Šo nedēļas nogali pavadīju Lietuvā, Birštonā, pie Rimasa Kočunasa. Viņa vadītais Eksistenciālās un Humānistiskās psihoterapijas institūts pie sevis vilina ne vienu vien latvieti. Arī krievu, no Sibīrijas turp un atpakaļ vilcienā paiet nedēļa un vairāk. Arī igauni, ukraini un dažreiz pat kādu lietuvieti.

Šoreiz es tur nevadīju psihodrāmas grupu, kā parasts. Piedalījos Rimasa un viņa sievas Jūlijas vadītajā „eksistenciāļu” grupā. Mani interesēja iespējas ienest jaunu stilu savās psihodrāmās, daudz minimālākiem, kamerlīdzekļiem veidotu. Dabūt sajūtu par to, ka vairāk (psihodrāma kā opera) ne vienmēr ir labāk nekā mazāk (eksistenciālā grupu psihoterapija kā kamerkoncencerts).

Dabūju. Manās grupās tagad būs vairāk klusuma, garantēju. Un vairāk naratīvu notikumu, kuri tikai reizēm uzzaigos vairākos līmeņos, tikdami izspēlēti īsās (!) vinjetēs.

Piedalīšanās grupā ir tik intensīvs notikums, ka nav nemaz tik viegli tā laikā un pēc tam blogu uzrakstīt, bet vajag taču, solīts, ka katru pirmdienu. Dvēseles kustības tik nenostājušās, ka to nostādīšanas darbs svarīgāks par kādu tur pasaules jēgas atrašanu.

Šajā situācijā talkā nāca Jura – ir tāds puisis Lietuvā, viņu pazīst visi, kas darbojas psihoterapijā. Viņš ir kolportieris, tirgo grāmatas, pārsvarā Krievijā izdotas, par labu cenu un vienmēr pieved klāt visur, kur kaut kas psihoterapeitisks notiek. Šoreiz nopirku Mirčes Eliades autobiogrāfiju, vienu grāmatiņu par tanatoterapiju (nāves ārstēšanu, jūtat tak, ka pēdējā laikā pastiprināti domāju par to)  un trīs Berta Hellingera grāmatas, kuras Krievijā tiek traki pirktas un laikam jau tādēļ arī producētas gandrīz vai pa divām gadā.

Apskaužama literārā enerģija Hellingeram, nu jau jābūt ap 90 gadu vīram, laiks būtu atpūsties, varētu padomāt. Tomēr skaidrs, ka melno darbu viņa vietā dara citi. Arī grāmatā – intervijā „Garais ceļš”, pāris fragmentus no kuras man gribējās šeit nocitēt manā neprofesionālajā tulkojumā.

- Tas, kurš turpina uzstāt uz atšķirībām starp „labo” un „slikto”, šādi  paziņo, ka vienam ir tiesības uz dzīvi, bet citam nav. Tādā veidā viņš nostāda sevi sākotnējā (augstākā) spēka - nekustīgā visa sakustinātāja - vietā.

            Mana pasaules aina atļauj man neveidot atšķirību starp labo un slikto. Viss kaut kādā veidā kalpo Veselumam. Tā ir padziļināta jēga frāzei: „Tikt iesauktam kalpošanā”.

            „Patiešām?”, jautā intervētāja, Gabriele ten Hēvele.

- Jautājumā par patiesību dzirdams tas, ka mums ir jāatrod patiesība, - it kā tas būtu mūsu spēkos! It kā mums būtu pienākums to izdarīt! It kā mūsu domāšana būtu spējīga uz to! Manas filozofiskās pārdomas nepretendē uz patiesību.

Un vēl daži teikumi, šķietami daudzreiz no kanceles vēstīti, tomēr svaigi. Tajos ir spēks un tie, tāpat kā iepriekšējais citāts, verbāli augstvērtīgi paskaidro to, ko domāju, bet vēl nepratu es. Ar šiem teikumiem arī nobeigšu, atvainojos par kamerstilu.

            - Jau pirms tam, kad mēs pieņemam lēmumu, mūsu ķermenī, pateicoties tajā notiekošajām reakcijām, jau ir skaidrs, kādā virzienā tas būs. Mūsu lēmumi nav brīvi. Tie seko citai kustībai, kura jau notiek. Priekšstats, ka mēs tagad pieņemam lēmumu, ir ilūzija. Lēmums tiek apzināts tikai pēc tam, kad bija ticis pieņemts. No tā es izdaru secinājumu, ka jau pirms tam, kad esmu sācis kustēties, mani jau kāds kustina.

            - Kurš zina, vai kāds jūs kustina? Var teikt arī tā: mūsu lēmumi atrodas mūsu kaulos, tā intervētāja.