Zane: Es pieļauju, ka būs cilvēki, un ir cilvēki, kas astoņkāji uzskata par "normālu " parādību.. un tas būtu pat veicināms, lai taču beidzot rodas mums tā īsta buržuāzija, tā "kungu kārta"..Bet es domāju, ka tad par to ir jāvienojas valstiska līmenī.. jo ko darīt "baltajam latvietim", vai visi baltie esat ar mieru pieņemt astoņkāja shēmu un dzīvot pēc tāda morāles principa, jo tādā veida mēs izejam no "bārenīšu kārtas.. ?
Feodālais astoņkājis ir normāla parādība - kā arhetipisks fenomens, tieši tāpat kā matriarhāts. Pirmais iznirst tad, kad Tēva loma sabiedrībā ņem atriebīgu pārsvaru pār Mātes lomu. Bet otrais, kā ne reizi vien esam runājuši – tad, kad Tēva loma ir vāja. Šeit mēs vairāk esam ierunājušies par citu konfliktu, kuru mitoloģiski reprezentē Zeva cīņa ar Kronu, titanomahija. Dēls cīnās pret abiem vienlīdz stiprajiem vecākiem (matriarhātu un feodālismu). Zevs nozīmē Bērna lomu sabiedrībā (bērnu tiesības, individuālisms, cilvēktiesības, demokrātija, dzīvošana kā vērtība, spontanitāte kā Moreno dievs). Ne matriarhāts (Reja), ne feodālisms (Krons) nav „slikti”, jo tie ir arī mūsu vēstures un psiholoģiskās struktūras sastāvdaļas. Bet tie neskaitās „moderni” un to izniršana varbūt liecina par personisku vai sociālu regresu un kaut kāda Rietumu kultūras spiediena dēļ vieš mūsos skumīgas dusmas un mazvērtīgas domas par atpalikšanu no „pārējās civilizētās pasaules”.
Problēmai nevajadzētu būt iekš tā, ka feodālisms ir stiprs – tā arhetipisko Krona spēku nav iespējams mainīt. Bet problēma ir, ka demokrātija un Bērna loma Latvijā laikam vēl ir par vāju. Tieši Krona radītais Zevs un Bērna loma rada buržuāziju (pilsoņu kārtu), kam lemts funkcionēt līdzīgi kā Homēra Dievu sapulcēm.
Viesturs Kairišs runā par „latviešu kultūras kooperatīviem”, bet kultūras ministre atgādina, ka Opera nepieder tās direktoram. Ārstu biedrības priekšnieks kaunina KNAB par plāniem ķert ārstus – pateicību ņēmējus. Tie visi ir piemēri, kas liecina par stipru feodālisma ietekmi šajā sabiedrībā – vai tā būtu Opera, vai slimnīca, vai Ceļu policija psiholoģiski tās tiek uztvertas kā lēņu muižas, nevis algota darba darīšanas vieta.
Kaut kādā ziņā feodālisms nav novecojis un tāds nebūs nekad – uzņēmumus nekad nevadīs arodbiedrības līderi. Un Anglija uz visiem laikiem paliks konstitucionāla monarhija (Krons ar Zevu vienojies par ietekmju sadali). Šeit mums jāpadomā, vai svarīgs ir pats princips – „nē feodālismam!” Vai - tomēr svarīgāka ir efektivitāte, pārvaldes rezultāts.
Šeit nāk prātā, šķiet, Mākslas akadēmijas rektora savulaik teiktais, ka nepieciešams apdrošināties pret kaitējumu, kuru var radīt bezatbildīgi politiķi – toreiz viņš domāja Robertu Ķīli. Pie mums tie ar demokrātiski uzbūvētu likumu palīdzību saņem tādu varu, kam vēl nav gatavi. Ne Ķīlis, ne Sprūžs nebija gadiem ilgi gatavojušies savai x stundai, kad saņemtu tādu politisko amatu, kam gan paši, gan to partija ir sagatavota. Bet partijām (Reformu partija diemžēl nav izņēmums) nav smalki izstrādāta un pamatota rīcības plāna, kā tā vadīs attiecīgo nozari, kad radīsies iespēja.
Bet augstskolu rektori gan gadiem ilgi ir domājuši, kā attīstīt savas mācību iestādes. Un pašvaldību vadītāji – kā dzīvot „uz vietām”. Varbūt viņi to nav darījuši, skatoties no valsts kopējo interešu viedokļa un dažos gadījumos tas ir stipri atšķirīgs. Tomēr – tā nav viņu atbildība – valsts! Viņi saņem algu par ko citu! Un viņi (dažreiz) ir nevis Zeva, bet Krona dienestā.
Mēs redzam situāciju, kad valsts līmeņa politiskās partijas ir vai nu oligarhu apmaksātas bandas, kā tas pārliecinoši bija vēl nesenā pagātnē, vai arī „vakar” demokrātiskā ceļā kopā savāktas politiski nepieredzējušu ļaužu grupas, kas spējīgas izvirzīt skaļus saukļus, bet nespēj tos realizēt. Un kas nespēj noturēties politikā ilgstoši. Tas liecina, ka dažreiz feodālais elements izrādās kompetentāks nekā demokrātiskais, kas paspēlējās ar savu visgudrību, apmierināja savus kompleksus, nosauca visus par idiotiem un aizvainoti aizcirta durvis - http://www.apollo.lv/zinas/kilis-man-politika-nepatik-es-taja-vairs-neatgriezisos/599021
Manuprāt, šo demokrātijas vājumu nevar labot ar demokrātiskiem likumiem, kā tas notiek Latvijā. Likumam jāatspoguļo attīstības realitāte, nevis vēlamība. Ja runājam par Krieviju, tad Putins atšķirībā no Jeļcina ļoti labi šo realitāti redz. Un viņš saskaišas par Rietumu manieri pamācīt krievus demokrātijā un man liekas, ka pareizi dara. Jo šādas pamācības ir vismaz nepieklājīgas – „jūs vēl neesat tur, kur mēs. Mēs esam labāki par jums!”.
Demokrātija kā princips nav pāri visam. Svarīgākais, vai demokrātija izkonkurē feodālismu ar labāku pārvaldes darbu. Nedomāju, ka principa dēļ ir jāupurē kvalitāte. Latvijā arī vajag centralizētāku un personalizētāku pārvaldi. Un kopā ar Lembergu ir jāiztiesā (politiski) arī ventspilnieki, kas nepārprotami deleģē tam tiesības darīt to, ko viņš dara. Varbūt tādēļ, ka zina, ka tā ir visefektīvāk vadīt pilsētu, nevis tādēļ, ka ir gribējuši maksāt savam mēram to, ko viņš ir saņēmis, kas būtībā ir otršķirīgs jautājums. Tikpat otršķirīgs kā eksministra Ķīļa piedzīvojumi reibumā pie stūres. Bet tieši šīs otršķirīgums ļaudis un viņu medijus interesē visvairāk!
Marī: par Strīķes "revolucionāro sirdsapziņu" gan domāju līdzīgi kā Zane. Strīķes rīcība taču ir tiešā pretrunā ar šeit minēto feodālo principu - orientēties uz fantāziju vai valdnieks (priekšnieks) būs apmierināts.
Ir zināms, ka mēs visi ar laiku kļūstam līdzīgi saviem klientiem, jo klientu vajadzību apmierināšana nozīmē empātisku iztēlošanos, kā „viņš” jūtas. Mēs ieejam sava klienta lomā. Narkologi dabū alkoholiskas personības iezīmes, psihiatri – šizofrēniskas, bet policisti sāk domāt, justies un rīkoties kā noziedznieki. Skaidrs, ka Strīķes domāšana ir tāda pati kā Lembergam, abi ir pārliecināti, ka „būs vai tā, kā es teikšu, vai nebūs nekā”. Abi ir pārliecināti, ka vienīgie vislabāk zina, kā jāvada Ventspils un kā jāapkaro korupcija. Un, manuprāt, tiešām atklāts ir jautājums, vai tas arī nav labi - no efektivitātes viedokļa raugoties.
Marī turpina: Starp citu, interesanti, kāpēc "bālās kodes" Putina skaudrākās aprakstītājas ir tieši sievietes - Poļitkovska, Arutunjana, Gesena. Tregubova? Par šo domājot, atcerējos, ka Brodskis kādā intervijā runājot par Krievijas sudraba laikmeta lielajiem dzejniekiem teica, ka ar lielām idejām, mērķiem un utopijām daudz vieglāk apmānīt vīrieti, jo sieviete vienmēr domās daudz konkrētāk.
Strīķes nodoms, protams, ir antifeodāls (pret Kronu), taču nav prodemokrātisks (par Zevu). Tas ir pilns varonīga romantisma, kuru pazīstam no tās populārās padomjlaikā demonstrētās itāliešu filmas, kur bij tas smukais komisārs Kataneo un no kuras mēs esam pārņēmuši jēdzienu – astoņkājis. Man liekas, arī tur tā vīzija ir vairāk individuāli varoniska kā antifeodāla un antikorupcijiska. Un ka tik visam plusā Strīķe nav vēl arī feministiska visa galā, bet lai nu tās paliek tikai manas aizdomas. Šajā vientuļajā cīņā, kurā ordenis vismaz pagaidām nespīd, Upura loma ir attīstījusies visā krāšņumā. No tā arī izriet KNABa sadalīšanās balti – melnajos un visi šie subjektīvie konflikti, kuru risināšanai jāiesaistās visaugstākajām valsts amatpersonām, kaut arī tiem nemaz nav mediatoru kvalifikācijas.
Bet par Putina „svētuma apgānītājām”, nejaušas sakarības dēļ, (arī) sievietēm varētu būt dažas interesantas versijas. Izdzītas no sievišķības, vai zaudējušas matriarhālajā „spogulīt – spogulīt” cīņā, viņas ir mēģinājuša iestāties vīriešos. Bet tur priekšā – ko neteiksi – tas pats matriarhāts, tikai vīriešu (feodālā) izpildījumā. Kā jau viss vīrišķīgais – spilgts, redzams un liels, bet savos principos ne ar ko novatoriskāks par matriarhātu, tikai to līdzsvarojošs un „it kā” uzvarošs, jo atriebjošs. Nu un tad vajaga kauties, vientuļi un varonīgi. Bet Krievijā, atšķirībā no Latvijas, likme ir nāve, nevis valsts augstāko amatpersonu iesaistīšanās konfliktu risināšanā. Un Brodskim ir taisnība, vīrieši (izņemot Brigmaņa tipa bijušos padomju kompartijas un komjaunatnes funkcionārus) „spogulīt, spogulīt” cīņas atpazīst daudz sliktāk.
Marī: Un arī par pēkšņajām Rietumu vērtībām nevaru piekrist. Atliek tikai parunāt ar 90 gadīgiem savai valstij audzinātiem latviešu kungiem, un tādiem pašiem dāņu, zviedru vai norvēģu kungiem. Lielu atšķirību nemanīsiet. Un nekā kopīga ar "brāļu tautas" - "par ideju, par vadoni".[...] Dace, dažus tādus kungus pazīstu, arī abi mani vectēvi bija tādi kungi, tāpēc līdzīgos pat pūlī pamanu - pēc stājas Un visiem viņiem bija tādi paši brāļi, brālēni un draugi, kuriem līdz kungu gadiem netika dots nodzīvot. Ja būtu dots, šeit nebūtu sliktāka rietumu demokrātija kā Ziemeļvalstīs un arī par feodālu matriarhātu tik ļoti nenāktos domāt.
Tā ir skaisti uzrakstīta vīzija – šie kungi. Arī es stādos tos priekšā, esmu saticis un izjutis. Bet tad, kad viņi ir mocīti un vairākkārt nodoti, viņi kļūst vai nu par mocekļiem kā Gunārs Astra, kurus padomju psihiatrija sliecās kvalificēt par psihopātiem (nu kā var nesaprast spēles noteikumus, kurus visi ir sapratuši?), vai vīriem ar sirmajām galvām, kas katru 16. martu atkal no jauna tiek sūtīti karā. Un atkal no jauna nodoti un izmantoti - tajā skaitā šajā 16. martā, kad Nacionālie puikas, kas ieņem tik augstus amatus šajā valstī, neprata pasargāt viņus no tiem mēsliem, kas gāzās arī pār mūsu Brīvības pieminekli. Puišeļi neuzņēmās atbildību un neatvainojās... Man šķiet, ir vēl sliktāk – viņi pat neapjauta, ka viņiem bija jāatvainojas, viņi ir pārliecināti, ka viņiem ir tikai jāvaino... Un nākamgad atkal tos vecos vīrus izmantos, un gan jau viņi ies.
Ja es runāju par Papes zirgiem, ar to domāju latviešu tautas izdzīvošanas stratēģiju, kas vēsturiski izrādījusies efektīga no izdzīvošanas viedokļa – nelekties ar tām taisnajām mugurām un lepni paceltajām galvām. Nocirtīs. Bet ja kāds tomēr tā uzvedas, nav jāgaida, ka sods nāks no svešajiem, savējie aiz bailēm izlecējam norādīs, kā jāuzvedas. Nedrīkst provocēt nepatikšanas! Man liekas, ka šajā kungu skaistuma apdziedājumā ir arī Meitas fantāzija pielikta klāt – par Tēvu kā vācieti, nevis latvieti. Vai – par tādu latvieti, kas iemācījies būt vācietis. Kungi kā kavalieri, bet valstiskās darīšanās – kungi kā valstsvīri, kas zaudējuši Papes zirgu bailes.
Bet vai tas tiešām kādreiz ir bijis arī reāli – kungi bez bailēm – jeb tā vienmēr bijusi tikai vēlme? Ja palasām to pašu „Cepli” vai 20-to gadu periodiku par visām tām partiju andelēm, nerodas iespaids, ka tās noteikuši kādi kungi ar īpašu morālo stāju. Vai tad Ulmaņa apvērsums nebija tieši Krona pret pseidodemkrātisko pļurkatīgumu vērsts? Vai tas nerādīja, ka kungi vēl nav izauguši? Un – ja palasa Gundegas Grīnumas „Piemiņas paradoksus”, kaut kā ļoti jūtams, ka latvieši visā pasaulē vienādi. Nāk prātā doma, ka taisnās muguras ir tāda kā mazvērtības sajūtu nevis iekšējas brīvības izpausme. Redzams, ka ir ļoti liela atšķirība starp šveiciešu un latviešu kungiem un par to ir kauns.
Tomēr – kauns ved nāvē un to vēl pāragri gaidīt. Mēs esam tur, cik tālu esam tikuši. Un ja neesam tikuši, tad tam var būt arī godājami iemesli. To es saku tādēļ, ka domāju, ka godīga patiesība ir labāka, kā pašapmāni, pašslavinājumi un lielummānija kā mazvērtības izpausme.
Pašpietiekamība, spītība, labvēlīga ironija, zemniecisks praktiskums, nemešanās par skaidrojošo vārdnīcu katram, kas sakās ko nesaprotam vai apšaubām. Pretstatā tās mūžīgās padomju cilvēka gaidas - uz labāku mesiju, valdību, vīru/sievu, likteni...
Diemžēl ir tā, ka Latvijā vecajiem cilvēkiem nepietiks laika.. un resursu.. Viņu laiks iet ātrāk nekā kolektīvā apziņa tiek līdzi un mainās.. Bet tas nenozīmē, ka mūsu vecie cilvēki.. arī saliekti un dažādu vētru plosīti, būtu apzinātie upuri. Nē, viņi varbūt ir tie, kas paši sevi atstājuši uz ledus gabala, lai kāds jaunais varētu dzīvot.. Viņi nav arī varoņi, kas būtu to darījuši tapēc, ka citādi neplūst enerģija pa ķermeni.. Viņi ir bez gala sentimentāli, un nevis tapēc, ka gribētu iegūt uzmanību vai žēlošanu.. Viņi ir tie, kuriem neviens neatbrauca pakaļ uz tā ledus gabala.. viņi ir tie kuri gaidīja amerikāņus, tie kuri nespēja aiziet mežā, tie kuri baidījās uzdrošināties un bēgt, viņi ir tie kuri uzdrošinājās un bēga, bet tad viņus tas šobrīd nīstais zviedrs nodeva. Es domāju, ka daudzi no viņiem, šobrīd jūtas izstumti un atraidīti, pamesti(nevis materialajā ziņā tikai), bet kā "neredzama" masa, kura nemāk "pareizi" uzvesties jaunajos apstakļos. Marī: es gribēju jautāt, kas ir ta īpašība, kuru Tu redzi tajos kungos kā vienojošo? Es redzu Latvijas kungos vienojošo vientulību un dusmas. Bet SKandināvu kungi man apvieno spītību un smīnu(tā ir tāda īpašība īpatnēja, mazliet zobgalīgi riebīga, bet labākaja nozīmē).
Interesanti, ka teksts par kungiem ar stāju tika iztulkots kā par leģionāriem. Patiesībā biju domājusi vienkārši pašpietiekamu pilsonisko stāju, kurai nevajag baru. Protams, ka attieksmē ir klāt daļa meitas ilūziju un patētikas. Tomēr šim novērojumam pamatā bijušas gluži konkrētas, reālas un ikdienišķas situācijas un sarunas, kurās šo vīru viedoklis ļoti minimāli atšķīries no tādiem pašiem ziemeļvalstu vīriem. Bet par upuriem, interesanti - vai Astra vai tas pats Brodskis, vai Harmss sevi uzskatīja par upuriem. Vai leģionāri - zina, ka varēja nošaut deviņpadsmitgadīgu, bet nodzīvo jēdzīgu dzīvi pāri deviņdesmit. Upuri? Un iemesli stājai tiešām var būt visdažādākie - kaut vai no vecuma stīva mugura
Rudzītis saka : "Redzams, ka ir ļoti liela atšķirība starp šveiciešu un latviešu kungiem un par to ir kauns."
Nesaprotu vienu lietu - kādēļ viens kosmosa punkts jāsalīdzina ar otru, kādam no tiem par labu? Un kādā iedomāta smalkuma skalā tas tiek darīts, lai vēl justu turklāt kaunu? Manā dzimtā ir gan leģionāri, gan svešatnes tautieši, gan ieprecēti ārzemnieki, gan draugi - cienījami krievu : ) kungi. Un te nav vietas, kur rasties pretrunai, jo cilvēka dzīves galvenās prasības visiem ir pilnīgi vienādas, neatkarīgi no dzīves vietas, sabiedriskā iekārtojuma un drēbnieka pakalpojumu kvalitātes. Cik tad gadus, dārgie vēstuļu draugi, jūs te vēl plānojat pavadīt savā latvieša ķermenī, lai tā rūpētos par savu ārējo noformējumu? Tas atgādina tādu pusaudža grozīšanos pie spoguļa ar bažīgu jautājumu - vai es izskatos kā džeks?: ) Var jau par bērnu pasmaidīt, taču laiks reiz izaugt no šīs kārklu mērauklas un no tā izrietošā kauna. Ja liekas, ka citur plūst piena upes ķīseļa krastos un teļi medu dzer, tātad vadmotīvs ir skaudība, bet attīstībai par to nav lielāka ienaidnieka. Vienīgās zāles te ir - kalpot tam, kuru apskaud. Gadsimtu jūgi : ) no šāda viedokļa ir likumsakarīgi un attaisnoti, tāpat kā "astoņkāji". Var jau savā ziņā saprast Rudzīša aizrautību ar pretstatu cīņu, taču tā nav atrisināma cīnoties, bet tikai, lūkojot pēc kopsaucēja caur vienojošo. Un tad salīdzināšana pāriet, un visu var atrast labu esam, jo tam visam ir savs pielietojums, ko nosaka laiks, vieta, apstākļi un iesaistītie cilvēki.
Rudzītis beigās saka: "...godīga patiesība ir labāka...". Jautājums - kas ir šī godīgā patiesība? Ja tai ir politekonomisks raksturs, ne par kādu patiesību te nevaram runāt. Vien par loģikas kļūdu, kur daļējais pieņemts par veselumu un marginālais par būtisko, sev līdzi nesot neirotisku koncentrēšanos uz atšķirīgo. Ne jau zīmulīši, krītiņi vai ogle piešķir zīmējumam tā dvēseli. Tehnikas var būt dažādas, un tās nav izšķirošas. "Mēs esam tur, cik tālu esam tikuši.. " Un šajā vietā ir būtiski sev pavaicāt - kur mums bija un ir jātiek? Ne kā latviešiem, bet kā būtnēm, kas iemiesotas cilvēka ķermenī.
Par dažādu tautību kungiem. Kad pagājušajā nedēļā Marī izteicās par Viestura vēlreiz citētajiem jautājumiem, man palika domājamā tēma, kā tad īsti ar tiem latviešu kungiem ir, un manī rosījās dalītas jūtas, jo ir bijušas dažādas saskarsmes.
Lūk, viena no tām; daudzi jau droši vien tika lasījuši:
Tomēr ļoti nepatīkami. Es toreiz biju ellīgi dusmīga.
Dažkārt tiešām šķiet, ka viņu stāja vienā mirklī var pārvērsties par kaut ko tādu, dažkārt vērojama sentimentalitāte; it sevišķi ja runa par paša māti vai Latviju, var sākties nebeidzami asaru plūdi. Arī pašai dzimtā ir bijis leģionārs, un šī lieta ir labi zināma.
Tur ir kaut kas par daudz sevī aizturēts, un tāpēc, manuprāt, tādas galējības – no vienas otrā.
Ja mazliet par feodālismu, un tieši medicīnā, tad nesen lasīju vienas pacientes stāstu, kura pirms operācijas gribējusi sīkāk iztaujāt ķirurgu par rehabilitāciju pēcoperācijas periodā, tieši par tās ilgumu. Šī nolūka dēļ viņa gribējusi iet uz privātpraksi, bet doks teicis, lai nāk vien uz nodaļas ārstu istabu. Rezultātā viņa nekā neuzzināja, jo runas neraisījās tāpēc, ka ārstu istabā bija arī citi kolēģi: viens ēdis picu, viens boķējis kompī, bet vēl divi kaut ko zirgojušies.
Medicīnā ir tāda putra starp valsts pakalpojumu un privāto, ka jābūt ļoti nobriedušam pacientam tieši feodālisma jautājumos, lai neiekultos tādā situācijā kā minētā sieviete, kura neuzzināja visu par rehabilitācijas procesu un par to samaksāja ar kādu svarīgu dzīvē neizdarītu lietu.
Un citreiz vēl doks gaida, kad cilvēks tos privātprakses Ls 20 viņam tomēr kaut kā iedos (būtu taču patīkami, jo medicīnas SIA tagad nedabūs savus procentus), un pacients var domāt, kā to izdarīt, kamēr ārsts uz viņu raugās ar gaidošām un iztecējušām acīm, mutē droši vien arī par daudz siekalu.
Par sakāpinātību no zanes komentāra: jā, man arī šķiet, ka tas mums piemīt, un man pašai piemīt, velns un elle, un tas ir tik mehānisks process, tāda automātika, tas sēž tik dziļi, ka teju ne atkauties.
u te manī notiek mazliet iekšējs konflikts.. Man ir grūti pieņemt un ieraudzīt to ko sauc par Rietumu ietekmi, vai norādījumiem.. (Krievijas gadījumā tie vairāk skar nevis demokrātijas, bet gan cilvēktiesību jautājumus). Es te redzu attieksmi, kas ir .."dusmas un izmisums par to, ka man liekas, ka es nevaru kaut ko, ko no manis gaida".. - tas par domām, ka vēmiens nāk no Rietumu norādījumiem.. Vai tad "rietumi" nekļūst par tādu kā vajātaju šajā gadījumā? To, kas grib visu pasteidzināt, nesaprotot, ka "es" nevaru(man bail no visas tās atbildības), "es" gribu kādu kuram ir drosme nākt vēmienam.. Es to drusku ta redzu - un kurs gan vairs var paglābt mūs no tā, ka esam to sajūtu virpulī, kad mums nemitīgi jajūtas kā mazvērtīgiem? Tas, kurš mūsu acīs vienmēr ir licies mazāk vērts(vismaz ne tik smalks). Bet tāda p"palīdzības" pieņemšana ir druksu jocīga.. jo atgādina skolnieku, kurš negrib pabeigt skolu, jeb bērnu, kurs speciāli izgāžas eksamenā, lai izjustu vecāku vilšanos par sevi..
Man viens Skandināvu kungs, labākajos gados ir daudz ko dzīvē iemācījis, un izteicis latvietim(ari man) piemītošu īpašību, kas viņu mulsina visvairāk- īpatnēja rekacija uz ierosinājumiem un palīdzību, pārāk sakāpināta, ar vēlmi obligāti pierādīt, ka tā ir kritika un, ka tā nav taisnīga. Viņi kritiku uztverot kaut kā savādāk, tā viņiem rada kādu citādu ķīmiju smadzenēs. Man pagāja ilgs laiks kamēr es sapratu, ka tas nav pesronīgi, ka man neviens neuzbrūk, bet vienkārši tā ir efektīgāk, taupīgāk vai vieglāk.
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
