Pēdējā laikā man nācies daudz domāt par cilvēku attiecībām ar valsti, par uzvedību, kuru tie šajās attiecībās realizē, un kā šajā uzvedībā ieraugāmi šo cilvēku priekšstati par to, kas valsts viņiem ir.
Savā ziņā tas ir līdzīgi kā psihoterapijā – klients taču neatnāk pie objektīva un visiem identiski uztverta psihoterapeita. Viņš atnāk pie sava priekšstata par šo psihoterapeitu un sāk sarunāties un attiekties pret to kā pret savu priekšstatu. Tā, piemēram, tipiskam alkoholiķim ir raksturīgi atnākt pie terapeita kā pie Sevi Kā Labāku Par Alkoholu Reklamējošas Mātes. Sākt sarunu ar teikumu, ka viņš terapeitu par tādu savu priekšstatu ir atzinis, gaidot, ka pēdējais par to sajutīsies lepns un izaicināts priekšstatā iekļauties. Alkoholiķis vardarbīgi apklust, gaidot, ko tad nu šī jaunā Brīnummāte, kuras rīcībā viņš tikko stājies un kuru tās autoritātē ievilinājis, viņam solīs labāku par to, ko solīja vecā.
Tomēr – varbūt nav labi psihoterapijas terminus tieši pārnest uz sabiedriskajām attiecībām. Tā es padomāju un atcerējos, kā kāds krievu diplomāts Latvijas attieksmi pret Krieviju raksturoja kā fantoma sāpju vadītu. Medicīnisks termins - fantoma sāpes - ir jau pārnests un laikam arī daudz ērtāks! Tas atsauc man atmiņā slimnieci, kuru kā jauns ārsts pirms daudziem gadiem ārstēju kādā tagad vairs neeksistējošā slimnīcā.
Piecdesmit gadus atpakaļ viņai bija amputēta kāja, ne sevišķi veiksmīgi. Pie amputācijas ir svarīgi ļoti akurāti, ar gluži jaunu vai svaigi asinātu un pulētu, griezošu nevis plēsošu skalpeli pārgriezt nervus. Laikam jau kāds to nebija veicis gana precīzi, tādēļ mana paciente visus piecdesmit gadus cieta no fantoma sāpēm.
Reizi mēnesī viņa iestājās slimnīcā un tad visādi varēju lauzīt galvu, kā gan viņai labāk līdzēt. Pēc daudziem neveiksmīgiem terapeitiskiem meklējumiem nonācu pie elektroaurikuloterpijas – tā ir tāda no „akupunktūras auss gliemežnīcā” atvasināta metode, kuras piekopšanai biju pat iegādājies kaut kur padomju rūpnieciskajā pagrīdē darinātu aparātiņu.
Un tā es katru dienu krietnu pusstundu salīcis ņēmos ap pacientes auss ļipiņu – tajās atrodas punkti, kas „atbild” par kāju pirkstiem, jo tieši par pirkstiem viņa visvairāk sūdzējās. Ne vienmēr tās bija sāpes, dažreiz – neizturama nieze. Dažreiz vēl kaut kādas citas, slimnieces ārkārtīgi detalizēti aprakstītas sajūtas. Tomēr ne jau pašas sūdzības visvairāk pārsteidza, sevišķa bija sievietes attieksme pret tām. Es pat teiktu – tā bija dzīve ar apmutēto kāju! Ar fantomu, rēgu, sapni! Viņa par saviem jau sen neesošās kājas pirkstiem runāja kā ar saviem kaimiņiem, mazbērniem vai vismaz mājdzīvniekiem. Viņai tie pirksti bija, lai gan to nebija. Un viņa nebija traka, es arī nebiju.
Visinteresantākais sākās aurikuloterapijas procedūras laikā. Kā viņa aprakstīja norises savos pirkstos! Katrs no neesošajiem, bet esošajiem pirkstiem bija kļuvis par milzu kontinentu, kurā ir tik daudz visa kā un uz kura pilnīga laime un miers pakāpeniski iestājās tikai pēc mana aparātiņa dotajām elektriskajām komandām sievietes auss ļipiņā. Un tā katru dienu viņas piecos nomocītajos pirkstos izveidojās paradīze, tur nekas vairs ne sāpēja, ne traucēja, viņa bija pa īstam laimīga.
Man liekas, viņa pat iemīlējās manī, jaunajā dakterī pie savas auss. Viņas čukstos skanēja kaut kas orgastisks un viņa ar mani koķetēja. Sevišķi no rītiem, kad gāju apgaitā un kad tante valšķīgi uzmeta lūpu un sūdzējās, ka „atkal viss pa vecam” un „labāk bija tikai kādu stundiņu”. Daudz nekas nemainījās arī, kad sāku mēģināt vadīt auss ļipiņā anestezējošus medikamentus – gan elektroforēzes ceļā, gan izmantojot injekcijas. Nācās viņu izrakstīt.
Tad ar veco emku atbrauca slimnieces laulātais draugs, uzmaucis galvā arhaisku kasku – tādu kā podu ar siksniņām, iekrāmēja savu nastu blakusvāģī, un „puk-puk-puk” aizpukšķināja. Pēc mēneša būs atkal klāt, smaidīs, „taisīs acis” un teiks - „dakter, nu nemaz nepaliek labāk”.
Nu jā, nedaudz aizklīdu sensenā pagātnē. Lai gan – tas attiecas uz lietu, par kuru sāku runāt. Gan stāsts par tanti un viņas fantomu, gan stāsts par manām atmiņām, kuras atmodināja krievu diplomāta izteiciens. Kopējais tajā ir trīs dažādās subjektīvās realitātes (diplomātam, slimniecei un viņas ārstam), kuras saistās ar vienu pavisam objektīvu realitāti – terminu „fantoma sāpes”.
Tālāk turpināsim par subjektīvo realitāti, saistītu ar terminu „valsts”. Piemērām, kāds nesens gadījums – kā valsti, iespējams, uztver milzīga, šai pašai valstij piederoša uzņēmuma vadītājs, par kuru nesen presē tika ziņots, ka tas izkratīts, apcietināts un tiesa apstiprinājusi tam ieslodzījumu kā drošības līdzekli.
Uzzinām arī dažas aizturēšanas detaļas. Viņš paņemts kopā ar milzu skaidras naudas saini. Atklājies, ka viņš kopā ar savu vietnieku un vēl vienu „biznesa partneri” izveidojuši „konsultāciju firmu”, kura gada laikā apgrozījusi nepilnus divus miljonus un kuras peļņa ir bijusi tikai nedaudz mazāka. Taču vispār tā ir pavisam viegli pieejama informācija jebkuram, kurš interesējas par attiecīgo kungu amatpersonas deklarācijām un viņu privāto uzņēmumu gada pārskatiem. Kā viņiem varēja ienākt prātā, ka kaut kad neatradīsies cilvēki, kam par šīs informācijas atrašanu, pētīšanu un jautājumu uzdošanu par to tiek maksāta alga!
Neticu, ka manis pieminētais, no skata cienījamais kungs, spētu izdarīt kaut ko tik nosodāmu kā aizmirst atdot kaimiņam palienētu tačku. Vai vēl trakāk, ka viņu spētu vilināt jūras pirāta vai hakera karjera. Vai - ka viņš spētu būt „likumīgais zaglis” – izstumtais, bet savējo autoritāti baudošais, ārpus valsts garīgās ietekmes eksistējošais.
Tātad valstij, kuras naudiņa šajos darījumos tiek zagta (varbūt pārsteidzīgi, bet sauksim to tā) un tam, kā pati valsts tiek uztverta, šeit ir nozīme. Tātad arī te ir kādas attiecības ar kādu fantomu - līdzīgi kā tai tantei. Izskatās, ka mūsu minētajam kungam nav morālu aizliegumu zagt no valsts, tātad tā tam ir kaut kas, kā nav žēl, kas ir liela un neievainojama. Kas tāds, kam nesāp, un kas ir nemirstīgs.
Tātad – atņemot valstij, var nesajust vainu. Turklāt varbūt tā no šī kunga viedokļa tiek uztverta pat kā tam parādā esoša, no kuras tas jau sen kaut ko lielu bija pelnījis. Atzinību, glāstus vai mūžīgu mieru. Tāpēc – viņš jau nezog, viņš tikai paņem. To, ko valsts tam nav iedevusi, lai gan tai bija.
Protams, izklausās, ka šādi izjusta valsts – tā ir Māte. Jā, protams, kur gan bez tā, tas taču klasiski. Ja ne kāds svarīgs „bet”. Māte, kura nevis mīl, bet kura aizmirst un pamet savus bērnus. Un kuriem pašiem ir bijis no dzīves jāpaņem tas, kas tiem pienākas
Laikam jau šīs iekšējās attiecības ir ar gluži citu valsti. Ar to, kas ir identificējama vēsturiski un līdz ar to arhetipiski un kuras centri atrodas austrumos un rietumos no mums. Vai tiešām PSRS nav mirusi? Varbūt mūsu galvās joprojām dzīva ir pat Krievijas impērija, kura pret cilvēkiem izturas kā pret pūli, nevis indivīdiem? Kura 1905. gadā vienkārši apšāva neapbruņotus cilvēkus, kad tie, pareizticīgo popa vadīti, pazemīgi nesa caram lūgumrakstu.
Varbūt minētais kungs ar kādu savas psihes daļu uztver valsti kā no sevis totāli izolējamu veidojumu? Kaut ko tādu, kas sūta meklēt „savu kaktiņu, savu stūrīti zemes” (savu vienīgo miljoniņu)? Arī lasot „Mērnieku laikus” un identificējoties ar autoriem, it kā pilnīgi nesvarīgi šķiet, ka vispār jau tas viss notiek Krievijas impērijas Vidzemes guberņā. Šķiet, ka ir tikai Slātavas un Čangalienas valstis kā Visuma centrs.
Neizskatās, ka gadījums ar minēto kungu kādu īpaši pārsteigtu. Tauta taču zina par elites zaglīgumu, tādēļ šis ir tikai vēl viens gadījums, kas apstiprina jau līdz šim izveidojušos pārliecību. Bet šī pārliecība stāstu par tikko aprakstīto fantomvalsti spiež uztver nevis kā tikai mūsu attēlotā kunga galvā mītošu, bet gan gluži objektīvu, reālu. Jo tauta tak redz, ka viņai piederošo valsti izzog, turklāt gan jau tai ir savi fantomi. Tātad nav vairs tikai individuālajā minētā kunga galvā mītošs fantoms, tā ir „uz āru” izspēlēta varbūt individuāla, bet varbūt arī kolektīva realitāte. Teātris, kuru vairs nav iespējams atšķirt no dzīves. Kas no vakardienas ienācis šodienā un tur iejaucies. Un kas sevī iesaista ikvienu un kas rada cirkulāro laiku.
Vērotājam no malas tas var šķist absurdi, neticami un bezjēdzīgi. Taču tikai tādam, kas nezina vēsturi un neatzīst subjektīvās realitātes objektīvajai paralēlo un jaudīgo eksistenci. Tādam, kas to visu saprot, ir jābaidās, vai nācija, kura nespēj augsti stāvošos posteņos izvirzīt cilvēkus, kas ir kontaktā ar objektīvo nevis savu fantomvalsti, lēnām negrimst atpakaļ pati savā zemapziņā.
Nav jau tik viegli arī ar to Objektīvo Latviju – varbūt tā ir trausla, viegli ievainojama un no pasaules neparedzamības sargājama meitene, kuras pusaudža gadi vēl priekšā, nerunājot nemaz par tautās iešanas, bērnu dzemdēšanas un brieduma laiku. Varbūt tas ir Latvijas pilsoņu, nesen dibināts, nabadzīgs, slikti vadīts un apsargāts kooperatīvs, varbūt vēl kas ...
Valsts, kas radusies bez cīņas un par ko nav maksāts ar asinīm – tā nereti saka par 4. maija Latviju. Jā, karš un asinis vēsturiski ir bijis tas, kas izveidojis robežas starp laikmetiem un kas pārbaudījis, vai attiecīgajai nācijai vēl ir spēks, griba un citi resursi augt. Bet vai tiešām asinis ir vienīgais pagātnes un tagadnes norobežošanas instruments?
Bez kariem un revolūcijām kā jaunu laikmetu sākumus vēsturē es varu atrast tikai jaunu reliģisku kustību izveidošanos vai nu „tukšā vietā”, vai atdaloties no savām mātes reliģijām. Šeit jāmin gan ebreju valsts, gan islāma pasaules izveidošanās. Tāpat Japānas impērija vai mūžīgā Ķīna. Pat Krievija ar savu trešās Romas ambīciju, Anglija ar Henrija VIII un Elizabetes I izloloto anglikāņu baznīcu. Bet no jaunākiem laikiem – Indija ar mūžvecajām hinduisma un budisma reliģijām un moderno nevardarbīgās pretošanās stratēģiju.
Reliģija – tā ir ne tikai tradīcija, dogma un rituāli. Ne jau tikai priesteru institūts un reliģiskās celtnes. Vispirmām kārtām tā ir skaidra un vienkārša ētiska robeža starp to, kas tiek atzīts par labu un kas – par ļaunu. Es kā nepārspētu piemēru šajā ziņā esmu minējis Mozus baušļus, bet varbūt var izveidot arī kaut ko modernāku un latviski nacionālāku. Galvenais – jābūt kaut kam ļoti asam un griezošam, kas atdala valsti no fantomvalsts. Subjektīvo no objektīvā. Cirkulāro laiku no lineārā.
|
