo, ka neesot kalpojusi režīmam. Pat, ja viņa meloja, tas būtu labāk nekā šitāda muldēšana. Laikam tomēr nevarēs tā vienkārši tolerēt šito tēmu.
"Psihiatre Anita Apsīte pērn martā skaidroja Latvijas Avīzei: "Ja cilvēks psihiski ir pilnīgi vesels, viņš zina, kādā sistēmā viņš dzīvo, zina, kā kurā vietā jārunā, zina, kāda ir dzīves īstenība." Tāpēc, viņasprāt, "neviens cilvēks nebija tāds, kam šī diagnoze uzlikta nepamatoti", "nevienam par politiskiem uzskatiem neliek diagnozes". Un pat: "Čekā taču strādāja gudri cilvēki, viņi redzēja, ar kādām personām viņiem ir darīšana - ar veseliem vai slimiem."" Un tādi cilvēki tiešām joprojām "strādā" psihiatrijā!?
Vai tad radi nesūdzas vai vismaz nedusmojas visos gadījumos, kad medicīna ir izrādījusies neefektīva? To dara arī paši pacienti.
Tāpēc jau psihiatrijas pacientu tuvinieki veido atbalsta grupas gan ar profesionāli (psihologs, psihoterapeits), gan bez tā, lai vienkārši varētu dalīties tajā, ko viņi ikdienā pārdzīvo un kā pašiem mainīties, lai viņi spētu dzīvot savu dzīvi arīdzan. Šizofrēnijas gadījumā, pirmkārt, jārēķinās ar neprognozējamību un to, ka pacients, visticamāk, nekad neatveseļosies.
Poruka tuviniekiem vienīgā iespēja bija to visu izlikt ārā rakstot un projicējot uz pirmo, kas par rokai, – uz ārstu.
Tāds pats liktenis skar visu hroniski slimo tuviniekus.
Bet psihiatrijas gadījumā ir mazliet muļķīgi tas, ka pat mūsdienās, kad ir medikamenti, daudziem nekļūst labāk, bet psihiatri saka: jāiet pie ārsta, jādzer zāles.
Man šķiet, piemēram, tagad onkoloģijai ir lielākas cerības uzvarēt nekā psihiatrijai.
Būtu godīgi arī, ja mūsdienu psihiatrija atzītu, ka bieži ir bezspēcīga un ļoti bieži nekas labs nebūs.
Vienā tīmekļa vietnē nupat lasīju vienas mammas izmisumu par savu meitu, kura sevi graiza. Ir būts pie visiem -psih..., kādi vien eksistē, arī slimnīcā, bet visu laiku asiņu jūra tāpat; nu, protams, tur ir jāskatās sistēma, mammai pašai vajag atbalsta grupu, terapiju utt., utjpr., u. tml., bet pašlaik viņa ir galīgā izmisumā, zeme zem kājām ir zudusi, bet neviens nekā nevar izdarīt, lai gan radio un TV intervijās psihiatrijas pārstāvji žurnālistiem un klausītājiem ļoti cerīgi sola palīdzību, tikai kad ar to saskaries, tad redzi, cik tā ir ierobežota. Tur ir jāpiedzīvo viens liels vilšanās mirklis, zaudējums; ja vari, ļoti daudz jāmaina, tik daudz, ka gandrīz jāsaka: jāmaina sevī viss. Domāju, tas nevienam nav viegli. Tur būs vajadzīgs kāds galā tikšanas laiks, kāds situācijas pieņemšanas periods, kāda ļoti nopietna saruna ar sevi, ar ko varbūt ne katrs tiks galā, cik nu kuram resursu.
Ja Poruka brālis redzēja, ka nekas nelīdz, tad viņš izlika savu izmisumu tā.
Būtu godīgāk, ja psihiatri savās publiskajās uzrunās būtu rezervētāki. Tāpat būtu labi sabiedrībai dzirdēt par šo sistēmas pieeju, lai vismaz ir grauds iesēts, bet psihiatra gods un cieņa laikam to neļauj; man šādos gadījumos tāda mazliet ironiska nots vienmēr piezogas; laikam baigi grūti šiem pieņemt, ka ir tomēr vajadzīga komanda, nu tak jau mundiera gods neļauj būt tikai ļoti varošam, gribas būt visvarenam.
Jaunās paaudzes antidepresanti arī visiem nelīdz, to ļoti ilgi slēpa vai negribēja atzīt; tātad ģimenei tas cilvēks mājās būs tāds, kāds nu viņš spēj būt.
Kaut kas nedziedināms ir laikam kā maza nāve; tā es domāju, ar visām krīzes jeb zaudējuma fāzēm, kam jāiziet cauri.
Jā, tā laikam sanāk. Varbūt romānā ir parādīts smalkāk, bet filmā ir tikai trīs epizodes, kur var redzēt ārstus, un visās šajās epizodēs ir runa par Makmērfiju. Pirmajā epizodē nodaļas vadītājs un Makmērfijs tīri labi saprotas, un abiem ir skaidrs, ka Makmērfija ierašanās slimnīcā ir pilnīgs nonsenss, vienkārši jāizpilda prasība un jāpavada kāds laiks. Otrajā tiek pieaicināts kāds pareizītis eksperts, kas cenšas uzdot testa jautājumus un Makmērfijs to pārvērš par joku. Šeit dīvainā kārtā gan nodaļas vadītājs brīnās, ka Makmērfijs sūdzas par Rečidas netaisnīgumu: “Viņa taču ir visjaukākā māsa!” (Nez, vai viņš ir redzējis, kā viņa apstrādā pacientus?) Trešajā epizodē slimnīcas galvenais ārsts visiem ārstiem prasa viedokļus. Un tie ir “Noteikti nav slims, bet ir bīstams”, “Vēl nav psihotisks, ir diezgan slims, un noteikti ir bīstams”. Nodaļas vadītājs izklausās šausmīgi nedrošs, tomēr saka, ka nekādu slimību nesaskatot, ka slimnīca savas iespējas esot izmantojusi un ka Makmērfijs vairs ilgāk nav jātur. Un tad viņš pajautā Mildredas Rečidas viedokli. Rečida vienīgā runā pilnīgi droši, ar pilnu atbildības sajūtu, lietojot pat retoriski pareizu uzstāšanās stilu; viņas viedoklis ― “Nevajag citiem uzgrūst savas problēmas, es domāju, mēs varam Makmērfijam palīdzēt”.
Tālākais netiek rādīts, bet šis viedoklis ir uzvarējis. Liekas, tiem večiem ir viena svarīga lieta: Sistēma, lai tā pastāv. Un, jā, Rečida ir Sistēmas balsts. Pārējais personāls ― “orderly” aprūpētāji ir Rečidas vīrieškārtas satelīti, sargsuņi, īstenībā lupatas. Vissvarīgākais ir jautājums, vai cilvēks ir vai nav “bīstams” ― sabiedrības un (šinī gadījumā) cietuma pasūtījums, kā jau Viesturs raksta. Smieklīgi, ka tas tiek saukts par palīdzēšanu, it kā šāda veida iestāde vai cietums varētu palīdzēt. Kāda palīdzēšana, ja mērķis ir viennozīmigi sabiedrības drošība (gan ne sevišķi tālredzīga), nevis cilvēka (pacienta) labklājība?
Jā, Bryuver, tas par to, kas veselība ir māsai Reičelai un kas Makmērfijam, ļoti precīzi. (Pēkšņi radās asociācija ar pēdējo spožo "Pūt vējiņi" iestudējumu Liepājas teātrī, kur Māte dzied: "Nē, tautieti, Nē, Manā Sētā Tā Nebūs" - Kučinska tiešām visus šos vārdus ar lielajiem sākumburtiem izdied ) Tomēr vajadzība pēc Reičelas lielāka ir tieši personālam - kāds padara netīro darbiņu, lai pašam rokas nav jāsmērē, ieaijā domāšanu (ja pacients mazāk domās baiļu dēļ, tad personāls šādas ieaijāšanas dēļ), ilgtspējīgas drošības ilūziju rada.
Vēl varētu teikt, ka māsa Rečida atbalso to arhetipisko Māti, kas sēž šo pacientu zemapziņā, un īstās bailes ir no šīs arhetipiskās Mātes. Bet Rečida to pastiprina; viņa ir šī simbola iemiesojums.
Protams, arī tā atbrīvošanās, izkļūšana brīvībā ― izgāztais logs, piemēram, ir simbols, bet filma tik uzrunājoša ir tāpēc, ka parāda iekšēju atbrīvošanos no iekšējas verdzības. Brīvība, beidzot drīkstēšana būt pašam (patība) ― tas varētu būt otrs nosaukums veselībai.
Pretstatā tam, kā to iedomājas māsa Rečida: viņai veselība, ja tāda vispār viņai interesē, tā ir pilnīga paklausība un harmonija ar augstāku varu/māti, šinī gadījumā ar viņas personību. Ja nevar citādāk pakļaut, tad ar lobotomiju. Nu, un kas par to, ka cilvēks kļūst par dzīvnieku? Mazāk domās ― vairāk klausīs, un tātad ― veselāks. Uz šī principa balstās arī ne viena vien sektantiska organizācija.
Nu gan vajag arī sagadīties: 2 dienas nekas, un kad postē, tad divi reizē:)
Par to atbalsošanos es domāju bailes. Protams, personāls tur ir roklaižas, tas jā, bet pacientu iekšējās, neapzinātās bailes satiekas ar māsas Rečidas varmācību, kaut vai viņas paralizējošo skatienu, un tas gremdē viņus vēl vairāk. Antiterapija. Makmērfijs darbojas pretējā virzienā ― atbrīvojoši.
)