Vēlēšanas notikušas, viss nostājies kaut kādās jaunās vietās un politika tagad var atkal nebūt man gana interesanta, lai veltītu tai savu garīgo enerģiju. Tur tagad sāksies kaut kāda stumdīšanās aiz kulisēm, kuras vērotājam, kurš nav tā ķēķa tuvumā, būs ne sevišķi saprotama. Bet tādēļ mums ir iespēja pievērsties kaut kam interesantākam. Ko ar sievieti dara viņas dzemde? Un šī dzemde dara ar vīriešiem? Vai tiešām pamatota ir dzemdes arī kā autonoma psihiska spēka nominēšana?
Par dzemdi un to kā psihē pārstāvētu spēku sāku domāt samērā nesen un gan jau tam ir sakars ar manu piecdesmitnieka vecumu. Kāda mana kliente katru ceturto sesiju (tās notika vienreiz nedēļā) bija nedaudz citādāka – trauksmaina, nemierīga un nepārliecināta, vai var uzticēties savām tābrīža izjūtām. Tā es uzzināju par premenstruālo sindromu. Tas ir – zināju jau arī agrāk, bet neuzskatīju par sev interesantu. Agrāk man bija licies, ka tas vairāk tāds ginekologu darba lauciņš.
Jo pierasts taču domāt – tur tak tie hormoni trako! Bet hormoniem un to darbam taču nevar būt nekādas izolētas jēgas. Tie darbojas dziļākas, bioloģiskas jēgas ietvaros. Nav daudz jālauza galvu, kādas – tā ir vairošanās un sugas turpināšanas nepieciešamība un jēga – tā ir radījusi hormonus un nevis otrādi. Savā bioloģiskajā būtībā vairošanās instinkti neatšķir cilvēku no dzīvnieka. Bet ja tā, tad arī premenstruālo sindromu var interpretēt bioloģiski – kā dzemdes izmisumu. Tūliņ būs mēnešreizes, tātad ovulācija nav vainagojusies ar apaugļošanos. Tātad – atkal tukšā!
„Izmisums” gan neskan īsti bioloģiski, tomēr, manuprāt, šis vārds ir ļoti piemērots, lai izprastu premenstruālo sindromu psiholoģiskā līmenī (ir daudz līmeņu, kā kārtainajai kūkai. Bet kūka ir viena un katra kārta pati par sevi nav iedomājama.). Tomēr mani pašu ļoti ietekmēja apjausma par to, cik ļoti bioloģiskais iejaucas psihiskajā. Tādējādi radot risku netikt uztvertam kā bioloģiski jēgpilnam fenomenam, kam ir arī citi – hormonāli un psiholoģiski aspekti, bet kas ir vienots un kas izaug no bioloģiskas jēgas.
Tad es sāku sev jautāt – bet ja premenstruālais sindroms tā ielaužas psihē un iespaido sievietes dzīvi katru ceturto nedēļu, tad kur sieviete vispār ir cilvēks, psihiska būtne un kur – bioloģisks organisms, zīdītājdzīvnieks? Jeb citiem vārdiem un vienkāršāk – kā sievieti iespaido tās dzemde? Mani pēkšņi sagrāba aizdomas, ka dzemde ir „daudz lielāka”, nekā man būtu gribējies iedomāties. Ka daudzas „sievišķīgas” lietas, kuras pierasts uztvert kā cilvēcīgi izprotamas un psiholoģiski interpretējamas, tādas nemaz nav. Nu jā - mēs negribam uztvert sevi kā dzīvniekus, tādēļ izveidojam mītu par psihiskā pārākumu pār bioloģisko. Bet tas nav īsti objektīvi – zīdītāju dzimumorgānu un vairošanās sistēma taču ir daudz senāka par cilvēku augsti diferencēto centrālo nervus sistēmu. Cilvēki vairojās, pirms bija iesākuši runāt. Jeb - sieviete izauga apkārt dzemdei, nevis apkārt smadzenēm.
Šķiet, šeit mēs iekrītam tajās pašās lamatās, kā ar „izdomāto” un ļoti moderno prāta un jūtu konfliktu. Mums gribas noticēt, ka tas, ko izdomājam un saprotam, ir stiprāks attiecībā pret to, ko jūtam. Ka domas uzvar jūtas, gadījumā ja pēdējās ir grūtas un „dzīvi traucējošas”. Tomēr – jau Blaumanis taču teica, ka „žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri”. Šķiet, tāpat ir ar bioloģisko attiecībā pret psihisko un ar dzemdi attiecībā pret sievieti. Taču tas nav jāsaprot, kā dzemdes pilnīga hegemonija un autoritārs diktāts. Tas ir dialogs un savstarpēji ieinteresētas attiecības – psihiskais ir priekš tam, lai izprastu bioloģisko un lai pats attīstītos tādā veidā, kas neaizdambē un nenoliedz bioloģisko, bet ļauj tam būt un izpausties. Dzemde ļausies vadīties un subordinēties tikai tad, ja jutīsies saprasta, aprūpēta un cienīta. Ja tas nenotiks, tā sadumposies un nojauks ne tikai psihes, bet arī kultūras sasniegumus.
Dzemde, svētā un pārdotā seksualitāte
Dzemde un seksualitāte ir divas sirdsdraudzenes. Nevar teikt, ka viņas kalpo viena otrai, jo katrai ir atšķirīgi uzdevumi. Dzemdei ir jādzemdē, bet svētajai seksualitātei – jānomierina un jāsamazina stress. Cilvēkiem katru dienu vajag pagaidām nesaskaitītu, bet tomēr saskaitāmu seksuālu pieskārienu skaitu, lai varētu tikt izlādēts tas spriedzes jūklis, kas pa dienu (un dažreiz ne pa vienu vien) sakrājies.
Tā nu ir iekārtots, ka cilvēka psihoseksuālās attīstības gaitā notiek galveno erogēno zonu pārvirzīšanās no mutes un lūpām (zīdaiņiem) uz anusa un pēc tam – ģenitāliju rajonu bērniem tā sauktās ģenitālās attīstības periodā. Tātad – mazinot un izlādējot stresu, tiekam iemānīti ģenitālā saskarsmē un tuvināti tam, lai dzemde tiktu piepildīta ar sēklu. Un lai tā varētu veikt to, kam tā radīta.
Dzemdei nav cita prieka kā tikt piepildītai, iznēsāt un laist pasaulē bērnu – jo dabā viss, kam vairs nav funkcionāla piepildījuma, reducējas un iznīkst. Tā „nedomā” par to, ka bērns ir arī jāizaudzina un ka viņš ir arī vērtība pats par sevi, nevis tikai dzemdes prieka nodrošinātājs. Bet tas, ka jautājumi par bērnu izaugšanas interesēm tiek uzdoti un uz tiem rastas atbildes (kaut arī varbūt ne pilnīgi apmierinošas) dzemdi ierobežo, pie kam parasti kopā ar savu sirdsdraudzeni – svēto seksualitāti. Ja svētā seksualitāte tiek atdota (pārdota) vienam vīrietim (kas vienmēr būs arī nožēlojami vienveidīgs savos pieskārienos un dažos gadījumos tik neveiksmīgs, ka vai jākliedz uz debesīm) un monogāmai laulībai, bet dzemdei būs jāsāk apmierināties ar dzemdēšanas ierobežojumiem, nākošiem no smadzenēm, kuras saka, ka jārēķinās arī ar iespējām sadzemdētos bērnus izaudzināt, tad abas sirdsdraudzenes tos uztvers kā pazemojumus un viņu līdz tam ne ar ko neiegrožotās brīvības ierobežojumus.
Pārdotā seksualitāte un represijas pret dzemdi vienmēr iet roku rokā. Modernajā sabiedriskajā un ģimenes kultūrā bez šādām represijām iztikt nav iespējams (mēs vairs neesam dzīvnieki), bet tam vienmēr ir sekas, par to kādam ir jāmaksā.
Dievišķotā dzemde
Arhaiskajam cilvēkam, kurš joprojām mīt katrā no mums, ne vienmēr bija pietiekošas zināšanas par cilvēka anatomiju, turklāt arī tā abstrahēšanās spēja parasti nebija pietiekama, pat ja mēs runājam par Hēsioda un Homēra Grieķiju (750 gadi p.m.ē.). Tomēr jau viņi mēģināja nodarboties ar to, ar ko mēs tagad – dzemdes atdalīšanu no sievietes. Visā senajā pasaulē dzemde tika dievišķota un ar to tika panākti daudzveidīgi efekti. Tādējādi nevis kaut kāds iekšējs orgāns, bet Dieviete darbojas uz sievieti un arī uz vīrieti. Un tādējādi Dieviete atbild par bioloģisko jēgu, nodalot šo funkciju no dzemdes anatomijas, fizioloģijas un pārējām daudzlīmeņu norisēm tajā.
Dievietes funkcijas un to diferencēšanos mēs iepazīsim visā šīs esejas gaitā. Še vienīgi tik daudz, cik jau pateikts par sirdsdraudzeņu - dzemdes un svētās seksualitātes dusmām uz piedzemdēto bērnu interešu, civilizācijas un kultūras radītajiem Dievietes primitīvās varas ierobežojumiem. Dieviete ir dusmīga uz bērniem, kas prasa ne tikai tikt piedzemdētiem, bet arī ēst un vēl daudz ko citu. Dusmīga uz vīriešiem, kuri grib kontrolēt dzemdi (monoteiskais Dievs kā vīrietis, monoandrija, kontracepcija) un padarīt to par kalponi, nevis karalieni, kā tas ir bijis sākotnēji.
Grieķu mitoloģijas pašā sākumā, kas tikai šķiet primitīvi un paviršam vērotājam neinteresanti un mazsaprotami, jau ir daudz svarīga, lai saprastu dzemdi kā Dievieti, kura jau šajos mitoloģiskajos pirmsākumos (kas iezīmē cilvēka tapšanu par cilvēku) zaudē savu noslēpumainību un nediferencētību. Būtībā jau pats sākumu sākums – pirmatnējais Haoss, gan etimoloģiski (atvērtā rīkle) gan funkcionāli (no tās izlido seši pirmatnējie dēmoni vai dievības, no kuriem tālāk attīstīsies viss dievišķais un cilvēciskais), ļoti atgādina dzemdi un dzemdēšanu (no rīkles – arī tas ir svarīgi, bet ne šobrīd).
Divi no sešiem dēmoniem ļoti tieši saistīti ar dzemdi. Pirmkārt jau Gaja, kas tiek asociēta ar zemi, no kuras dabā viss dzimst un kuras uzvedībā mēs spilgti redzam visu to, kas raksturīgs dzemdei un par ko še pakāpeniski tiks izrunāts. Otrkārt, tas ir Erots I, ar kuru jāsaprot bioloģiskā (arī dzīvniekiem raksturīgā un pie tiem visspilgtāk redzamā) tieksme seksuāli savienoties vīrišķajam ar sievišķo. Šis Erots parasti tiek jaukts ar citu - Erotu II Afrodītes nekad nepieaugošo dēliņu ar loku un bultu, ko arī es esmu kļūdaini pierakstījis Afrodītei I (no Ūrana spermas, asinīm un jūras putām dzimušajai), lai gan tam pēc savām funkcijām jābūt Afrodītes II (Zeva un Hiones meitas) dēlam. Vēl divi no pirmā sešinieka - Erebs (pazemes tumsa) un Nikte (melnā nakts) rada Tanatu I, kam arī ir ar dzemdi (kā Gaju – zemi) un tās funkcijām, ļoti saistīta loma – pa-zemes valstības un nāves (vai „piedzimšanas atpakaļ”) organizēšana (arī par to – vēlāk).
Tik – pagaidām. Nezin, vai tēma par dzemdi ir gana aizraujoša arī citiem, ne tikai man. Ir jau par to vēl ko teikt, varbūt arī pateikšu.
|
