Mans viedoklis par tām grāmatiņām ir ļoti skaidrs – tām nav nekādu lielu vainu. Ja bērni spēlējoties psihodramatiski mana lomas, iejūtoties pretējā dzimuma „kurpēs”, tas var būt pedagoģiski ļoti efektīvi, turklāt šādas spēles ar lomu mainīšanu bērniem ir kaut kas ikdienišķs un pašsaprotams, atšķirībā no pieaugušajiem. Protams, varbūt būtu labāk, ja bērniem tiktu paskaidrots – „tā ir spēle, kurā tu kļūsti par Karlīni! Tā sākas no rīta un beidzas vakarā. Un tās mērķis ir iemācīt tev sajust, kā jūtas meitenes.” Taču no otras puses – bērnu literatūrā ne vienmēr tiek izmantotas skaidras robežas (sapnis – nomods; pagātne - tagadne – nākotne; iekšpasaule – ārpasaule utt.) un tas atbilst tam, kā strādā bērnu fantāzija – tā īsti nemīl skaidras un cietas robežas. (To viegli saprast, ievērojot, ka pieaugušajiem, kas drebēdami turas pie savām robežām, ir grūti fantazēt un pat abstrakti domāt.) Dažreiz tas sagādā grūtības – bērni ļoti pārdzīvo pasaku un filmu varoņu likteņus, reizēm murgo pa naktīm utt. Tomēr tas viss nospiedošā vairumā gadījumu ir pieskaitāms pie „mācību grūtībām”, kas agri vai vēlu pāriet pašas no sevis. Ar ko tik īpaši būtu jāatšķiras mācībām par savu un pretējā dzimuma seksualitāti? Vai tiešām vēl kāds šodien turas pie domām, ka tā nav jāmāca vai ka to mācot nedrīkst izmanot lomu spēles? Pārsteidzoši, bet izskatās, ka mūsu sabiedrībā ir vērā ņemami slāņi, kas, pirmkārt, baidās no seksualitātes; otrkārt, racionalizē šīs bailes, domājot, ka kaut ko par to iemācoties, notiks kas slikts; treškārt, nonākot pie secinājuma, ka visam, kas ir slikts noticis, ir saikne ar seksuālo un tā apzināšanos un, ceturtkārt, ka pie visa sliktā ir vainīgi Rietumi, šajā gadījumā dāņi, kas visu šo bailīgi seksuālo mums te iesūta. Un ka, piektkārt, šādām bērnu grāmatiņām nevar nebūt vistiešākais sakars ar homoseksuālismu, tā propogandu un tradicionālā latviešu dzīvesveida iznīcināšanu! Un vēl un vēl un vēl! Dzīve ir brīnumu pilna – vai es būtu varējis iepriekš prognozēt histēriju ap šīm grāmatiņām Latvijas publiskajā telpā? Nu nē taču. Bet to piedzīvojis, tagad kasu aiz auss un mēģinu par to kaut ko saprast. Pārsteidza tās tumsonīgās enerģijas, kas plucināja ne tikai Labklājības ministriju, bet arī mēdiju telpu, prasot ministres Viņķeles demisiju, jauda. Līdzīgi kā Kārlis Streips teica par agresīvajiem interneta komentētājiem – jābrīnās ne par to, ka viņi ir, bet par to, ka tik daudz! Mēs neesam zinājuši, kādas zemdegas zem mums, vienā brīdi varam iegāzties lielā, karstā tukšumā. Kļūst baisi, gribas atpakaļ vecajā mīļajā eiforijā, ka tas jau tāds sīkums, ka būs jau labi. Atcerējos senu padomjlaika multiplikācijas filmiņu, kas stāstīja par paniku mežā, jo kāds bija sataisījies saskaitīt zvērus. Neviens īsti nesaprata, ko tas nozīmē – saskaitīt, bet nojauta, ka neko labu. Saskaitīt – tas droši vien ir vismaz sāpīgi! Varbūt pazemojoši, bet varbūt nāvīgi!! Līdzīgas maģiskas bailes tagad uzvilnījušas no informācijas, ka bērniem bērnudārzā mācīs mainīt lomas ar pretējo dzimumu.
Stāsts par bērnu grāmatiņām man liek aizdomāties par seksuālās izglītības aizliegumiem padomju valstī, kurā esmu dzimis un skolā gājis. „Seksa neesamība” taču gāja vienā solī ar psihoanalīzes un psiholoģijas rietumu izpratnē aizliegumiem. Man tajā laikā nebūtu nekādu cerību izdot jebkuru no manām grāmatām. Nevar teikt, ka tās būtu „loti seksuālas”, bet nevar teikt arī, ka aseksuālas. Man seksualitāte ir tāda pati ķermeņa un psihes funkcija kā barošanās, vai izdalīšana. Nekas vairāk, bet arī nekas mazāk. Savādāk. Šeit jānonāk pie jautājuma – ja padomju valsts un sociālistiskā ideoloģija ir tāds matriarhāls atpakaļkritiens Krievijas un Austrumeiropas vēsturē, vai seksualitātes aizliegumiem nav kāda likumsakarīga saikne ar matriarhālo? Nevaru neatbildēt apstiprinoši – kamēr sekss un attiecības starp vīrieti un sievieti guļ tumsā un neskaidrībā, tikmēr tās ir gan kaut kas ļoti bīstams, gan nenovērtējams, vārdos neizsakāms un neregulējams. Intuitīvi – vissvarīgākais noslēpums pasaulē. Kaut kas tāds, ko var meklēt visu mūžu un baidīties atrast. Kaut kas, par ko skaļi nerunā. Ja tā, tad pārdotā seksualitāte var triumfēt, jo seksu var pārdot par jebkuru cenu, bet svētā seksualitāte un tās psiholoģiski atveseļojošā funkcija vairs neeksistē. Cilvēki nezina, kā rodas bērni un līdz ar to neeksistē apzināta Tēva loma. Tēvs varbūt ir pēc seksa izsalcis tēviņš, kuram spiestā kārtā kaut kas jāatnes viņa seksuālo ilgu objektam, lai tās bērni nenomirtu badā. Viss attīstības virziens tiek degradēts, cilvēks kļūst par Minotauru, kam galvā uzbāzts sievišķos dzimumorgānus simbolizējošais Vērša simbols un kas tiek spiests dzīvot mākslīgā attīstoša seksa deficītā, tā mistificēšanā un neapzinātā glorifikācijā vienlaicīgi.
Šeit es nonāku pie dažiem Aļņa jautājumiem un pārdomām pie pagājušās nedēļas bloga: „Nez, vai ir īsti labi teikt, ka Dieviete ir pirmā; man liekas, tad viņa kļūst galvenā vai pat vienīgā. Kā tad Dievs, kurš ir dzimis, lai cīnās ar Dievieti, kura ir mūžīga? Viņa tad vienmēr spēlēsies ar Dievu kā kaķis ar peli. Bezcerība.” Šis ir ļoti labs jautājums, man nācās to pamatīgi apdomāt. Mitoloģija vēsta, ka viss sākas no Gajas un ka sākotnējā ģimenē bija tikai nepieauguši vīrieši. Taču – ja viņi izauga, kur tad tie palika? Veidoja karadraudzes, brauca jūrā meklēt tālas zemes, veidoja reliģiskas kopienas! Bet kā viņi atbildēja uz jautājumu – kādēļ nedoties mājās? Laikam jau kopš pašiem pieaugušu vīriešu pasaules pirmsākumiem ir bijis vajadzīgs priekšstats par Dievu, kas nav mājās, pie mammas. Par Dievu, kas karo pret Mājas dieviem un Dievieti. Par tādu Dievu, kas liek separēties un iet prom. Tādēļ man jāprecizē savs viedoklis par Dievietes primaritāti attiecībā pret Dievu. Acīmredzot sākotnējos sabiedrības attīstības periodos Dieviete pilnībā dominēja mājās, ģimenē, Dievs tur bija tikai kā sevi vēl neparādījis potenciāls (... un Dieva gars lidinājās virs ūdeņiem...). Kurpretim patriarhāta attīstības laikā tas droši ienāca katrā mājā un iedzina Dievieti dziļi pagrīdē un zemapziņā. Tā tur nav mirusi, tā, sevišķi palikusi bez ievērības, atzīšanas un kontroles, var veidot zemdegas, līdzīgas tām, par kurām jau ieminējos augstāk, runājot par bērnu grāmatiņām.
Noslēgumā gribu parunāt par vēl vienu pagājšnedēļas piedzīvojumu, kurš savdabīgi velk kopā divus jau aprakstītos. Tas bija „Kultūras dārgumu” ieraksts par Jāni Jaunsudrabiņu, kurš gaisā ies šonedēļ, piektdien. Šis rakstnieks 3 gadu vecumā zaudējis tēvu un viss varētu būt bijis daudz sliktāk, ja ne mātes brālis, arī Jānis (Saknītis). Šeit gan uzreiz jāpadomā – kā tas nāk, dēlu nosaukt brāļa vārdā? Un tūliņ pēc tam jāatceras garstāsts „Vēja ziedi”, kurā tik liela nozīme veltīta māsas un brāļa attiecībām, ieskaitot erotisku mīlestību. Bet svarīgākais – Jānis Jaunsudrabiņš auga mātes vecāku ģimenē un lauku mājas kalpu saimē, tādēļ ļoti izteikta mātes dominēšana nevarēja notikt. Vai nejauši tomēr, ka viņš savā mūžā piedzīvoja četras sievas (pirmā un trešā mira, no otras viņš šķīrās, bet ceturtā rakstnieku pārdzīvoja)? Un vai nejauši, ka viņš radīja gan Aijas, gan Mangas tēlus – spilgti seksuālas, bet svēto seksualitāti nepazīstošas ne tik, cik melns aiz naga. Tādas, kurām vīrietis neapzināti vajadzīgs vien savai un bērnu drošībai, tālāk nedomājas. Bet kas ir arī ļoti „nāvīgas” – Aijai ir miris pirmais vīrs ar daiļrunīgo uzvārdu – Galdars, un arī otrais - Jānis izdara pašnāvību. Spilgti sevī un arī saimnieciskā bankrotā un nāvē ievelkošas, saldi nogalinošas. Raksturīgi, ka „Jaunsaimniekā un velnā” Jaunsudrabiņš Mangu pavisam apzināti asociē ar velnu (kas taču ir Dieva antagonists – tātad Dieviete, paslēpusies „vīriešu” lomā), bet to savukārt ar „primitīvo dabu”. Tomēr – es vēl neesmu sastapis tādu Aijas interpretāciju, kura mani apmierinātu. Viņai tradicionāli tiek pierakstīta vien seksuāla kaislībau, nekārtīgums un nesaimnieciskums. Ļoti plakani, turklāt seksualitāti un kaislību ar nāvi asociējoši un ar nāvi baidoši. Te mūsu aplis noslēdzas – ja seksuālā izglītība īsti nestrādā un ja tā tiek bremzēta ar tādiem īsti neverbalizētiem aizspriedumiem kā tikko piedzīvotajā dāņu grāmatiņu sāgā, tad cilvēks nespēs Aijā ieraudzīt bāreņa meiteni, kas savu nāves dziņu neapzināti mēģina kompensēt ar bērnu dzemdēšanas dziņu. Visas šīs tā saucamās kaislības noris „dzemdes līmenī” un nekādu laimi ne Aijai, ne viņas meitām, ne līdzcilvēkiem nenes. Bet režisori tik stutē augšā kārtējo Aiju un kārtējo stāstu par kaislību, slepus cerot uz skatītājiem, kam interesē seksa skandāli, nevis seksuāla izglītība. Vai bailes no gaismas kā tiem Viņķeles demisijas prasītājiem? Tās ir pavisam citādas kā manējās – bailes iekrist zemdegās, kuras šādi prasītāji izdedzina sabiedrībā. Gribu nobeigt ar Aļņa tekstu: „Cilvēks vispirms atrada Dievieti, un tad atrada Dievu. Bet ne, ka viņa tiešām ir pirmā. Ja Dieviete ir pamats, tad disfunkcija arī ir pamats. Prasītos vairāk uzsvaru uz attīstību (kaut vai vistrakākās disfunkcijas kontekstā), bet tas neiet bez ticības (ticība = ticēt, ka sanāks un ir vērts), un ticība neies, ja Dievs būs marionete.”
Dace - mani izbrīna Jūs pozīcija...minētie fakti ir reāli, Jūs par tiem varat pārliecināties personīgi. Un es redzēju gan minēto Spider-Man ar rozā leļļu ratiem, gan arī personīgi lasīju par HEN un Zviedrijā patiesi visi minētie notikumi ir reāli. Vai patiesi ir jācenšas lielas lietas padarīt mazas, bet mazas - lielas? Ja cilvēks par konkrētu tēmu runā izmantojot konkrētus argumentus, vai nav vienalga,kā viņš sevi nosauc? Tā jau pie mums arī Repši par marsieti ātri nosauca, - nav jau māksla diskreditēt kādu. Varbūt vajag mazliet paplašināt redzesloku, cienītā Dace? Ja kāds no manis šeit ievietotajiem faktiem par Zviedriju neatbilst patiesībai vai nav reāli dzīvē noticis,lūdzu sakiet.
Tas ir Raimonds1, vai ne? Cilvēks, kas gadiem neatlaidīgi un bezgalīgi visos forumos raksta par draudošajām feminisma briesmām, kuras uzglūn no visiem stūriem, par matemātikas nemācīšanu (ar kaudzēm izrēķinātu uzdevumu), kura nonāvēs planētu, gadu no gada vieniem un tiem pašiem vārdiem, cikls ciklam galā...
Alni - bet Jums - Jums pašam nemaz negribas zināt - kas tad ir projekta īstie iniciatori,kam pieder ideja, kas devis naudu (konkrēti, nevis vienkārši ziemeļvalstu padome),kāds ir patiesais mērķis grāmatas izdošanai? Jo vismaz man nevar aizmālēt acis ar stereotipu un emociju apspiešanas,kā arī augsto pašnāvību skaitu vīriešu vidū,"lelli". Tās nav Latvijas problēmas tik lielā mērā, ka būtu jāievieš te dāņu dzimumlomu maiņas programmu, vai ko vēl skarbāku...
Jums,Alni,gluži tāpat kā man ir iespēja šos jautājumus uzdot LM un konkrēti Viņķelei. Viņa ir valsts amatpersona un likuma priekšā tāpat kā ikviens ierēdnis viņai ir jāatbild uz iedzīvotāju vēstulēm, jautājumiem. Es šobrīd šos neērtos jautājumus esmu sākusi uzdot, gaidu atbildes. Neko darīt, dzīvē pienāk brīži, kad ir jālien ārā no ērtajiem "ierakumiem":-)
Pepija Garzeķe! Patiesībā jau esmu vairāk tāda kā patriote šajā stāstā, informāciju bija sameklējis kāds Raimonds, izlasīju to,laikam,portala mammamtetiem.lv, vai www.calis.lv - un uzreiz to parbaudiju. Tad, atklati sakot, man palika ta jocigi "ap dūšu", jo tā puzle sāka likties kopā. Tātad - paldies visupirms jāsaka viņam!
Piekrītu, ka ir jāmeklē, - kur aug kājas šīm tendencēm? Un kāpēc tik pielaidīgi ir Latvijas psihoterapeiti un arī daži psihologi? Nu nav jau noslēpums,ka ne viens vien ir netradicionāli orientēts, - bet vai tad profesija uzliek kādas klapes uz acīm? Vai iegūstot šo grādu, zūd saikne ar savu kultūrvēsturisko pagātni? ja man kaut vienu tautasdziesmu var kāds pateikt - kā mūsu ģenētisko kodu - kurā ir apdziedāta netradicionālā orientācija vai viendzimuma uno-duo? Lūdzu,sameklējiet!
Bet iespējams,ka viss ir daudz nopietnāk? Un ka lielākā bēda ir tajā,ka pirms daudziem gadu desmitiem mums sāka iestāstīt,ka esam cēlušies no dzīvniekiem,no pērtiķa? Līdz ar to arī instinktus paceļot goda vietā un visu dzīvi koncentrējot ap seksu?Nezinu gan... dzīvniekiem instinkti neliek 365 dienas gadā meklēt iespēju seksoties! Bet vai kāds ir lasījis jauno "Rīgas Laiku"? Iesaku, jo īpaši Viesturam, tur jauku interviju sniedzis lietuvieši psihoterapeits,psihiatrs Aleksandrs Aļekseičiks - un viņš ļoti labi pasaka gan par homoseksuālismu, gan par vīriem un sievām, gan arī par seksu. Jo viņam ir nevis sekss, bet - dzimumattiecības. Un šajā vārdā ir dziļa jēga... Palasiet!
Starp citu - esmu lasījusi interesantu lietu - ka paši pērtiķi senatnē ir cēlušies no cilvēkiem - kā seksa auglis starp cilvēkiem un dzīvniekiem. Varbūt vērts pameklēt dziļāk?
un vispār - forši,ka mēs šeit varam pietiekoši dziļi un konstruktīvi analizēt šo grāmatiņu jautājumu. Cerībā - ka mūs negaida Zviedrijas pieredze. Mums var būt sava - tikai nevajag ļaut sev karināt makaronus uz ausīm!
un vēl - malacis Inguna Rībena, no augstas tribīnes pirmais cilvēks,kas nebaidījās pateikt drosmīgus vārdus.
Jā, tas ir ļoti interesanti, ka "nav informācijas par projektu", jo - tiešām nav! Un tas nudien ir savādi, - īpaši ņemot vērā vētru, kas izcēlusies, amatpersonu skaidrojumā prasītos skaidrība. Taču par koku var spriest arī pēc tā augļiem. Un grāmatiņas mums ir pieejamas, tad nu tās arī degustējam un salīdzinām, kam šīs garšas ir līdzīgas. Bet "noziedzīgās struktūras" Jūs, Alni, pats no sevis pielikāt : )), lai gan tas ir saprotams - likumu (šajā gadījumā - dabas likumu) nezināšana neatbrīvo no atbildības, muļķu skaits nav ierobežots, tā kā "noziedzīgas struktūras" vien sanāk. : )).
Nu, bet nav taču nekādas informācijas par projektu. Ir tikai izlasītas grāmatiņas un pieņēmums, ka to ir finansējušas vai citādi veicinājušas noziedzīgas struktūras.
Dabaszinātniek, par to, kur ir racionālais grauds zviedru (jeb pareizāk - rietumu)pieejā - pamaniet, ka iniciatīva dzimumvienādošanā nenāk no ģimenes, bet no augšas - caur ministriju. Gan darbaspēks, gan patērētājs ir vieglāk prognozējams un pārvaldāms, ja minimizē iekšējās - ģimenes ietekmes. Nav attiecību, nav vērtību, nav tradīciju, nav imunitātes - tā vietā tikai apjukuši un nomākti indivīdi, kas, ko liek to dara, un ko dod, to ēd. Bez seksa ir arī citas interesantas rotaļas, un viena no tām - vara.
Annuška, sirsnīgs Jums paldies par šo izsmeļošo materiālu! Tieši šādas - faktos spēcinātas - argumentācijas līdz šim bija trūcis. Arī mans uzskats ir, ka grāmatiņu notikums ir pirmā bezdelīga liela rata griešanās kustībā. Nav jābūt sazvērestības teoriju cienītājam, lai notiekošajā pamanītu paternu. Tā ir plānota stratēģija - iebarot pa gabaliņam, un par mazu grāmatiņu uzrīkot sabiedrībā emocionālu pretimstāvēšanu, lai notrulinātu dzirdīgumu, un āķis labāk ietu uz leju. ASV šis process ir aizgājis vēl tālāk kā Zviedrijā. Tur bērns var arī iesūdzēt tiesā savus vecākus par to, ka viņi "ierobežo" viņa izvēles jeb mūsu tradicionālajā "Viduslaiku tumsonības" izpratnē - audzina. Un ne jau vecākus kā mammu un tēti, bet gan vecāku nr.1 un vecāku nr.2. Pazīstami, vai ne? Tie paši Uno un Duo personāži. Iezīmīgi, ka valstīs, kur ieviesta šī jaunā dzimumuztveres kārtība, gan cilvēku vientulība, gan depresija ir laikmeta slimība. Kaut arī - dzīves līmenis taču augsts, un iespējas baudīt izsmalcinātas.
Stāvēt pāri šim procesam nevienam no mums neizdosies. Pat tad, ja paļaujamies uz saviem iekšējiem resursiem - savu ģimeņu spēku un veselo saprātu, mūsu bērni nedzīvos izolēti, un jaunais kurss viņus nopietni ietekmēs. Un ietekmē jau šobrīd. Latvijas brīvvalstī dzimušie jaunieši jau šodien ir dzimumlomu jautājumos analfabētiski. Padomjlaika situācija šajā ziņā nebija sliktākā - tiesa, bija informācijas trūkums, bet līdztekus bija Zālīša "Mīlestības vārdā" un dzeja. Daudzu šodienas jauniešu priekšstati par dzimumattiecību kultūru vārdu "mīlestība" nemaz nepazīst. Galvenais, kas mums šobrīd nepieciešams, ir patiesas zināšanas. Tādēļ ir jātur vērā, no kādiem avotiem mēs paši dzeram, un ko dodam saviem bērniem. Mums vajadzīgas zināšanas, kas stiprina mūsu kontaktu ar lietu dabisko kārtību. Un, paldies Dievam, tieši tāpat kā šobrīd visas durvis ir vaļā visu veidu degradācijai, ir arī pieejamas agrāk nebijušas iespējas, lai augtu un celtos garīgas attīstības un dzīves izpratnes virzienā. Izvēle katra paša rokās. Uz augšu vai uz leju, jo laiks ir tik intensīvs, ka pa vidu, kā Padomijā bija ierasts, nenoturēsimies.
Es domāju, kāpēc skandināvijā aizraujas ar to uniseksu, kāds tam ir loģiski iskaidrojams pamats ? Nu, nav jau pietiekami tos skandināvus tikai vienkārši vainot - tas nedod ceļu uz risinājumu. Tur ir jābūt apakšā kādam racionālam funktierim, ko būtu labi saprast. Piemēram, es šajā blogā reiz rakstīju, ka vīrieša seksuālās dziņas intensitāte pamatojās senos laikos neizbēgamā biežā bērnu mirstībā - tie vīrieši, kas necentās pēc iespējas vairāk apaugļot sievieti - tiem pēcnācēju nebija, tie paspēja izmirt. Tāpēc sievai redzot, ka tās visumā uzticīgais vīrs ar kāru aci noskatās, kā kaimiņiene peldkostīmā vasarā pļauj mauriņu, saprotot šo dziņu, nevajadzētu vīru vainot, bet gan tikai sagaidīt (pat pieprasīt), ka vīrs pamielojis aci, tomēr rīkosies sociāli atbildīgi, nemeklēs mīļāko un gādās par ģimeni. Un papriecāsies par vīra seksuālo dziņu.
Tāpat ar tiem skandināviem. Kas tur racionāls ir apakšā ? Ja kas, tur poroindustrija ir jo ļoti attīstīta - tak jau saprot, ka tā seksuālā dziņa ir objektīva - un pelna ar to naudu, pārdodot filmas un žurnālus un tādejādi novirzot seksuālo dziņo nost no reālām sievietes un vīrieša attiecībām.
Pavienkāršs mēģinājums atbildēt būtu - patērētāju sabiedrības kults. Lai jaunā māmiņa varētu veselīgi pabarot savu bērnu ar krūti, viņai jāēd veselīga pārtika - sautēti dārzeņi, piena produkti, virtuvā jāgatavo svaiga gaļa (ja kas, tikai 3 Ls kilogramā). Un tas ekonomiski aktīviem ir lēti. To nevar ne salīdzināt ar jauna autiņa līzinga maksājumu, vai hipotekārā kredīta maksājumiem. Ja ģimenē bieži ir mīļš sekss, tad tāda ģimene nebūt nav tā čaklākā teātru, kino, popkoncertu apmeklētāja, jo īstas emocijas izdzīvo mājās. Tas ir tā vienkāršoti, bet varbūt tomēr patiesi...
Alni - arī man gribētos zināt - kas tieši uzrunāja Viņķeli, kas tālāk izveidoja darba grupu pilotprojektam, kam bija inicatīva - šādu projektu virzīt visās Baltijas valstīs? Mums saka - grāmata tapusi pēc dāņu labklājības ministres ieteikuma. Kāds mums, latviešiem, ar to sakars? Uz kāda pētījuma pamata radušies secinājumi,ka šī grāmata ir vajadzīga Latvijas bērniem? Beigu beigās - kas aiz tāvisa stāv? Eiropas valstīs - īpaši "vismodernākajās'- ir modē tāsaucamais gender mainstreaming,un kā es skatos internetā - šai kustībai ir paredzēti arī ļoti lieli finanšu līdzekļi. Bet tajā pašā laikā man gribas teikt,kaut kas nav tā,kā vajag! Kāpēc tik enerģiski tiek sievietes pretstatītas cita citai,kāpēc tiek raisīta karošana, kāpēc kādi atbalsta šo sieviešu plūkšanos? Feministes pret nefeministēm; lesbietes pret heteroseksuālām; utt. Kāds teiks - depopulācijas mērķim visi līdzekļi labi! Šodien diemžēl aizvien vairāk izskatās, ka patiesi ir sasniegts kaut kāds vēstures pagrieziena punkts,kura viens no raksturlielumiem ir - ar visiem iespējamajiem paņēmieniem panākt,lai sievietes nedzemdētu! Gan nevarētu, gan negribētu. Vai pirms šīs grāmateles izdošanas ir veikts pētījums - kāpēc tad tik nenormāli izplatās vēzis, kāpēc sievietes kļūst neauglīgas? Kāpēc demogrāfijas jautājumi valdošajām partijām ir kā karsts kartupelis rīklē? Kāpēc nav pētījumi jautājumos,kas izgaismotu likumsakarības starp ĢMO produktu lietošanas, hormonpreparātu/pretbērnu terapijas lietošanas uzsākšanas laiku ar mērķi noskaidrot - kā iz izmainījies kopš tā laika ar vēzi saslimušo skaits,kā pieaudzis neauglības procents? Šos pētījumus vienkārši neviens neļaus un nefinansēs! Kā jau teicu - šī grāmata var būt tikai pirmā bezdelīga - iemesta Baltijas valstīs kā eksperiments, lai noskaidrotu, kādi nākošie soļi ir jāveic. Tajā skaitā, arī "laimīgās viendzimumasabiedrības virzienā", kopā ar mūsu valdībai tik dārgajām ziemeļvalstīm.
Alni - kā Jūs domājat "redzējusi to pilotprojektu?"Es personīgi esmu izlasījusi minēto grāmatiņu. Sākotnēji biju lielā neizpratnē,vēl jo vairāk - pēv Viņķeles publiskajiem izteikumiem par to, ka mums,Latvijā, bērniem (jo grāmatele jau ir domāta bērnudārziem) neļauj izpaust emocijas,īpaši zēniem! Un vēl viņa runāja par to, ka vajag lauzt stereotipus. Tad es izlasīju grāmateli.Un man bija par ko padomāt - gan attēli, gan metaforas - nav jau jābūt īpašam "enerģiju pētniekam", lai grāmatelē varētu lasīt norādes - gan atklātākas, gan slēptākas - uz dzimumlomu maiņu. Un tad pie manis nonāca materiāls par Zviedriju. Lai gan neatzīstu galējības un sākotnējā Šmita un pašas Viņķeles uzstāšanās par "viduslaiku tumsoņām" man šķita divas galējības, nu man tomēr ir par ko domāt. Kāda ir galvenā motivācija man dalīties ar šo informāciju - cilvēkam ir jādod tiesības izvēlēties. Bet objektīva, nobriedusi izvēle var būt tikai tad, ja ir zināma pēc iespējas plašāka informācija par tematu. Nav godīgi spēlēt kaut kādu vienu spēli ar daudziem noklusējumiem. Nevienam neko nevēlos uzspiest. Sabiedrība ir tiesīga uzzināt pēc iespējas vairāk par ziemeļvalstu "laimīgo ceļu uz jauno, diženo nākotni, - brīvu no stereotipiem, dzimumlomām utt.". Ko izvēlēsies cilvēki Latvijā? Un vēl, Alni, - kā šis pilotprojekts ir beidzies Lietuvā un Igaunijā?
