Šo Jauno gadu sagribējās sagaidīt vismietpilsoniskākajā no veidiem – mājās pie televizora. Bērni izklīduši kur nu kurais, palikām ar sievu divatā. Ēdām pīrāgus, iemalkojām dzirkstošo Proseco vīnu, lūrējām ekrānā. Pēc tam aizbridām līdz jūrai. Pa ceļam aplūkojot milzu teltī iemānītu deju grīdu. Divi dīzeļģeneratori sildīja gaisu savam simtam labi ģērbtu, pārsvarā jaunu un pēc izskata laimīgu krieviski runājošu cilvēku. Viņiem arī savs salūts, jūras malā. Laimīgie, dārgos kažokos tērpti, izbira sniegos, lai pārdejotu pāri kāpai un vērtos mirklīgajos ugunspriekos ar salti balto sniego priekšējā un vareni apklusušo tumšzilo jūru dibenplānā. Neviens prom nedzina, tika mums abiem bezmaksas prieki .
Savs labums arī no TV – tur Jaungada raidījumā ekonomists Ošlejs jokojot palielījās, ka vispār jau tieši viņi, ekonomisti, izdomājot, kas politiķiem jādara. Katrā jokā daļa joka - politika tomēr esot atvasināta no ekonomika.
Man šāds viedoklis, protams, šķiet bezgala naivs. Jau kopš 2002. gada, kad iznāca „Bendes meitiņa un viņas tēvs”, skaitos formulējis savu viedokli (tas nav mainījies) par to, no kurienes izaug sociālistiska, no kurienes – konservatīva un no kurienes – liberāla politika. No bērnu, no vecāku un no vecvecāku lomām.
Viedoklis, ka mēs dzīvojam nevis sevī pašā, bet mums apkārtmutuļojošajā ekonomikā, sakņojas projektīvās identifikācijas mehānismā. Es neesmu es, bet gan tas, kas man apkārt. Ja tam tur apkārt neiet labi, tad arī man, protams, nevar būt laimīgi. Un tas, protams, ir arī pārnesums – ekonomika kā māte, kuras sejā – smaidošā vai raudošā – lūkojas mazulis, esot pārliecināts, ka mātes seja ir viņš pats. Ja tā smaida, tad viņš ir laimīgs, ja raud, tad – nelaimīgs.
Visa šī masu informācijas līdzekļu celtā histērija par to, cik slikti cilvēkiem jājūtas, ja pasaulē iestājusies krīze, ir nožēlojama. Turklāt motivēta pelnīt, izmantojot cilvēku atkarīgās vajadzības pēc identificēšānās ar kaut ko potenciāli līdzvērtīgu kā zaudētā māte – ekonomiku, naudu, siltumu, mīlestību – visu ko par naudu var pirkt.
Atnāk pie manis cilvēks un es viņam saku – ej prom no visa, kas ir projekcija, ilūzija, māns! Atgriezies pie sevis paša! Tu dzīvo sevī, nevis ārpus sevis, atjēdzies! Bet viņš man saka – ´´tad man būs jājūtas vientuļam un pavisam tukšam, vai man to vajag? Es labāk gribu ticēt, ka esmu tas, ko redzu – mana māja, mana mašīna, mani mazbērni, mans darbs ... Negribu visu to zaudēt, neticu, ka ieguvis sevi, kā tu soli, jutīšos labāk!’’ Matriarhālā pūķa ataugušās galvas vilina mūs atpakaļ, cik silti ir atpakaļpiedzimt to siltajās rīklēs!
Lai uzzinātu, kā klājas cilvēkam pašam, viņam ir vajadzīgs kāds, kas to vēro. Viņa uzvedību, par kuru nereti pašam jābrīnās – kadēļ es tā daru? Kādas jūtas liek man darīt to, ko daru? Kas ir šis man tik svešais Es, kurš kustina manas rokas un kājas un liek izrunāt vārdus, par kuriem jābrīnās, no kurienes tie varētu būt nākuši. Jo es pats visu laiku taču esmu domājis, ka esmu tas, ko redzu – mātes seja vai ekonomika, piemērām. Netīrīti ceļi un karš Afganistānā. Vajadzīgs kāds, kas cilvēku iepazīstina ar sevi pašu. Un, ja paveicas, palīdz atvieglot ar atklāsmi par to, ka būt pašam sev ir interesanti, vien pašā sākumā vientulīgi. Garš, garš ceļš ...
Vēl šajās pārdomās man bija jāatgriežas pie pagājušā nedēļā citētā arhibīskapa un viņa kopāsaistītajiem jēdzieniem „ pašpietiekams cilvēks” un „daudz naudas” . Varbūt ar pašpietiekamību viņš ir domājis tieši projektīvo identifikāciju? Priekšstatu, ka „es esmu tas, ko pērku par naudu” un šāda priekštata dominēšanu modernajā pasaulē? Ja tā, tad es viņam pilnīgi pievienojos un aicinu visus – griezieties atpakaļ pie sevis un pie savām dzimtām!
Un vēl šeit jāpadomā – cik grūti ir kļuvis saprast vienam otru, pat runajot vienā valodā! Vai negāzīsies atkal šis Bābeles tornis, tēvišķajās debesīs ieceltais? Kā lai to notur?
|
