Pagājusī nedēļa bija bagāta – varbūt ne salīdzinot ar citām, bet salīdzinot ar tām, kad par bagātumu neiedomājos. Trešdien – pirmā tik īsti dziļā psihodrmatiskā izrāde par nāvi - par tās (ne)pārdzīvošanu galvenokārt. Piektdien – pirmā no četrām grupu treniņa dienām ar Īslīces SOS ciemata profesionālajām mammām – tās ir sievietes, kuras uzņemas ilgstošu ģimenisku aizbildniecību par 4-6-7 pamatīgās sociālās grūtībās nonākušiem bērniem. Un viņu izvēlēm – iemīlēt tos bērnus vai tomēr distancēt sevi? Jo viņi taču var tikt adoptēti – tātad atņemti viņām... Bet ja nē, tad bērni noteikti izaugs – tātad jebkurā gadījumā tiks zaudēti. Un tas nozīmēs – tukšumu, sāpes un alkas pēc atkal jauniem un jauniem bērniem...
Sestdien darbojos ar aktieriem – „Rīt manas kāzas”, jāgatavojas taču. Tā teātra padarīšana gluži negaidīti kļuvusi par hobiju un laika kavēkli, arī izaicinājumu, bet varbūt tomēr kā skolu un kā jaunu pakāpienu dzīvē – pats vēl nesaprotu. Ir sajūta - tieku „iesaukts” – tāda jaunu vīriešu lieta laikam, kādam mani vajag, jāsteidz palīgā! Pats par sevi ironizēju (viņas un viņi bez manis noteikti netiks galā!). Bet – tikai laiks rādīs, ko tas viss nozīmē, un kam tas viss ir bijis vajadzīgs.
Man, kas līdz šim nav sevi uzskatījis par „teātrumīli”, nāk jaunas atklāsmes. Līdz šim es biju tikai teorētiski iedomājies, ka varētu būt tāda problēma aktieriem - nokāpt no skatuves, pārģērbties un doties mājās. Pa ceļam iepērkoties lielveikalā, piezvanot draudzenei un noskaidrojot, kā beidzies hokejs. Es atcerējos, ka bija tāds aktieris Zihmanis (laikam tā viņu sauca, ir pagājis laiks, kaut kas var sajukt), kam no lomas iziet neizdevās. Viņš taču kādu noslepkavoja, es vairs neatceros, bet kaut kas tāds tur bija.
Tagad saprotu – tas ir daudz nopietnāk, tadēļ arī par to Zihmani iedomājos. Izrādās, aktieri tiešām cieš no grūtībām derolēties, kā to sauc psihodrāmā. Tu aizej, bet turpini būt tas, kur tevi iesildīja, ievadīja un par ko tev applaudēja, deva ziedus. Tu biji uz skatuves kā uz tādas cepamās pannas, visi uz tevi skatījās un no tevis gaidīja. Un tu atvēries kā tāds muļķis, nemaz nedomādams par to, kas būs pēc tam.
Kad esmu skatītāju zālē, esmu samaksājis par biļeti tik, cik prasīts, nu un – sēžu, baudu. Neienāk prātā iedomāties, cik tas nopietni aktieriem – pa īstam būt citu cilvēku ādās. Dažās no tām ir tik smags nesamais uz pleciem, ka to pārņemt uz sevis un nest ir vesels varoņdarbs. Kā skatītājs nebiju to pamanījis. Tikai tagad, darbojoties ar aktieriem, ieraudzīju.
Bet – katram cilvēkam ir dabiskā psiholoģiskā aizsardzība, kas darbojas neatkarīgi no cilvēka apziņas. Un tā viņu sargā! Te arī sākas īstais stāsts, kura nosaukums varētu būt – aizsargāties no lomas. Neieiet tajā pa īstam, nesadedzināt sevi, nedarīt to katrā jaunā izrāde pa jaunam, „nohaltūrēt” – pasargāt sevi. Bet ko gan citu, ja nav legālas un labāk izdomātas aizsardzības. Bet ja tā, tad es ieraugu teātri pilnīgi pa jaunam – kā aizsardzība no skatītāja. Un ja tā padomā – nav jau nekas īpašs. Mums jau ir arī medicīna, kurai jāaizsargājas no slimnieka...
Šeit tomēr var daudz ko darīt – akcentējot robežu no profesionālā uz personisko. Nenesot darbu mājās un māju uz darbu. Nelaižot garām iespējas būt laimīgam savā dzīvē – lai gribētos no darba pie kaut kā forša atgriezties. Un nepaslinkojot, lai izmantotu speciālas tehnikas – par tām man vēl jāpadomā, kaut kas būs jāiesaka vēl.
Izpalīdzīga var būt arī atbilde sev uz jautājumu – kādēļ jākļūst par aktieri, ja jau tas tik grūti? Iespējams, ka svarīga motivācija varētu būt – lai kaut ko saprastu no dzīves! Jo lomas – tās pašas, kuras tik daudz ņem – tās arī dod galu galā. Psihodrāmas lomu teorija teiktu – lomas izaudzina Ego. Un – lomas ir Ego kalpones. Ego no maza un neievērojama psihiska veidojuma dzīves laikā izaug par skaistu, pašpietiekamu un neatkarīgu personību. Arī pateicoties šīm grūtajām lomām.
Pašpietiekamība? Aizdomīgs vārds – tas parasti asociējas ar bailēm no vientulības. Un arī savdabīgi saista ar nesen redzēto Dostojevska „Idiotu”. „ Idios – savs, savrups, īpašs, atsevišķs: no tā radās idiotes –privātpersona. Grieķi bija sadraudzīga un sabiedriska tauta; visus, kas vairījās no sabiedriskās dzīves un gribēja dzīvot savrupi, viņi uzskatīja par ērmiem un pat muļķiem. No tā arī cēlusies šā vārda mūslaiku pulgojošā nozīme”, tā krievu klasiskais filologs Mihails Gasparovs. Tātad – ir labi jeb slikti būt idiotam?
Un tad mēs esam atpakaļ pie SOS mammām, kuras var kļūt par idios tad, kad bērni izaug vai tiek adoptēti, bet kuras no šādas laimes cieš. Viņām tā ir gandrīz kā iespēja pārdzīvot bērnu nāvi. Un reflektori censties no šādas iespējas izvairīties, gluži kā sabiedriskajiem grieķiem.
Lomas kā bērni. Tās daudz prasa, bet daudz arī dod. Un aktieri kā SOS mammas, kuras izauklē un izaudzina visgrūtākās sociālās lomas un pacietīgi ievada tās sabiedrības arhetipu kolektorā – sabiedriskajā bezapziņā. Teātris kā grūto lomu karantīna, SOS ciemats un skola. Ja esam sapratuši kņazu Miškinu, Nastasju Fiļipovnu un Ļizavetu Prokofjevnu, tad gan jau kopīgiem spēkiem tiksim arī pie Patrīcijas, Ednas un mistera Rosa izprašanas. Ir skaidrs, ka pēdējās ir modernākas, bet nebūt nav tās vieglāk saprotamās. Līst sviedri un birst asaras, ne tikai aktieriem pašiem priekš sevis - arī priekš skatītāja.
|
