Greizsirdība noteikti nepieder pie sajūtām, kuras just cilvēks nav jāmāca – kā piemērām, bailēm, dusmām, kaunu, sāpēm. Mēs jau piedzimstam, spējīgi tās just. Taču greizsirdība īsti nav arī kā vaina – kas tiek iemācīta, balstoties uz attiecībām ar vecāku (mātes) dzīves pieredzi. Ja cilvēks dara vai, izrādās, ir izdarījis kaut ko, kas varētu nepatikt tā vecākiem, autoritātēm, grupai, pie kuras viņš pieder, šie visi, nu jau „nokopēti” apziņā, kliedz – vainīgs, vainīgs! Greizsirdība nav „iemācīta” tik viennozīmīgi kā vainas sajūta, bet kaut kas iemācīts tur ir. Mēģināsim saprast, no kādiem slāņiem šīs jūtas sastāv.
Vispirms šeit jārunā par ģeometriju, ģimenes trīsstūri un tā īpašību – vienu no trijiem padarīt par lieku, jo cilvēks vienā laika momentā var dziļi un pilnvērtīgi satikties un komunicēt tikai ar vienu cilvēku. Satikties ar diviem vienlaicīgi nav iespējams, var vienīgi 10 sekundes būt orientētam uz vienu cilvēku, 10 uz otru utt. Bet diez vai to var nosaukt par dziļu komunikāciju un tādu satikšanos, kura dod, maina un attīsta otru cilvēku. Ar vārdu sakot, trīsstūrī viens jūtas pamests. Un pieredze rāda, ka, lai spētu šīs jūtas menedžēt, vajadzīgs diezgan liels personisks briedums. Tāds, kuru ne vienmēr ir sasnieguši cilvēki precību gados – par to liecina tēvu grūtības pārdzīvot sievas zaudējumu tad, kad tā aizņemta ar abu kopīgā bērna zīdīšanu un pārējo aprūpi un mātes grūtības palaist bērnu „dzīvē”, nemitīgi uztraucoties par to, ka viņš jau vēl „nav gatavs”.
Tomēr trīsstūra grūtības, lai arī reizēm tiek sauktas par greizsirdību, īsta greizsirdība tomēr nav. Tā ir tāds attiecību zaudējums drīzāk. Tomēr tā parāda vienu no greizsirdības svarīgiem aspektiem. Lai tā būtu īsta, nedrīkst izpalikt šo jūtu seksuālais aspekts, vai vēl precīzāk - greizsirdība ir saistīta ar vēlmi kontrolēt otra cilvēka vairošanās sistēmu, dzimumorgānus. Ja tas ir noticis, bet vairs nenotiek, cilvēki izjūt nedrošību, bailes, apjukumu un dziļas sāpes, kas ir otrs, daudz interesantāks, manuprāt, greizsirdības jūtu aspekts.
Tas jāskaidro ar matriarhāli – feodālajās attiecībās ilgstoši pastāvējušām drošības garantēšanas saiknēm starp sievišķo (mājām, ģimeni) un vīrišķo (mežs, valsts) pasaulēm. Lai ģimene, kuras pamats vēsturiski ir bijis matriarhālais mugurkauls „māte – meita”, varētu justies droši, tai bija jāpanāk aizsardzība no pieaugušu un no mājas izgājušu vīriešu pasaulē gana augstu pozīciju ieņemoša vīrieša. Garantija, ka šis vīrietis ir lojāls un patiešām aizsargā, varēja būt tikai seksuāla uzticība. Tādēļ, ja par to sāka rasties šaubas, sieviešu pasaulē auga nedrošība. Ja izdevās panākt, ka kāds gana augstu stāvošs vīrietis par savu atzina kādas sievietes bērnu, tad tā jau bija reāla, taustāma ilgstošas aizsardzības garantija. Bet ja bērnu šī vīrieša dabūja arī kāda cita un ja tas bija mazāks bērns, tad drošības garantētība samazinājās.
Kas attiecas uz sieviešu dzimumorgānu nekontrolēšanas iespējamību no vīriešu puses – tā ceļ augšā jūtas, kuru izveidošanās mehānisms zemapziņā varētu būt saistīts ar matriarhālās poliandrijas laikmetu, kad pieaugušu vīriešu kultūra ārpus ģimenes vēl nebija izveidojusies un organizatoriski nostiprinājusies kā laupītāju bandu valstiņas un valstis. Jautājumā – kas šobrīd ir sievietes (Lielās Mātes)favorīts? – slēpās atbilde, kam vīrietim šobrīd ir jāpakļaujas. Ja pieaudzis vīrietis negribēja iet prom no matriarhālās ģimenes, viņam bija jāiesaistās sacensībās par Lielās Mātes dzimumorgāniem ar citiem vīriešiem, reizēm uz dzīvību un nāvi.
Šī realitāte mums pastāsta, ka vīriešu greizsirdības jūtu sastāvā iesaistās arī cīņas un nāves briesmu fantāzijas. Tur ir arī pazemojuma elementi un riebums, kuru mums ar stāstiem par Sodomu un Gomoru ir iepotējusi Bībele. Un tur ir arī aizliegums iztēloties un runāt par visu šo notikumu (kontroles zaudēšanas par Lielās Mātes dzimumorgāniem) detaļām. Un tur ir arī vīriešu lielīšanās viens otram par saviem seksuālajiem varoņdarbiem (neuzdrīksties ar mani konkurēt, es esmu labāks priekš LM!). Vīrietim zaudēt savas sievas uzticību nozīmē nonākšanu cita vīrieša pakļautībā. Greizsirdība kā jūtas ietver sevī šos aspektus sarežģītu jūtu kompleksu veidā.
Šis īsais stāsts par greizsirdību nebūtu pilnīgs, ja mēs aizmirstu, ka greizsirdība ir saistīta ar kolektīvās identitātes laikmetu – to, kad jebkuru attiecību subjekts ģimene vai cilvēku grupa, nevis cilvēks pats. Jeb ģimene un grupa bija organisms, bet cilvēks – tikai orgāns, kurš varēja tikt upurēts un kam bija jāprot arī pašupurēties organisma interešu vārdā. Var teikt, ka šodien kolektīvajā identitātē dzīvo jauni cilvēki – tiem savā dzīvē jāatkārto civilizācijas individuācijas ceļš un no orgāniem jāizaug par organismiem. Tad, kad tas noticis, greizsirdības jūtas mēdz kļūt daudz mērenākas, kas nenozīmē, ka izzūd pavisam. Jo kaut kādā ziņā jau cilvēks vienmēr ir arī ģimenē un sabiedrībā, mūsu kultūrā nav pieņemts savas vecumdienas aiziet pavadīt džungļos un nomirt vientulībā.
Vēl es gribu neaizmirst par Aiteru, kurā izvietoti tie neredzamie nervi, kas veido sociālos organismus no cilvēkiem kā orgāniem. Pa šiem nerviem tiek nodots signāls – viena orgāna pagrieztā mugura citam orgānam. Signāls iet tālāk orgānā un arī organismā, veidojas automātiska reakcija, kas vērsta uz organisma aizsardzību, tajā skaitā veicinot iekšējo konkurenci un specializāciju. Greizsirdībai kā jūtām visā tajā ir sava vieta.
Tomēr cilvēki situācijas ar greizsirdības izlaušanos piedzīvo nevis galvā un interesē par vēsturi, bet gan jūtās, savā ģimenē. Greizsirdībai ir praktiskas, nevis teorētiskas konsekvences, cilvēki to izjūt un no tās cieš. No vienas puses, greizsirdība dara labu darbu – sargā monogāmo ģimeni, tādēļ tās izlaušanās uzskatāma par svarīga emocionālās aizsardzības mehānisma izpausmi. Greizsirdība saka – neatdod savu meiteni nevienam citam! Vai – neatdod sava puiša resursus citai saimniecei! Taču no otras – tā bremzē kolektīvā organisma darbību, bloķē kolektīvo bezapziņu, fragmentē sabiedrību. Pasaule kļūst ģimene, vispirms, un pēc tam – vecāku pāris. Greizsirdība neļauj palikt vienam – nezinu, labi tas vai slikti. Es šeit nevaru dot nekādus padomus, kā izturēt greizsirdības sāpes, vien stiprināt ticību, ka tām ir jēga un ka tas ir darbs un ieguldījums nākotnē.
Viestur, būtu interesanti lasīt jūsu domas par poliamoriju. Cilvēki, kas atklātas, nosacīti oficiālas attiecības veido ar vairākiem partneriem bieži runā par greizsirdības pārvarēšanu, tās jušanu/nejušanu, par šāda veida attiecībām kā īpašu personības izaugsmes ceļu. Kādi ir iemesli, kādēļ cilvēki iesaitās šādos attiecību modeļos un vai tās tik tiešām var kādā īpašā veidā papildināt un pat uzlabot tradicionālo ģimeni?
vēl tāda lieta - tā kā greizsirdība, kā arī redzams no visa šeit teiktā, iet roku rokā ar bailēm, tad tā ir saistīta arī ar tādu izpausmi kā "suns uz siena kaudzes" - kad pats neēd un otram arī nedod. vai nevarētu teikt tā, ka cilvēks ir greizsirdīgs tajā mērā, kurā pats savu baiļu dēļ nav attiecībās iesaistīts? tajā mērā, kurā vēlas saņemt, bet piesargājas iesaistīties.
savu greizsirdību es saistu ar nedrošību - šīs sajūtas iet roku rokā. acīmredzot pietrūkst pārliecības par to, ka "esmu pietiekami laba".
lai gan apzināti cenšos atradināties no salīdzināšanās un melnbaltas domāšanas, šīs ir atskaņas no perfekcionisma sērgas - ja kāds potenciāli, manuprāt, ir tāds, kas otram varētu patikt vairāk nekā es, pamats zem kājām sašūpojas, uzjundījot veselu emociju vilni: bailes no pamešanas, greizsirdību, dusmas, sāpes, bezspēcību. vēlēšanos "pasūtīt visus d***t" un vienlaikus - vēlšanos, lai mani notur.
vienīgais, kā tikt no tā vaļā - atlaist. neturēt otru, neiekrampēties. apzināties savas un otra robežas. viens ir sajūtas, bet otrs - kas tiek vai netiek darīts, kad šīs sāpes uzjundī - vai tajā brīdī, kad uzvirmo greizsirdība, es palieku kur esmu vai metos izskaidroties un sāku kaut ko pieprasīt.
esmu vīram teikusi: ir kāda rīcība, kas man nepatīk un izraisa greizsirdību, taču es respektēju tavas izvēles. un to tiešām cenšos no visas sirds - respektēt otra izvēles un būt atbildīga par savējām.
bet tas, ka sāp.... ohhh, sāp gan. jā. reizēm tik ļoti, ka gribas brēkt un uzstāt, un paģērēt. bet es cenšos to nedarīt. ja jūtu, ka gribas kliegt un trakot, rauju kājās sporta kurpes un dodos paskriet, braucu ar riteni vai vienkārši eju arā: paņemu pauzi, lai aprunātos ar sevi. esmu teikusi, lai man neskrien pakaļ, lai gan tajā brīdī, protams, gribas, lai skrien, bet kaut kur aiz bangojošajām emocijām zinu, ka to nevajag darīt, jo man ir vajadzīgs laiks vienatnē. akūti!
un tad es runāju ar sevi. par eksistenciālu vientulību. par dzīves netveramību. par mākslu priecāties. dažreiz raudu. un vienmēr sev atgādinu: ja kaut kas nepatīk, man taču ir izvēles iespējas. tad sev jautāju: ko īsti es vēlos? kas man ir svarīgs? kādu cenu es esmu vai neesmu gatava maksāt?
kad esmu aprunājusies ar sevi, varu cilvēcīgi aprunāties arī ar otru. tad manu skatījumu nedeformē aizvainojums. tad es nemetos otru vainot un apsūdzēt, un ļoti bieži viss jau ir pārgājis, nemaz nevajag kaut ko teikt, var vienkārši atnākt mājās, iebāzt otram degunu azotē un dzīvot tālāk:)
ar to arābu pasauli nav tik vienkārši un viennozīmīgi kā eiropietim no sava skatu punkta tas šķiet skaidrojams. kā reiz no austrumnieka reiz dzirdēju frāzi, kas ironiski komentēja eiropeisko ģimeni kā tādu, kur atšķirībā no viņa pasaules - " gan vīru gan sievu saista viens un kopējs mērķis = kā vīrieti darīt laimīgu" : ).
Lasu, kas te komentāros par greizsirdību sarakstīts, un domāju par to vēl. Bet es nesaprotu tādas jūtas. Varbūt es nemāku savu greizsirdību ieraudzīt, bet man tiešām liekas, ka kaut ko tādu es izjust nevarētu. Ja mans vīrs man būtu neuzticīgs, es izjustu dusmas, o jā, un kādas vēl. Varētu noraut viņam neuzticības orgānu un tai otrai iedauzīt pauri. Bet aiz dusmām! Man šķiet, ka jautājums ir arī par to, cik ļoti lielā mērā es spēju uzticēties tam otram un nevēlēties kontrolēt viņa dzīvi. Greizsirdība tā ir apziņa, ka es viņu nevaru kontrolēt vienmēr un visur, un neuzticos, domāju, ka tiklīdz viņam uzgriezīšu muguru, tā uzreiz viņš laidīs pa kreisi. Ja nav nepieciešamības būt par kontrolieri, ja spēj uzticēties (vienalga, vai šī uzticība attaisnojas vai nē), tad nekādas greizsirdības nav. Greizsirdība man izskatās kā korekcijas zīmulis sieviešu kosmētikas maciņā. Ar to aizmālē kaut kādu problēmu. Te tika pieminēts, ka reizēm viens tikai grib, lai otrs būtu greizsirdīgs, un tad koķetē ar kādu "nepiederošu personu". Nafig kaut kas tāds vajadzīgs? Ja trūkst otrās puses uzmanības, tad aizej un viņai acīs pasaki, nevis manipulē koķetējot ar citu. Ja spēj nekontrolēt, uzticēties, būt atklāts un vārdiski noformulēt, ko no otra vēlies, nekādas greizsirdības nav. Vismaz man šķiet, ka man nav. Varbūt kļūdos. P. S. Bet par harēmu runājot, Dace, man šķiet, tā sieviešu sajūsma darbojas te ar mehānismu, ko VR apraksta kā vēlēšanos dabūt pēcnācēju no pietiekami ietekmīga vīrieša. Arāba sociālais stāvoklis un manta noteikti kompensē ar uzviju to, ka neesi viņam vienīgā. To mēs te eiropietes domājam, ka tas ir slikti. Es ticu, ka viņām vīrs ir vislabākais. Bez tam, ja nav intereses par seksu (es te izdomāju, man nav nekādu argumentu, bet man šķiet - kaut arī varbūt tas ir aizspriedums - ka arābu pasaulē tiek domāts tikai par vīrieša seksuālo baudu, un kāda gan interese tad sievietei var būt par to?), tad ko vēl no vīrieša var gribēt? Pērk kleitas, rotas, dod ēst, neliek strādāt, reizi gadā varbūt grib pārgulēt, bet kad tev ir pāri 30, tad arī to vairs ne, vārdusakot, dzīvo asti gredzenā.
Harēmā neplošās greizsirdība? Tikai tur neviens neko neteiks, jo ir paredzamas nelāgas sekas.
Pirms laika klausījos interviju ar vienu ļoti, ļoti pārtikušu arābu (ja mēs vispār spējam saprast, kas pie viņiem ir bagāts); sievas bija tik stāvā sajūsmā, ka pārspīlētais prieks jau vien bija aizdomīgs.
"Lai ģimene, kuras pamats vēsturiski ir bijis matriarhālais mugurkauls „māte – meita”, varētu justies droši, tai bija jāpanāk aizsardzība no pieaugušu un no mājas izgājušu vīriešu pasaulē gana augstu pozīciju ieņemoša vīrieša. " -
- man šķiet, ka te ir izlaists būtiskais. ne jau vīrieša "gana augsta pozīcija" dod sievietei nepieciešamo drošību, bet gan tā cilvēcīgās īpašības. šis vīrietis var būt arī nevienam nezināms biškopis, lauku skolotājs vai "Maxima"s kasieris.
"Garantija, ka šis vīrietis ir lojāls un patiešām aizsargā, varēja būt tikai seksuāla uzticība" -
- taču pasaulē ir daudzsievības modeļi, kur nekāda greizsirdība neplosās. un man gribētos teikt, ka ne jau lopiska stulbuma dēļ tas tā. vienkārši - uzticība nav nedz seksuāla, nedz ekonomiska kategorija. tās saknes ir daudz dziļākas. tās sniedzas tāda veida cilvēcīgā savienībā, kur nekāda greizsirdība nesniedz. fiziskais nav primārais, tas ir izrietošs. ir izšķiroši svarīgi, kas uz kā tiek būvēts - sekss uz attiecībām vai attiecības uz seksa. jāteic, ka dzīve daudz ko zaudē, ja kontaktu ar otra sirdi aizstāj ar cīņu par viņa dzimumorgāniem.
Man šķiet, ka jebkurā sabiedrībā ir cilveki, kuri taisīs to teātri, un ja nav iekšējās pārliecība par sevi, tad - draudzības vārdā cilvēki mēz ievilkties šajos teātros. Redz, tikai strādāt var, bet tas ir jādara ar to pārliecību, kas ir kuģim, to nevar darīt glābšanas vestē, jau pa pusei aizrijies ar ūdeni. Un šīto kolektīva dramatisti jūt, un arī pašam tā gribas vismaz uz plosta.. Es ta esmu jutusies, un tas ir nepatīkami. Tam nav jēgas, ūdens ir par aukstu, elpa trūkst, un atkarība beigās uzvar.. Ir jākļūst kā kuģim.. Jāatrod sevī kuģis fucking:). Kuģim ir pilnīgi vienalga ko ņerkst kāds glabšanas plostos. Protams arī kuģis var ātri ieskriet tualetē paraudāt 35 sekundes, bet pēc tam kuģis atkal ir kuģis!
Teorija par kontroli pār cita cilvēka dzimumorgāniem greizsirdības sakarā vismaz man diezgan daudz izsaka, tā varētu būt atslēga.
Te panesusies diskusija par darba situācijām man arī ir pazīstama no tāda aspekta, ka kolēģi nevar ciest, ja es vienkārši strādāju, dāmas jau zinās: brīnišķīgie, draudzīgie sieviešu kolektīvi (kas var būt jaukāks!).
Bet man, esot pašnodarbinātai, tik un tā ir jāsakaras ar kontroles taustekļiem, kas stiepjas manā virzienā. Oh, tas, protams, ir brīnišķīgi, ka nav jāredz tas teātris fiziskā formā katru dienu, bet taustekļi eksistē un staipās.
Par vīriešiem tā grūti uz ātro spriest, tur vajadzētu mazliet padomāt, bet viena lieta vīriešu kolektīvos gan, manuprāt, ir: šausmīgā skaudība, es tā "pa vienkāršo" to nosaucu, laikam jau tā ir tā pati mērīšanās ar kāniņiem, bet, esot vīrietim, man šķiet, varētu būt krietni grūtāk vienkārši strādāt un tikai veikt sev uzticētos uzdevumus, ja esi darba ņēmējs. Esmu strādājusi kolektīvā, kur bija daudz vīriešu, un ar savu tagadējo izpratni pat vizualizēju tādu ainu, ka katrs kabinetā ienākušais tūlīt uzliek krāniņu uz galda... Dažkārt, domādama par to, kas man tur riebās, es tā iedomājos, ka tieši tas īstais kaitinošais faktors bija mūžigā krāniņu rinda uz galda. Un viņi necieta krāniņu nelicējus.
Sievietēm ir savas situācijas, vīriešiem – citas, bet sieviešu interese par attiecībām utt. stuff ir panākusi to, ka viņas varbūt ir mazliet vairāk sevi iepazinušas, ja vien to ir gribējušas. Vīrietim laikam tas tā dabiski nenotiek, tur ir speciāli jādomā jeb, precīzāk sakot, jānonāk situācijā, kas spiež domāt; vismaz es tā iedomājos.
Lai gan ko var teikt: ir tak gana daudz tā pirmatnējā arī sievietēs, izprašana ir tikai viens mazs solis, bet tomēr vismaz kaut kas.
Un manas attiecības ar Dievieti arī ir ļoti interesanta tēma, kā arī tas, kur es tagad šai ceļā esmu, nevis tur kaut kādi primitīvi psiholoģiski testi.
