Var jau būt, ka es nepieļaujami paplašinu mitoloģijas pielietošanas robežas, man tomēr tā neliekas. Nevaru būt objektīvs pret sevi. Bet nevaru arī nepadalīties domām, kuras mani neatstāj nu jau vairakas nedēļas.
Jaunais Laiks ir pazemojis savu Tēvu – Einaru Repši, plašākai publikai negaidīti izlēdzot no partijas Repšes tuvāko palīgu un uzticības personu Danu Titavu. Tas izdarīts bez visiem saprotamas motivācijas. Repše vairs nenāk uz partijas sapulcēm, netiek iekļauts tās Valdē un, ja var ticēt preses baumām, tad vienubrīd pat izjutis vēlmi nomest galdā biedra karti ar numuru 1. Uzvedas kā emocionāli satricināts cilvēks. Protams, varētu turpināt runāt par to, vai viņš „nav parāk atkarīgs no Mēness fāzēm” utt. Taču tas nebūtu ne objektīvi, ne taisnīgi, jo Repšem IR paliekoši nopelni Latvijas politiskajā dzīvē.
Var jau visus šos notikumus saprast kā likumsakarīgas attīstības rezultātu – gan Jaunā Laika izaugšanu, gan tā dibinātāja un līdera personisko izdegšanu un nepievērst tam nekādu sociālu vērību. Tomēr šeit ir gana daudz glužu mitoloģisku aspektu par latviešiem tik svarīgo Dēla un Tēvu konkurences jautājumu. Varbūt ka „Repšes gadījums” mums jāuztver arī kā dziļāku procesu izpausmes simptoms? Varbūt, ka viņš tomēr ir būtisks tautas protagonists, tas, kuru jau izsenis ieraudzīja Aija Zariņa kā latviešu Kristu un kurš mūsu vietā izcieš un izspēlē visu mūsu šobrīd aktuālo drāmu?
Jaunā Laika veidošanās procesu publiskajā fokusā bija Mātes – Dēla lomu pāris, kurus tolaik spēlēja Imanta Ziedoņa audzinātā un iedvesmotā Ausma Kantāne un viņas jauniedomātais Ziedonis - Einars Repše. Tagad mēs redzam atkal to pašu, tikai nu jau Solvitas Āboltiņas un Valda Dombrovska izpildījumā. Vakardienas Dēls ir izaudzis par Tēvu un spiests uz savas ādas izbaudīt Mātei pietuvinātā kārtējā Dēla sodu. Viņš, kas vēl tik nesen nežēlīgi un, kā pašam likās, ar savu roku centās izkastrēt Tēvus – Latvijas oligarhus, tagad ar tiem ir nonācis vienā likteņlomā .
Mitoloģija māca, ka Dēla un Tēva cīņa ir ne tikai normāla, bet arī neizbēgama. Vēl vairāk – ja tajā uzvar Dēls, tad tas liecina, ka attīstība notiek – un dažreiz ticami, ka lineāri – uz priekšu, nevis tikai cirkulāri – uz riņķi un apkārt. Taču šeit ir kāds svarīgs priekšnoteikums, kuram jāpiepildās, lai Dēla uzvara neatturētu to pašam izaugt par labāku Tēvu, kurš taču atkal attīstības vārdā kādam labākam Dēlam būs jāuzvar. Kuram gan tīk būt uzvarētam? Un vai tadēļ Repše dibināja Jauno Laiku, lai tagad piedzīvotu šādus pazemojumus?
Kad grieķu olimpiskie dievi titanomahijā uzvarēja savus vecākus – titānus, sākotnēji zaudētāji tika nomesti dziļi, dziļi pazemē (zemapziņā) – Tartarā. Taču pēc tam apžēloti un nosūtīti vadīt bezrūpīgas vecumdienas uz rietumu Svētlaimīgo Salām. Kaut ko tamlīdzīgu būtu pelnījis arī Einars Repše, viņa nopelni būtu jāiemūžina un pret viņu būtu jāizrāda attiecīga cieņa. Ja tas nenotiks, Jaunais Laiks turpinās būt sociālistiska Māšu un Dēlu partija, tā cirkulāri buksēs uz vietas, gan ciešot no Tēva trūkuma, gan nogalinot to, tiklīdz tas izaudzināts.
Repšes tālākā likteņa jautājums ir simptomātisks arī plašākā politiskā aspektā. Jo gan Jaunais Laiks, gan Vienotība, kurā tas nule kā iekļāvies, kā savus politiskos pretiniekus redz latvju konservatīvos – Mātes lomu nozagušos un autoritāras varas astoņkājus izveidojušos oligarhiskos Tēvus. Ja mēs –vēlētāji - ļausim Vienotībai uzvarēt, kas notiks ar uzvarēto Tēvu? Vai tas tiks tuvredzīgi iemīts dubļos, vai tikai atbrīvots no Mātes varas, atzīts un cienīts par nopelniem, kas tam pienākas? Ja tagad no politiskās skatuves neatgriezeniski tiks nolidināts Repše, tad līdzīgu izrīkošanos var gaidīt tad, ja (uz brīdi iedomāsimies šādu teorētisku iespēju) Vienotība pēkšņi gūst absolūtu uzvaru velēšanās. Cik ļoti tad tiks pazemoti mūsu oligarhi?
Repše jau šodien piedzīvo līdzīgu likteni kā viņa politiskie oponenti iespējamā nakotnē. Daudziem liksies, ka tas ir taisnīgi un labi – kastrēt Šķēli, Lembergu, Šleseru un visus pērējos naudīgos. Viņi nebūs iedziļinājušies ne vēsturē, ne mitoloģijā, ne psiholoģijā. Viņiem gribēsies redzēt nevis Repšes un oligarhu nopelnus šīs valsts labā, bet to personiskos trūkumus (kam gan to nav?), sak – „tā viņiem vajadzēja!”. Ļaudis nemanīs, ka atkal esam nonākuši pie kārtējā Piektā gada. Un tad, kad rītdienas uzvarējušais Dēls nenovēršami būs izaudzis par Tēvu, atkal notiks tas pats – Māte pierunās savu jaunāko Dēlu pazemot Tēvu, iedos tam asu krama sirpi, ar kuru viņš atšķels no Tēva miesas tā bērnus radošo orgānu.
Tomēr visam tam, protams, ir arī personisks, ne tikai mūžīgi mitoloģisks aspekts. Repšes „politiskais Dēls” – Valdis Dombrovskis – nav bijis Tēva pusē tam (nezin kapēc, bet tomēr) būtiski svarīgā jautājumā. Vai tiešām es pārspīlēju, apgalvodams, ka tieši premjers pats ar savām rokām ir pazemojis savu audzinātāju un tagadējo finanšu ministru? Vai savs patiesības grauds nav Anda Šķēles indīgajā smīnā - premjers izskatoties „multiplicēts”, jo uz tikšanos esot ieradies vairāku partijas biedru (sevišķi jau Āboltiņas kundzes) pavadībā. Vai kļūdās Ainārs Šlesers, konstatējot, ka Vienotība ir triju šķeltnieku partiju apvienība? Vai Solvitas Āboltiņas liesmojošā galva tiešām veido objektīvu, no Mātes (vai, precīzāk, Bendes meitiņas) lomas neatkarīgu politiku?
Laiks rādīs, līdz vēlēšanām tā vēl ir gana daudz. Manuprāt, nav tik svarīgi, kura partija cik procentus dabūs. Svarīgi ir, lai varētu notikt tas, ko psihodrāmā sauc par lomu maiņu, bet sadzīvē – spēju iejusties otra ādā. Ja, piemērām, Einars Repše var sajusties kā gāztais Tēvs, tad esot vienā valdībā ar citiem gāztajiem Tēviem, viņam varētu būt vieglāk justies kā Latvijas valdības, nevis tikai kādas īslaicīgas politiskās komandas loceklim. Tik antagoniska cīņa starp Dēlu un Tēvu, kāda tā ir bijusi ne tikai kopš Jaunā Laika izveidošanas, bet jau no Tautas partijas un augstprātīgā Latvijas Ceļa cīņu laikiem, traucē izbeigt politisko kašķi valdības iekšienē. Tas traucē valdībām saskaņoti risināt saimnieciskos jautajumus – tātad nodarboties ar to, kam tās tiek veidotas. Kašķim ir jānotiek parlamentā, bet valdībai jābūt kā izlases komandai sportā – jāstrādā kopīga mērķa labā, aizmirstot par to klubu interesēm, no kuriem nākuši spēlētāji.
Atceroties laikus, kad Andris Šķēle vēl bija Dēls un sajūsmu, kas valdīja, kad beidzot tika pazemots Latvijas Ceļš, man ienāca prātā, ka Jaunajam Laikam un Vienotībai ir liela izdevība tagad – neiedomāties, ka viņi būs mitoloģisks izņēmums. Tas, vai viņi spēs izrādīt cieņu Einaram Repšem, būs simptoms, kas parādīs gan to, vai ir reāla viņu psiholoģiska atšķelšanās no mātišķā šķeltnieciskuma, gan to, vai viņi spēs būt konstruktīvi sadarbībā ar mazākumu. Ja tas notiktu, tad mums būtu cerība domāt, ka attīstība politiskajā vidē tomēr notiek.
Nevaram tomēr arī nerunāt par Tēvu kvalitāti. Nez kapēc vairums latviešu, kam liktens iemetis kādu lieku kapeiku makā, tūliņ kļūst iedomīgi, augstprātīgi un nekādi nespēj pieņemt, ka tā liekā kapeika ir papildus atbildība, jo mēs taču makšķerējam vienā upē. Ar to nedomāju, ka kapeika tūliņ būtu jāiemet par sevi parūpēties negribošo cepurēs. Tēvam ir jārūpējas par bērniem, arī tad, ja tie jau sasnieguši pusaudža vecumu un mēģina Tēvu nogalināt. Tēvs nedrīkst atbildēt ar to pašu, jo nogalinot Dēlu, viņš iznīcina sevis paša nākotni, atcerēsimies kaut vai Ivanu Bargo. „Pēc manis kaut ūdens plūdi”, teic šāds Dēlu nogalinošs Tēvs.
Gan es, gan daži politiskie komentētāji, ir atcerējušies par Andrievu Niedru. Manuprāt, būtu laiks viņu nosaukt un godināt kā latviešu konservatīvās politiskās ētikas tēvu. Nevaru iedomāties Niedru kaut kādā saistībā ar korupciju, kā tas ir ar šodienas Tēviem. Viņš gribēja nevis nogalināt boļševistiskos Dēlus, bet gan likt tiem strādāt, iedot zemi (toreizējās attīstības iespējas), vienojoties ar lielgruntniekiem – baltvāciešiem par tādu agrāro reformu, kas būtu Latvijas ilgtermiņa attīstības interesēs. Mūsu šodienas Tēvi pieļauj ne tikai tautas nabadzību, bet arī savu bērnu emigrēšanu tur, no kurienes daudzos gadījumos nav atpakaļceļa.
Raugoties no šāda viedokļa, jēgu iegūst Tēva kastrāciju organizējošā Māte. Ja Tēvs netiek galā ar saviem pienākumiem, tad viņš jānomaina! Jāizaudzina jauns Tēvs, cerībā, ka šis jaunais beidzot sapratīs savu lomu. Esot gatavai katru nākamo sevis izaudzināto Dēlu kā Tēvu sodīt atkal un atkal. Bet tas taču ir mūžīgi cirkulārais laiks ...
Redzam, ka šim šķietami tikai ģimenes trīsstūrim ir savs pašregulācijas potenciāls. Tomēr daudzu ģimeņu piemēri liecina, ka pašregulācija ne vienmēr nostrādā ātri, vienā paaudzē. Es nešaubos, ka ilgtermiņā arī Latvijas politikā Tēva loma nostiprināsies kā stiprs, neizkustināms valstiskuma balsts, ja vien mūs kāds atkal neokupēs. Bet atbildīgais Tēvs šeit neienāks tikai pats no sevis, automātiski. Mums jāapzinās gan mehānismi, kas Tēvu veido, gan Tēva lomas trauslums. Mums jāsaprot, ka Tēvs ir ne tikai tas, kam ir nauda – tā taču ir tikai un vienīgi iespēja kaut ko paveikt. Tēvs galvenokārt ir tas, kas grib parūpēties par bērnu ievirzīšanu attīstībā - ar tiem resursiem, kas ir nokļuvuši Tēva rīcībā, un cīnoties par citiem, kas varētu būt kaut kad iegūstami.
|
