Pēc raksta „Neatzītās dievietes atzīšana” publicēšanas (tas ir arī Rakstos), saņēmu kādu interesantu jautājumu: „... baznīcas tradīcijā jau no 3.gs. līdz pat 19.gs. jebkādai publiskai sievietes kalpošanai par derīgām tika atzītas jaunavas (vēlāk mūķenes, vai diakones) vai atraitnes. Vēl ilgi pēc reformācijas diakones tiklīdz apprecējās, tā viņām bija jāatstāj kalpošana. Viņām bija jāizvēlas vai nu kalpošana vai ģimene. Interesanti, kā Rudzītis komentē šo spiedienu, kas ir jājamzirdzinš vēl šodien. No arhetipu viedokļa - kas tur notiek?” Par sievietes seksualitātes jautājumiem un baznīcas viedokli par tiem man nācies piedomāt jau sen. Tagad, pateicoties jautājuma, radusies iespēja savas domas noformulēt.
Manuprāt, visai jūdaiskajai un kristīgajai tradīcijai ir raksturīgas ne tikai saprotamās bailes no Dievietes, kuras varas līdzsvarošanai šīs kādreiz jaunās Tēva reliģijas radās. Tās neizskatās pēc eksistenciālām bailēm (kā, piemērām, bailēm no augstuma vai bailēm no nāves), ar kurām mums jāsamierinās un kas mums iemāca daudz svarīga par dzīvi un iespējām to nodzīvot. Kristiešu bailēs no Dievietes ir kaut kas māņticīgs, un es pat teiktu – neirotisks. Tās ir kā bailes no bailēm, kā bēgšana no (briesmīgās) Dievietes „atpakaļ neskatoties”.
Taču, ja mēs neskatāmies atpakaļ, tad zaudējam iespēju redzēt – kas ir Dieviete un kur tās intereses patiešām ir nesamierināmā pretrunā ar Tēvu? Tas, no kā mēs bēgam, un kas paliek ārpus redzes un citām kontroles iespējām no objektīvo attiecību zonas, pārvietojas subjektīvajā, iekšējā, un šo pārmaiņu laikā iegūst jaunas, parasti paplašinātas un izplūdušas robežas. Mūsu apskatāmajā gadījumā Dieviete pārstāj būt arhetips, kas parāda mums senu objektīvo realitāti un kam ir liela, bet ne bezgalīga un noteikti ne nenorobežojama ietekme cilvēku psihē. Dieviete sāk tikt identificēta ar sievieti vispār, kas taču ir daudz plašāks jēdziens – tajā „ietilpst” daudz vairāk arhetipu, Dieviete ir tikai viens no tiem. Un tā rezultātā neirotiskās bailes no Dievietes pārvēršas par neirotiskajām bailēm no sievietes.
Tieši neirotiskā attieksme pret Dievieti rada gan attieksmes pret sievietēm izkropļojumus, gan papildus ietekmi, kas rodas no neirozes nevis no Dievietes. Un attiecībā pret šādu, kombinētu ietekmi priesteri un teologi ir jutuši ne tikai bezspēcību. Reizēm pat paniku. Arī dusmas, pazemojumu un tādēļ postulējuši teoloģiskas doktrīnas, kuru ietvaros iespējamas sodīt un atriebties. Un kaut ko kontrolēt. Ko? Visracionālāk būtu censties kontrolēt savu neirozi un savas zināšanas par Dievieti. Bet tas tradicionāli nav noticis. Vēlme kontrolēt ir tikusi pārnesta no tās vietas, kur „atrodas” neiroze (no savas psihes iekšējās, subjektīvās telpas) uz objektīvo – tātad uz sievietēm, prāta spekulāciju ceļā izdomājot tajās kaut ko kontrolējamu. Piemērām, to, kas tiek saukts par raganām raksturīgu. Bet ne tikai – arī visu sieviešu seksualitāti ļoti bieži. Pat tās fizioloģiskās norises (mēnešreizes). Pat grūtniecību un dzemdības.
Kaut kā šī neiroze ir jāārstē – šeit dažas idejas par to. Daba, protams, izmanto seksualitāti kā ēsmu uz āķa, lai cilvēki tiktu ievilināti bērnu radīšanā un audzināšanā, kā arī atbildībā par ģimeni un dzimtaskoku. Tādēļ seksualitāte (tās „pārdotajā” veidā), protams, ir saistīta ar Mātes lomu. Bet seksualitātes primārā funkcija tomēr ir cita - tā sauktā „svētā seksualitāte” izpaužas visādu veidu pieskārieni ķermenim (arī tā sauktajiem emocionālajam un garīgajam ķermenim) - noteiktiem punktiem un zonām tajā. Tā radusies, lai palīdzētu cilvēkiem pārvarēt stresu, sevi nomierinātu, atvieglotu un atpūstos pirms nākamajiem darbiem. Šī primāri nav tikai pāru funkcija – tāda tā kļūst vien psihes vēlīnākajos attīstības periodos, kad erogēnās zonas ir pārvietojušās un nostiprinājušās dzimumorgānu apvidū. Bet, kamēr tas nav noticis, cilvēks var būt un ir galvenokārt autoerotiska būtne. Visas orālās baudas (ēšana, dzeršana, smēķēšana). Arī ķermeņa lutināšana ar ūdens vai saules vannām, masēšana utt. Bet, kad iestājusies pubertāte - arī masturbācija.
Kādēļ baznīcas attieksme pret masturbāciju un līdz ar to – pret „svēto seksualitāti” ir vai nu „nekāda” vai negatīva? Varbūt tādēļ, ka šīs seksualitātes uztvērums ir iekļāvies jau minētās patriarhālo garīdznieku Dievietes neirozes struktūrā? Bet varbūt iemesls ir varas tehnoloģijā meklējams – „svētās seksualitātes” aizliedzējs iegūst varu un kontroli pār cilvēkiem, kam atņemti dabiskie stresa vadīšanas instrumenti un kam „apmaiņai” tiek iedoti citi, jau no baznīcas nākoši un baznīcas vīriešu kontrolēti.
Lai nu kā – sekas ir neveselīgas – uztraukts un atkarīgs cilvēks, kura zemapziņa instinktīvi meklē ceļu pie dabiskajiem sevis vadīšanas veidiem, bet tad, kad tas notiek (masturbācija vai dzimumattiecības), šis cilvēks iegūst grēcinieka statusu un vainas un nepilnvērtības sajūtu sevī. Bet tad, kad „svētās seksualitātes” noliegums izpaužas kā izlaušanās pāru seksuālajās darbībās, cilvēks tiek izdzīts no paradīzes, dabū arī bērnu, pienākumu un mūžīgā grēcinieka statusu. Tādējādi kaut kas gaišs un dabisks – bērna ieņemšana un dzemdēšana – tāda vairs nav no dabas, bet tikai ar baznīcas atļauju. Tomēr pat tad, ja šī atļauja ir dota (laulība), cilvēki tomēr tiek radināti visu seksuālo asociēt kā potenciāli grēcīgo.
No šejienes arī Jaunavas Marijas kults. Būtībā jau tas ir transformēts un vārdā nenosaukts Dievietes kults – tieši Dieviete iedod enerģiju visām šīm darbībām. Un enerģija nav maza – tā piespiež arī inteliģentus ļaudis tiražēt visādas „pasakas” par nevainīgo ieņemšanu un nesāpīgo dzemdēšanu. Tā piespiež tieši jaunavas uztvert kā Baznīcas Mātes, kas kalpo Dievam (nevis Dievietei), bet dzemdējušas sievietes, kuras patiešām ir mātes – kā „sašmucējušās”, tādēļ tikai otršķirīgas Baznīcas locekles.
Bet ja tā, tad sievietēm rodas iespēja iegūt savu neirozi, kas savdabīgi atspoguļo sevī jau augstāk pieminēto garīdznieku neirozi. Par šīm lietām nepārspējami raksta Gabriels Garsija Markess – viņa darbos spilgti izdalās divi sieviešu tipi – mūžīgās jaunavas vienā polā un kritušās prostitūtas otrā. Bet par šīm sievietēm rakstnieks raksta ar svētuma un pielūgsmes attieksmi. Man kā vīrietim Markesa darbi labi lasās, es pat teiktu – seksīgi, no tiem plūst īsti dabiskas seksuālas enerģijas upe. Bet kā šajā seksualitātes aizliegumā dzīvot sievietei?
Manuprāt, seksuālās nevainības jautājumam nevajadzētu būt izšķirošajam, kas nosaka, vai sieviete ir vai nav integrējusies patriarhālās baznīcas dzīvē. Daudzos gadījumos ir tieši otrādi – mūžīgās jaunavas (vecmeitas) vai šķirtenes, kuru stress netiek dabiski vadīts, „inficē” ar to cilvēkus, kam aicinātas kalpot. Vienkāršāk sakot – viņas izmanto tos, kurus it kā aprūpē, ņem no tiem, kuriem jādod.
Domāju, ka patriarhālajai baznīcai būtu jāgodina nevis jaunavas, bet Sievietes – tās, kuras izpildījušas Mātes lomu un nav ļāvušas tai kļūt destruktīvai, tātad - nevis uz bērnu vajadzībām vērstai, bet dažādu veidu atkarīgos izmantojošai. Šai Mātes lomai jādarbojas ar Meitu sevī un abām jākļūst pieaugušām un pašpietiekamām. Bet lai Sievietes godināšana varētu būt iespējama, ir jātiek galā ar abām neirozēm, par kurām še minēju: garīdznieku „baiļu no Dievietes” neirozi un sieviešu baiļu no svētās seksualitātes neirozi.
Nobeidzot šo rakstu, pie manis atnāca fantāzija ar jautājumu – kā pret šīm abām neirozēm varētu attiekties Dieviete? Tad es iedomājos Leonardo da Vinči „Monu Līzu”, viņas tikko manāmo smaidu, tajā ir pateikts viss. Arī attieksme pret šīm neirozēm un vēl daudzām citām bērnišķībām, kuras Dievietei ir bijis un vēl būs jāredz.
Skatījumu skaits: 1611 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 5.0/2 |
Starp citu, te visiem lasītmīļiem, kam interesē, gribēju pateikt, ka LU apgādā jau kādu laiciņu ir iznākusi grāmata par brāļu draudzēm Latvijā. Vislētāk (par izdevniecības cenām) ir pie viņiem Baznīcas ielā 5 un LU ēkā Raiņa bulvārī 19, kioskā pa kreisi blakus garderobei: Ls 5,60, citur: kā jau veikals būs gribējis, bet starpība parasti ir liela.
Tātad: G. Ceipe. “Latvijas Brāļu draudzes vēsture 1918–1940”
Un, ja vēl mazliet par Baznīcas situāciju. Jāņem vērā, ka atmodas sākumā bija "izkritušas" vismaz 2 vai 3 mācītāju paaudzes.
Bija 20 gadīgi entuziasma pilni puiši, TF pirmo kursu studenti bez dzīves pieredzes un kungi vecumā, kādu jau minēju iepriekš. Arhibīskaps Gailītis bija glābis situāciju ar sievietēm. Kāpēc tieši tā, tas viņa ziņā. To vidū, kas nepiekrita, attieksme veidojās klaji naidīga. Tas bija diezgan dīvaini un izksatījā lecīgi. Atbrauca V.V. Klīve, V. Vārsbergs, J. Cālītis, kas varētu aizlāpīt paaudžu "caurumu" un arī mācīt, bet jaunieši uz viņiem taisīja tik lielu spiedienu, ka viņi maz tika uzklausīti. Kad vēlēja jauno arhibīskapu, viņš iedeva balstiesības visiem sanākušajiem teoloģijas studentiem, kas gribēja "tāpat apskatīties". Viņs bija jauns, gribēja amatu, to dabūja, būdams 35 gadus vecs, bet kungus padzina, jo viņi teica, ka tas nekur nav redzēts, + nost ar visām sievietēm. Ejiet, mammas, pie putras bļodas un papi lai brauc uz savu Kanādu vai Ameriku. Tagad mēs. Nu, tā apmēram. Cālītis neaizbrauca, bet viņu padzina, un ne jau geju dēļ, tas bija par to bīskapa amata padarīšanu, kur viņš skarbi pateica visai luterāņu pasaulei, ko par šo visu domā.
Paldies Dacei par lielisko un ļoti precīzo komentāru. Vien piebildīšu, ka daža laba (LEB arhibīskapa, piemēram) vēlmju domāšanā, tandēms Māte-Dēls ir pareizā (nebīstamā) lietu kārtība un komforta zona.
Šai sakarā es tomēr mestu lielāku akmeni vīriešu dārziņā, jo LELB sieviešu vēlme kļūt par mācītājām, manuprāt, ir daudz mazāka nekā baznīcas vīriešu (arhibīskaps & Co) bailes no viņām un no tā, ka viņas tur varētu gribēt ielauzties.
Turklāt sievietes bieži pilda kapelāna darbu, pēc kura vīrieši nemaz tā netīko, bet, kad viņas tur ir nokļuvušas, tad ar diezgan aizskarošiem mājieniem šie kungi mētājas gan. Vai nu, piemēram, Rudītes Losānes darbs būtu tas iekārojamākais? Kaut cik vest uz ceļa sievieti, kura ir izdarījusi noziegumu un pirms tam uzaugusi nožēlojamā vidē, ir darbs, kur vajag visu ko tādu, par ko es pat bīstos domāt. Domāju arī, ka "objektīvi" un teorētiski izglītojies vīrietis tur vienkārši tiktu aptīts ap pirkstu.
Turklāt izskatās, ka tās baznīcas pasaulē, kur sievietes mūsdienās brīvi nokļūt priesteru un pat bīskapu kārtā (piem., episkopālā jeb ASV anglikāņi), sen vairs nav patriarhālas (lai gan katedrāles un cits noformējums jau it kā viņiem ir), bet vairāk nodarbojas ar labdarību, bēgļu barošanu u. tml. sociālajam dienestam tuvām lietām. Runas tur ir īsas, tā starp citu, vairāk par cilvēkmīlestības tēmām.
Tas pats sakāms par trimdas latviešu luterāņu draudzēm, kurās kalpo liela daļa sieviešu, ko te arhibīskaps "nograuza". Un neba viņām tur slikti iet, algas ir tādas, kādas te neredzēt + akadēmiskie grādi neļauj pazust arī darba tirgū ārpus baznīcas: skolās, universitātēs utt. + tai pašā sociālajā jomā.
Un es arī domāju, ka to lielā mērā ir veicinājis šejienes un arī trimdas diezgan zemais atalgojums, kas jaunākam vīrietim varēja nepatikt, kā arī draudžu emocionāla "atmiršana", jo daudzkārt mācītāji bija tikai vecāki, depresīvi kungi, ap 90, kuri diemžēl ar pūlēm vairs spēja izveidot sakarīgus teikumus, tāpēc es pat nezinu, vai tur bija kas patriarhāls. Baznīcas gruva, vīrieši nespēja atgūt pašvērtējumu, padevās, bet sievietēm, izrādās, it labi veicās arī drūmā stāvoklī esošās saimnieciskās lietas.
Un vīrieši vienkārši padevās. Domāju, ka neviena sieviete nebūtu tikt stipra, ka spētu izstumt no vietas mācītāju ar veselīgu pašapziņu.
Un tagad dažkārt ieej baznīcā un redzi: kancelē ir jauns, nervozs puisis (ne velti Juris Cālītis mēdz teikt, ka jaunākus par 35 gadiem nevajadzētu ordinēt) vai diezgan valdonīga sieviete (evaņģēliste). Tātad iznāk tomēr māte ar dēlu. Nesaproti, kurš ir kurš, kaut kā apmēram tā. Nekas personisks, bet tomēr sajukuma sajūta. Neiet pie sirds nedz viens, nedz otrs, jo tur tomēr gribas ko citu redzēt. Citādu vīrieti un citādu sievieti.
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
