Šajā vasaras karstumā, kad ļaudis iet uz referendumu, esmu aizdomājies par jautājumu – kas ir pats mazākais un elementārākais ķieģelītis, no kura tiek būvēta demokrātijas ēka? Klasiskajā grieķu demokrātijā šis ķieģelītis bija mājsaimniecība. Tās darbu vadīja Māte un viņai nebija jāsūdzas par darāmā, ietekmes un varas trūkumu. Ne tikai virtuve, bērnu audzināšana un skološana. Arī lauksaimniecība, podniecība, tirgus. Vergu izrīkošana un labas atmosfēras radīšana mājās. Tēvs katru rītu tika izmests no mājas (lai nemaisās pa kājām)un devās uz agoru nodarboties ar politiku, pārstāvot tajā savas mājsaimniecības intereses. Bet kad bija jākaro, karoja. Vēl Tēvs spēlēja teātri, nodarbojās ar filozofiju un mākslu. No mājsaimniecības viedokļa raugoties Tēvs tāpat kā izsenis „gāja medībās”, lai kaut ko atnestu mājās. Tikai medības bija kļuvušas modernākas.
Manuprāt, šāds darbu sadalījums atrisina Mātes un Tēva neizbēgamo konfliktu, ievirzot to pragmatiskā gultnē – katram ir ko darīt un visi darbi nāk par labu ģimenei un bērniem. Tomēr šo lieliskumu ir viegli neievērot, piemērām, paceļot jautājumu par sieviešu diskrimināciju politikā. Vai - par bērnu (pusaudžu) tiesībām kaut kad (iespējami ātrāk) skaitīties pieaugušiem un pašiem rīkoties ar savu dzīvi (un valsti). Vai – par vergu, iebraucēju un cilvēku bez īpašuma tiesībām. Tas viss beigu beigās noved pie vispārējām vēlēšanu tiesībām un pie tā, ka demokrātijas subjekts ir pilngadību sasniedzis abu dzimumu pilsonis, nevis vairs mājsaimniecība.
Taču - tik vienkārši tas viss negāja – es te pāris teikumos ietveru gandrīz divtūkstošgadu attīstību. Vispārējās vēlēšanu tiesības tapa iespējamas tikai tad, kad Tēvs jau bija paguvis uzurpēt Mātes varu (feodālisms) un Bērni bija izauguši par finansiāli nodrošinātiem un pašpārliecinātiem pilsoņiem (buržuāziskās revolūcijas, Apgaismības laikmets). Un pat ne vēl tad – bija jāaizrit veselam deviņpadsmitajam gadsimtam un jāizaug Amerikas Savienotajām Valstīm – Jaunajai pasaulei, lai cilvēce pārliecinātos – mēs vairs neesam MĒS. Mēs esam daudzi ES.
Tomēr nedrīkst taču neredzēt, ka Amerika izauga, balstoties uz tām Brīvības idejām, kas bija nobriedušas Eiropā – Nīderlandē, Anglijā, Francijā. Kā arī uz tehnoloģiju attīstību, kas ražošanu no mājsaimniecībām pārvietoja uz sabiedrisko telpu, atņemot Mātei daļu darba. Uz Veco pasauli atgriezās visas šīs attīstības rezultāts – ticība Indivīdam, nevis Ģimenei un citām grupām. Indivīda kā sistēmas ieraudzīšana un atzīšana. Latvija (kā latvieši) no visa šī feodāli – pilsoniskās attīstības diskusiju un cīņu virpuļa stāvēja maliņā. Taču kad vajadzēja parādīt, ka „mēs visu to jau zinām”, tad gan vairs nē. Sieviešu vēlēšanu tiesības Latvijā tika ieviestas agrāk nekā Francijā – šajā ziņā mēs vispār bijām tādi kā Eiropas pionieri. Kā arī agri nevis sapratām, bet nomērkaķojāmies pakaļ jaunajai modei par pilngadību uzskatīt nevis divdesmit viena, bet astoņpadsmit gadu vecumu. Rezultātā – iehipnotizējām sev, ka mēs esam tie, kas neesam. Nevis pirmkursnieki Eiropas tūkstošgadu pieredzē, bet jau vairākus attīstības lokus izdzīvojuši rietumeiropieši.
Senajā Grieķijā sieviešu (Māšu) un Dēlu jautājumi nebija politikas rangā paaugstināti. Šos jautājumus risināja mājsaimniecībā (pirmkārt) un teātrī, kur tika izspēlētas mitoloģiskas (psiholoģiskas) tēmas un kur cilvēki varēja rast atbalstu saviem personiskās izaugsmes meklējumiem. Šie jautājumi nekļūst par politiski nepazinātiem, tādēļ iejukušiem visos pārējos arī tajās valstīs, kuras izgājušas feodālisma un buržuāzisko revolūciju fāzes. Taču Latvija nav šajā sarakstā, tomēr grib visiem parādīt, ka ir. Nav - un tur nav nekā nosodāma vai slikta. Mēs vēl neesam izauguši, mums viss priekšā – kas gan tur slikts? Sliktums parādās vien tad, kad sev pieprasām – mums jābūt tādiem, kādi vēl neesam un kādi vēl nevaram būt. Taču – ja politikā ienāk paaudžu konfliktu jautājums, tad tas tai ir papildus slodze. Lai tiktu ar to galā, nepietiek tikai ar politoloģijas zināšanām un racionālu loģiku, vajag zināt arī ko vairāk – par Tēviem un Dēliem. Un sievietēm ar visām to lomām.
Latvija šobrīd mēģina saskaitīt savus Tēvus, kurus nosauc par oligarhiem. Protams, ka tie ir vairāk nekā trīs. Bet cīņā pret tiem nav pacelts tas karogs, kas aicina pateikt Tēvam paldies, pārņemt Tēva zināšanas, pieredzi un atbildību. Kā jau pie latviešiem, karogā ir rakstīts, ka Tēvs ir slikts un ka tas ir jānogalina. Nevis kompetentākiem ir jānāk nekompetentāko vietā un tam jānotiek godīgā cīņā, bet jaunajiem ir jānomaina vecie, kvalitāte nav tik svarīga, vai – tā nāks pati par sevi.
Manuprāt, visi mūsu (ļoti daudzie) oligarhi nav Latvijas ienaidnieki. Viņi attīstīja sevi un savu atbildības sfēru tā, kā spēja saskaņā ar savu tālaika saprašanu, un tā, kā to atļāva citi. Ne tikai viņi ir paņēmuši, bet mēs esam atdevuši – šādi skan atbildīgāk. Ja tiek mehāniski nomainīta „vecā elite” pret jauno, tad būs tikai sliktāk – Dēli nevadīsies no Tēvu pieredzes. Vairosies Pavļiku Morozovu pulks un mēs dosimies atpakaļ – uz Mātes klēpi.
Manī dīdās arī tāds velniņš - kā būtu ar likumu, ka tikai oligarhi ir pilsoņi? Labi, tas tikai mehāniski atbildīs klasiskās grieķu demokrātijas izpratnei par Tēviem agorā, jo mums vairs nav tādas mājsaimniecības, kurā ir daudz ko darīt Mātei un Dēlam. Tas izklausītos ļoti feodāli, maksimizējot oligarhu kā vienīgo pilsoņu (bet faktiski – deputātu) principu, var sanākt kā Luijam XIV – „valsts – tas esmu es”, tātad valstī var būt arī tikai viens pilsonis (oligarhs, deputāts) . Bet ja mums būtu 100 šādu oligarhu, kuri iztriekti no mājas, lai nemaisās pa kājām, un pārstāv šo māju intereses politiski – agorā (Saeimā)? Vai tas jau neizskatītos pēc vienmandātu mažoritāras vēlēšanu sistēmas ar visu valsti kā vienu vēlēšanu apgabalu? Bet ja oligarhi būtu 5500, kas saskaņā ar Platonu ir ideālais valsts pilsoņu skaits, un ja mēs šos pilsoņus, saskaņā ar šeit piedāvāto, nosaucam par oligarhiem vai par deputātiem, vai tādā gadījumā nedabūjam ideālo valsts kalpotāju (ieskaitot politiķus) skaitu?
Laikam jau neviens šobrīd nav spējīgs saprast, vai tikko notikusī negaidīti pārliecinošā Saeimas atlaišana nozīmē neefektīva pārvaldes modeļa nomaiņu un Dēla uzvaru pār Tēvu, spēlējot „pēc likuma”. Ja tā, tad tas būtu pieskaitāms pie klasiskiem politikas jomas darāmiem darbiem. Bet varbūt tā tomēr ir Tēva nogalināšana kā Mātes atriebība par tai atņemto varu? Atbildi mēs varētu uzzināt drīz – par to liecinās jaunās varas profesionalitāte. Bet vai mēs gribēsim nedot tai atlaides? Jo ieraudzīt, ka tā ir neprofesionāla un nodara tautai vēl lielāku ļaunumu kā iepriekšējā, nozīmētu atzīt, ka šī tauta ir kļūdījusies. Vai varēs to atzīt iespējami ātri?
Informācijās par Zatlera partijas dibināšanu mani piesaistīja vairāki momenti. Pasākums aizkavējies par divām stundām slikti organizētas dalībnieku reģistrācijas dēļ. Kā partijas kodols arvien biežāk tiek minēts izteikti sievišķīgais eksprezidenta bijušās administrācijas kopīgās darba gaitās iestrādātais un nu – darbu zaudējušais kolektīvs. Daži pietiekoši redzami politiķi (Ražuks, Požarnovs), kuri tā kā taisās pieslieties jaunajai partijai un kuri nezin kādas sagadīšanās dēļ līdzīgi Zatleram ir arī bijušie ārsti. Kā arī visbeidzot – jaunās partijas logo. Savā bezgaumībā tas var sacensties vienīgi ar Zatlera reformu partijas nosaukumu.
Es, protams, atvainojos par savu skepsi tiem, kas no šī referenduma iznākuma cer vairāk, kā tas iespējams. Bet mani tiešām baida „apspiesto un aizvainoto” uznākšana uz lielās politikas skatuves. Savu aizņemtību ar emocijām un no tām izrietošu nespēju strādāt viņi pamatos ar iepriekšējās politiķu paaudzes pretošanos viņu „reformām”. Pie pilsoņu kara jau tas nenovedīs, bet pie kaut kādas augšupejas arī ne. Naiva cerība ir par to, ka varbūt še notiekošais tomēr varētu novest pie sabiedrības aktīvākas ieinteresētības par teoriju – kādēļ ar mums notiek tas, kas notiek?
Skatījumu skaits: 1200 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 3.5/2 |
Varbūt labāk runājam par savām, nevis spriedelējam par citu, lai arī sabiedrībā pazīstamu, pāra attiecībām? Nē, nu var jau to darīt, galvenais tikai atcerēties, ka šīm refleksijām var nebūt nekāda sakara ar realitāti. Ja "šlesers" tiek lietots kā lomas vai simbola apzīmējums, tad varbūt to vērts norādīt. Bet man arī nepatiktu, ja kāds, kas mani labi pazīst, sāktu apspriest manas ģimenes dzīvi publiskā diskusijā, kaut vai atbildot personīgi kādam:)
To Dace: Kad es saku kaut ko publiski, bet kāds vai kādi atbild personiski, tad tas man izraisa patīkamas emocijas. Un vārdi ar kādiem izsaka savas personiskās emocijas man vairs nav tik svarīgi. Vissliktāk ir tad, ja uzrakstot komentu sanāk cilvēki, kas sparīgi, piekrītoši māj ar galvām, un tad metas kopīgā "sliktā" atrašanā un "apriešanā".
Oi, nu gan Šleseram un citiem kungiem pavisam plāni iet...
es te mazliet par iepriekšējo vārdu pārmaiņu.
šī ir tik ierasta tīmekļa pieeja, "jā, es saprotu, tu esi nelaimīgs cilvēks" :)
kaut kā es tad nevaru atturēties no skaļa smējiena... tik vienādi.
kāpēc visi tik līdzīgi raksta, kad viņiem kaut kas nepatīk un kad viņi ar to nekā nevar izdarīt? ... kur nu tādos gadījumos bez personiskās dzīves analīzes, vēl diagnozes pietrūka, kas psihoterapeita lapai varbūt it labi pat piestāvētu, vēl vajadzētu seksuālo neapmierinātību piekārt — es to gluži nesen divās vietās izlasīju. tad parasti izdodas panākt vismaz apklušanu.
beigās iznāk tā; ja nav vēstījuma no Šlesera, tad nelaimīgs; ak, dies, vienam ir vēstījums, vienam nav.
un kas ir radikāls un kas nav?
un kā var zināt tik punktīgi par kāda attiecībām? par to visu pat tie divi nezina.
sajūtu refleksijas jau nevienam nekādu ļaunumu nenes un pilnīgi nav bīstamas tam, par kuru šīs refleksijas ir.
VISIEM PĀRDOMĀM- ARĪ RUDZĪTIM- UN,CERAMS, ŠAJĀ SAKARĀ TAPS JAUNS BLOGS!
Kā nepamanīt pēdas nospiedumu uz personiskās pēcpuses L. Lapsa 24.07.2011. Komentāri (51)
Ja kaut kas patiešām pārsteidz saistībā ar sestdienas tautas nobalsošanas rezultātiem, tad tikai viens – pašu atlaisto reakcija.
Man pašam mūžā nav gadījies tikt atlaistam no darba, bet pieļauju, ja tā gadītos un ja man akurāt par šo faktu vajadzētu izteikties publiski, es atkarībā no personiskā noskaņojuma, nākotnes perspektīvām un citiem apstākļiem lamātu bijušo darba devēju, kurš, lūk, neko nesaprot no īstās mantas, stāstītu, ka vīnogas ir skābas un šis darbs man patiesībā nemaz tā īsti pie sirds negāja, vai varbūt pat atzītu, ka šo to jau nu laikam varēju darīt arī labāk.
Lai vai kā, man nez vai ienāktu prātā kaut vai tuvā draugu lokā mēģināt kādam ieskaidrot, ka vispār jau šī nemaz nav tāda īsta atlaišana, ka varbūt pēc jau maza brītiņa mani paņems atpakaļ tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vispār atlaists esmu nevis es, bet kāds man vienkārši attāli līdzīgs, bet nu noteikti, noteikti, noteikti ne es pats.
Savukārt simt gudrās galvas, kuras sestdien no darba atlaida ar 650 tūkstošiem balsu pret nepilniem 38 tūkstošiem, uzvedas tieši tik jokaini, - un ne citādāk. Jo – vai jūs varat nosaukt kaut dažus no šī simtnieka, kuri jums būtu godīgi pateikuši ja ne pirms referenduma, tad vismaz tagad: jā, mani atlaida, tāpēc ka es nederēju, neuzvedos, nerīkojos tā, kā būtu vajadzējis, un tāpēc mani arī palaida pasaulē ar nospiedumu uz pēcpuses?
Nē, nekā tamlīdzīga. Tā vietā atlaistais Aleksejs Loskutovs visā nopietnībā apgalvo, ka nekādu īpašu pārmaiņu Vienotības kandidātu sarakstos nebūšot: sak, kas par to, ka jūs mūs izmetāt gan pa logu, gan pa durvīm, - mēs, lūk, atpakaļ pa skursteni, un nekur jūs neliksieties!
Atlaistajam Augustam Brigmanim vienīgais sirdij mīļais premjera kandidāts ir Aivars Lembergs. Atlaistais Valērijs Agešins no Saskaņas centra visā nopietnībā nevis tausta personisko pēcpusi ar balsojuma nospiedumu, bet gan gvelž par to, ka nākamajās vēlēšanās nevajadzētu kandidēt... nē, nevis viņam, jaukajam, bet gan vienotībniekiem.
Un, protams, neviens, neviens, neviens no viņiem neatzīst kaut kripatiņu savas vainas – ne paši atlaistie, ne viņu politiskie kompanjoni. Klusē sīkais blēdītis un nekompetences kalngals Kampars, klusē pērkamā Bendrāte ar savu pakluso „atstrādāšanas” līgumu Lembergam, klusē gļēvais Kristovskis, kurš naudas devējam gatavs piekrist tik ilgi, kamēr par to nav publiski jāatskaitās, klusē Pindacīša Čigāne, klusē aizkulišu lietu bīdītāji Āboltiņa un Jaunups, klusē kaunīgais mahinators Štokenbergs – un tā tālāk, un tā tālāk.
Un, protams, tas neattiecas tikai uz Vienotību vien. Klusē visa varza no Saskaņas centra, kas savu pērkamību uzskatāmi parādīja Valsts prezidenta vēlēšanās, klusē citreizējais mutes bajārs Šlesers un visu pasaules ļaundaru apceltais Šķēle, visa Lemberga kabatas vaukšķu kompānija no zaļzemniekiem: spriežot pēc publiskajiem izteikumiem, neviens no viņiem nejūtas atlaists personiski, - nē, tie noteikti bija tie citi, bet tikai ne šis konkrētais indivīds, kurš ir atkal gatavs līst 11. Saeimā.
Ar vārdu sakot, turpinot diskusiju par to, ir tad latviešu tauta no cērpamās un blējošās sugas vai tomēr ne, varētu teikt tā: ja šī te tauta, kura tik lielā vienprātībā atlaida 10. Saeimu, nebūs tik prātīga, ka nepaņems uz 11. Saeimas vēlēšanu balsošanas kabīnēm līdzi pašu atlaisto 100 gudro galvu sarakstu un no sava izvēlētā jaunā kandidātu saraksta neizsvītros vismaz četras piektdaļas no šā sasaukuma Saeimā tupējušo, - nu, tad nu arī atkal saņems pēc nopelniem.
Nav svarīgi-es pilnīgi saprotu Tavu vēlmi aistāvet sev pazīstamus cilvēkus. Bet kapēc Tu neveic savu misiju līdz galam? Kāpēc neraksti savu redzējumu par viņiem? Argumentē, pārliecini mani, pastāsti savu redzējumu par cilvēkiem, kas Tev ir simpātiski. Jeb tas arī Nav svarīgi? Ta vieta Tu pievērsies manai personībai, intelektam un laimei. Redzi, tas redzējums par cilvēkiem rodas nevis no milzīgas informācijas gūzmas, bet no maziem sīkumiem, tas var būt patīkams, nepatīkams, neitrāls. Var būt patiess, var būt kļūdains. Un tas cik tas kādu aizskar, ir atkarīgs no aizskartā skatījuma. Vienmēr kads tiks aizskarts, bet ir jābūt ļoti emocionāli inteliģentam lai aizskārumu izprastu.
Es Šlesera ģimeni pazīstu pietiekoši labi, lai varētu novērtēt cik gan Jūs šaujat garām runājot par Ineses un Aināra attiecībām. Bet, ja atļaujaties neko par cilvēku nezinot izteikt tik radikālus spriedumus, tad arī viss pārējais teksts nepelna uzmanību. Es savukārt izteikšu versiju, ka esat pārvērtējusi savu intelektu, kas nemaz nekāds lielais nav un neticu, ka ar šādu pārvērtējumu cilvēks var būt laimīgs savā personiskajā dzīvē.
Ilgi cietos,līdz nolēmu tomēr noskaidrot - nez kāda loma varētu būt vīrietim,kurš pametis sievu ar 11 bērniem (neliekoties par tiem ne zinis tālāk),sparīgi kritizē sievietes, gudri spriež par ģimeni un atbildību? Vai tāds vīrietis iegūst -un ja jā, tad caur ko - morālas un ētiskas tiesības uzmesties par profesionālu attiecību šķetinātāju un pamācītāju, sabiedrības tiesātāju un skabargas acī meklētāju? Vai tas, pēc V.R. , varētu būt Tēvs, Dēls, Princis, - varbūt Lielā Māte vai pat Lielais Tēvs? Kā domājat jūs?
Zanes komentārs par to, kam tikai netiek piedēvēta Tēva loma lieliski harmoē ar Jensa Breivīka - norvēģu masu slepkava Andresa tēva- neizpratni - dzīvojoties Francijas laukos pensionētais norvēģu diplomāts pagalam satraucies, ka kāds viņu varētu saistīt ar dēla nodarīto, kas taču būtu pavisam aplami, jo, Breivīku senioru citējot: "Man ar viņu nebija nekā kopīga, pēdējoreiz sazvanījāmies pirms 15 gadiem"
Es laikam mazliet gaidīju, ka blogā būs rakstīts kaut kas par Norvēģiju, jo ir tāds ka drusku morālais tukšums. Un arī pret atlaisto Saeimu. Par oligarhiem man radas pārdomas tadas, ka ņemot katru atsevišķi un apskatot atklājas daudz kas vairāk, nekā skatoties kopā kā uz lomu-oligarhs. Priekš manis tā loma-oligarhs, nu labi Tēvs, ir kaut kas svarīgāks, nekā tie trīs vai vairaki cilvēki. Katram no viņiem ir bijis kāds vēstījums, kas mani ir saniedzis, vai ko es esmu pazinusi sevī. Andris Šķēle man patika tīri vizuāli, nu es pie sevis nospriedu, ka viņš varētu būt labs tēvs. un, ja pareizi atceros, tad viņš patika vispār tautai. Viņa vēstījums priekš manis bija-katram ir jādara tas mazais darbiņš un jāuzņemas atbildība. Es domaju, ka viņu nogremdēja pērējie viņa "draugi". Viņš nenodeva draudzību, ko varbūt vajadzēja lai izdzīvotu. Tautas partijas kongresā viņš izskatījās noguris vecs vīrs, apvainojies, skumjšs. Aināram Šleseram un Aivaram Lembergam es neveltīšu tik daudz uzmanības, jo Šleseru es redzu kā mazu zēnu, piekto bērnu Inesei un nav man vēstījuma no viņa nekāda. Vienreiz viņš mēģināja pateikt, ka Mamma ir skaista arī no iekšpuses ne tikai skaistuma karaliene, bet sakaunējās un apklusa. Un Aivārs Lembergs, viņš ir meistarīgs aktieris, riskētājs, pietiekoši ass, it kā labi, bet kāds vēstījums ir no Tēvs, kurš dodoties uz tiesas sēdēm nevar vairs pats galvu noturēt, ka vajag likt "bruņas". Tad, kad Sievietes viņu velk uz savu alu, tad viņš sāk tēlot pusdzīvu, ik pa laikam atžirgst un parāda mēli. Nu nav man tur vēstījuma. Manuprat viņi nav oligarhi, oligarhs manā izpratnē ir cilvēks, kurš ieguvis zināmu ietekmi, veidojot pats savu vērtību skalu, nosakot robežas, audzinot laukā neziņu, dodot savu vēstījumu. Vispirms ir jābūt garīgam oligarham, jabūt tadam Tēvam, kas ar pacietību un mīlestību noraugas savu bērnu centienos izzināt pasauli. Tēvs taču nesmiesies, kad bērns nokritīs, nekliegs, ja bērns saplēsīs viņa mīļāko lidmašīnas modeli, neatstās vinu vienu, ja bērns būs saslimis. Tēvs mēģinās radīt savā bērnā interesi par kaut ko, nevis uzspiežot vai pavēlot, bet audzinot. Bērnam nevajadzētu būt domai, ka Tēvs par viņu ņirgājas, apsmej, atgrūž. Kapēc tad trešajam Tēva dēlam jāiet prom pasaulē, tapēc, ka vecaki ir visu laiku aizņēmti ar savas varas dalīšanu, ar nemitīgu kašķi mājās. Un vēl Tēvs nevar būt augstprātīgs, vēstījums-Es esmu liela, nesasniedzama klints-, nebūs īstais. Es jau saprotu, ka arī Māte ir pielikusi pirkstu, lai to Tēvu parādītu bērniem nevēlamā gaismā. Bet tad nu ar bērniem notiek tas pats, kas notiek ģimenē, kāds pieslienas mātei, kāds tēvam, kāds iet prom un izolejas no ģimenes, kāds ir apjucis un mēģina visus samierināt. Es tā dikti piedomaju par to karogu, uz kura tā ka vajadzētu to Paldies rakstīt. Bet vai Tēvam nevajadzētu pirms tam ar bērnu izrunāties, paradīt kā tas Paldies ir jāsaka, jo Tētis ir paradījis tikai to kas notiek bērniņ, kad Tevi uzmet!
