Nesen kādā bildē pēkšņi ieraudzīju, cik populārais TV žurnālists Jānis Domburs ir kļuvis sirms un vecs. Man, kam viņa šovus skatīties iznāk tikai garāmejot, bet kas šad tad palasa to apkopojumus Delfos, tas bija atklājums. Protams, man būtu vēlams biežāk pašam paskatīties spogulī, tad es varbūt neiedomātos, ka tikai Domburam joprojām jāizskatās kā tikko „Atmodas” izskolotajam, „jaunajam un perspektīvajam”, meiteņu prātus mulsinošajam tumšmatim.
Bet varbūt mans pārsteigums saistās nevis ar viņa mainīgo vizuālo, bet nemainīgo publisko tēlu, runas manieri un balss izteiksmi? Es šeit domāju Dombura hroniski jauneklīgo neizpratni, kādēļ gan cilvēki viņa raidījumā nemitīgi melo un turpina to darīt, arī vadītāja atmaskoti. Kādēļ tur nenotiek tas, ko savulaik pamanīja jau Stendzenieks – cilvēki TV diskusijā neiespaidojas viens no otra un nekļūst labāki. Viņi nedzird, tikai runā. Viņiem nav jāmācās, izjūtot atbildību pret vēlētāju. Viņi var atļauties pagriezt tam muguru, lai vienmēr atrastos kopā tikai ar savu partiju. Vārdi saka kaut ko vienu, toties ķermenis – pavisam citu. Ķermenis, kā zinām, nemelo.
Jānis Domburs mīl operēt ar skaitļiem un principiem, nemitīgi nonākot situācijās, kur skaidri redzams, ka politiķu darbībā un lēmumos objektīvā loģika nedarbojas. Viņš pieredz, ka viņa sarunu biedri pat necenšas uzturēt ilūziju, ka politiku var kontrolēt objektīvi. Dažreiz politiķi to dara sava nepietiekamā intelekta, bet biežāk – varas apziņas dēļ. „Mums šis raidījums ir vajadzīgs tikai publicitātei – lai pagrozītos kameru priekšā”, to viņi vēsta, „mēs lieliski saprotam, ka Latvijas politikā par melošanu un grūtgalvību nevienu nediskvalificē”. Bet Domburs tik noplāta rokas un noveco, spītīgi turoties pie jaunības ticības, ka vajadzētu gan diskvalificēt.
Cits piemērs tam, ko gribu vēstīt šajā sakarā, ir Roberta Ķīļa atklājums, ka „iespējams, mēs esam lielās ziepēs”, jo neviena no partijām, kas startē vēlēšanās, nav varējusi viņam dod skaidru priekšstatu par to, kā tās vēlētos mainīt nodokļu sistēmu gadījumā, ja nokļūtu pie varas. Ķīlis izsaka aizdomas, ka, iespējams, tikpat neobjektīvas partijas varētu būt arī citos jautājumos. Tādos, kuros atbildes varētu būt daudz grūtāk skaitļos izsakāmas.
Varbūt mēs tuvojamies apjausmai, cik maz dzīvojam tajā pasaulē, kurā mums gribētos dzīvot. Piesedzamies ar objektīvo, bet dzīvojam subjektīvajā, mānam sevi un „turamies pie ideāliem”. Nerunājam „par formu”, tikai „par saturu”. Bet forma dominē – tieši neverbālajā stihijā vislabāk atklājas tas, kas ir katrs no politikas taisītājiem.
Tikai – ko mēs, vēlētāji, varam iesākt ar to, ka ieraugām katra īsto, neverbālo seju? Aiz tās taču ir vēl un vēl. Mēs tikai arvien skaidrāk un skaidrāk saprotam, ka šīs vēlēšanas pavisam noteikti vēl nebūs tautas racionālas izvēles akts. Tās atkal būs kaut kādu neapzinātu, kolektīvu procesu reprezentācija, kurās ieraudzīsim, kādi esam. Nevis izvēlēsimies, kas un kādu ideju vārdā mūs varētu turpināt virzīt ilgtspējīgas attīstības virzienā.
Šeit, protams, parastais atkarīgo jautājums – ko darīt? Norobežoties, ironizēt, sēdēt savā Ziloņkaula tornī? Jā, jo tā arī ir kaut kā darīšana. Būt kā tam puikam Andersena pasakā „Karaļa jaunais tērps”, kurš atklāj un sāk runāt par realitāti, kuru visi redz, bet par ko nerunā. Politiski kaut kas mainīsies brīdī, kad šādi puikas sāks sajust, ka viņi nav vieni. Un ka kopā viņi var izveidot tādu garīgu telpu, kurā var patverties un dzīvot paši. Tad cilvēki sāks uz viņiem skatīties, ar viņiem rēķināties un uz viņiem cerēt. Mainīsies arī veco politiķu vide – viņi ar savām muguras smadzenēm sajutīs, ka melošanas un objektīvās loģikas ignorēšanas laiks ir pagājis.
|
