Fiziķi, kuri cenšas izskaidrot Visuma izcelšanos, ne reizi vien ir norādījuši, ka Visuma radīšanai „Dievs nav bijis vajadzīgs”. Tomēr nemaz tik reti negadās, ka ļoti autoritatīvi zinātnieki vienlaikus ir arī praktizējoši kristieši. Man tas liecina par to, ka Dievs viņiem ir kaut kur citur, nevis debesīs uz mākoņa maliņas. Nevis kā visa materiālā radītājs, bet, kā man - ceļš prom no Dievietes. Kā viņas antagonists, nevis otrādi, jo Dieviete (zemapziņa, Gaja, Tiamata) tak bija pirmā. Šāds Dievs var pastāvēt tikai, balstoties uz ticību viņam un interesi par viņu, jo viņš ir nākotne, kuru mēs nezinām tāpat kā nevaram iepriekš zināt laika apstākļus prognozējošo datoru darba rezultātus, kuri tomēr samērā bieži neizrādās gana precīzi. Varbūtības, kuras darbojas sarežģītos sistēmiskos procesos, nekad nebūs uzminamas simtprocentīgi. Šāda Dieva esamību pierādīt nav viegli, bet tas nemaz nav tik svarīgi, pierādīt. Galveno dara ticība, ka Dievu (kā psihes programmas) var iepazīt no tā darbiem. Dievs atklājas savos darbos, tāpat kā cilvēka psihe atklājas tā uzvedībā un dzīves notikumos. Mēs nespējam iepriekš paredzēt to, kam jānotiek. Bet analizējot senākas vai nesenākas pagātnes notikumus, mēs varam ieraudzīt to psihisko programmu („neaptaustāmo”), kas mūsu psihē ir, bet kam mēs netiekam klāt, pirms tas nav projicējies uzvedībā. Varbūt kādreiz tā saucamās neirozinātnes sasniegs tādu līmeni, ka spēs „pa tiešo” nolasīt no smadzenēm, ko tās dara, kādas jūtas un kādas domas izveido un gatavojas izveidot. Bet šodien tas vēl nav noticis, tādēļ tāds „smadzeņu nolasīšanas” darbs ir jādara psihologiem ar tām netiešajām darba metodēm, kas ir to rīcībā. Manuprāt, Vārds (vai valoda, jeb kā kādreiz teica biologi – otrā signālsistēma) noteica cilvēka izcelšanos no dzīvnieku pasaules, tā apziņas dzimšanu. Par to arī stāsta Genesis I. Un Vārds NAV ķermenis, bet tas, kurā izceļas pirmā signālsistēma. Vārds kā apziņas instruments ir, lai vispirms aprakstītu (radītu verbālu neapzinātā, ieskaitot ķermenisko, modeli) un tad šo modeli izskaidrotu, saprastu. Tomēr Vārdam kā apziņas instrumentam ir arī milzums ierobežojumu. Piemērām, ja es saku „sieviete”, tad īsti nav saprotams, vai domāju sievieti kā bioloģisku būtni vai kā psihisku fenomenu, vai kā šī psihiskā attīstītāko, nākotnē vērsto daļu – Sievietes lomu. Pat tad, ja konkretizēju, ka runa ir par Sievietes lomu, kaut kādā mērā tajā ir arī sieviete citās izpratnēs. Bet ja es saku „māte”, tad ar to var būt domātas gan dažādās mātišķības izpratnes, bet arī tas, ka Māte kā loma ir iekļauta sievišķajā, tātad kaut kādā mērā runa ir par sievieti. Tādēļ, runājot, piemērām, par mātišķības agresīvajiem aspektiem, daudzas sievietes to uztver personiski, izjūtot aizvainojumu un dusmas. Varētu jau šos pārpratumus novērst, gari un plaši precizējot, lūdzot nepārprast un izveidojot papildus terminoloģiju. Bet tad cilvēki nogurtu, līdz galam izlasītu tikai ļoti ieinteresētie. Rezultātā Vārds neveic savu uzdevumu, aprakstīt un izskaidrot. Vārds daudz ko nevēsta burtiski, bet metaforiski. Bībele, sevišķi Vecā derība, ir uzrakstīta nevis cerībā tikt uztverta konkrēti, bet gan līdzībās. Gan Grāmatas personāži runā līdzībās, gan tās notikumi tiek atspoguļoti kā netieši saprotami. Tātad – ir kaut kas „blakus vārdiem” esošs, kuru pārtulkot vārdos ne tikai nav iespējams, laikam tas ir arī nevajadzīgi. Ar metaforām mēs uztveram daudz vairāk nekā tikai Vārda burtisko jēgu. No vienas puses tas pazemo Vārdu, parādot tā bezspēcīgumu un ierobežotību. No otras – tas stāsta, ka Vārds droši vien nav pēdējais realitāti aprakstīt spējošais instruments cilvēces vēsturē. Metafora ir gan daudz informatīvi ietilpīgāka par Vārdu un tā burtisko izpratni, bet tā var vest atpakaļ, „vārdos neizsakāmajā”, tā var demotivēt valodu attīstīt kā saziņas līdzekli. Šī tendence rada „dzīvošanas valodā” iespēju. Vārds nevis kā līdzeklis, bet kā mērķis. Tomēr nenoliedzami, tas nereti ir ļoti skaisti, kāda lakoniska haika vai latviska trioleta. Bet skaistumam ir jēga, tas „ievelk”, kā jau še nereti esam runājuši. Šis skaistums – parasti ne tik stipri kā dzemdes vai zaudējuma tukšums, bet dažiem indivīdiem pietiekoši, lai ar šiem eksistenciālajiem tukšumiem konkurētu. Darītu pasauli daudznozīmīgāku... Vārdam ir tāds radinieks kā Skaitlis. Tie abi savās skaidrību un konkrētību prasošajās izpausmēs patīk tādiem zinātniekiem, kas par zinātni uztver tikai to, kas ir vārdos un skaitļos aprakstāma, eksperimentāli pierādāma. Šī tipa cilvēkiem (zinātniekiem) patīk lasīt, citēt izlasīto un savu atziņu pamatošanai veidot garus bibliogrāfiskus „palagus”. Viņi pret pētāmo izturas kā pret ārēju objektu, tādēļ arī Dievu viņi spētu zinātniski atzīt tikai tad, ja izdotos to nofotografēt sēžam uz mākoņa. Bet ir cita tipa cilvēki – viņi nelasa (vai dara to, lai „iesildītos”), bet glezno vai raksta. Tas ir cits pētniecības veids – mākslinieciskais, kas nodarbojas nevis ar ārējiem, bet iekšējiem objektiem. Tādiem, kas nav īsti mērāmi, bet „tikai” izrunājami utt. Rakstot, gleznojot, dejojot vai uzņemot filmu, atklājas cita veida patiesība, tajā skaitā „vārdos neizsakāmā”. Manuprāt, tā arī ir pētniecība, lai gan tai piemīt milzu trūkums – tā nav pasargāta no blēžiem. Tomēr – ja man saka, ka rakstīt nepratējam pravietim Muhamedam Korānu priekšā nolasījis Dievs, tad es to neuztveru kā „pasaciņu”. (Arī tādēļ, ka nesen kāds 12-gadīgs zēns nodemonstrējis spēju iemācīties šo Grāmatu no galvas.) Un ja man saka, ka Zigmunds Freids savus secinājumus izdarījis, ne tikai balstoties uz mitoloģisko materiālu, bet arī centīgi lasot, piemērām, Henriku Ibsenu, tad man tas liekas kaut kas ļoti dabisks. Freids nebija gana talantīgs „mākslinieciskajā pētniecībā”, tādēļ kooperējās.
Vai mēs domājam to, ko domājam un vai mēs runājam to, ko domājam? Pastāv tāda zinātne kā hermeneitika (nosaukums cēlies no Olimpa vēstneša, vai kā es to saucu – komunikācijas dieva Hermeja), kas nodarbojas ar fenomenu dziļākas vai „citādas” jēgas atklāšanu. Savā ziņā es esmu hermeneitiķis, pats apzināti neizvēlējies tādam būt. Tās citādības, kuras meklēju, parasti slēpjas cilvēka darbu, personības un dzimtaskoka notikumu salīdzinājumos. Vai tā būtu Aspazija, Hitlers vai Frīda Kallo, ir interesanti viņu darbus salīdzināt ar dzīves gājumu un dzimtaskoku. Ne tikai interesanti, bet arī hermeneitiski pētnieciski. Vajadzīgi, pārtulkot no vienas valodas tajā pašā valodā. Rakstu visu šo rakstu un domāju – ko es ar to visu gribu pateikt? Kāds ir mans galvenais motīvs šoreiz? Ko mums no tā būs mācīties? Nezinu, vai sanāks, mācīties. Jo laikam jau gribēju tikai parunāties ar sevi un šo to noformulēt. Arī reaģēt uz iepriekš sakomentēto.
AndaBr, dažreiz ir labi būt akadēmiski neizglītotam:) Pepija: žetons par mīlestības vēstules kļūdu izlabošanu ar sarkanu pildspalvu un nosūtīšaņu atpakaļ. Un labi pateikts par autoritātēm, ja ieraugam, principā lasīt izjūtam, cilvēku, kas izskatā pēc manis pāša, tikai laimīga, tad kāpēc gan nepapētīt tuvāk:) Un es gribēju vēl par to mākslu pateikt, par izpausmi, ka noteikti katram cilvēkam ir gan tā zināšanas, pieredzes, gudrības daļa, gan arī tāda kā pusapzināta fantāzijas pasaule, kurā mīt visfantastiskākās lietas, gan patīkamas, gan skumjas. Un viena otru daļu papildina. Tieši dažas dienas atpakaļ bija vienas grāmatas prezentācija, un you tubā var atrast interviju ar Ansi Bērziņu par grāmatu. Un tieši par to, ka cilvēkam lūk ir kaut kas " iekšā" un viņš vienkārši ņem un rada.
Man, starp citu, ienāca prātā vēl, lūk, kas: kad izglītoti cilvēki spēcīgi saskaras ar kādiem dziļākiem slāņiem sevī, piemēram, intuitīvo, ko korekti akadēmiski pamatot varbūt nemaz nav iespējams (vismaz ne uzreiz), tad viņi... sabīstas. Tas ir jautājums par drošticamību, par bailēm no kaut kā ''kam nav vārda'', kaut ko ārpus normatīvā. Arī akadēmiskā izpratnē. Bailes, lai neuzskata par traku, jocīgu, šarlatānu, demoagogu utt. Robeža, protams, ir ļoti trausla. Tajā pašā laikā cik gan daudzi ģēniji zinātņu vēsturē sākotnēji uzskatīti par ķeceriem, trakajiem. Un par blēdību, ko Viesturs piesauc mākslas kā iekšējo objektu pētmiecības veida sakarā, - liekas tomēr, ka blēdība iespējama arī ''objektīvajās zinātnēs''. Neskatoties uz sasniegumiem fizikā, ķīmijā 21.gs., neesmu pārliecināta, ka nu mēs zinām skaidri visu, ko var darīt, piemēram, ar ūdeni un kas tas savā būtībā ir. Pasaule aizvien blēdās, ļaudama cilvēkam atklāt zinātņu ietvaros visu līdz pat sīkākajām mikrodaļām un reakcijām, un tajā pašā laikā aizvien paturot noslēpumā - kas tā ir? ...
Paldies, Alni! : )) Lieliska sadarbība un lielisks noslēgums! Tādi sarunas partneri kā Jūs tiešām apkārt nemētājas. Patiess baudījums. Tad nu - skaistu svētdienu!!!
Pepija, šitas nu gan nebija domāts ne kā sūkstīšanās (Jūs pati runājāt par skolotāju meklēšanu), ne arī uzbrauciens. Atvainojiet, ja tā likās. Nudien tā nebija domāts. Pilnīgi piekrītu, ka vajag beigt uz pozitīvas nots, tieši tā. Tomēr Jūs, kā teicāt, "pēc inerces" vēl gribējāt man atstāt jautājumu. Es aicinu paskatīties uz diskusiju drusku vēsāk: Jums ir savs viedoiklis, un man savs. Nu, un tad, ka tie atšķiras? Tas taču ne par kripatu nesamazina Jūsu taisnību, jo tā ir Jūsu. Protams, ka kaut kādā brīdi ir jāpārtrauc, jārezumē, kas bijis, jāatvadās. Kā redzējāt, es arī te drusku iekritu ar pierādīšanu. Bet ir princips, pie kā der pieturēties: mēs sakām savas domas, jautājam, izaicinām, brīžiem pat uzbrūkam, bet uzbrukums taču nedraud ar nonāvēšanu. Es Jūs iznīcināt ne gribu, ne arī varu, Jūs taču esat pati ar savu Es un viedokli. Un, kaut arī Jūs rakstījāt ļoti daudz teorētiskā, kā to atzīmē Četri vēji, es redzu, ka Jums ir arī otra, jūtīga, cilvēcīga puse, un es izjūtu simpātijas pret to. Un vēlu labu.
Jā, 120/60 ir no "Jeux d'enfants" - filma par pārīti, kurš spēlē Gajas?:) spēles, kaut varētu taču "kopt seksu" un izlikties, ka ātrums ir 120, kaut vairs pat uz 30 nevelk.
Es Jums, Alni, varu atbildēt, bet vai vajag? - caur sarūgtinājumu un plēšanos tam nav nekādas jēgas. Tāda platforma, ka ja jau Dievs ir, tad kāpēc viņš mani neklausa? - "kāpēc šis autors to sen jau mums nav parādījis, kāpēc tik daudz jātaustās, kāpēc tik grūti atrast īsto skolotāju?" - ietver vien dusmas un sūkstīšanos par to, ka pasaule neiet pēc mana prāta. Tai skaitā arī es kā mazs knislis pasaules ainā neko Jums pa prātam nevaru pateikt. Tāpēc varbūt liekam te punktu? Ejam izvēdināmies, lai nosēžas viss šis kvantums, lai sagremojas emocijas, un tad, ja būs vēlēšanās, radīsies veidi kā tajā atgriezties. Jo šī tēma jau nezudīs, kā nezūd ilgas pēc laimes, tā tieši ņemsies spēkā ar katru jaunu dzīves dienu. 120/60 ir no filmas "Jeux d'enfants" - īpatnējs, ciniski romantisks mīlas stāsts.
Nu, tad jau labi, ja varam izturēt, ka katrs drīkst palikt ar savu ES, ar saviem viedokļiem (tas attiecas, protams, arī uz mani).
"TAD GAN"... Izteiciens ir vērts kaut vai pats par sevi. Tas tātad stāsta, ka kādreiz ticējām, ka "tad gan", bet tagad zinām, ka tas ir tikai kāds ceļa stabiņš. Tātad ceļš, un visi esam ne vairāk un ne mazāk kā ceļā.
Varbūt ir atšķirības, ar kādu jautājumu iet to ceļu, un laikam ceļa gaitā mainās arī jautājumi. Ar to joprojām esošo attieksmi, kas Jums, Pepija, ir, Jūs tagad sakāt, ka, ja jau pulksteni, tad arī pasauli kāds izgudroja. Un tad vajadzētu meklēt to lielo plānu, un var jau tā darīt. Kā Jūs domājat -- ja problēma ir tik vien, ka mēs nezinām lielo plānu un autoru, kāpēc šis autors to sen jau mums nav parādījis, kāpēc tik daudz jātaustās, kāpēc tik grūti atrast īsto skolotāju?
Par emocijām -- es arī, pie tam kaut kā automātiki filmēju viņas (protams, ne visas). Un protams, ka emocionālais stāvoklis un, varbūt, pat loma ietekmē veiksmi.
Par to postu/skatījumu skaitu. Jā, es te ātrumā to tā uzrakstīju. Īstenībā skatījumu skaits pat nav pilnas 3 reizes lielāks par postu skaitu. Ja vidēji postētāji ir 3, tad katru jaunu postu pat visi trīs nenoskatās. Vienīgi to gan varu pateikt, ka, vairākas reizes refreshojot lappusi, skatījumu skaits nevairojas. Serveris, acīmredzot, kontaktējas ar mūsu browseru coookies. Es vienreiz pamēģināju apskatīties ar citu browseri, un tad skatījumu skaits pieauga.
120/60 -- nez, kas tas ir? Būt pieaugušam nozīmē apzināties savu bērnišķīgumu un radošumu?
Arī man šķiet, ka metaforas bieži pasaka vairāk nekā smalki izpreperētas jēgas detaļas. Lasot diskusiju, kura jau nedaudz atkārtojas, vairāķkārt domās atgriezos pie metaforas no kādas dzīvespriecīgas franču filmas: "Būt pieaugušam nozīmē, ka spidometrs rāda 120, bet brauc ar 60"
Ak, Alni, nekādu vājumu Jūsos neesmu pat jautusi, kur nu vēl jutusi vēlmi uzbrukt. Asinis ūdenī?... Nē. Varu tikai minēt, kādās intonācijās Jūs mani lasāt, ja iepriekš teikto tverat kā pērienu... Es Jūsu virtuālo klātbūtni uztveru ar patiesu siltumu, un man nav nekāda naida pret Jūsu viedokli. Bet laikam būsim aizdiskutējušies līdz robežai, kur diskusija kļūst neiespējama. Tad Gan tas sanāk kā pēriens, ja uz pārdzīvojumu atbild ar argumentāciju - tas ir kā izlasīt mīlestības vēstuli, ar sarkanu izlabot kļūdas un aizsūtīt atpakaļ. Mana vaina, ka nepamanīju, ka saruna ņēmusi citu virzienu. Lūdzu ticiet, ka mans nolūks nav bijis Jūs kaut kā sarūgtināt vai pamācīt. Ko gan es Jums varu pamācīt? Kā saka -"sirds jau pa laikam nav valdāma ar savu prātu, kur nu vēl ar otra padomu". Piedodiet par manu trulumu! Un piekrītu Jums - sajūtas piederas un jūtas piederas, kur nu bez tām. Ko mēs varētu darīt, lai pabeigtu šo nedēļas gājumu uz līdzenas virsmas un ar labu pēcgaršu paliekot katrs pie savām domām?
Vēl daži vārdi aiz inerces : ) - neļaunojieties, mani vēl nes mūsu diskusija. Redz, kā tās metaforas vienmēr atspēlējas...tas pulkstens : ) Piemēri ir tik bīstami : ) kā līdzsvara šūpoles, atliek tikai kādu minēt, un oponents, kāpjot uz sava gala, tev trāpīs pa zobiem. Ja jau pat pulksteni kāds izgudroja, ko tad runāt vairs par visu pasauli? : )) - tad jau vairs ir tikai jautājums par to, Kurš un kam tā ir domāta.
Ko es darīšu, kas būšu ieguvusi Absolūto Patiesību?: ) Ko es darīšu, kad izaugšu, kad pabeigšu skolu, kad apprecēšos,..aiziešu pensijā, nomiršu, piedzimšu..un tā bez gala? Patiesības meklējumi jau nav no šīs kategorijas, kas griež nebeidzamo vēlmju ratu, cerot, ka TAD GAN un vienmēr nākotnes izteiksmē. Katram cilvēkam piemīt tieksme pēc jēgas, pēc pasaules un paš- izziņas, vēlme atvērties mūžībai, zināšanām un laimei. Jums tādā pašā mērā kā man. Un te nu ceļš sakrīt ar mērķi. Vēlreiz - piedodiet, ka manās izpausmēs pietrūkst mīlestības, un paldies, ka ar savu palīdzību ļaujat man to pamanīt.
