Biju tikai vienu reizi notikt paredzētā notikumā - jaunās režisores Ineses Mičules darba uzplaiksnījumā uz kino ekrāna Andrejsalā.. Ne īsti kā skatītājs - man bija piešķirta arī noteiktas funkcijas šajā notikumā - jāpasaka publikai kaut kas „pašās beigās”. Tomēr tajā vakarā nobeigt īsti neizdevās, kas, kā runā, pavecākiem kungiem kontaktos ar jaunām un ziedošām meitenēm neesot nekāds retums. Nu ko gan var panākt kaut kādās piecpadsmit minūtēs? Neko darīt, nācās piesēst pie datora.
Ineses darba forma ir „teātris – lekcija”. Nosaukums – „Vienādojums”. Ar visādiem x un y, kas man ļoti atgādina sievišķo un vīrišķo hromosomu apzīmējumus . Viens vienīgs notikums, tādēļ jūs, kas tagad lasāt un nebijāt 27. augustā Andrejsalā, to neredzēsit. Varēsiet veidot savas fantāzijas par šo aprakstu. Bet tikai tie, kas tur bija, zinās visu par visu, ko še rakstu. Ļoti 1psihodramatiski un teātra tradīciju izaicinoši – spontānais ir tikai vienreiz.
Visu ļoti novienkāršojot, Ineses darbs ir intervijas ar četrām jaunām sievietēm – divām aktrisēm un divām skatītājām, operatore ir piektā, bet režisore - sestā. Nesamontētā veidā biju tās jau redzējis sava datora pusekrānā un pēc redzēšanas man bija viedoklis, diezgan apmulsis. Gan sarunas ar režisori, gan montāža, gan Andrejsalas peldošās darbnīcas diskrētais šarms, lielais ekrāns un publika darīja savu – viedoklis mainījās, konfliktēja, cīnījās. Līdz atrada tādu formu, kādā to šeit varat izlasīt.
Gribu kaut ko pateikt par robežām – kur sākas un kur beidzas mākslas darbs, kas ir tas rāmis, kurā māksla tiek ietverta? Paspēlējoties ar robežām, es vēlreiz atklāju, cik daudz mākslas darba uztverē maina tas, „kurā pusē” tu esi. Vai mēs runājam tikai par to, kas notika uz ekrāna? Ja tā, tad manī uzvar attieksme, kurā pavīd arī man pašam tik netīkamā vērtēšanas un sevis no visa izolēšanas tendence. Ja es neesmu iekšā, tad jūtos atraidīts laikam un tad man gribas tos atraidījušos kaut kā sodīt. Interesanti, vai es vienīgais, varbūt tas attiecas arī uz citiem, kas piedalījās? Un vispār – vai mākslas kritikas rašanās un daudzi procesi mākslā nav nesaraujami saistīta ar to, ka Mākslinieks Kritiķi nav uzaicinājis piedalīties? Ka tam Kritiķim kā atraidītam bērnam jānolūkojas, kā citi neatraidītie bērni laimīgi ņemas pa smilšu kasti...
Ja māksla un mūsu apspriešanas objekts ir tikai tas, kas notika uz ekrāna, tad tas viss var notikt bez manis, bet kopā ar manu atraidījuma sajūtu. Atbildēts taču tiek uz režisores jautājumiem, tādiem, kas viņai deg un kas viņu nodarbina! Bet lai taču viņa, kā jau katrs cilvēks, ar tiem nodarbojas! Es varu turēt par viņu īkšķus, bet tikpat stipri, cik par daudziem citiem jauniem cilvēkiem uz planētas!
Es teicu Inesei (tas bija pirms Andrejsalas notikuma), ka mani mulsina kadrā redzamais un es īsti nezinu, ko labu par šo varu pateikt. Bet vienlaicīgi es arī nevarēju sev atbildēt, vai manam mulsumam nebija jābūt. Respektīvi, vai es – mākslas izmantotājs – gadījumā tomēr arī neesmu arī tās sastāvdaļa? Inese pateica par sevi, skaidri un gaiši – viņa ir šīs mākslas sastāvdaļa, tātad viņa ir iekšpus rāmja. Viņa meklē, viņa grib zināt atbildes uz saviem jautājumiem par teātri. Bet šajā punktā es viņai uzdevu jautājumu, kādu režisoram parasti uzdod aktieri – kāda tad ir mana loma visā tajā? Ko tu no manis gribi? Kādēļ tu mani aicināji?
Divas lomas, viņa teica. Pirmkārt, Personība. Otrkārt - Vīrietis. Atstājot šo lomu darba analīzi vēlākam laikam, atzīmēšu – šajā brīdī es iekļuvu rāmja iekšpusē, paliekot par mākslas darba sastāvdaļu. Mani iesauca lomās, bet Es Pats turpināju palikt ārpusē, protams. Un tūliņ mainījās mana attieksme. Jo sākās vētrainas Attiecības gan rāmja iekšpusē, gan manā iekšējā trīsstūrī: Es Pats – Personība – Vīrietis.
Norises Jaunā rāmja iekšpusē. Sākumā viņas visas man bija Gudrās meitenes. Kā lomas - izskatījās, ka viņas neizmanto iespēju nospēlēt Pašām Sevi. Tā es padomāju jau sākumā, sēžot pie sava datora. Gudrības izrādīšana kā bailes no iespējama ārpusrāmja vērtētāju uzbrukuma? Priekšstats, ka būt gudrai tiek pieprasīts? Gudrība kā aizsardzība? Priekšstats, ka gudrība ir galvā un vārdos? Es teicu Inesei, ka viņas izdara to pašu kļūdu, ko daudzi jauni vīrieši. Tie parasti aiziet no visa ķermeniskā un izjūtamā, patveroties prātā kā tādā cietoksnī vai Lidojošajā salā (atcerēsimies Svifta „Gulivera piedzīvojumus”!).
Bet ķermenis taču ir gudrāks par prātu! Un sevišķi aktrise (sieviete) drīkstētu eleganti paziņot – es neko nesaprotu, ko tu no manis gribi, kamēr neesmu to nospēlējusi! Un piedāvāt parunāt par to, ko viņa ir nospēlējusi. Bet nē – meitenes iesaistās sarunās par tēmām, par kurām tradicionāli lauza galva teātru direktori, kultūras ministri, žurnālisti vai kultūras politiķi. Viņas nesaka – „man ir garlaicīgi dažbrīd”, bet viņu ķermeņi gan to saka. Tie saka arī – „ja kamera ir ieslēgta, tad man jāstrādā. Bet vispār jau daudz kas no visa šeit runātā mani sasaldē”.
Man šķistu dabīgi, ja viņas apcirstos uz papēža – paklau, Inese, pajautā man kaut ko man interesantu! Bet viņas laikam tomēr nedrīkst tā jautāt, ir ticis dots kāds vārdos neizteikts noslēpumains rīkojums spēlēt Gudro meiteņu lomas. Tātad viņas ir arī Labās meitenes, pretstatā Sliktajām, kuras, ja gribētu izdarīt kaut ko egoistisku, tad izdarītu nepaprasījušas. Kuras, kā visa sievišķā daba, atteiktos atzīt tai nedabiskās morāles kategorijas – labi slikti, pareizi nepareizi. Kam labi? Un kam slikti?
Gudrība kā tradicionāli vīrišķīgs trūkums. Tā rakstot, man nevar neienākt prātā jautājums sev – varbūt tu, Viestur, esi greizsirdīgs, ka meitenes lien tur, kur jābūt puikām? Ja viņas izjūt nepieciešamību ne tikai just, bet arī domāt, varbūt tu jūties izstumts no savas nišas? Varbūt tu tagad gribi viņas iepērt un pieprasīt nekad vairs tik puicīgi neuzvesties? Vienmēr būt kārtīgām un ievērot savu sievišķo lomu robežas?
Šie jautājumi sasaucas ar tās lomas darbu, kuru Inese tikko bija piešķīrusi man. Un tajā ir tāda ultimatīva vēsts – mums, meitenēm, trūkst Vīrieša, tādēļ vai nu lai viņš atnāk beidzot, vai arī mēs pašas kļūsim par Vīriešiem. Pasaule, valsts un teātris nav pietiekoši labi izdomāti, un mēs nevaram vairāk gaidīt! Kur ir tas Vīrietis, kam viss tas būtu jāmaina?
Saskaņā ar manu domāšanu šī nav Vīrieša, bet Tēva loma – atbildēt par Meitas nerealizēto fantāziju realizēšanu. Bet ko es vai kāds cits Tēvs lai iesākam ar sešu lielu un pieaugušu meiteņu vienlaicīgu Meitas vajadzību sprādzienu? Viņu jau tā ir tik daudz, bet viņas arī multiplicējas, saskaitās, sareizinās un kāpinās kopā ar zālē sēdošajām. Un tad man gribas just līdzi jaunajiem „alternatīvajiem” puišiem, kas uzaudzē bizes, dirn pie datora un izliekas, ka nekādus šādus jautājumus nedzird. Dzird jau gan, tikai tie nepadara viņu dzīvi dzīvojamāku...
Huligānisms, erotika un incests. Brīdī, kad Inese ielaida mani iekšpusē, un kad viņa piešķīra man to lomu, kuru es nesaucu par Vīrieša lomu, kaut kas sāka notikt. Pirmais impulss bija huligānisks – man gribējās iedomāties, ka filmējošās kameras objektīvs ir kļuvis tik garš, ka aizskar vienas meitenes krūštura maliņu, kas graciozi spiežas cauri tādiem smukiem kankariņiem virs tā un kam tikko slīdējis pāri, ļoti stipri sazūmēts. Varbūt, ka tajā brīdī meitenei būtu jāizkrīt no savas Gudrinieces lomas, un tālāk viss kaut kas varētu notikt. Izņemot gudrošanu, bet ieskaitot apsūdzības seksuālā aizskārumā. Nu un tad es arī godīgi ziņoju režisorei par savu fantāziju, joprojām arī šauboties par savu iederīgumu iekšpus rāmja.
„O, huligānisms!”, viņa iesaucās, „tas der!” un mums panesās neaizmirstami jauka virtuāla saskarsme. Un tad sākotnējais vardarbīgais impulss pārveidojās, tas kļuva atļauts un nezin kādēļ vienlaicīgi - erotisks. Tātad tāds, kurā izdalās vienīgā enerģija, no kuras dzīvojam, tā gribējās to uztvert. Tā, kas starp vīrišķo un sievišķo, gribējās cerēt. Bet tā nu īsti nebūs gan – huligānisms saistās ar Dēla lomu, kura impulsi ir tikpat incestuāli un Mātes Krūti meklējoši kā Meitas impulsi attiecībā uz Tēvu.
Fantāzija turpinājās ārpus Ineses darba, sirreālistiski – kadrā nokļuva bērna roķele, diezgan paaugusies jau. Tā aizsniedzās līdz krūšturim un nolauza tam maliņu. Krūšturis bija kausveidīgs, pa lūzuma vietu tecēja piens. Meitene tik runāja un runāja par teātri, tajā brīdi laikam par to, vai tam jāaudzina skatītājs. Viņa nepamanīja, ka kāds sabojājis viņas superīgo veļu. Un roķele pasniedzās otrreiz, atkal nolauzdama maliņu tam pašam kausiņam, tikai citā vietā - no turienes sāka tecēt vīns. Bet meitene tik runāja, laikam par to, vai teātris ir patēriņa prece.
Tad parādījās citas rokas – ar glāzēm, kuras tika pildītas te ar pienu, te ar vīnu, bet šad tad ar abiem vienā glāzē. Bet piens un vīns turpināja tecēt vienmērīgās straumītēs un meitene neko nepamanīja, tikai runāja par teātri.
Tad sāka mainīties viņas āda – tā kļuva plānāka un trauslāka, sejas vaibsti iezīmējās asāk. Tad sažuva pavisam un sāka atdalīties no kauliem. Bet skelets tik runāja un runāja, tobrīd laikam par to, vai māksla var ietekmēt politiku. Par to, ka tā ir meitene, vairs liecināja tikai mati un drēbes - kankariņi un kausveidīgie krūšturi zem tiem, no kuriem vienmērīgās straumītēs nepārstāja tecēt baltais un sarkanais šķidrumi.
Dēla loma, nodomāju. Šīs meitenes ne tikai grib, lai kāds (Tēvs) realizē to nerealizētās fantāzijas. Tās kaut ko darīs arī pašas, tas izfantazēs par visiem vīriešiem lieliskāko Dēlu, kas dzims no Tēva sēklas. Jo runām par jaunu, labāku pasauli taču jāturpinās ar varoņdarbu - Dēla radīšanu un dzemdēšanu no pašas atrastā Tēva, kas manā sirreālistiskajā fantāzijā jau sāka notikt.
Procesi ap Personību. Neaizmirsīsim, ka saskaņā ar režisores ieceri, man bija arī otra loma – Personība. Tā nemaz tik labprāt necentās izkūņoties, sevi parādīt un uzvesties tikpat vētraini, kā tā otra, tikko vairāk aprakstītā loma. Un tomēr, ar laiku tas notika – brīdī, kad es ieraudzīju, ka Gudrinieces tomēr ir sākušas viena no otras atšķirties. Viena, kuru nosaucu par Zvaigznīti, sāka izmantot nevis savu un savai jaunībai dabisku, bet kaut kur starp pusmūža ļaudīm noskatītu uzvedību. Nevarēju par to nepasmaidīt, iedomājos viņu, manu meitu vecuma bērnu, uz skatuves, kādā no „kad mēs augām...” lomām. Vienlaicīgi viņa kļuva ja ne gluži narcistiska, tad egocentriska gan, tajā pat laikā par kaut ko sarūgtināta, pašizolējusies un – vientuļa. Varbūt, par to runājot, es jau esmu nākotnē, varbūt tagadnē vēl šis tas nav sevi izpaudis. Ar Zvaigznīti grūti satikties, cerams, ka pārejoši.
Kāda cita Gudrā Meitene kļuva par Ieslodzīto Princesi. Viņa sabēdājās, runājot par sevi nolaupījušo Pūķi, uz vaigiem ievizējās mīlestības asaras. Nekā tuvāka par Pūķi nav un nebūs. Tik dziļa loma, pilna rudenīgu noskaņu jebkurā no gadalaikiem. Ja nu vienīgi kāds jauns Varonis to iztraucēs... Mūžīgs mitoloģisks stāsts, dažreiz kā pasaka par princesi, kas nekad nesmējās. Vai kā Danaja vara tornī, kurā to ieslodzījis tēvs. Vai ielīs pie viņas Zevs kā zelta lietus? Vai radīs tai Perseju – Dieva dēlu kā visbrīnišķīgāko no visiem puisēniem?
Nākamā Gudriniece kļuva par Emancipēto Māti – „visskaistāko, kas virs zemes un zem zemes ellē”. Ārēji garlaikotu, pamākslīgu, bet iekšēji ļoti asredzīgu. Viņas skatiens meklē iespēju kaut kā pielietot savas dzemdēšanas alkas, apliecināt, ka ķermenis ir ne tikai gudrāks par vārdiem. Tas, un nevis Dievs Tēvs ir visa Radītājs! Bet kur ir tā Sēkla, bez kuras nezin kādēļ nevar iztikt? Kliegt gribas uz debesīm! Cerēt, gaidīt, ilgoties. Bēdāties, dusmoties, saskābt. Izlikties, ka nekā tāda nav.
Nu un vēl - Bērnišķīgi Naivā, kuras bērnības eņģelis nav miris un kura ar to regulāri tiekas, aprunājas un kam tic. Viņa tikai nedaudz nesaprot, ka var būt arī citādi un ka dažreiz mēdz būt arī mirstīgi eņģeļi. Viņai kaut kur ir sava planēta, uz kuras nav vardarbības, nav rupjību, uz tās ir tikai labie cilvēki, skaistā mīlestība un nekas nekad nemirst.
Kas attiecas uz piekto uz sesto meiteni – man liekas, lielumam viņu abu gadījumā tomēr ir nozīme. Viena no viņām ir kā Andželas Kārteres lidojošā Feversa, sieviete - bezgalība. Otra – kā visu mīlēts, mūžam smaidošs Bērns, kam traki patīk spēlēties. Un kas prot panākt, ka arī citi paklausa un piedalās viņas spēlēs. Bērns, kas izdomā noteikumus jaunām spēlītēm un kāri raugās, kas gan no visa tā iznāks!
Mākslas mūžīgā tēma ir par pretrunām starp saturu un formu. Es līdz šim esmu pieskāries tikai formai un to varētu uztvert kā personisku izvēli, kādu taču ir tūkstošiem. Taču šajā konkrētajā gadījumā nav tik vienkārši. Vai tad no tā, kas še uzrakstīts, pamazām neataust apjausma – o, tik daudz kas ir noticis tajā Ineses iezīmētajā rāmī! Noticis jau patiesībā ir vēl daudz vairāk, katrs mirklis slēpj sevī mūžību. Un katrā mirklī ir Teātris uz tūkstoš skatuvēm!
Jautājums par saturu un formu reinkarnējas jautājumā – par teātri runāt vai teātri darīt? Man liekas (šajā ziņā es esmu konsekvents psihodramatists), ka runāšana ir darbības nogalināšana, no runāšanas man metas nelabi. Bet paradokss slēpjas tur, ka nogalināšana tomēr arī ir darbība! No šī viedokļa Ineses iecere „nogalināt teātri” nozīmē arī to radīt. Vai jaunradīt – caur huligānismu, erotiku, lomām, kas tiek piešķirtas, attīstās, mainās, savstarpēji cīnās un - mirst. Bet tas, vai teātris būs kā kultūras iestāde, vispirmāmkārtām atkarīgs no tā, cik interesanti būs teātri darīt. Vai neapniks? Vai izdosies? Un – vai izdosies ieraudzīt daudzās skatuves katrā mirklī? Vai ieraudzītais iepatiksies un vai tas dos enerģiju? Kura no tūkstoš skatuvēm dos vislielāko enerģiju? Vai atradīsies tehnikas, kā tikt klāt šai visliekākajai no enerģijām?
Un vēl tālāk šis pats jautājums reinkarnējas jautājumā par Patiesību – kur tā ir - tekstā vai ķermeņa valodā? Uz šo jautājumu skaidri atbildēja tāvakara notikuma publika, kura neverbāli un ļoti niansēti pauda savu attieksmi pret notiekošo uz ekrāna. Es pat teiktu, zāle ļoti skaidri atšķīra un apbalvoja Patiesību. Tur, kur bija vismaz šaubas, vai tā ir Patiesība, bija klusums un gaidas – varbūt vēl būs? Šiem cilvēkiem būtu neiedomājami Patiesību mēģināt iebarot ar karotīti. Viņi reaģēja nevis uz to, ko meitenes teica, bet gan, kā viņas to darīja un kā vārdi atbalsojās ķermenī. Dažbrīd man kļuva pat žēl meiteņu - tik atmaskojošas bija šīs reakcijas.
Un tagad par sievietēm – teātra režisorēm. Savā ziņā tas ir jautājums par terminoloģiju. Jo no viena viedokļa, sievietes teātri ir režisējušas mūžīgi, bet - no Mūzas, vai no Pirmās aktrises lomas. Klasiskā shēma ir – sieviete grib kaut ko uzzināt par sevi, tādēļ kļūst par Mūzu – dramaturgam, teātra direktoram, baņķierim. Nu un tad šie vīrieši no sava vidus atrod sievietē visieinteresētāko un nosauc viņu par Režisoru. Tieši šī vīrieša seksuālā, teātra vidē sublimētā enerģija mūžīgi un klasiski ir bijusi Izrādes rašanās dzinējspēks. Režisors ir raudzījies savā Mūzā un pūlējies izdarīt kaut ko vienā vārdā nepasakāmu. Saplūst, aplaistīt, sasildīt, izaudzināt, sodīt...
Protams, sieviete kā Režisore nevar iekļauties šādā modelī. Sieviete - Zeme ir ieinteresēta vīrietī – Debesīs. To vienmēr interesēs Tēvs, Dēls (par ko mēs šeit jau ierunājāmies) un Svētais Gars kā garīgums attiecībās. Protams, šeit mēs atpazīstam to pašu Mūzu, bet jau mazāk kā Māti vai Prostitūtu. Kā Zemes cilvēku, kas interesējas, brīnās un sajūsminās par Debesu cilvēku un alkst ar to savienoties.
Protams, ja mēs tā palūkojamies uz režisori – sievieti, tad vieglas dienas viņai neparedzam. Jo – vai jūs esiet redzējuši daudzus vīriešus, kuri grib tikt izskaidroti? Viņi taču dzīvo uz Lidojošās Salas, redz nelaimīgās, vīriešu pamestās un rokas lauzošās sievietes un pieri saraukuši, mēģina atrast cēloņus viņu raizēm. Daži skatās nevis uz Zemi, bet vēl tālāk debesīs. Redz zvaigznes un nopūlas saprast, kaut ko par zvaigznēm, ne mirkli neiedomājoties, ka dara to, lai nebūtu jāuzzina no sievietēm, ko viņas redz no Zemes. Viņiem ir bailes būt Objektiem, tikai Subjektiem. Tādēļ, visticamāk, sievietēm – režisorēm savā darbā būs jāpielieto visādas viltības. Nekas tomēr neliecina, kas viņām tas varētu būt nepārvarami grūti. Jo var jau, piemērām, režisēt arī no Smaidošā Bērna lomas, par ko tikko jau izteicos.
|
