Gribu atkal parunāt par medijiem. Esmu jau še pasmaidījis, cik centīgi portālā Apollo ir preparēts ne viens vien mans vārds. Toreiz aģentūrai BNS sniegtā vien stundu garā intervija tika saskaldīta, sķiet, veselās sešās atsevišķās ziņās un katra no tām parādījās kā atsevišķs rakstiņš, kura virsraksts sākās vienādi „Psihoterapeits: ...” Nu un tad ko nu es tur it kā esmu teicis.
Līdzīgi pagājušonedēļ sāka notikt arī ar manu interviju avīzei „Čas”, tikai šoreiz vairs tik tēvišķi uz to lūkoties nespēju. Arī tādēļ, ka man raksta draugi un jautā – Viestur, kas notiek? Pat viņiem rodas iespaids, ka es pats esmu tas, kas cenšas ielīst visur, kur mani ielaiž, lai aplaimotu ne vienmēr ieinteresētus cilvēkus ar slikti noformulētām un saraustītām domām par visu kaut ko. Un īsti nevarot saprast, kādēļ man tas vajadzīgs, jo manam tēlam jau nu gan par labu tas nenākot.
Nu jā, padomāju, cilvēkiem taču tā var šķist - ka man, piemērām, ienāk prātā doma – „9. Maijs pie Uzvaras pieminekļa ir kā krievu Dziesmusvētki”. Nu un tad es nepažēloju pūles, sēžos, dižo domu pierakstu un steidzīgi sūtu to uz Apollo, lai tikai tautai nenāktos zaudēt šo manu visu atklāsmju atklāsmi. Bet tad patiešām liela taisnība ir ļaudīm, kas ievērojuši, ka ”psihoterapeita domas” nav ne sevišķi gudras, ne pietiekami kvalitatīvi paustas, nereti steidzīgā un sliktā valodā, reizēm bez saiknes ar kādu kontekstu. Un viņi neaizmirst ieteikt man apmeklēt kādu kolēģi, vēlams Tvaika ielā ... Cik būs tādu, kas paņems oriģinālo interviju un palasīs – vai tiešām?
Protams, var teikt – paskatieties taču – kā raksta autors ir minēts redakcija@apollo.lv, no viņa tad arī prasiet! Tā varbūt ir datorprogramma, bet varbūt kāds ģimnāzists, kas vasarās piepelnās un uzsit roku tenkošanā. Es gan nesaprotu, kādēļ raksta autoram jābūt tik anonīmam, tagad iedomājos – lai cilvēki uztvertu, ka autors aprakstīta sevi! Aizrakstīju uz šo adresi pieklājīgu, taču nedaudz vēsu vēstuli, padalījos, ko par to domāju un novēlēju gribēt augt. Nezinu, varbūt tikšu pagodināts ar atbildi.
Vislielākās pārdomas – par profesionālu paviršību. Diezin vai tikai pret mani ir tik dīvaina attieksme. Izskatās, ka cilvēki ir pieraduši pie paviršības un nemaz nesaspringst, lai to kaut kā mazinātu. Bet ja tā, tad tas, ko saņem mediju ziņu patērētājs un pati ziņa atšķiras par lielumu, kas būtiski sagroza visu informācijas telpu. Turklāt, šķiet, te ir arī tāda kā tīksmināšanās un varas apziņa klāt – „nu, un ko jūs ar mums padarīsiet? Sūdzēsiet tiesā?” Bet varbūt ar žurnālistiem pat ir tik slikti, kā par kaut kādām mūsu sabiedrības daļām izteicās filozofs Igors Šuvajevs – spriestspējas trūkums.
Kā šādu situāciju pieņemt kā ziņu patērētājam? Tiek demonstrēts, ka ziņām jābūt skandalozām – tā ir galvenais ziņas kvalitātes kritērijs. Ja nav skandalozitātes pipara, tad tādu ziņu nevienam nevajag. Ja ziņas, kas nonāk līdz manim, iziet caur šādu sietu un tajā ieķeras potenciāli svarīgās, bet neskandalozās, tad izvirzās jautājums, vai tiešām šī „brīvā prese” ar mani nemanipulē. Vai tiešām nepieciešamība ziņas pārdot, iesaiņotas acīmredzot jau vidējā latvieša iecienītā iesaiņojumā neietekmē pašu galveno – ziņu objektivitāti?
Nezinu, var jau būt, ka arī nākamnedēļ mūs gaida kārtējais Apollo darbiņš, kas sāksies ar „Psihoterapeits: ...” Nu ko, ja pārdzīvoju iepriekšējos, pārdzīvošu arī nākamos.
P.S. Ieskatījos Delfos un Mango – atkal viens psihoterapeits ar attiecīgi piemeklētu bildi „uz skatuves”, pārliecinoši un ar tikai idiotam (pārspīlējums - tiem, kas varētu vai gribētu kaut ko pārprast arī še) raksturīgu taisnprātību diagnosticē, ka ļoti daudzi šīs pasaules deputāti ir psihopāti. Tas ir tas pats portāls, kurā nesen tiku izmantots, lai pamatotu kārtējo spožo virsrakstu – Rainis ir bijis pedofils.
Nākampiektdien man divas intervijas krievu informatīvajā telpā – gan jau atkal kādam būs ko padarboties. Nedaudz pabīdīs akcentus un gan jau atkal būs par ko paņirgt, neiedziļināties lietas būtībā un saglabāt savas klapes uz acīm.
|
