Maza, jocīga, pat kroplīga kabrioletmašīnīte Nissan Mikra mūs ar Inesi piecas dienas ir vizinājusi augšup lejup pa kalnaino Krētu. Salu, kurā pirms četriem tūkstošiem gadu izveidojās pirmā attīstītas kultūras valsts Eiropā. Ceļojumi vienmēr inspirē, tā noteikti būs arī ar šo. Tomēr inspirācija ir ilgtermiņa process, par agru pavilkt svītru zem visa, ko esmu no šurpienes atvedis. Še vien daži, intensīvākie pirmie iespaidi.

Kur tad īsti Reja ir dzemdējusi savu jaunāko dēlu, nākamo Olimpa valdnieku Zevu? Šeit grieķu mitoloģija pieļauj divus, vienlīdz iespējamus variantus. Bet abi ir Krētā un tikai. Jau tur, kur tikai veidojās eiropeiskā civilizācija, bija iesēta tās apzinātas pārvaldāmības sēkla. Zevs ir bijis klāt jau pie sākumiem, vismaz titāniskajiem, tāpat kā Hēra, kam vecmāmiņa Gaja kāzās sūtīja dāvanu – vien ar varoņspēkiem iegūstamos Hesperīdu ābolus.

Par to, kur dzimis Zevs, izvēle ir starp Dikti un Idas kalniem. Abiem kopīgais ir, ka tajos izveidojušās senatnē grūti pieejamas „bļodas” jeb plato – ar auglīgu, no kalniem noskalotu zemes kārtu. Un virs šiem plato – Dikti kalnā augstāk, Idas kalnā ne tik augstu, ir alas. Man tās neliekas sevišķi piemērotas dzīvošanai ar saviem ne vairāk kā +10 grādiem pēc Celsija, vai kā paslēptuves pret ienaidniekiem – tās abas iet lejup. Tādēļ gan lietus ūdeņi, gan no kalnu virsotnēm šad tad krītošie akmeņi gāžas tajās iekšā. Turklāt, ja ienaidnieks nokļūst līdz alas mutei, tad pret to jācīnās no apakšas uz augšu – gaužām neizdevīgi, ko tur runāt.

Nokāpušam alu dziļumā un paveroties augšup, fantāzija uzzibsna to iespējamo mitoloģisko nozīmi. Alas izeja ar zilajām debesīm virs tās izskatās kā kaut kas, kurp gribētos nokļūt, izlauzties, tiekties. Kā bērna motivācija piedzimt, kā dzemdes mute, iezīmējoša skaidru robežu starp divām dzīvēm, divām realitātēm. Ticību, ka tur, augšā, būs labāk, saulaināk un cēlāk. Ka tur ir sapņuzeme, visu ilgu piepildījums.

Mēs, protams, zinām, ka viss nebūs gluži tā un ka piedzimšana bērnam ir zaudējums pirmkārt. Un ka ieguvumi nāks tikai pēc tam, grūtā cīņā. Un ka tiem būs vajadzīgs spēks – ļoti daudz spēka, tā, kas ir brīnums pats par sevi un kuru personificē tieši Zevs. Tas pats, par kura dzimšanas vietu mēs šeit tērzējam.

Dikti kalna ap 800 metru virs jūras līmeņa novietoto bļodu sauc par Lassiti plato. Tas, šķiet, ir plašāks par Idas kalna analogu un jau vēsturiski blīvi apdzīvots. Cilvēki dzīvo, apstrādā zemi. Ir ūdens, labi ceļi, galvenokārt par Eiropas naudu būvēti, elektrība. Viss attīstās uz to, ka ar laiku vairs nebūs vajadzīgas šim reģionam tipiskās apļveida vējdzirnavas ar audekla spārniem, tik gleznas, ka vien ievilkt elpu, nespējot to izpūst. Ar šīm dzirnavām tradicionāli tiek sūknēts ūdens, no kaut kurienes, kas nav redzams. Bet droši vien ir dižs tautas inženiertehniskā talanta sasniegums.

Idas kalna plato ir stipri augstāk, ap 2000 metriem, ceļš uz to, kaut arī asfaltēts, tomēr ir ļoti šaurs, reizēm ar iebrukušu ārējās malas balto asfalta līniju, bez drošību vairojošajām metāla aizsargbarjerām kraujas priekšā. Ja nākas braukt pa ārējo malu un pretī brauc tāda pati Mikra, tā izskatās pēc tanka, buldozera vai kaut kā vēl milzonīgāka, bezjūtīgāka un akla. Tādos brīžos gribas ieviest kreisās puses braukšanas likumu. Bet kad pretimbraucošā Mikra, brīnums, tomēr ir paspraukusies garām un mēs esam nokļuvuši tajā serpentīna daļā, kur nākamā Mikra pretim brauc pa kreiso, bet nu jau ārējo joslu, tikpat ātri gribas dabūt atpakaļ veco labo labās puses braukšanas likumu.

Idas kalnu nespēj iekarot tūristu autobusi. To vēl šobrīd apmeklē tikai vēsturē un mitoloģijā visieinteresētākā tūristu daļa. Bez mums tur bija vēl kādas piecas vieglās automašīnas, kas salīdzinājumā ar Lassiti apmeklētāju gūzmu ir vien piliens Vidusjūrā. Idas kalns vēl turas pretī komercializācijas pūķim, tomēr arī tur pie ieejas alā jau uzcelta kase, vēl nestrādājoša. Atpakaļceļā no kalna gribējām nobraukt pa jaunceļamo, vēl neasfaltēto, bet daudz platāko ceļu. Piedzīvojums beidzās strupceļā. Tas tikai uz laiku, gan jau pēc pāris gadiem arī pa šo ceļu brauks autobusi...

Ja pasaule būtu manis iespaidojama, es liktu tai pieņemt, ka Zevs ir dzimis Krētas visaugstākajā – Idas kalnā. Un pēc tam ticis audzināts Dikti – Lassiti oāzē. Nimfas Ida un Adrasteja, kam Reja uzticēja sava jaunākā un laikam mīļākā dēla audzināšanu, kā arī kaza Amalteja, kas to baroja, kurēti, kas šķindināja vairogus, lai zēna tēvs Krons nedzird, ka maziņais Zeviņš raud – viņi visi varēja gribēt nonākt jo dienas jo lielākās ērtībās. Ja tiem no Dikti būtu jānokļūst Idā, tad tā jau būtu trimda, izsūtījums, sods. Bet otrādi – apbalvojums, attīstība, ticība gaišākai nākotnei.