Bloga telpā jūtama gan pastiprināta interese par Dzemdes tēmu, gan gana daudz vainas sajūtu, dusmu un no tām izrotošu uzvedības reakciju. „Draudu aiziet”, ironijas un sarkasma. Bet visa šī avots ir sievišķā atbildība par to, kas viņās – no vienas puses labi un jauki, no otras – ne tik ļoti. Lai gan – no kuras puses skatās.
Jo sengrieķu dievi, kurus Jungs nosauca par arhetipiem, ir kā tādas mikroshēmas, kas, mums neprasot, ir tikušas samestas maisā, kuru mēs saucam par psihes pamatiem vai par zemapziņu. Nav jēgas par šo procesu atļaut just sev vainu – neviens nav prasījis mūsu piekrišanu – samest vai nesamest tajā maisā visu šo. Viss, kas attiecas uz dzemdi un to apkalpojošajām „mikroshēmām”, ir pašā maisa apkašā. Mani pūliņi aprakstīt, kā tās darbojās, nav motivēti, lai darītu kādu vainīgu par to, kas ir maisā. Tikai pastāstīt, lai būtu vieglāk veidot savu attieksmi pret šo esošo. Un palīdzētu veidot savu individuālo dzīves stratēģiju, rēķinoties ar vēsturiski ieprogrammēto un nemaināmo – tajā skaitā to, kā darbojas dzemde. Mēs varam tikai to tālāk programmēt, nevis mainīt, kas ir. Un man, ejot iekšā šajās šausmās, patiešām nav kādu aizspriedumu vai atriebības alku pret sievietēm, pat ja tās varētu būt man nodarījušas pāri. Tas jau varētu būt noticis, bet vai tādēļ, ka viņas to gribējušas? Nē, vien tādēļ, ka varētu nebūt spējušas vadīt savus arhetipus. Un es varētu nebūt spējis tiem pretim stāvēt, kas taču ir mana problēma. Tomēr mana problēma nav manas emocijas, uzrunājot Dzemdi – tādām jābūt, pretējā gadījumā tā būtu necieņa pret spēku, kuru aprakstu.
Man ir vēlme saprast sievišķo, kas dabā ir krietni senāks par vīrišķo. Un ir vēlme apliecināt un neļaut izzust vīrišķajam principam, kuru es neuztveru kā sievišķā ienaidnieku – pat tad, ja tie konfliktē. Jo konfliktos būtu jādzimst jaunai divpatiesībai, kas veidos jaunākos arhetipus, un kas arī tiks turpināti mest mūsu pēcnācēju psihes maisos. Un tad pēcnācēji mēģinās tikt ar tiem galā.
Melnā māte
Dzemdes mērķis nav nogalināt, neskatoties uz to, ka ekstrēma „paņemšana klēpī” ir nosmacēšanas tajā, tātad nogalināšanas sinonīms. Reizēm arī cieša samīlēšana noved pie samīlējamā nāves – tā ļoti bieži notiek ar bērniem un viņu mīluļiem – dzīvniekiem. Taču „klēpī paņemtā” indivīda nāve ir jauna, pastiprināta dzemdes tukšuma iemesls. Tāda, kurā ievērojami palielinās „tukšuma jauda”, jo kopā saskaitās dzemdes tukšuma un zaudējuma (nāves) radītās tukšuma sajūtas.
No šāda viedokļa raugoties, visekstrēmākā „dzemdes pievilcība” rodas situācijā, kad jaunai, veselīgai sievietei mirst mazs bērns, zīdainis. Dažreiz – ja mirst nepiedzimis, tiekot iegrāmatots kā medicīniska diagnoze – dažādu veidu aborts, priekšlaicīgas dzemdības utt. Šāda sieviete, pati tiekot iesūkta bezdibenīga zaudējuma tumsā un drausmīgās, dvēseli saārdošās jūtās, apkārtējiem cilvēkiem sāk reprezentēt Melno māti. Tādu, kura nogalina, pati to nezinot, ar sava tukšuma jaudu iesūcot sevī.
Lai tiktu iesūkts, ir jātuvinās Melnajai mātei, un to nevar nedarīt tie, kas viņu mīl, vai kas ir no viņas atkarīgi. Kas šajā rindā stāv kā pirmie? Nu, protams, pēc mirušā tikko dzimušie bērni, kam vēl visīsākā psihiskā nabassaite ar māti, kas vistuvāk. Tie, kas dzimuši pirms mirušā bērn,a jau ir paaugušies, tālāk, tādēļ viņu risks tikt „ierautiem atpakaļ” ir mazāks, tomēr tāpat gana liels. Šiem bērniem ir liels depresijas un „lēnas miršanas”, dažreiz alkoholisma vai citu atkarības izpausmju risks.
Māsas
Kas notiek starp vairākām vai daudzām mazām dzemdītēm un to tukšumiem? Protams, ka tās cīnās savā starpā – gan ar savu skaistumu (t.i. – pievilcību) gan zaudējumu radīto tukšumu un abus šos spēkus apvienojošo mātišķību. Kura no mums visskaistākā?
Svarīgi, ka kāda kļūst par visskaistāko, tātad arī pati visvairāk savā dzemdē ievilkto, savai dzemdei kalpojošo un savas ES vajadzības vismazāk apmierinošo. Sievietes un Cilvēka resursi tiek iesūkti un upurēti dzemdei un mātišķībai. Taču šāda sievišķa būtne automātiski arī visvairāk savas enerģijas novirza kolektīvo interešu apkalpošanai – tātad, rada šos kolektīvus. Tātad investē tajos un kļūst par šo kolektīvu (parasti ģimeņu) enerģētiskajiem centriem un strukturētājiem. Bet tas savukārt nozīmē, ka šādām sievietēm – ar stipru dzemdi un lieliem zaudējumiem, rodas priekšrocības, strukturējot un organizējot atkarīgu indivīdu grupas. Atkarīgu – tātad bērnu un zaudējušo. No visstiprākās un visvairāk zaudējušās dzemdes rodas visstiprākā Māte, kas gan sasilda un atveseļo, gan arī pārmīlē un nožņaudz savus bērnus.
Bet māsas savā starpā izšķir, kura būs tā, kas mantos ģimeni, tātad tās tukšumu un zaudējumu kopāsavelkošo jaudu. Kura būs Lielā Māte, to noteiks vispievilcīgākā, -ievilcīgākā un visvairāk zaudējusī dzemde. Un līdz ar to – vismazāk sevī, un savā apziņā dzīvojošā sieviete. Varētu teikt arī – vishistēriskākā.
Ja nav dzemdes
Ja esam apjautuši dzemdes un zaudējumu (nāves) tukšumu rezultējošo spēku, tad nevaram nepadomāt par indivīdiem bez dzemdes – vīriešiem. Viņiem nekad nebūs gana vajadzīgās, no dzemdes nākošas histērijas, lai kaut kā sevi aizsargātu, netiekot ierautam sieviešu (mātes) dzemdē. Varam pat izvirzīt hipotēzi, ka vīrieši ir papilddzimums, radīti ar mērķi nevis konkurēt ar mātēm, māsām un citām sievietēm un viņu dzemžu spēkiem, bet gan lai tos izskaidrotu. Tiktu ierautiem „tur iekšā”, dzīviem iznākt ārā un izskaidrot (sievietēm) to, ko viņi tur redzējuši.
Var arī izvirzīt hipotēzi, ka ap dzemdi izaugusi un tās ietekmē dzīvojoša sieviete var būt pilnīgi nesaprotama vīrietim, kas par dzemdes dabu neko nezina. Šādā situācijā ļoti mulsinoši ir šādus abus nodēvēt par vienas bioloģiskās sugas īpatņiem – homo sapiens sapiens. Nedaudz atvieglo, ja tiek paziņots, ka – viena suga, bet no dažādām planētām. Tomēr kaut kā nezinātniski skan. Vīrieši rausta plecus, viņi nesaprot, kas viņiem jāsaprot. Un bieži vien viņi dara savu darāmo, iztiekot bez šādas saprašanas.
Šausmīgi bezpalīdzīgi, ja nav pašam savas dzemdes un ja nevar pretoties tam, ka tiec „iesūkts iekšā”. Lai gan – nav tik bezcerīgi. Jo – var mēģināt aizsargāt sevi ar zaudējumiem un to radīto tukšumu. Var mēģināt šo tukšumu veidot tik lielu, ka tas var sākt konkurēt ar dzemdi. Še mēs redzam ļoti svarīgas motivācijas, kādēļ vientuļu, zaudējušu un histēŗisku sieviešu dēliem ir milzu risks iekulties zaudējumos un necensties tos pārvarēt un izārstēt. Aizsardzība - grūti, bet tomēr saprotama. Savas uteriskās mazvērtības un no tās izrietošās bezspēcības kompensācija. Vēlme kļūt atkarīgiem un tādējādi pretoties tam, lai tiktu ievilkti „mātē”. Labāk tikt ierautam sevī un ceļot tur! Parādīt mātišķi - sievišķajam pigu.
Bet līdz ar to – dzīve, nevis kā dzīve, bet kā pretestība dzemdes sevī ievelkošajam spēkam. Sevis nemeklēšana un neatrašana, bet pretošanās. Lai gan – tik bezcerīgi attiecībā uz sevis meklēšanu tas tomēr nav – eksistē ļoti daudzi tiltiņi starp dēla un mātes zemapziņu. Ieejot sevī „par spīti mātei”, dēls ieiet arī mātē un izskaidro, apzinās un glābj to. Tādējādi dēls iepazīstas ar sievišķo un neapzināto gan sevī, gan citos. Tieši šajā sfērā ir radusies visa vīriešu sarakstītā literatūra, radītā māksla, uzbūvētā arhitektūra. Gan jau ne tikai tas – izskaidrot sievišķo tukšumu, nozīmē arī rakties vēsturē un mēģināt saprast psihes uzbūvi.
Dzemde kā galva
Gan vīriešu uteriskā mazvērtība gan no tās izrietošā skaudība uz dzemdi kopā ar atkarīgajām „piedzimšanas atpakaļ” fantāzijām ir radījušas seno grieķu mītus par Minotauru. Par to jau esmu runājis „Pie tēva”, tādēļ centīšos še neatkārtoties, vien pateikt to, kas svarīgs dzemdes sakarā.
Minotaura māte Pāsifaja izjuta zoofīlu kaislību – pret vērsi, kurš viņas vīram Mīnojam bija uzdāvināts upurēšanai. Bet tā kā vērsis, manuprāt, simbolizē sievietes vairošanās sistēmu (vagīna, dzemde, olvadi un olnīcas) un šī simbolizēšana droši vien ir izveidojusies gan tādēļ, ka minētie orgāni vizuāli atgādina vērša galvu, gan arī vērša milzu spēka dēļ, tas kaut ko pasaka arī par grieķu priekšstatiem par dzemdes spēku. Kaut ko pasaka arī senās Krētas jauniešu – akrobātu – vērsi un nāvi izaicinošie vingrinājumi uz tā. Un kaut ko pasaka Minotaurs – vīrietis, kam savas galvas vietā tas, ko nozīmē tikko aprakstītā vērša galva. Domājošs kā dzemde, atkarīgs no dzemdes, paņemts dzemdē kā klēpī – gan jau sava patiesība būs katrai no šīm fantāzijām.
Tas, ka varonis Tēsejs Minotauru nogalina, droši vien kaut ko stāsta par skaudības uz dzemdi un vīrišķās „piedzimšanas atpakaļ” fantāzijas nogalināšanu – tik svarīgai, lai varētu notikt patriarhāla attīstība. Un gan jau šajā nogalināšanā ir arī sava daļa Pasifajas zoofiliskās tieksmes nogalināšanas. Ja atceramies, ka Daidals uzbūvēja govi, kura spēja iedvest kaisli skaistajā vērsī, bet kurā bija noslpusies Pasifaja, tad jābrīnās ne tikai par grieķu fantāzijas pārsteidzoši neierobežoto fantāzijas lidojumu. Šis Pāsifajas piedzīvojums kaut ko stāsta arī par to, ko ar Krētas valdnieci spēja izdarīt tās dzemdes „ievelkošais” spēks.
Galva kā dzemde
Kad Persejs nocirta gorgonai Medūzai (tulkojumā - valdniecei) galvu, no tās ķermeņa izlēca divi gorgonas un Poseidona dēli – Hrisaors un Pegazs. Pēdējais ir lidojošs zirgs, kuru parasti asociē ar iedvesmu, inspirāciju. Tikai pateicoties Pegazam, varonis Bellerofonts varēja veikt savus varoņdarbus.
Trīs gorgonas, kā arī Odiseju savā salā ievilkt gribošās sirēnas un trīs grajas (kurām uz visām trim bija viena acs un viens zobs) ir māsas, Gajas mazmeitas, Forkija un Kēto (kas ir brālis un māsa) meitas. Ja šim šaušalīgo dāmu pulciņam pieskaita vēl arī viņu māsīcas harpijas, tad grūti būs atrast vēl briesmīgāku sievieškārtas radinieču kompāniju. Tās visas radušās no Gajas laulības ar Pontu (jūru). Tādā pašā – Gajas mazmeitu statusā ir vairākas no Olimpa dievietēm – Hēra, Dēmetra, Hestija. Taču tās nākušas no otras Gajas laulības – ar Ūranu (debesīm).
Kādēļ seno grieķu radošajam ģēnijam bija jāizveido tik plaša un diferencēta briesmīgo dēmonisko būtņu grupa simetriski tai novietojot Olimpa dievietes? Manuprāt, lai uzsvērtu ne tikai Gajas kā dzemdes dzemdinošo, bet arī sevī iesaistošo un nāvi nesošo aspektu. Mēs šodien vairs nespējam gana labi atšķirt visas šo būtņu atšķirības un īpašās specializācijas – daudz kas no mītiem ir gājis nebūtībā. Taču nevar būt, ka šādas specializācijas nav bijušas, pretējā gadījumā tiktu runāts vienkārši par anonīmām nimfām – driādām, hamadriādām meliādām vai vēl kādām citām. Ja dēmonam ir vārds, tad tam ir arī sava funkcionālā niša. Nekas, ka mēs visas tās īsti nezinām. Galvenais – to ir daudz. Galvenais, ka grieķi ir par tām domājuši, tās atpazinuši, pielūguši un no tām baidījušies.
Perseja rīcība – Medūzas galvas (uz kuru nedrīkstēja skatīties, citādi būtu jāmirst) nociršana ir jāpieņem kā rīcība, kas pasargā vīrieti no šī dzemdes sevī ievelkošā un nāvinošā spēka. Bet tas, ka bija vajadzīga tik komplicēta (izmantojot spoguļus, jo uz Medūzu nedrīkstēja skatīties) un agresīva (nogalināšana) rīcība, liecina arī par to Medūzas ietekmi un spēku, par kuru „parastajam cilvēkam” grūti aizdomāties.
Mazs puika nelaimīgā, dusmīgā un histēriskā mātes sejā redz Medūzu un viņam ir bail, drausmīgi bail – pat paskatīties uz to. Saprotams, ka tāda seja mātei būs tad, ja viņa nejutīsies piepildīta ar atzīšanu (t. sk. seksuālu) no sava vīra (šajā gadījumā – Poseidona – vecmāmiņas cita mazdēla)puses. Mitoloģiski vispārinot – puikam ir bail no Dievietes dusmām, sevišķi tādām, kas ir histēriski iekrāsotas. Manuprāt, tā ir precīzāk un pamatotāk teikt, nevis tā, kā tas ierasts – kastrācijas bailes, vai bailes no sievietēm (mātes). Dieviete – tā ir Medūza, bet ne tikai. Tur ir vēl daudzas citas dievietes ar saviem stāstiem klāt.
When I was young, I used to Watch behind the curtains As men walked up and down the street. Wino men, old men. Young men sharp as mustard. See them. Men are always Going somewhere. They knew I was there. Fifteen Years old and starving for them. Under my window, they would pause, Their shoulders high like the Breasts of a young girl, Jacket tails slapping over Those behinds, Men.
One day they hold you in the Palms of their hands, gentle, as if you Were the last raw egg in the world. Then They tighten up. Just a little. The First squeeze is nice. A quick hug. Soft into your defenselessness. A little More. The hurt begins. Wrench out a Smile that slides around the fear. When the Air disappears, Your mind pops, exploding fiercely, briefly, Like the head of a kitchen match. Shattered. It is your juice That runs down their legs. Staining their shoes. When the earth rights itself again, And taste tries to return to the tongue, Your body has slammed shut. Forever. No keys exist.
Then the window draws full upon Your mind. There, just beyond The sway of curtains, men walk. Knowing something. Going someplace. But this time, I will simply Stand and watch.
Tā jau ir - ar kādu domu vajag "pārlaist nakti" :-) Pārdomājot šeit lasīto un arī fon Trīra "Antikristā" redzēto, nonācu pie domas,ka kaut kas man un arī Rudzītim un Trīram nezināms, ir noticis tik bezgala sen, ka līdz mūsdienām atnāk tikai zemapzinātu,arhetipisku uzvedības modeļu veidā. Kā atblāzma,jausma, netverami - tomēr reāli darbojoši. Jā, tomēr laikam tas naids starp sievieti un vīrieti pastāv. Tikai - daudz senāks cēlonis, krietni pirms visiem mītiem par Gaju utt. lUn tā pati inkvizīcija ir sekas. Bet - ja nu patiešām ir tā, ka dzemdēšana sievietei ir noteikta bioloģiski, bet vīrieti vada iekāre, tad ko gan lai jūt sieviete, kura pēc šī bioloģiskā-iekāres akta dzemdē bērnu, kamēr vīrietis, apmierinājis dzimumtieksmi, jau ir gabalā? Un visos neskaitāmajos karos izvarotās sievietes, kuras dzemdē pēc šī vardarbības akta? Tas jau nekur nepaliek! Tās izjūtas sievietes nodod zemapziņā savām meitām un arī dēliem...Zinu, ka psihologu un psihoterapeitu kabineti ir pilni ar atstātu, pamestu (no vīriešu puses) bērnu - nu jau pieaugušu sieviešu stāstiem...Pati personīgi zinu ļoti daudz sievietes - gan vecas,gan jaunas,kuras ir atstājuši vīrieši (pirms bērna dzemdībām), un kuras tad ar to izjūtu dzīvo. Tas ir kā epidēmija,kas izplatās...Neattaisnoju sievietes, arī viņām ir sava daļa šajā nelaimē. Bet - vai sievietei tika dota izvēle,kad pašā sākumā viņā "iebūvēja"dzemdi????? Un tā nu viņa baidās un nīst gan vīrieti,gan to "miesas augli"- bet, jautājums ir tikai - vai un cik daudz viņa to apzinās? Bet šī "kopošanās" un viss tas vājprāts,ko sieviete realizē pret vīrieti, provocējot to uz seksu - laikam varu piekrist domai,ka tas ir viens no veidiem,kā sieviete atriebjas vīrietim. Brrr......uzrakstīju un pašai tirpas pārskrēja! Un kur ir izeja? Rudzīti te lamāt jau nav nekāda jēga, viņš arī nāk no tā paša stāsta...no kura mēs visi/visas. Labi,ka viņš meklē atbildes. Tikai,varbūt Rudzītis var pārkāpt tam mitoloģijas slieksnim un pieņemt,ka tā vēl nav atbilde uz problēmu - varbūt ir jāmeklē agrāk? Protams, bet tad visiem ir jāvienojas par "protokolu"- jāpieņem,ka arī kādam citam var būt vērtīga doma. Jo, diez vai, pieņemot par bāzi jūdu radīto kristietību,kurā nu liela sievietes atzīšana nav vērojama, un attīstot to murgu par pirmatnējo grēku, diez vai visi to varēs pieņemt par "tīru monētu":-) Visiem diskusijas dalībniekiem ir jāgrib paplašināt savu izziņas lauku un paskatīties arī aiz "kaimiņa sētas":-)
Lindai-iesaku Jums, savukārt, izlasīt "Beguščaja s volkami"- latviski laikam būtu Skrejošā ar vilkiem, autore Clarissa Pinkola Estes. Angliski nosaukums grāmatai ir "Women who run with the wolves". Tur ir no cita skatupunkta aplūkots jautājums:-) Un,jā, vai gan pilnīgi var uzticēties tikai vienam - vīrieša - viedoklim?Varbūt vajag tomēr līdzsvaru?
Linda, noskatījos Antikristu...varbūt man vajadzēja savādāk justies,- izjust riebumu un nicinājumu pret briesmonēm sievietēm, Sātana izdzimumiem, bet šobrīd man šķiet,ka Rudzītis varētu režisēt šo filmu, savukārt fon Trīrs - uzrakstīt pēdējos emuārus blogā...Ļoti līdzīgs vēstījums. Hmm...varbūt sensenis to pašu domāja par sievietēm arī Heinrihs Krāmers un Jakobs Šprengers (ak,šie jūdu puikas,un pēc tik daudziem gadsimteņiem tādi paši kļūst par psiholoģijas un psihoanalīzes tēviem,cik savādi...?),pārliecinot pāvestu Innocentu VIII 1484.gadā izdot slaveno bullu, kurā ieguva pilnīgu brīvību dedzināt un spīdzinat...???
Šķiet, ka visās lielajās valodās ir tādi, dusmīgie, stiprie vārdi, kā Krievu "mātes" valodā. Krievu „mātes” valoda atšķiras vienīgi ar niknumu un reālo vardarbību valodas intonācijā. Nez vai tas tāpēc, ka vīrieši tur cīnās ar briesmīgajām dievietēm un viņiem iet afigena grūti.
Latviešu valodā vēl nav "mātesdrāzēja" un citu šī tipa stipro vārdu. Intuitīvi šķiet, ka tie ir nepieņemami un ka šādu valodu Latvijā būtu bīstami un neizdevīgi lietot gan sieviešu, gan vīriešu sabiedrībā. Man tas šķiet bēdīgi, un pagaidām skanīgas versijas dusmu paušanai neesmu spējis izdomāt... var jau būt kā vēl nav pamata tādai kulturālai izaugsmei..
Reiz Rudzītis bija izteicies (šķiet, ne šeit bet kādā žurnālā, ka, piemēram, tik skaista sieviete kā Regīna Razuma gan noteikti cietusi no nerealizēšanās Lielās Mātes lomā. It kā ciilvēkam nebūtu tiesību izstāties no sev netīkamām spēlēm... Tā rodas raganas, Galileo Galileji, Džordano Bruno un disidenti mūsdienu Krievijā - izstājoties.
Diana, bet viirieshi tacu ari dabuuja viduslaikos. Bazniica veersaas pret tiem, kas vareeja meeginaat pieraadiit, ka ir cilveeka speekos pasham ietekmeet savu dziivi. Sievietes, ko dedzinaaja kaa raganas, lielaakoties bija pashu sievieshu apmelotas, vai arii bija savaadaakas. Un tos viirieshus, kuri veica sekcijas, nodarbojaas ar astronomiju, mediciinu. Piemeeram Galilejs par ko tika sodiits? Par to, ka skobiija bazniicas uzspiesto pasaku par pasaules radiishanu. Un kuraa vietaa muusdienaas var sastapties ar viirieshu naidu pret sievieteem? Varbuut ar sacensiibu reizeem, bet nu par naidu? Un ja kaadam ir izteikti naidiiga attieksme pret sqievieteem, tad varbuut naida ceelonis mekleejams konkreetaa viiriesha pieredzee ar sievieteem, maati, maasaam, draudzeneem. Un kapec gan sieviete atlauj sevi vardarbiigi seksuaali izmantot gimenee un neveelas izbaudiit orgasmu? Varbuut tas ir pashas sievietes naids pret sevi, vai pat naids pret viirieti?
