Turpināsim sarunu par iemīlēšanos, meklējot, kur tā ir, ja ir. Patērzēsim par varu, šoreiz ne tik bieži pieminētā kontekstā. Kas notiek, ja sieviete nonāk vīrieša varā – objektīvi un (vai) subjektīvi? Un palūkosimies uz diezgan plašu šādu varas attiecību kontekstu. Man ir interesanti apdomāt šo aspektu, jo šad tad (varbūt biežāk kā man šķiet) tas kļūst svarīgs arī manā konsultēšanā un terapijā.
Atceros kādu amerikāņu filmu, kuras nosaukumu, režisoru, aktierus gan neatceros. Tikai epizodi, kurā varmāka, sagūstījis precētu pāri un abus sasējis, vīra acu priekšā izvaro sievu. Briesmīgi, kad skatījos šo filmu, gribējās visu to neredzēt. Tagad, ar laika distanci, varu par to runāt.
Dīvainais šajā izvarošanā bija tas, ka vispār jau tā neizskatījās pēc izvarošanas. Upuris nepārprotami piedzīvoja arī šo to jauku, ieskaitot orgasmu. Un sasietais vīrs to pamanīja, viņš kļuva vai traks no greizsirdīgām sāpēm, pazemojuma un, jā – tādējādi tika dubultīgi kastrēts. Jo nespēja aizsargāt „savu sievieti”, tas pirmkārt. Un šī sieviete viņa acu priekšā piekrāpa viņu ar abu sagūstītāju, tas otrkārt.
Šeit jāpiemin, ka pāris, kurš visās šajās nepatikšanās iekūlās, bija konfliktā, krīzē, pirmsšķiršanās situācijā. Šī vardarbība, kas varbūt tomēr nebija vardarbība, ievērojami katalizēja konflikta gaitu. Finālā pazemotais vīrs nogalināja sagūstītāju, bet pats, nāvīgi ievainots, tika iesprostots avarējušā automašīnā. Sieva viņu atstāja mirstam (no viena viedokļa raugoties, pelnīti), paņēma savas pekeles un pa šoseju devās tālāk, dzīvē.
Vēl man ir bijis jādomā par franču sievietēm, kas, būdamas vācu virsnieku mīļākās Otrajā pasaules karā un baudīdamas visus labumus, kurus šāds statuss deva (zīda zeķes, šokolāde un šampanietis), sadarbojās arī ar Pretošanās kustību. Bojā gāja vai nu vācieši vai pretojošies franči. Sievietes izdzīvoja, parasti. Ne tik smalki, bet uz to pusi, centās izdzīvot arī latviešu sievietes, kas Pirmā pasaules kara laikā no Kurzemes nedevās bēgļu gaitās, bet palika okupācijas karaspēka rīcībā.
Šajos svētkos apmeklēju Ziemassvētku kauju muzeju – gids Māris, jauns atraktīvs vēsturnieks, prata par daudz ko ļoti emocionāli, bet arī gana objektīvi stāstīt. Par spaidu darbiem, netīrību un utīm krievu (un latviešu pusē, lai gan pēdējie šajā aspektā centušies būt vairāk vācieši), kā arī par alkoholu (spirtu krieviem; konjaku, rumu un šampanieti vāciešiem). Un par meitenēm, reizēm tikai trīspadsmit gadus vecām un izsalkušām.
Par seksuāli transmisīvajām slimībām, par nāvi no sifilisa. Un arī par prezervatīviem, kas, izrādās, bijuši vācu kareivju rīcībā jau tolaik, bet, šķiet, tikuši ne pārāk labprāt lietoti, droši vien nav bijuši diez ko kvalitatīvi.
Vēsturniekam klājas pieturēties tikai pie objektīvi pierādāmiem faktiem, bet mana psihoterapeita fantāzijai nekas nevarēja aizliegt rekonstruēt subjektīvi arhetipisku patiesību par to, kas notika ar cilvēkiem karā. Tā radīja bildes, kurās krievs, vācietis un latvietis nogalina viens otru, bet trīspadsmitgadīgā kurzemniece dzemdē dēlu. Protams, varot sākotnēji nezināt, kas ir tā tēvs. Ja viņa nedzemdētu, tad diez vai mēs, kas sevi uzskatām par latviešiem, še vēl būtu.
Tomēr svarīgi jau ne tikai, ka dzemdē. Svarīgi, ka dara to nevis depresīvi un pazemoti, bet dzīvelīgi, enerģētiski un vēloties ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot. Lai tas būtu iespējams, no bērna ieņemšanas notikumiem bija daudz kas jāaizmirst, par daudz ko jāklusē. Bet jādzīvo tālāk! Še, kā mēs to redzēsim tālāk arī psihoterapeitiskajā realitātē, ir divas iespējas – traumu izdzīvot un aizmirst, vai traumu ieslēgt sevī un atstāt tās risināšanu nākamajai paaudzei.
Ja runājam par varu un vardarbību, bez marķīza de Sada neiztikt. Tas, kas mani visvairāk uzrunā, viņu lasot, ir pazemība, ar kādu izvirtušie mūki un visādi apkārtklaiņojošie dzīves izstumtie pakalpo saviem upuriem – šķīstām, neizsargātām un nereti saviem ietekmīgajiem tēviem nolaupītām jaunavām. Pat tad, ja viņas cieš neizsakāmas fiziskas sāpes, ne brīdi nerodas sajūta, ka tās nekontrolētu situāciju. Sāpes, kuras rodas šādās attiecībās, nav no psihes loģikas izrauti artefakti. Tā ir realitāte, kura psihē mīt, uz kuras šī psihe ir augusi un veidojusies. Un gadījumos, kad tā izlaužas, mēs redzam dziļāko attiecību slāni starp vīrieti un sievieti – to, kurš ir, bet kuru mēs negribam atzīt kā esošu. Mēs gribam, lai plānais kultūrslānis šajās attiecībās noteiktu ne tikai atbilstošas uzvedības kodeksu. Mēs gribam, lai tas būtu izmainījis vēsturi un līdz ar to – arī psiholoģiju ar milzīgu nepārvarētas vardarbības inerci. Ak vai, tieši šāda attieksme noved pie psihiskās realitātes ignorēšanas, izlaušanās un līdz ar to - vēstures atkārtošanās...
Kāda mana kliente nevar ciest, ja citām klientēm tiek „labāki” terapijas laiki. Gan jau viņa nevar arī ciest, ka es nolaižos tik zemu, ka ar tām citām vispār sarunājos. Viņai patiktu nopirkt visu manu laiku, lai būtu man vienīgā. Ar noteikumu, ka visiem pārējiem klientiem (klientēm) tiktu paziņots – no nākamās nedēļas jūs vairs nevariet nākt! Jo jūs neesiet tik svarīgi un svarīgas (maksātspējīgi, -as), kā kāda viena!
Viņa man pastāstīja par savu sapni – tajā mēs skūpstāmies. Un es nevarēju nepamanīt sievietes sejā dedzīgu interesi – „vai viņam patīk, ka šādi sapņoju?” (Ja patiktu, varētu sasapņot tādus sapņus kāliem?) Šo interesi viegli varēja uztvert arī kā erotisku ieinteresētību manī, pat iemīlēšanos, par ko man „kā vīrietim” būtu jābūt ne tikai pagodinātam! Man taču būtu jāatzīst viņa kā visskaistākā un vienīgā. Un – par šādu atzīšanu jāsāk izpildīt viņas manā ausī iečukstētās pavēles.
Vēl neiedomājoties par pavēlēm, palūkojoties uz viņu (ok – kā vīrietis) – jā, skaista, krāšņa, dzīvelīga, gribama! Taču neaizkavēšos šeit vīrišķās „nespējas neiemīlēties” un „baiļu no mātes” koncepcijās – par to varbūt kādu citu reizi. Pasekošu, kas varētu notikt tālāk ar viņu! Viņa taču nezina, vai grib tieši mani un - vai vispār grib. Es vienkārši maisos viņai pa kājām un ir kaitinoši, ka viņa bez manis kaut nevar pati.
Viņai ir jāizdzīvo savās attiecībās ar kaut kādiem senatnes pāridarītājiem – varbūt līdzīgiem kā manis minētajām francūzietēm, kurzemniecēm un marķīza de Sada meitenēm visos daudz mūžīgākos laikos. Šīs meitenes zina, kas jādara, ja esi nonākusi gūstā. Viņas to zina tik labi, ka, arī brīvprātīgi atnākot pie psihoterapeita, sāk spēlēt šo spēli par nonākšanu gūstā, kura no viena viedokļa ir tieši tāda pati kā marķīza de Sada aprakstītā. Ar to niecīgo atšķirību, ka mēs „to nedarām”, bet mēs „par to runājam”.
Varbūt vajadzētu arī darīt – šeit es domāju psihodramatiskas tehnikas – bet ne jau tas, „kā” ir tas svarīgākais. Viņas taču grib „izspēlēt no sevis ārā”, šķirties „no tā, (daudzreiz) nezin kā”. Viņas nav atnākušas sevi piedāvāt seksuāli, pat ja tas tā izskatās.
Bet ja no manis tiktu saņemta nevis psihoterapeitiska, bet „vīrišķīga” atbilde – jā, šī ir „īstā” mīlestība un seksuālie impulsi ir no tā, kas „šeit un tagad”? Tad kliente varētu arī nodomāt – jā, laikam gan, varbūt patiesi... Un tad terapija aizietu šķērsām, jo nākamajā brīdī viņa izjustu kaut ko daudz dziļāku. Viņa sajustu, ka ir spējusi sākt mani kontrolēt kā režisore aktieri – tātad savu gūstu pārvērtusi par karaļvalsti. Izmantojamu, lai atriebtos vai izspēlētu atriebību. Vispirms viņa iegūtu „vienīgās un vislabākās pacientes godu”. Pēc tam, iespējams, izmantotu iespēju apvainot mani viņas „bezpalīdzīgā stāvokļa” izmantošanā (labi būtu sakrāt tam neapgāžamus pierādījumus). Tad viņa mani kaut kādā veidā pazemotu („tu mani nemaz neproti un negribi izglābt, tas vienmēr jādara man pašai!”) un ... aizietu pa šoseju – tālāk, dzīvē?
No terapijas viedokļa tas varētu būt arī vēlami, ja vien mēs spētu noticēt, ka viņa aiziet brīva no traumas. Bet tieši tas nav īsti ticami – viņa aiziet vien brīva no bailēm atriebties. Vēl būtu jāstrādā, lai sen notikušā sekas tiktu apzināts. Lai būtu atšķiramas klientes – terapeita attiecības no klientes – (mūžsenas sievišķīgas) traumas attiecībām. Bet kā gan tas būtu iespējams, ja – mīla?
Svarīgākais, ko gribēju teikt – zem iemīlēšanās maskas nereti slēpjas cīņa par varu, Tā vajadzīga, lai kontrolētu traumas, ko cilvēki ir guvuši sava dzimtaskoka senajā vai nesenajā pagātnē. Latvijā, kas pēdējā gadsimtā piedzīvojusi divus briesmīgus karus, visi dzimtaskoki ir pilni ar šādām traumām. Karos vispirms iet bojā vīrieši. Bet tiem vīriešiem, kas izdzīvo, vai kas dzimst pēc kara, nereti nākas spēlēt varmāku (vainīgo) lomas izdzīvojušo sieviešu neapzinātajās psihodrāmās. Tiem nākas iet bojā, lai atveseļotos ievainotās sievietes, viņu meitas un meitu meitas. To visu var saprast, izņemot to, ka vīriešiem jāiet bojā ne tikai no kara, bet arī par sodu, ka šo karu zaudējuši. Un ka tas notiek tā, lai izskatītos pēc iemīlēšanās un vēl vairāk sašaurinātu loku, par kuru varētu teikt – „iemīlēšanās, parastā. Tīras jūtas. Bez kaut kā tāda, kas tai apakšā un ko šī iemīlēšanās maskē.”
Taču šeit ir vēl viens svarīgs aspekts – ne visi cilvēki, kam jāpārstrādā kāda sava vai dzimtaskoka trauma, „nonākot terapeitiskajā gūstā” uzvedas tik aktīvi, kā manis minētā kliente. Vairumam iestājas savdabīga „psiholoģiska paralīze” – viņi nerīkojas, lai sevi atbrīvotu vai ietu bojā. Tas nozīmē – afekts realizējas tikai preemocionālā stadijā un sastingst. Tas nereti ir ļoti spēcīgs, bet netiek līdz tam, lai atdzīvotos jūtās un uzvedībā. Bet šāds stāvoklis izraisa milzu ciešanas, kuru iemeslu cilvēks pats neapzinās. Dzīve it kā apstājas. Bet ja tā, tad cilvēks cieš no grūti vadāmiem un saprotamiem impulsiem, slimo ar psihosomatiskām slimībām, viņam ir augsts alkoholisma risks.
Viņš atnāk pie manis un „nevar neko pateikt”, viņš gaida, lai tam jautāju. Viņš neiemīlas, neatļaujas erotiskus sapņus, viņš necīnās par un pret terapeitu. Viņa laiks sastingst un apstājas.
Sieviete vīrieša varā. Tam ir arī daudz plašāks - kultūras konteksts, lai cik savādi tas arī nešķistu pirmajā mirklī. Augstāk minētā Kurzemes gūstekne var nonākt vairāku vīriešu varā. Tādu, kuriem ir dažāda attieksme pret mazgāšanos, kuri atšķiras ar dažādu iecietības pakāpi pret ķermeņa parazītiem un kuru alkohola lietošanas tradīcijas arī nav vienādas. Viņa varbūt neko nevarēs mainīt savā gūsteknes liktenī. Bet ja izdzīvos, tad gūsts būs daudz ietekmējis tās kultūras izvēlēs – man liekas, savam dēlam viņa tomēr mācīs mazgāties un dzert „ar mēru”, no glāzītēm, ja tas nevarētu nedzert vispār. Būt kā vācietim, nevis kā krievam.
Bet savai meitai, ko tai viņa mācīs? Visbiežāk – klusēšanu. Paretam izmestas frāzes par to, kādi cūkas ir vīrieši. Un ķermeņa valodā skaidri nolasāmu pretīgumu pret seksuālo. Dažreiz tieši otrādi – demonstrējot seksuālu pieejamību, kā Aija pirms un pēc Jaunsudrabiņa, kas tomēr nozīmēs to pašu – bailes un sevis noliegumu, pretīgumu pret savu ķermeni -„zemāk par galvu”.
Meita varbūt atnāks psihoterapijā. Ja viņa atļaus sev iemīlēties, sapņot, fantazēt, veidot projekcijas, transferences utt., tad uzzinās, ko viņai nodevušas dzimtaskoka sievietes. Ja nespēs nejusties „paralizēta” un „ievilksies sevī”, tad ... Nu jā – lasīs šo rakstu, domās, izdarīs kaut kādus pieņēmumus, bet problēmas risināšanu atstās savai meitai.
Man šķiet, ka tā sauktā kultūras apmaiņa visos laikos ir notikusi vīriešiem (ne vienmēr karadarbības rezultātā) nokļūstot svešā zemē un satiekot tur vietējās sievietes. Viņu nākamajiem vīriem par šīm attiecībām nebija jāzina, bet tas, kas tajās tika pārņemts, ietekmēja nākamās paaudzes audzināšanu. Sieviešu slepenā dzīve – tā varētu teikt. Dažreiz ļoti traumatiska, dažreiz nē, kā nu kura to piedzīvo. Arī tā, kas risinājās vienā zemē starp augstāka sabiedrības slāņa vīriešiem un zemāku slāņu sievietēm. Piemērām tā, kas izrietēja no muižnieku pirmās nakts tiesībām...
Sieviete vīrieša varā – kā jūtams, šeit varētu atļaut mūsu interesei tālāk doties daudzos virzienus, dažus no kuriem esmu še vien ieskicējis. Mans mērķis bija tikai pieskarties, lai radītu nojausmu par vēl vienu plašu un dziļu telpu, kurā varam nokļūt, ja mums liekas, ka esam iemīlējušies.
|
