Lasu amerikānietes Nensijas Koulzas – Korbetas grāmatu krievu valodā ar nosaukumu "Святая проститутка" („The Sacred Prostitute”). Daudz kam nevaru piekrist – gan mitoloģijas interpretācijā, gan mēģinājumos saprast sievišķību. Tomēr šī grāmata man izrādās ļoti noderīga – es vairāk aizdomājos par Dievieti, kuru cilvēki pielūdza, pirms radās Dievs – Debesu Tēvs un patriarhāta lineārā tiekšanās „prom...”, nākotnē. Jau amerikāņu grāmatas nosaukums stāsta par to, ka vairāk tiks aplūkots Dievietes seksuālais aspekts, kas grieķu mitoloģijā saistās ar Afrodītes kultu. Tomēr Afrodīte daudzos aspektos ir saistīta arī ar kareivīgo Mātes kulta sargātāju Artemidu – Trojas karā tās abas karo trojiešu pusē. Un Dievietei, protams, ir pirmmātes Gajas vaibsti. Bet par visu pamazām un pēc kārtas...
Es daudz esmu runājis un rakstījis par „slepenajiem līgumiem” starp māti un meitu. Taču tikpat kā neko neesmu teicis par to, kas pirms tam. „Slepenie līgumi” nebūtu vajadzīgi, ja ideāli darbotos matriarhālās pasaules pamatlikums – „vīrietim ir jāgrib, jādievina un jāmīl sieviete. Visam pārējam (medībām, draugiem un zinātniskajai apcerei) priekš vīrieša ir jābūt mazāk svarīgam par sievietes gribēšanu.” Citiem vārdiem – vīrietim ir jābūt atkarīgam, Dēlam. Tam jāuzvedas kā Dimā četriem musketieriem savas karalienss interešu sardzē, vai kā donam Kihotam, kalpojot paša izfantazētajai Dulsinejai. Laikam tomēr gadījumi, kad šis pamatlikums nav darbojies, ir bijuši pietiekoši daudz, tādēļ ir bijis jānodrošinās ar „slepenajiem līgumiem”, kuriem matriarhāts bija jāaizsargā arī situācijā, kad vīrietis pārstāja būt atkarīgs Dēls un kad viņš sāk doties pie Tēva.
Tomēr atgriezīsimies pie laika pirms „slepenajiem līgumiem”. Tā daļa sievietē, kas pieprasa, lai vīrietis viņu gribētu, var tikt saukta dažādi, bet šeit sauksim to par Dievieti. Mēs varam to stādīties priekšā arī kā arhaisko matriarhālās piramīdas virsotni – Lielo Māti, kura pieprasa visai viņas piramīdai lojalitātes un subordinētības ievērošanas zvērestu. Šāda piramīda varēja pastāvēt tikai tādas domāšanas ietvaros, kuros aiziešana „no Mātes” nozīmēja nevis sevis meklējumus vai iesaistīšanos kādos (vīriešu) projektos (jūrasbraucieni, karš, zinātniski - reliģiski meklējumi), bet gan nodevību. Ikdienā neapliecināt Dievietes gribēšanu nozīmēja tās nodevību un ne mazāk. Ja tu nepazemojies, nepielūdz un neziedo Dievietei, tad tu neesi mūsu piramīdā, un tad tu esi pret mums!
Par šādas Dievietes eksistenci mūsdienu sievietes psihē spilgti liecina vēlmes „gribēt tikt gribētai”, gribēt dzirdēt komplimentus, gribēt tikt apdāvinātai ar kaut ko objektīvi bezjēdzīgu un mazpraktisku (ziediem, kosmētiku vai rotas lietām) – tātad tikai ar Dievietes varas atzīšanas un apliecināšanas mērķi dāvinātam. Šī vēlme nav seksuāla – „gribēt tikt gribētai” nav seksuālu vajadzību apmierināšanas vēlme un tā pat nav vēlme dabūt bērnu. Tā ir prasība atzīt Dievietes varu. Tādēļ gadījumos, kad sieviete (Dieviete) visus šo savas varas apliecinājumus nedabū, viņa jūtas nevis nedabūjusi (kaut ko tādu, kas viņai nepieder, bet būtu labi, ja piederētu). Viņas jūtas ir daudz aktīvākas un tās apliecina zaudējumu tās uztverē. Šī uztvere tai saka, ka visi vīrieši pieder viņai, ir tās vergi un viņiem nav nevienas citas svarīgākas vēlmes, kā gribēt savu Dievieti. Tādēļ gadījumos, kad kāds vīrietis neparāda šādu gribēšanu, Dieviete jūtas atraidīta, mazvērtīga, nesmuka un bezspēcīga. Pazemota un noliegta. Pārskaitusies, aizliegta un dusmīga. Spējīga sodīt par šo neatzīšanu ar vienīgo soda mēru, kas pienākas par nodevību – nāvi.
Prasība ziedot Dievietei kā zvērests matriarhātam attiecas uz visiem vīriešiem. Un dusmas par paviršībām šīs zvēresta (ne)nodošanā arī tiek vērstas pret visiem vīriešiem. Taču daži no tiem tiek uzskatīti par bezcerīgiem, kurpretī citi – par potenciāli iespaidojamiem un tādēļ cerīgiem attiecībā uz prasību zvērēt uzticību matriarhātam. Pie pirmajiem pieder tēvs un Tēvi, bet pie otrajiem – dēls un Dēli. Ar to es gribu teikt, ka sieviete savu tēvu un Tēvus parasti atbrīvo no uzticības zvēresta nodošanas, bet savu dēlu un Dēlus – nekad. Tātad Dēliem ir jāgrib gribēt savu Māti un sekas par negribēšanu ir – nāve. Šis ir svarīgs aspekts, jo ietver sevī tādu Oidipa un Īokastes kompleksa izpratni, kurā nav vietas seksuālajam, bet tikai varas aspektam. Un kura realizēšanās sekas bez mīta par Oidipu mēs (iespējams) vislabāk redzam mītā par Hipolītu.
Tas vēsta par pamāti Faidru, kas uzmācas Hipolītam ar tādiem mīlestības atzīšanas pieprasījumiem, kurus Hipolīts iztulko kā seksuālus un incestuālus. Bet kas tādi, iespējams, nav. Tomēr Hipolīts tiem neatsaucas, kā rezultātā Faidra pierunā Hipolīta tēvu, slaveno varoni Tēseju, sodīt dēlu. Kad Hipolīts kaujas ratos vizinās gar jūras malu, no jūras izlec Poseidona (Tēseja tēva, Hipolīta vectēva) sūtītie zirgi, kas sabaida Hipolīta zirgus un Hipolīts iet bojā. Man tas nozīmē – vīrietis, kas neziedo Dievietei, ir pelnījis nāvi.
Zīmīgi, ka medicīnas dievs Askplēpijs tika sodīts ar nāvi par to, ka atdzīvināja tieši Hipolītu, nevienu citu. Te varētu daudz ko vēl pieminēt, pietiktu veselai grāmatai. Bet mūsu intereses objekts šeit ir Dievietes aizvainojums un dusmas. Tieši šāda Dievietes reakcija ir jūtama vairumā moderno sieviešu, jo vairums no viņām patriarhāta attīstības rezultātā nav realizējušās kā Lielās Mātes. Tādēļ vīrieši, kas nav Dēli un kas tās nepielūdz, viņām izskatās kā no soda izsprukuši nodevēji.
Taču sievietes ļoti atšķiras savā starpā atkarībā no tā, cik dziļi šīs jūtas ir nogremdētas, tātad – kādas ir sievietes pašas attiecības ar Dievieti. Viena galējība – šis jūtas ir „pašā augšpusē” un sieviete pilnīgi identificē sevi ar Dievieti gan emocionāli, gan mentāli. Šādas sievietes jūtas neapmierinātas praktiski visās savās attiecībās ar modernajiem vīriešiem - tie nekad nav labi, jo tie nekad neprot ideāli krist uz ceļiem Dievietes un Karalienes priekšā vai dāvināt tai ziedus. Viņas pašas nezina, kas ir šīs dusmas un aizvainojums, un jūtas apmulsušas un bezpalīdzīgas attiecībās ar to.
Bet viņas nevar nedusmoties, nevar nevainot un nevar nejusties aizvainotas. Taču šo jūtu spilgtums nostāda viņas sociāli diskriminētā stāvoklī, viņas tiek sauktas par histēriķēm un atstumtas. Tātad notiek tieši pretējais tam, kam, Dievietesprāt, būtu jānotiek. Dieviete kaist no dusmām – tās ir tik lielas, ka gatavas iznīcināt visu šo vīrišķi – tēvišķo pasauli. Šādas sievietes nereti „cīnās par sieviešu tiesībām” un ir feministes. Nereti viņas ir studējušas tieši teoloģiju un nereti cīnās par sieviešu tiesībām tikt ordinētām kristīgās baznīcas priesteru kārtā. Bet Dieviete taču ir Dieva antagoniste! Kristietības rašanās galvenais mērķis taču bija atbalstīt Dēla ceļu pie Tēva, nevis palikšanu pie Mātes...
Otra galējība – sieviete, kura Dievietes aizvainojumu ir nogremdējusi sevī – dziļi jo dziļi. Viņa cieš no vīrišķi – tēvišķās pasaules pārkāpumiem pret Dievieti, bet pati nezina, ka cieš. Viņa jūtas atraidīta un dusmīga uz vīriešiem, kas aizmirst vai netaisās ziedot Dievietei. Smagākajos gadījumos šis atraidījums un dusmas vēršas pret sievieti pašu un viņa saslimst ar kādu autoaugresīvu (psihosomatisku) slimību. Ne tik smagos gadījumos, viņa neapzināti soda ar visdažādāko veidu atraidījumiem savu vīru (vīrus), kas noved pie seksuālās dzīves problēmām ģimenē vai pie šķiršanās.
Tagad es gribētu atgriezties pie Nensijas Koulzas – Korbetas grāmatas. Manuprāt, pilnīgi nepieņemami ir nosaukt fenomenu, kuru viņa apraksta, par prostitūciju, lai arī „svēto”. Pirmkārt jau tādēļ, ka vārdam „prostitūcija” ir latīņu izcelsme – tātad tas ir radies daudz vēlāk, nekā tas, par ko tiek rakstīts. Tātad līdz tam tagad par svēto prostitūciju sauktais fenomens ir ticis saukts kaut kā citādi.
Otrkārt, ar prostitūciju tradicionāli tiek saprasta profesionāla klienta seksuālo vajadzību apmierināšana, bet Dievietes un Dēla attiecībās prioritāras ir tieši Dievietes intereses. Tādēļ, ja kāds šeit būtu jāsauc par prostitūtu, tad nevis Dieviete vai tās priesterienes, bet gan tas, kurš ziedo, tas, kurš izrāda cieņu un pazemību, tas, kurš atzīst Dievietes varu un tas, kurš grib to un ir gatavs darboties tās seksuālajās interesēs. Bet ja tā, tad kārtībai antīkajos Afrodītes (Grieķijā) vai Astartes (Mazāzijā, Babilonija, Asīrijā) tempļos vajadzētu būt šādai.
Ziedotājs – vīrietis (nereti – ceļojošs svešzemnieks), kuram bija iemesli domāt, ka Dieviete varētu būt uz viņu dusmīga, ieradās templī ar dāvanām. Tempļa priesteriene (tā es viņu sauktu) izlēma, vai dāvanas tiek pieņemtas vai atraidītas. Un viņa izlēma arī, vai ziedotājam ir jāiztur pazemojumi un jāveic kādi seksuāli rituāli, tādējādi apliecinot savu pakļaušanos Dievietei. Ja tika izlemts, ka ziedotājam ir jāveic svētais dzimumakts (hieros gamos), kurā Dievietes vietā stājās tempļa priesterienei, tad pamatnosacījumam būtu bijis jābūt – tas notiek Dievietes interesēs. Respektīvi , nav svarīgi, kā par šo reliģisko rituālu jūtas ziedotājs, bet svarīgi ir, lai priesteriene varētu liecināt savai sirdsapziņai (Dievietei) – viņš atzina mani un manu (Dievietes) varu!
Tādējādi ir redzama kardinālā starpība starp tempļa priesterienēm un prostitūtām, kuras arī, protams, ir pastāvējušas visos laikos. Motivācija kļūt par tempļa priesterieni bija – vēlēties tikt godātai, apdāvinātai un pielūgtai Dievietes vietā. Sievietes, kas darbojās tempļos varēja būt drošas, ka viņu seksuālās intereses tiks respektētas. Savukārt prostitūtai visos laikos ir bijis jākalpo klientam, kas nozīmē tās seksuālo interešu pakļaušanu klienta interesēm. Līdz ar to arī prostitūtas statuss sabiedrībā ir daudz zemāks, nekā tempļa priesterieņu statuss. Mēģinājumi saukt tās par „mīlas priesterienēm” ir kārtējais mēģinājums apvienot Dievietes templi ar bordeli, kam, manuprāt, nav nekāda psiholoģiska pamatojuma.
Tomēr tam varētu būt bijis vēsturisks pamatojums. Praksē droši vien nav bijis vienkārši templi turēt tīru no prostitūcijas. Gan jau bija gana sieviešu, kas gribēja priesterienes statusu un prostitūtas ienākumus. Un gan jau bija gana vīriešu, kas bija ieinteresēti sirdī ienīst Dievieti, bet formāli tai ziedot, atbalstot tempļa un bordeļa saplūšanu. Un pat izmantojot šādu saplūšanu par veidu, kā paņirgāties par Dievieti, formāli to pielūdzot.
Secinājums – lai Afrodītes kultu turētu tīru kā reliģisku doktrīnu, varētu būt bijusi vajadzīga vesela apmācīta, iesvētīta un kontrolēta priesterieņu kārta. Tas viss varētu būt bijis gana sarežģīti... Arī modernajai sievietei ir svarīgi saņemt ziedojumus kā Afrodītes tempļa priesterienei, nevis pelnīt iztiku kā prostitūtai. Pirmajā gadījumā Dieviete tiek atzīta, nevis atraidīta un noliegta. Tā nedusmojas, bet svētī visu, ko ir pasācis ziedotājs Dievietei. Otrajā gadījumā šīm attiecībām nav nekā kopēja ar Dievieti. Tajā skaitā – ar Dievietes pazemošanu. Profesionāla vai amatieriska prostitūcija objektīvi ir ārpus Dievietes, bet subjektīvi var būt visādi – gan no vienas, gan otras puses. Bet neiedziļināsimies šeit prostitūtas un viņas klientu attiecību variantos. Mūs šeit interesēja tikai Priesterienes un Prostitūtas lomas sievietes psihē.
|
