Dieviete „grib tikt gribēta” un ja kaut kas liecina, ka tas nenotiek no abu dzimumu puses, tad Dievietei ir jāsoda vainīgais, jāatjauno kārtība. Tas saprotams, - seni refleksi no laikiem, kad Mātei bija vienpersoniska un neaprobežota vara. Modernā sieviete arī dzīvo no enerģijas, kas rodas tad, ja viņa jūtas gribēta. Un ja tas nenotiek, tā nevar to nepamanīt. Ja Dievietei objektīvās attiecībās nav spēka vai resursu sodīt vīrieti, kas izgājis no matriarhālās varas zonas (atsakās „gribēt” tad, kad kaut ko vajag sievietei, nevis tad, kad vajag viņam pašam), viņai ir jāsadusmojas vai vismaz jāsabēdājas. Bet varbūt arī jākļūst depresīvai.
Kaut kad jau esmu minējis manis formulēto „autobusa testu” vīriešiem – vai tu spēj nepasniegt roku jaunai, veselai sievietei, kas izkāpj no autobusa? Un citus testus – vai tu spēj pieprasīt, lai sieviete, ar kuru tu pusdieno restorānā, samaksā savu rēķina daļu? Un vēl interesantāk – vai pēc tam, kad viņa ir labprāt samaksājusi un pat tūliņ par to aizmirsusi, tu arī spēj to tā aizmirst un vai kaut kur tavā ausī neiečukst Dieviete un nesaka, ka vispār jau tu neesi nekāds vīrietis, ja esi šādi rīkojies? Īsāk sakot – vai tu spēj pārvarēt bailes pateikt sievietei „Nē!” (kas nenozīmē, ka tev vienmēr tas ir jāsaka)?
Ir milzums „džentelmeniskas rīcības” paraugu un ir milzums Meitas lomā nerealizētu fantāziju par to, „kādiem būtu jābūt vīriešiem”. Pat tad, ja par to netiek runāts skaļi (ja neviena sieviete par tām nav atgādinājusi), tās skan vīriešu galvās. Un tad, ja attālums starp vīrieša uzvedību un to, „kādai tai jābūt”, pārsniedz kaut kādu „normālo” robežu, šī vīrieša galvā kaut kas sāk „degt” vai „uzsprāgst”. Bailes no Dievietes, ar kurām senos laikos cilvēki tika galā, dodoties uz templi un kaut ko ziedojot Dievietei. Bet šodien?
Vīrietim nav iespējams būt neatkarīgam un veidot savu vīrišķi patriarhālo pasauli, nenonākot konfliktā ar Dievieti. Jo viņa taču ir Mātes tiesību aizstāve un bailes nebūt gana labam dēlam taču ir tās pašas bailes no Dievietes. Tiklīdz vīrietis uzdrīkstas iziet no Mātes varas zonas, tā tūliņ tā sāk kliegt. Ne jau skaļi – tas vēl būtu viegli pārdzīvojams. Tā kliedz dvēselē, plēš sirdi pušu un dara daudz ko citu vēl, daudz mazāk poētiski aprakstāmu.
Atcerēsimies, kā Dieviete radās. Kad vīrietis vēl bija zīdainis un kad mātes seja bija visa pasaule, viņš nevarēja neievērot, ka dažreiz pasaule bija balta kā saule, bet citreiz – apmākusies, seksuāli neapmierināta, bēdīga un bīstama. Taču toreiz viņš atklāja, ka dažreiz viņam izdodas tumšo pasauli vērst gaišajā – kopš tā laika viņam ir gan pienākums, gan bailes ar to netikt galā. Un šausmas, iedomājoties vien, ja tam būtu jānonāk pasaulē, kurā viss ir tik apmācies un melns kā nāve. Tā izveidojas Dievietes vara pār vīrieti. Kā vīrieši risina šo problēmu?
Viņi konfliktē ar Dievieti, darot pāri sievietēm. Viņiem ir apnicis, ka tos iekšēji kaut kas vaino un pamāca, atgādina, kā māmiņai patiktu. Bet no šīs iekšējās balss nekur neaizmukt un aizmūkot nākas saņemt Dievietes dusmas, bet tas veicina jaunus atriebšanās viļņus. Objektīvi pāridarījumi reālām sievietēm ir sekas uz subjektīviem, iekšējiem Dievietes pārmetumiem, par kuriem pāridarījumu upuris neko nezina, bet arī pāridarītājs parasti nevar pastāstīt, kādēļ viņš to dara. Nesatikšanās.
Bet tāda pati nesatikšanās ir arī ar Meitas bērnībā nerealizētajām fantāzijām, par kurām jau minēju. Ja tās netiek realizētas, tad var tikt izjustas pat kā „genocīds pret sievieti”. Mēs esam pienākuši pie tā, ka sieviete nereti tiek asociēta un arī pati sevi asociē kā Upuri. Viņa savā iztēlē ir vāja, pret viņu vēršas vīrišķā agresija, viņai jāpacieš vīra dzeršanas un vēl jāatbild par bērniem, viņas seksuālās robežas tiek pārkāptas un visbeidzot arī šis te Rudzītis (daudzuprāt!) paziņo, ka viņām dara pāri tikai tādēļ, ka viņas grib tikt pie Upura varas. Ka viņas gribot noteikšanu par to, kas ir melns un kas – balts.
No mana viedokļa – jā, viens no „vidējās” sievietes „ienākumu avotiem” ilgu laiku ir bijusi arī Upura loma, tādā veidā „vidējo” vīrieti uzaicinot Vajātāja lomā. Vīrietim dažreiz par to nav bijis „ne silts, ne auksts”, dažreiz tas viņu ir „izbesījis”, bet citreiz viņš ir paklausīgi ieņēmis biezādaina un robusta šausmoņa lomu, dažreiz arī no tās iedvesmojoties un kļūstot pat šausmīgāks nekā no viņa prasa.
Šāda spēle baro sievietes Pūķi (Māte/Meita) , bet nekādu labumu nedod citām tās lomām, sevišķi jau Sievietes lomai. Tai šāda stratēģija ir nogalinoša, Sieviete mēģina attīstīties, diferencēties, veidot jaunas robežas, lai nosargātu jaunieguvumus, viņai ir traucējoši turēties pie pagātnes un pie jebkurām konstrukcijām, kurās viņai pārāk jārēķinās ar kaut kādām neprognozējamām attiecībām, kas potenciāli var ievilkt sevī un kuru dēļ viņai varētu būt pārāk daudz enerģijas jāšķiež kam tādam, kurā viņa nav ieinteresēta.
Bet – ja nu sieviete vēl tikai top Sieviete, ja viņa vēl ne pārāk komfortabli jūtas šajā lomā un ja viņa var sabīties no jaunā nepazīstamā un ja nu viņai rodas vēlme atlēkt atpakaļ – Pūķa apskāvienos? Tajos, kuros Varonis (Tēvs) ir ienaidnieks un galīgi nav Pūķa sagūstītās Princeses pusē? Tad viņa Upura lomas zaudējumu sajutīs kā zaudējumu, kura saārstēšanai likumsakarīgi atkal vajadzīga Upura loma. Tāds apburtais loks.
Sievietes parasti izdzīvo un izmanto šai izdzīvošanai Upura un Mātes/Meitas lomas. Vīriešiem šādas, drošas iespējas nav, izņemot paklausīgā Dēla lomu, protams. Konflikta ar Dievieti nebūtu, ja viņi būtu atkarīgi, bet nedzertu, nespēlētu un visādi citādi nemeklētu Balto, sasildošo māti kā sauli. Ja viņi kā tādas mašīnas mūžīgi cīnītos, lai Melno māti pārvērstu Baltajā. Bet tas taču enerģētiski nav iespējams. Vienā brīdī šāds cīnītājs salūst.
Nu un tad rodas nāves statistika. Ja trīsdesmit gadu vecumā Latvijā vēl vīriešu ir apmērām tikpat, cik sieviešu, tad ap sešdesmit gadiem jau vairākām sievietēm jādala viens izdzīvojušais vīrietis. Spānijā esot citādi – sieviešu pietrūkst. Dažreiz es iedomājos, varbūt tas saistīts ar vēsturi. Ar spāņu vīriešu nežēlību savos pasaules iekarojumos – varbūt viņi tādējādi ir kļuvuši pašpārliecinātāki savos dialogos ar Dievieti? Varbūt spāņu sieviešu Meitas lomas izpaužas ne tik ugunīgi, kā tas notiek pie latvietēm? Bet varbūt katoļu baznīcā, kurā Dieviete kļuvusi par Dievmāti, piedāvā tās pielūgšanu? Varbūt tajā drīkst ziedot (upurēt) Dievietei, palīdzot vīriešiem psihodramatiski izspēlēt savu Dievieti „uz āru” un saņemt no tās grēku piedošanu? Varbūt tas atvieglo, atšķirībā no protestantu baznīcām, no kurām Dievmāte ir izmesta?
Daudz visādu iespēju, ieskaitot arī iestrēgt komentāros populārajā jautājumā – kurš vainīgs? Vīrieši vai sievietes? Man nevajag ne šādu jautājumu, ne visādas atbildes uz to. Man vajag pūlēties, lai saprastu. Pārliecināties, vai esmu sapratis gana precīzi. Un piedzīvot, ka viss, kas ir ticis saprasts, mainās pats no sevis.
Skatījumu skaits: 1915 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 5.0/3 |
"Modernā sieviete arī dzīvo no enerģijas, kas rodas tad, ja viņa jūtas gribēta. "
Jā!
Neņemšos spriest par visām upura un citām lomām, galīgi nejūtos kompetenta šajās lietās. Bet! ...Es nesen virtuāli iepazinos ar kādu nēģeri (sarakste vēl turpinās). Pēc nedaudzām iepazīšanās vēstulēm sarunas pievērsās seksam. Ar visu to, ko viņš rakstīja, kā viņš rakstīja, cik daudz rakstīja un visu, ko vēlējos zināt, bez kādas aiztures viņš manī radīja sajūtas, kādas nekad nebiju jutusi. Es ļāvos un patiešām jutos kā Sieviete. Viņš man sūtīja stāstus, kuros aprakstīja, kāda ir atšķirība starp melno un balto vīrieti, un tajos dominēja doma, ka melnais vīrietis skaidri zina, ka viņš ir Vīrietis, kamēr baltais par to vēl šaubās. Melnie vīrieši vienmēr ir labi seksā. Salīdzinājums bija vienkārši fantastisks- ja sekss ar balto vīrieti ir kā kratīšanās vecā volkswāgenā, ar kuru nav zināms uz kurieni aizkratīsies, tad sekss ar melno vīrieti ir kā braukšana poršā- skaidri zinot, ka esi drošībā un zinošās rokās. Varbūt visas citas lomas atkristu, ja mēs droši zinātu, kas katrs esam. Man tā ir tāda viela pārdomām (pēc tik daudziem laulībā pavadītiem gadiem). Šajā nēģerī ir tāds dabiskums (dzimis Āfrikā, bet tagad dzīvo citā valstī), kura mums vairs nav. Vienlaikus saikne ar zemi un sapratne par Dievu, un arī cieņa pret citiem, vienlaikus nezaudējot sevi. Varbūt nebūtu tukši jāspriedelē par lomām, ja cilvēks vienkārši apzinātos sevi un savu vietu pasaulē.
Jā, man joprojām ir cerība,ka izdosies Rudzīti motivēt atklāt vēl kādu spēcīgu vīriešu izdzīvošanas stratēģiju - Vīrietis/Tēvs/Patriarhs, savādāk viņš tikai to vienu - Dēlu ir pielēmis vīrietim, bet ar to tak ir par maz! Vēl vairāk, ja ir darīšana ar seksuāli neapmierinātu Māti, kas Dēlam rādās kā nosiekalojusies ragana:-) ( no pēdējā "Patiesajā dzīvē publicētās Rudzīša intervijas):-)))))Ja viņam netiek stāstīts par citām lomām, ja tiek kultivēta šī viena, tad tāds dēlišķis arī klīst pa dzīvi un katrā pretimnākošajā sievietē redz šo nosiekalojošos raganu:-))))) Sabiedrība saņem informāciju un tas ir ļoti atbildīgi no informatora puses - jo vairāk,ja viņš zin, kā darbojas cilvēku ietekmēšanas mehānismi...
Ja sieviete izdzīvošanai var izvēlēties Upura vai Mātes/Meitas lomu, kāpēc Rudzītis vīrieša izdzīvošanai atstāj vien Dēla lomu? Vai Tēva/Patriarha loma tiešām ir tik nepateicīga? Salīdzinājumam trīs citāti: 1)''I spent my whole life trying not to be careless. Women and children can afford to be careless, but not men.'' (M. Pjuzo ''Krusttēvs'') 2) ''Slēp mani, slēp savā mīlestībā.'' (H. Ibsens "Pērs Gints'') 3)'''Tu mani tā vadītu, ka es pavisam nenoklīstu.'' (R. Blaumanis ''Purva bridējs'') Kurš no šim džekiem ir vispotenciālākais psihoterapeita klients? :)
Cik ļoti atšķirīgi cilvēki uztver lietas!:)Tiešām te nesaskatu neko "uzbraucošu". Varbūt tādēļ, ka daudzās lietās atpazinu sevi, bet... vairs nejūtos par to vainīga. Gluži otrādi - apņēmības pilna. Šīs nedēļas pārdomas par Viestura tekstu rezumējās iekš tā, ka esmu atteikusies no centieniem būt "labā" Franciska - no apsūdzošas vīzijas par sevi (jo es taču tāda neesmu), bet tā vietā vēlos vienkārši kļūt pieaugusi. Pirmajā gadījumā kļūdīšanās ir nepieļaujama, tas ir pārkāpums, otrajā - daļa no attšitības procesa.
Piektdiena... Jāieraksta kaut kaut kas, savādāk autors sabēdāsies. Vai mūsdienās daudziem vīriešiem pietrūkst nežēlības? Vai ir stipra atšķirība starp viņiem un spāņu karotājiem?Vakar paskatījos ziņās,kur ES ārlietu ministri sprieda, ko darīt. Vīrieši vien...Pēdējos 3000 gados bijuši 5000 dažādi kari, kurus visus izraisījuši vīrieši, kuros lielākoties karojuši vīrieši. Arī nabaga žīdiem (nejaukt ar levītiem) vīriešiem 8 dienā nogriež priekšādiņu - tātad, izjauc dabiskas ģenētikas attīstības algoritmu. Vīrieši kontrolē naudas plūsmu, baznīcās pamatā sēž vīrieši vadībā, un vēl painteresējieties (ja izdosies), kam pieder pasaulē bankas..."Saldajā" varat uzdot jautājumu, cik daudz sieviešu ir tā saucamajā pasaules aizkulišu 300- 350 "vareno" skaitā? Maz... Tāda bezkaislīga analīze. Ok, varam pievienoties Rudzītim un pasludināt - pie visa vainīgas tās maitas Mātes. Un viņu pakalpīgā (arī maitas) Meitas. Varam piekrist, ka bieži sievietes IR lējušas ūdeni pašas uz savas samalšanas dzirnavām. Bet! Bet - kur tad ir pazuduši tie viedie, gudrie vīri? Nemaldināsim sevi, atzīsim,ka katram ir sava individuālā atbildība,kuru nevajag deleģēt citam (pretējam dzimumam, apstākļiem, Dievam utt.). Šeit gribētos vairāk atrast atbildes uz jautājumiem,kas problēmu apskata bezkaislīgi. Jāatgādina,ka katrā no mums ir arī daļa pretējā dzimuma enerģijas - Anima un Animus. Un, asi nostājoties pret pretējo dzimumu, vai tā nav arī pretējā dzimuma sevī noniecināšana? Varbūt vīriešiem,kuri to dara, būtu jānāk beidzot mājās no kara? Jābeidz kultivēt agresiju? Jābeidz izplatīt narkotikas un pašiem tās lietot? Jābeidz tirgot tās sievietēm? Jābeidz savu atbildību uzvelt sievietēm? Gribētos nākošajā blogā lasīt sīkāku analīzi par to, kādus Rudzītis redz vīriešu - atbildīgu vīriešu - meklējumu ceļus? Tad, kad puika ir noņemts no krūts, kad ir sasniedzis pubertāti,kad ir pieaudzis - ko vīrietis dara,lai atbildīgi dzīvotu savu dzīvi, tai skaitā,arī ar mātei līdzīgu sievieti? Un kā vīrieši cenšas savas problēmas atrisināt? Cik zinu, pie speciālistiem viņi neiet, vīriešu klubi ir tikai pokera spēlētājiem,makšķerniekiem, medniekiem, utt. Ko pats Rudzītis dara, lai izglītotu savus brāļus? Varbūt tik ļoti nevajadzētu noliegt sievišķās enerģijas klātbūtnes nepieciešamību vīrietim? Pazistu vienu "žipčiku",sauc sevi par eniologu, sievietes nicina, bet visu laiku līmējas viņām klāt:-)
Bet vispār, lasot šodienas Viestura blogu, no sirds nopriecājos. Kāpēc? Jo mans vīrs mierīgi man saka "nē" Par šo esam runājuši - vīrs teica, ka vienkārši vienā jaukā brīdī "atkoda" mani, un te nu jāsaka, ka esam auguši abi, jo pirmajos pāris laulības gados vīrs tomēr vēl spēlēja man līdzi.
Kad nevarēju kaut ko panākt, dusmās cirtos apkārt un skrēju no mājas ārā. Vīrs pa pēdām pakaļ. Tā mēs tur drasējām pa pilsētu. Kā vīrs nāk tuvāk - uzbrēcu, lai tinas prom. Bet pati ik pa brīdim pašķielēju, vai vēl seko. Nu, un vienreiz es atkal pa durvīm ārā, bet viņš - ne. Nenāk i nenāk. Es tā kā sāku mīņāties, domāju, laikam kurpes vēl velk. Bet nav un nav. Tā man visa vēlēšanās kaut kur skriet pazuda, pašai smiekli sanāca, gāju vien mājās. :D Tā man visādi manipulēšanas ieroči bija, bet tie viens pēc otra līdzīgā veidā tika neitralizēti: D
Tāpēc šodien esmu viņam pateicīga, jo tas, ka viņš pret mani ir izturējies kā pret pieaugušu cilvēku, nevis mūžīgo nabadzīti, kuru nekādā gadījumā nedrīkst kaitināt un vajag vienmēr žēlot, - tas man ir palīdzējis uzsākt ceļu pie sevis kā Sievietes. Tas ceļš nav viegls, bieži ir gribējies griezties atpakaļ, ir bijis grūti un sāpīgi, bet tagad, kad kā pavasari esmu sajutusi jaunās dzīves garšu - ak, cik patīkama tā ir!:)
Zane, arī es esmu pārdzīvojusi to smakšanu attiecībās ar māti. Bet esmu iemācījusies pateikt viņai, ja nepiekrītu, domāju citādāk. Tas nozīmē vairs nebaidīties no viņas, saraut viņas varu pār mani, neļauties tai.
Attiecībās ar māti vispirms biju Upuris, viņa - Vajātājs. Kad pieaugu, par Upuri kļuva viņa, bet es uzņēmos Glābēja lomu. Taču tagad vairs neiesaistos šajās spēlītēs. Ja viņai ir slikts garastāvoklis, tā nav mana problēma. Jā, mēs varam aprunāties, es uzklausu viņu, bet vairs nemetos glābt un "pūst viņas stabulītē". Ja viņa ir dusmīga uz mani, es vairs necenšos "vērst visu par labu." Viņai ir tiesības dusmoties, tāpat kā man ir tiesības nemainīt savu viedokli tāpēc vien, lai izdabātu mātei. Māte ir pieaudzis cilvēks, un es esmu pieaudzis cilvēks. Mīlestība pret bērniem nav viņas obligātais pienākums pret mani, kā agrāk esmu domājusi, turklāt uzskatot, ka viņa šo pienākumu slikti pilda. Mīlestība ir viņas izvēle. Savukārt mana izvēle ir, vaiturpināt "pelnīt" šo mīlestību, vai tomēr dzīvot savu, no mātes neatkarīgu dzīvi.
Jā, ir grūti mainīt ierastos reakcijas mehānismus un domāšanu, bet apzināti esmu atteikusies dzīvot savas mātes dzīvi un piedalīties viņas drāmās.
Es gan melotu, ka reizēm nesajūtos viņas priekšā vainīga, tomēr vairs neļaujos šai sajūtai. Savu apņemšanos dzīvot savu, ne citu dzīvi, turu augstu gaisā kā karogu:)
ŪUUUUUUU! Kur visi palikuši?????:-))))))) Savādāk mēs te ar Zani divas vien palikušas!
Zane, Tevis teiktā sakarā man ienāca prātā vēl viens folkloras varonis,kuru vakar nepieminējām - Sprīdītis. Un viņa "iešana prom", vai "promiešana". Pasaulē, mūzikā, mākslā,surogātiskās attiecībās. Tātad - ko mēs meklējam? Man bija tāds/nekāds tēvs, toties ir brīnišķīgs vīrs. Un kurš gan apgalvos,ka otrs ir jāizraugās vadoties pēc seksuālās iekāres skalas? Varbūt tas ir arī daudzu lielais klupšanas akmens? Cilvēku sev līdzās izvēlas vadoties pēc "gurnu kvēles" (kā te reiz izskanēja), un tad brīnās - a kas tas te man līdzās par kadru???Un vēl bērni sadzimuši....
Redz, Larisa, man arī šeit nevienam nav jāuzbrūk, bet, ja man būtu iespēja, tad es uzbruktu savai mātei un teiktu, ka es smoku nost, ka man nav gaisa. Lai tak viņa beidzot kļūst laimīga, lai es beidzot neredzētu to acu skatu, kas kā vampīrs man atņem visu spēku. Es visu laiku jūtu vainu, visu laiku, atbildību, dusmas, atkal vainu. Un tad mani pāŗņem vīzija-kā es varu nebūt tāpat kā tēvs, ka manis nav nekur, neviens mani nevar sasniegt, nekad. Man ir savas rituals no bērnības ka es varu būt kopā ar tēvu, ar mūzikas palīdzību noslēdzoties no visa. Tā man ir kā oāze, mana sapņu māja, no kuras es reizēm arī netieku āra.
