Varbūt Viesturs ka profesionālis labāk zina, kā ir ar sievietēm, kas mēģina nodarboties ar politiku? Kāda ir viņu motivācija, ko pārsvarā nosaka zemapziņa? Varbūt ir vērts paskatīties vai augstāk minētajām ir viss kārtībā ar ģimeni (jeb tas neesamību), attiecībām ar vīru, bērniem? Tad patiesais iemesls būtu skaidrāks. Līdzīgi ka tika analizēti bijušie vadoņi un Aspazija. ??? Tāpēc diez vai ASV prezidents tiktu ievēlēts, ari ka vīrietis, ja viņam būtu kaut viena vieta, ko piesieties saistībā ar ģimeni. Domāju, ka neiespējami tur būtu tikt piem. neprecētam, jeb ja būtu jautājumi par bērniem utt..
Zigis, kas rakstījis šo komentāru, izvirzījis ļoti svarīgu jautājumu – izvēloties, par kuriem cilvēkiem balsot vēlēšanās, mēs vai nu nezinām kandidāta ģimenes stāvokli, vai nepievēršam tam pienācīgu nozīmi. Bet ir taču saprotams – cilvēka personiskās problēmas izpaužas viņa ģimenē un ja ģimene ar to risināšanu netiek galā vai tās nav, tad mums ir pamats būt aizdomīgiem. Un būtu jābalso tikai par tādiem cilvēkiem, kuru ģimenes dzīvei nav pielipis kāds neatbildēts jautājums. Protams, šis „ģimenes tests” nav siets, kas atsijā perfekti. Bet tam ir priekšrocība – par ģimeni un tās vērtībām viedoklis ir katram. Un par tām var diskutēt publiski bez kādas profesionālas terminoloģijas.
Viss šis attiecas ne tikai uz sievietēm, kuras komentētāju iedvesmojušas uz augstākminētajām pārdomām. Bet ja jau viņš tām ir pievērsies, turpināsim izmantot „vājo” dzimumu kā materiālu piemēru ģenerēšanai.
Nav, piemērām, viegli vienoties ar savu vīrieti. Bieži vien vieglāk ir nevis iet uz kompromisiem, bet diktēt noteikumus, vai pagriezt muguru. Kā šāds cilvēks rīkosies, risinot politiskus konfliktus un kā tas sadarbosies ar pretējā dzimuma kolēģiem? Ir paradoksāli, ka par Raini un Aspaziju kā personībām mēs zinām vairāk, nekā par savas valsts vadītājiem. Bet no praktiskā viedokļa šādām zināšanām noteikti nebūtu mazāka nozīme, kā vēsturisku personu biogrāfiju zināšana un viņu rīcības publiska analīze.
„Nu, bet dzeltenā prese tak rok” – varētu teikt! Jā, bet ar kādu mērķi! – radīt skandālus, nevis palīdzēt izvērtēt sevi un savus priekšstāvjus. Ja cilvēkam lien guļamistabā, lai kāds varētu vairāk pārdod savus spožos žurnālīšus, tad cilvēks nesadarbosies, izveidosies tāda kā medību situācija. Bet ja žurnālists piedāvātu telpu, kurā paust faktus, kam jāliecina, ka kandidāts tiešām ir emocionāli noturīgs ģimenes cilvēks, kas dotu lielas garantijas, ka politikā viņš neienesīs kādas savas iekšējās dzīves problēmas, bet darbosies tikai tam, lai strādātu – tad varētu veidoties abpusēji (politiķi – žurnālisti) ieinteresēta sadarbība.
Turpinot par sievietēm, protams, varam teikt, kāda starpība – bikses vai brunči. Visi taču ir cilvēki! Taisnība, taču cilvēki mēdz dzīvot pārsvarā kādā no savām lomām. Zinot latviešu sieviešu paradumu aizkavēties Mātes lomā, reizēm pat identificējot to ar savu dzimumu (būt sievietei nozīmē būt mātei!), sieviešu jautājums Saeimā transformējas par Māšu jautājumu. Un tad gan man vairs nav vienalga!
Varētu jau teikt arī – kāda starpība, vai Māte staigā brunčos vai biksēs! Jo mēs taču zinām un redzam, kā Latvijas sabiedrībā un politikā vīrieši ir uzurpējuši Mātes lomas varu, vai citādi sakot – nozaguši to. Un izveidojuši matriarhāli autoritāras piramīdas, neesot ne ar ko labāki par sievieškārtas matriarhāta realizētājām.
Tomēr tā gluži laikam nebūs gan, ka ir vienalga, kas realizē matriarhātu – sieviete vai vīrietis. Jo sieviešu matriarhāts ir pirmatnējās kopienas iekārta, bet vīriešu matriarhāts – feodālisms. Ja runājam mitoloģiskās kategorijās, tad Gajas laikmets tomēr kalpo tikai kā pamats Rejas un Krona laikmetam. Reja, kaut zobus sakodusi, tomēr griež ceļu savam vīram, jo saprot, ka ģimenē un sabiedrībā jābūt diviem varas centriem – Mātei un Tēvam. Viņa savu neoficiālo varu realizē, pakļaujoties oficiālajai – izaugušā dēla varai.
Mani, protams, interesē, lai starp likumdevējiem būtu vairāk Vīriešu un vairāk Sieviešu. Gribētos cerēt, ka vēlētāji kādreiz apzināti vai neapzināti tam pievienosies un viņu uzmanību nesaistīs ne varonīgi Tēvi, ne valdonīgas Mātes, nemaz nerunājot par narcistiskiem Dēliem un lūpiņu uzmetušām vai apbēdinātām Meitām.
Rakstu visu šito un domāju – „kad atnāks latviešiem tie laiki …” Bet arī - „tas jaunais laiks, kas šalkās trīs, tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs”. Un šeit laikam būtu prāta darbs pieņemt Ziga priekšlikumu un pajautāt Ēlertes kundzei, kā viņa pati komentētu aizdomas, ka politika varbūt viņai vajadzīga kā personiskas varas realizācijas iespēja. Piemērām, varbūt viņa ir jau izmetusi pa durvīm vairākus vīrus un tagad atkal vajag kādu, ar ko pacīnīties un ar ko nevienoties?
Būtu svarīgi to saprast jau sākumā, pirms runa pāriet pie augstām un objektīvām lietām un pirms mēs sākam sacerēties, ka varbūt viņa tiešām strādās kā politiķe, un neizrādīsies tieši tāda pati kā daudzi citu, kas īsti neredz, no kurienes izaug to intereses un politiskās darbības principi. Un vēl būtu svarīgi, lai Ēlertes kundze šādu sarunu uztvertu kā pie normālas lietu kārtības piederošu.
Skatījumu skaits: 1420 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 0.0/0 |
normali domajat bet ar to lv no krizes neizies .gan valdibas zina gan sex zina utt.ja tu nesaks saprast visi un veleties visiem to izdarit netikaij man tuvaks tas kas man bet par parejo .man pievienas vietas .
Varam jau varam vēlēties 100 ideālas gudras un kristāltīri godīgas un sabiedrības labā aktīvi strādājošas galvas tur augšā. Sapņot un vēlēties neviens nevar aizliegt.
TOMĒR. Ir tāda sakarība: kas apakšā - tas augšā, kas iekšā - tas ārpusē un tamlīdzīgi. TĀS 100 GALVAS ATSPOGUĻO TIKAI TO, KĀDA IR SABIEDRĪBA.
Spogulī var ieraudzīt tikai sevi, lai cik ļoti nevēlētos tur ieraudzīt ideālu.
Agrāk (jāteic, ka vēl joprojām) uz sievieti gūlās ģimenē gūtās audzināšanas un sabiedrības uzliktais spiediens, kādai viņai supermalacei jābūt: ekselentai meitai, sievai, mammai, saimniecei, jāveido laba karjera, vēl citas jābūtības.
Nu šo spiedienu palīdz uzturēt raksti. Atkal ir sācies "uzvilciens" uz ideālo, nesasniedzamo normu. Mēs esam kļuvuši intelektuāli gudrāki par to, kā funkcionē cilvēks, bet atkal tais pašās lamatās.
Aija, pat ja tas ir kauns (un es piekrītu), tad ir jautājums, kā to var mainīt vai ietekmēt. Mums ir pusmiljons pensionāru? Vēlēt iet arī cilvēki, kuri dzīvo speciālās aprūpes iestādēs: ja vien viņiem ir rīcībspēja. Ko tur kurš savēl, to tikai eņģeļi zina. Varbūt direktores māsasdēlu. Bet vai tās nav viņu tiesības?
Vai tad neatceries Viestura ironisko attieksmi un klajo nepatiku gan pret tādiem "biznesmeņiem" kā Rimšēvičs vai Bērnu slimnīcas izmantotāji, kuru vidū sieviešu it kā nebija. Manuprāt, es esmu dzirdējusi gana daudz par Dēliem, gan TēvMātēm, gan Prinčiem un gana daudz mudinājumu ieraudzīt Vīriešus. Tas tā, tikai manas domas, pati kādreiz teici, ka Rudzītim aizstāvība nav vajadzīga...
Un vēl, atkal oponēšu par to, ka ja kādam vajag Māti, tās ir viņa tiesības. Nē, Dace, nē!! Runa taču ir par valsti un tikai 100 un drusku vairāk cilvēkiem, kuriem būtu jārada , jāparāda, jādemonstrē kāds nebūt sistēmiskums un atbildība. Bet stāsts jau , protams, tas pats vecais. Mātišķā (prinicipiāli) sabiedrībā dzīvojot, kur viss ir atļauts, mums arī tāds simtnieks. Bet es taču drīkstu gribēt ideālu valsi un ideālus valstsvīrus. Tikai 100!!
Lai kā mani pēdējā laikā nekaitinātu Sipeniece, man viņai jāpiekrīt, ka Latvijā VĒL IR vismaz 100 godājami, cienījami cilvēki, arī profesionāļi, kuriem ir atbilstošs vērtību kodekss.
Mēs atkal un atkal mierīgi noskatāmies kā viņi spēlē kārtis par valsts (manu un tavu) naudu pirktos kompjos. Par manu un tavu naudu Kastēni joko ar žurnālistēm (mobilā telefona rēķini ir mūsu apmaksāti). Nu un Repšes neitralitāte ir nosacīta. Cilvēks, kuram ir miljona parādsaistības, var tāaaaadas ziepes sataisīt! A viņam gribas jahtu biznesu? A man varbūt nekustamo īpašumu tirgu Grenlandē! Bet es vismaz neriskēju ar savu nelīdzsvaroto personību iedragāt valsti. Tur starpība. Baiba Strautmane kādā jaunā intervijā teica par to, ka visdrīzāk Slaktera zināšanas ekonomikā ir tikpat spožas kā angļu valoda. Un tas ir kauns! Pat, ja kādam gribas Dēlu/Tēvu Slakteri, tas vienalga ir kauns.
Man gluži labi patika kā mēs Ikšķilē Ufo ievēlējām. Viņš gluži vienkārši bija saņēmis absolūti lielāko iedzīvotāju balsu skaitu un teorētiski viņam bija jākļūst par mēru. Un nav viņš nekāds jokdaris. Bet nopietns un nobriedis cilvēks, ko redz viss pagasts - kā viņš savu māju būvē, kā pret ģimeni izturas, ir principiāls un ass savās sabiedriskajās izpausmēs, kaut vai dzīvnieku skandālā apliecinot savu attieksmi publiski. Atšifrējot sabiedrības daļas liekulību un tumsonību.
Bet Tev taisnība- bez visiem rakstiem un pierādījumiem, kaut kas mūsos apliecina - ticu un viss. Vai arī pretējo.
Bet tagad iedomājies, kas notiks mūsu sabiedrībā, kad kāds deputāta kandidāts izrādīsies homoseksuāls. ASV pirms dažiem gadiem par bīskapu ievēlēja vienu homoseksuālu vīrieti. Viņu konsekrēja bruņuvestē, jo draudu nogalināt bija pārāk daudz. Pie mums ar tādu cilvēku būtu cauri. Bet nu orientāciju jau nenoslēpsi: tas ir pārāk sarežģīti. Māris Sants neslēpa savu orientāciju, bet nu viņš ir devies prom no Latvijas. Es vienreiz dzirdēju, ko viņam bļāva virsū Vecrīgā; nū, ja tas ir jāklausās katru dienu... Viesturam taču pašam arī nepatika, kad interneta komentētāji viņu sūtīja pie psihiatra vai meitene raidījumā teica "tas Rudzītis". Nievājoša un naidpilna attieksme ir iznīcinoša lieta.
Jā, par Sudrabu es neko nebilstu: visu cieņu. Kamēr nebiju uzzinājusi neko par viņu, es domāju, ka katram cilvēkam ir savs skelets skapī, ka to var atrast, izvilkt dienasgaismā un tādējādi šo cilvēku apkaunot, ka to var izdarīt ar jebkuru, ja tā labi pacenšas, bet tagad man šķiet, ka viss atkarīgs no tā, kā pats cilvēks pret savu vēsturi izturas, cik viņš ir liels (pieaudzis).
Bet kopumā man visā šajā attieksmē nav gluži tīkams viens jautājums: mani neatstāj sajūta, ka Viesturs velk uz ķidāšanu. Turklāt šis nav pirmais raksts. Ar kaut kādiem prāta kambariem es jaušu, ka tā gluži nav (patiesībā neticu), bet pēc teksta intuitīvi mani velk uz domu, ka tā ir.
Nesen izlasīju viena psihiatra mājaslapā tādu domu, ka, pirms kāds cilvēks sāk turēt mājās dzīvnieku, viņam būtu jāaiziet pie psihiatra. Ja es gribu paņemt kaķi, tad kāds noskaidros, vai es viņu negrasos spīdzināt. Šis pasākums man asociējas ar to pašu. Būs viens gudrais, kurš noteiks, cik kāds cits ir normāls? Ok, es mazliet pārspīlēju, bet tomēr. Man tas šķiet nehumāni. Sabiedrībā ir citi cilvēki ar citām vajadzībām. Ja kādam vajag, lai viņam deputāts ir māte, man tas jārespektē. Citādi iznāk tāda normāluma uzspiešana.
Un otrs aspekts ir mūžīgi ķidājamā sieviete. Visi vīrieši ir sistēmiski, bet sievietes Mātes. Varbūt tas ir mārketings, lai arī vīriešu auditorijai ir kāds savējais? Jo pirmais impulss, kas it bieži aizved vīrieti pie psihoterapeita, ir sliktā māte, kura nav atlaidusi, un draņķīgā bijusī, kura, piemēram, nelaiž pie bērniem. Tad ir labi, ka kāds ir Tavā pusē. Bet sievietei jau tāpat ir zīmogs virsū (no Ievas sākot), ka viņa ir visu sačakarējusi. Man tas sāk kļūt par smagu.
Zināmā mērā jāpiekrīt Bellai (mums bija sarakste iepriekš), ka ir kaut kāda ieciklēšanās uz slikto sievieti. Es tāpēc tagad kādu laiku mēģināšu saprast, kas īsti notiek.
Man vispār šķiet, ka katram ir dota intuīcija, kas vienkārši jāattīsta. Tā arī ļauj lemt, kas darāms, par ko jābalso.
Nevaru Tev, Dace, piekrist, jo par to jau arī bija runa, ka, protams, ne jau pēc šī viena aspekta spriest, bet ka TAS ir svarīgs aspekts.
UN, redzi, Tu pati par šiem politiķiem runā it kā viņiem būtu vīrieši un sievietes. Nu nē, es gribu redzēt tādus, kiuriem ir viens partneris - nav svarīgi, vīrs, sieva, draudzene, draugs, bet ir skaidrība par vērtībām. Un es nerunāju no Šlesera pozīcijām, tas varētu būt arī homoseksuāls vai vientuļš cilvēks. Bet man svarīgi, ka viņš ir nobriedis, pieaudzis un necīnās ar pusaudžu kompleksiem. Piemēram, Sudraba. Teikusi, ka ir vientuļa(bez partnera). Un Santas intervijā par to stāstījusi. Zinām, ka sieviete. Bet man ir drošības sajūta, ka viņa ir tikusi galā ar savām pamatnostādnēm.
Bet, Dace, man tomēr liekas - mēs domājam līdzīgi.:)
Turklāt samulsināja arī jautājums: ja sieviete grib iet politikā, tad viņai apriori kaut kas nav kārtībā ar vīriešiem? Vai kāda īsti ir doma? Viņai būtu jāmīl tikai virtuve?
Un ko tad, ja vīrietis grib iet politikā? Kur negrib un kur grib būt viņš?
Un vēl...
Pazīstamas sievietes nesen diskutēja par tēmu: kāpēc vīrietis strādā par ginekologu? Esot kādi konservatīvi baptisti, kas savas sievas pie vīriešiem ginekologiem nelaižot. Es, visādas gudrības salasījusies, teicu, ka varbūt glābj māti. Mani nesaprata, noskaldīja, ka šie (vīrieši ginekologi) esot izvirtuļi.
Vienkārši atcerējos, bet nu ok, šeit jau tiek atbildēts Zigim.
Domāju, ka katram cilvēkam būtu labi par sevi šīs lietas saprast un sasniegt zināmu izpratnes līmeni par to, kas katram notiek "iekšās". Tad arī optimistiskāk varētu raudzīties uz to, kā funkcionēs dialogs ar topošajiem politiķiem.
