Visu pagājušo nedēļu mani neatstāja savāda pieaugoša prieka sajūta, kas izcēlās no komentāriem „par Nabokova tēmu” pie iepriekšējā bloga (sajūta aug, komentāri vēl nebeidzas). Es konstatēju, ka tie (gandrīz visi) atspoguļo kādas manis tagad vai agrāk domātas domas, šaubas, paškritiku, bažas. Es jutos tā, it kā mana zemapziņa būtu atvērusies un skanētu neskaitāmās balsīs un melodijās; izteiktu neskaitāmas domas, kuras tomēr var arī saskaitīt – atverot, izlasot un piefiksējot katru no tām! Daudzās patiesības, kas tikai reizēm kļūst paštaisnas vai iedomīgas un sāk cīņu, lai kļūtu vienīgās. Vesela simfonija, tiesa gan – vēl un nekad nenobeigta.
Pias Pēras „Lolitas dienasgrāmatu” izlasīju jau 1999. gadā, kad tā (Daces Meieres tulkojumā no itāļu valodas) parādījās. Tagad pārlasu – turpinājumā ielieku pa citātam no šīs grāmatas. Viņa interpretē Nabokovu, reizēm vajadzīgi un papildinoši, reizēm vien tādēļ, lai paviršam dižā krievu rakstnieka lasītājam atgādinātu („iebāztu acīs”) to, ko viņš ir teicis un rādījis, bet darījis to ļoti nemanāmi un (it kā) garāmejot, kautrējoties vai tieši otrādi - uzskatot par tik svarīgu, ka vai apdedzināties var. Pēc tādiem pipariem jānāk lappušu lappusēm „ūdens” - plūdiem, citādi kaut kas varētu sadegt, iet bojā un vairs nebūt.
Tiesības nebūt skaistai. Esmu jau kaut kur teicis, ka skaistums vēsturiski ir bijis tāds sievietes bioloģisko īpašību kopums, kas liecināja par šīs sievietes dzemdētspēju un dzemdētgribu, tas pirmkārt. Un par viņas iekšējo tukšumu un atkarību, kas savukārt pieprasīja tās varasgribu (nolūkā atjaunot drošības sajūtu) – otrkārt. Tātad – skaistums = dzemdētspēja + dzemdētgriba + varasgriba. (Nu nav jau tikai tik vienkārši vien (bet arī) – palasiet abas (Neglītuma un Skaistuma) Umberto Eko vēstures!)
Ja kāds saka – „tu neesi skaista”, tad man tas nozīmē tikko minēto īpašību neesamību, kas sievietei ar pārdzīvotu (vai apzinātu) Mātes lomu nevarētu skanēt kā apvainojums. Bet tādai, kas joprojām konkurē ar citām skaistulēm un „skaistulēm” (cik tas ir smieklīgi reizēm - arī Šarlotes Heizas gadījumā!) tas ir apvainojums. Vēl vairāk – tas ir dzīves jēgas zudums. Vairums vīriešu (atšķirībā no varonīgā Humberta Humberta) baidās kļūt par slepkavām - tieši tāpat kā Andersena pasakā „Karaļa jaunais tērps” kurpniekpuika ir vienīgais, kurš atļaujas redzēt, ka karalis ir kails.
Pirms vecmāmiņa bija izkūkojusi prātu, viņa vienmēr atkārtoja, ka mamma ir skaista, bet es būšot vēl skaistāka, jo esmu atsitusies savā tēvā.
Neskaistums tomēr sievieti nekādi neierobežo kaut vai tajā pašā dzemdēšana (dzemdē arī nesmukās. Varbūt ne no tās izcilākās sēklas, bet kas tad to galu galā zin, kas ir izcila sēkla). Arī daudzās citās (intelektuāli un emocionāli svarīgās) lietās neskaistums neierobežo. Tikai vienā – neskaista sieviete nevar piedalīties matriarhālajā konkurencē par Lielās Mātes godu un varu. Bet vai tādēļ jādara sev gals? Arī matriarhātā ir vajadzīga ne tikai varas piramīdas virsotne... Savs skaistums ir arī no varas klusā (bet, iespējams, intelektuāli un emocionāli piesātinātā) dzīvē ārpus varas. Ja viss kārtībā ar pašapziņu... Nu, bet tieši tur jau arī tā problēma, kur vara vajadzīga! Mazvērtības sajūta, nedrošība utt...
Mamma grib būt skaista un lūdz, lai es viņai nolakoju sarkanus nagus, bet viņai ir drudzis un rokas trīc, tāpēc laka uzpil uz zeltneša, rezultātā viņai uznāk histērija, viņa kliedz, lai es tūlīt pat visu noslaukot un vācoties projām.
...es dievinu skaistus cilvēkus, toties neglītos nekad neesmu varējusi ciest; manis pēc sirds viņiem var būt no tīra zelta – nesmukie ir un paliek nesmuki, viņi man riebjas un cauri.
Ah, kā Pias Pēras Lolita gan mīl (tas ir mazāk jūtams) gan ienīst un cīnās ar savu māti! Kādas viņas ir gan konkurentes (individuāli), gan sabiedrotās (dzimtaskoka izdzīvošanas izpratnē)! Tas tikai izklausās tā pusaudzīgi, bet nav tikai tā. Lolita ir nikna uz savu māti par to, ka tā zaudēja savu Mātes lomu (bankrotēja tajā), pirms Lolita kļuva pieaugusi un būtu atbildīga, lai pati par sevi parūpētos. Viņa sēro par māti savā pašas izpratnē – arī visas ģimenes nāves viņai saplūdušas vienā melnā strīpā – brālis, tēvs. Un māte, vēlāk...
Nimfete. Nabokovs norāda nimfešu vecumu – no 9 līdz 14, arī to, ka tās uzreiz ir ieraugāmas starp citām meitenītēm, bet nenorāda kādas vizuāli identificējamas pazīmes, kā tās atšķirt. Jau teicu – viņš zina klasisko kultūru, arī grieķu mitoloģiju, tādēļ atcerēsimies, kas grieķiem ir nimfa. No viena puses – dievišķa būtne. No otras, ļoti saistīta ar dabu un htoniskās attīstības periodu (Māte Gaja un dēli). No trešās – atrauta no dzimtaskoka (galvenā attīstības virziena), varbūt pat bārene. Nimfās ir ļoti liels dodošs (mātišķs) potenciāls – atcerēsimies kaut vai nimfu Idu, kas izaudzināja Zevu, vai nimfas Kirki un Kalipso – Odiseja zaudējumu ārstētājas. Apkopojot var teikt: nimfa – tā ir meitene, kurai ir pašai jāizcīna sava vieta dzīvē, ar jebkuriem līdzekļiem, tajā skaitā - pakalpojot citiem. Nabokova nimfetes uzrunā par sevi vecākus vīriešus.
Bet, kā tas redzams no manas psihoterapeita prakses – meitenes, kuru tēvi miruši vai „slikti” izšķīrušies no mātēm (pazuduši), parasti agrāk nekā citas sāk dzimumdzīvi. Un viņu partneri visdrīzāk nav pumpaini tīņi viņu pašu vecumā. Visbiežāk tie ir vecāki par viņām vīrieši, piemērām, piecpadsmit gadus veca meitene satiekas (dzīvo kopā) ar divdesmitpiecgadīgu vīrieti. Bērnu seksuāla izmantošana? Protams. Likumpārkāpums? Nu kā gan citādi! Kurš atbildīgs likuma priekšā – nu, protams, - pilngadīgais!
Bet tagad, mīļais tēti, kas esi debesīs, lūdzu, piedod, bet šo Humbertu es pievākšu sev, jo galu galā zināma vecuma starpība bija arī jums ar mammu, un aptuveni tas pats vien sanāk, un kāpēc man viņš mammai būtu jāuzdāvina, ņemot vērā vēl to, ka es Humbertu protu pavedināt, bet mamma nekā, ...
Tomēr šeit aiz seksa nedrīkstu pazaudēt ko svarīgāku (manuprāt) – meitenei, kurai nav tēva, tas ir jāmeklē, citādi viņai nav nekādas drošības šajā pasaulē, tajā skaitā subjektīvas – drošības sajūtas veidā. Un ievērosim – Šarlotes Heizas mirušais vīrs ir bijis par viņu septiņpadsmit gadus vecāks; tātad – kādreizējā nimfete! Taču – pazaudējusi un nenoturējusi ne tikai vīru, kurš nomira, nespēdams izturēt dēla nāvi. Arī dēlu viņa nenosargāja – divgadīgais Nelsons (Pias Pēras versijā) visas ģimenes acu priekšā burtiski izcepās uz elektrības vadiem, kas pēc vētras bija sakrituši zemē...
Tātad – totāla matriarhāla izgāšanās – nenosargāt savas ģimenes vīriešus. Bet šāda matriarhāla izgāšanās netiek vajāta no mūsdienu patriarhālo krimināllikumu puses. Toties psihes likumi šādā gadījumā ir nežēlīgi – Šarlote jūtas kā nekam nederīga, kritusi. Un ir jautājums – kurš kuru izmanto – vai Hemberts Humberts Šarloti (lai tiktu tuvāk viņas meitai), vai Šarlote Humbertu Humbertu (lai tas viņai izpildītu sodu kā noziedzniecei pret matriarhālo Dievieti, uzņemoties uz sevi bendes grēku).
Muļķe tāda! Vai tad viņa nezina, ka tik vecas vecenes var apprecēties, vienīgi ja panāk, ka izklaidīgs vīrietis iemīlas viņu bērnos?
Pirms mātes nāves Lolita bija nonākusi situācijā, kur viņai 12 gadu vecumā jāuzņemas matriarhāla atbildība par ģimeni (sevi, neviena cita šajā ģimenē vairs nav, bet, cerams – vēl nav) – māte to nespēj un arī mātes māte ir prom – sajukusi prātā. Jā – viņa jūtas atbildīga mātes priekšā par to, ka nenoturēja tēvu („slepenie” matriarhļie līgumi, meitas atbildība par tēvu). Neviena cita vairs nav, tikai Lolita. Viena...
Un tad viņa kļuva (nevarēja nekļūt) par nimfeti. Jo viņa bija dzīva un spēcīga meitene, spējīga arī kā nolauzts zars laist saknes un atkārtot civilizācijas pirmmātes varoņdarbu – ziedot savu svēto seksualitāti savu jaunradāmo paaudžu nākotnei.
Seksuālā izmantošana. Gan šī bloga komentāros, gan mūsu sabiedrībā vispār valda naiva pārliecība, ka efektīva patriarhāla likuma juridiskā vara (un morāle) atrisina visus jautājumus. Ja bērnu izmantotājus saliek cietumos, tad jautājumu vairs nav. Man gan liekas, ka tikai tad tie sāk rasties – vajadzīga ne tikai sodīšana, bet arī rehabilitācija. Esmu daudzas reizes redzējis, kā viens varmāka sāk tikt juridiski vajāts, bet nākamais jau stājas viņa vietā.
Protams, šādiem bērnus seksuāli aizskart aizliedzošiem likumiem ir jābūt. Bet tas ir tikai A. Ir jāsaka arī B – jāpalīdz meitenei – nimfetei meklēt un atrast Tēvu, netirgojot sevi (kas arī ideālā variantā nav iespējams, diemžēl...). Bet to likumi un tiesu sodošā vara nedara un nedarīs. Bet ja tā, tad viņa paliek viena, viņai jebkurā gadījumā jāuzņemas viss uz sevi. Viņai jāseko matriarhāta likumam, jāmeklē Tēvs. Man šķiet, ka pat tad, ja mēs katrai nimfetei piestiprināsim pa sociālajam darbiniekam, kas viņu glābs no visādiem „tēviem”, diez vai šī meitene tā, vienkārši, uztvers to kā palīdzību un ar šiem darbiniekiem nepretojoties sadarbosies.
Un te mēs nonākam riskantā vietā: tātad – pati vainīga! Pati meklē tos vīriešus, kas viņu izmantos, raida viņiem kaut kādus nimfešu signālus! Mazā mauķele! Ko tur pūlēties un ņemties, vieglāk atmest ar roku. Bet ja tā, tad mēs atstājam šo bērnu vienu pret vienu ar visu viņas zemapziņu un visu vēsturi, uzkraujot atbildību izprast, kādēļ viņa savos padsmit gados dara to, ko viņa dara.
Kā tas izriet no maniem novērojumiem, meitenes ar agrīnu dzimumdzīves pieredzi izmanto iespēju ne tikai dzīvot kopā ar vecākiem vīriešiem, bet arī (ļoti svarīgi!) viņus pamest pēc kaut kāda laika (tieši atriebība ir svarīga!), kad tie viņām vairs nav vajadzīgi vai kļuvuši nepietiekami izpalīdzīgi (Nabokovs rāda, kādu elli pārdzīvo Humberts Humberts. OK – viņš nav korekts piemērs, jo šīs ciešanas daļēji nāk no viņa dzimtaskoka traumām. Bet vai daudzi vīrieši bez šādām traumām vispār tādas nimfetes pamana?). Viņas izveido veselas vecāku, pamestu vīriešu virknes (matriarhālā poliandrija). Šeit nevar nesaskatīt sodu un varas pārņemšanu pār šiem vīriešiem – dabisku, nevis krimināllikuma formulētu. Krimināllikums tikai to pastiprina un aizsargā pamestos vīriešus – citādi tie viens otru noslepkavotu, kas jau būtu īsts Dievietes triumfs.
Varbūt vissakarīgākais risinājums būtu pagaidām paturēt Hummiju, bet tad, kad es būšu pieaugusi un Hummijs man jau būs par vecu, es atgriezīšos un savākšu Periju. Tā vienas dzīves laikā es iegūšu viņus abus. Šā vai tā ir skaidrs, ka viņš mani gaidīs un neko jau nebūs paspējis sastrādāt, ja tāpat vien turpinās blenzt uz meitenēm, paslēpies aiz guļamkrēsla.
Taču šis sods taču nenozīmē neko citu, kā tikai – „tas tev Tēti par to, ka mani pameti!” Un atriebība visiem pārējiem vīriešiem, kas nerūpējas un pamet savu bērnus māšu ziņā. Bezatbildīgi nomirst. Sajūk prātā. Kļūst par invalīdiem un noved ģimeni ļoti grūtos apstākļos. Vai krimināllikums grib tik izmantots, lai pastiprinātu šādi izjustu sodu? Lai vērstos pret vīriešiem, kas nav pietiekoši pieredzējuši, lai šo izmantošanu laikus pamanītu? Ar savām problēmām, kam taču arī ir tiesības būt. Tās, protams, neprioritējot attiecībā pret bērnu problēmām (dažreiz, atrisinot vīriešu problēmu, atrisinās bērnu problēma).
Seksuālā vardarbība, kā to pieņemts saukt, tomēr ir atšķirīga no fiziskās vardarbības, jo visbiežāk no varmākas puses tomēr tiek izjusta kā rūpes un kā mīlestība. Īsta mīlestība, kaut arī gurnu kaisle un kaut arī ar paralizējošām vainas sajūtām, kā tas ir Humberta Humberta gadījumā (viņš nav atsaldēts idiots, cienījamie komentētāji, bet tieši pretēji – izglītots un attīstīts visu notiekošā ārprātīgumu apzinošs vīrietis, lai arī ļoti slims). Katrs gadījums ir atšķirīgs (dažreiz notiek arī izvarošanas, kas tomēr ir arī fiziska vardarbība – tur varmāka pret upuri neizjūt rūpes un mīlestību), bet vairumā gadījumu nimfešu seksuālā dzīve nozīmē iespēju tikt aprūpētai, atzītai par skaistu esam un tādēļ – par cienīgu, lai iegūtu un nostiprinātu savu nākotnes pašapziņu. Tā nozīmē arī iespēju visu atbildību par notiekošo uzlikt vecākajam - vīrietim – Tēvam. Meitenei to vajag un viņa pati izcīna sev šādas tiesības. Samaksa par to - nevis fiziskas traumas, trauksme un bailes kā tas ir fiziskas iespaidošanas gadījumā, bet neredzamais seksuālo robežu izzudums, sava ķermeņa neizjušana kā savējā utt. Daudz visa kā, nekad nav garantēts, kā ieguvumu būs vairāk kā zaudējumu...
Upuris izmanto savu Vajātāju, nevis tikai otrādi. Un Vajātājs maksā par to, ka tiek izmantots (lai gan arī izmanto). Svarīga ir arī pati maksāšana kā sods, kas no Upura viedokļa pienākas Vajātājam par to, ko viņš nodarījis. Un kā robeža un iespēja no šī Vajātāja šķirties, lai (iespējams) dabūtu sev savas jaunās robežas, bet, visticamāk, nākamo izmantotāju. Tur ir kaut kas no tā, kā lauvu mātīte pēc dzimumakta pārkož rīkli savam partnerim un pēc noteiktā laika dzemdē viņa dēlus un meitas.
Rehabilitācija un kultūra. Lai ārstētu seksuāli izmantotas (paliksim pie šī formulējuma) meitenes, maz ko dod kristīgi patriarhāli un deklaratīvi uzskati par tiesībām, ģimeni un vīriešu – sieviešu attiecībām. Lai palīdzētu šādām meitenēm, ir labi jāzina un jāizprot matriarhāts. Attiecības meita - māte. Māte – dēls un māte – tēvs. Meita – tēvs un meita – brālis. Ja to zina, tad iespējams meitenei atjaunot viņas sajūtu par savām (nevis savas ģimenes) robežām. Un tagad – pēdējais citāts no Pias Pēras:
Gultā Hummijs ir neglābjami garlaicīgs. Viņš neprot neko interesantu. Ar visu viņa „pieredzi” viņam tas padodas daudz sliktāk nekā Rodžeram. [...] Īsts seksuālais parazīts. [...] Bet vienalga vēsturiska nakts: mis Doloresa Meiza ieguva mesjē Humbertu Gibēru.
Ārstēšanai jāietver sevī kaut kas Lolitas gadījumā tiešām grūti iespējams – mācīties, kā sieviete var dzīvot un justies laimīga patriarhātā, monogāmās attiecībās, aizmirstot baidīties, ka vīrieši nomirst vai kaut kā citādi pazūd. Ielaist kādu vienu savā sirdī, iedodot tam varu pār sevi, un tādējādi riskējot ar tuksnesi dvēselē, kurš ATKAL būs jāpiedzīvo, ja arī šis viens pazudīs...
Ja incestu pamanām daudz plašākās robežās (ārpus dzimumattiecībām starp tuviem radiniekiem), - arī „radinieku” lomās (Tēvs, Māte...), tad ieraugām, cik lielu lomu tas spēlē mūsu ikdienā. Arī tajā, ko uzskatām par pilnībā normālu. Bet ja tā, tad veicinām psiholoģisku traumatizāciju, kam matriarhāts ir vajadzīgs kā šo traumu sadziedētājs. Tas rada tādu kultūru, kur vīrieši iet bojā, bet sievietes no tā gan cieš, gan pašas nogalina vīriešus, atriebjoties, ka tie viņas pametuši.
Upura – seksuāli izmantotas sievietes statuss nedrīkst ietvert sevī kaut kādas privilēģijas (stulbi – ienāca prātā reāli neeksistējoša brīvbiļete transportā; ja tā, tad viņa varētu turpināt pelnīt un neatveseļotos nekad) - nedrīkst dot to Upura varu, kas iepriekšējā bloga komentāros šur tur tiek pieprasīta
un kas ilgtermiņā darbojas pretēji cietušās sievietes interesēm. Saņemot palīdzību, seksuāli izmantotai sievietei būtu personiski jāuzņemas atbildība šo problēmu nevis tikai risināt (atkarības kā ideoloģijas risks), bet - atrisināt.
Un tagad kas ļoti svarīgs – problēmas atrisināšanas kritērijs ir šķiršanās no Upura lomas. Tas nozīmē - vismaz piedot savam Vajātājam un izdarīt to publiska rituāla veidā. Tomēr vislabāk būtu, ja iziešana no Upura lomas izpaustos kā pateicība tam pašam Vajātajam – paldies, ka tu atzini mani par skaistu esam, paldies, ka biji man Tēvs, paldies, ka uzņēmies uz sevis grēku manā labā un tiki par to sodīts, paldies, ka varēju tev atriebties par citu vīriešu sastrādāto! Šeit jāuzsver – tam būtu jānotiek pašas sievietes interešu vārdā, nevis viņas Vajātāja reabilitēšanai – viņam savi kriminālsodi ir jāizcieš un no viņa viedokļa šīm ciešanām ir pilnīgi cita jēga. Daudz paradoksu... Daudz mums vēl jāintegrē kultūrā (Nabokovas un Pēra še daudz ko ieguldījuši), lai seksuālas vardarbības dziļākie vēstījumi tiktu saprasti.
Skatījumu skaits: 1969 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 0.0/0 |
Jāsaka, ka mēs diskusijā ar mani esam aizrunājušies kaut kur stipri projām no tā, par ko es sāku runāt pašā sākumā. Vajag vai nevajag iedziļināties sievietēs? Ticiet, es tiešām šobrīd lauzu galvu pavisam par citām lietām.
Kad rakstīju par šo tēmu atbildi Allai, es gribēju pateikt tikai to, ka pie/no Viestura apgūtais man palīdz attiecību veidošanā, un savu uzskatu veidošanā es stipri esmu iespaidojies no viņa modeļiem. T.i., man jautājums kā tāds "vajag vai nevajag" neliekas apspriešanas vērts. Protams, ka domāšana palīdz.
Tālākā sarakstē preparēšanas tieksmes jūs man pierakstāt jau pašas uz savu galvu. Varbūt es to sauktu savādāk - lai veiksmīgi sadarbotos ar kādu, ir tomēr derīgi viņu +/- saprast. No visām, ne tikai no "pārdošanas nodaļas" puses.
Otrkārt, es runāju par skaistumu. Par Viestura tēzi, ka "skaistums = varasgriba + dzemdētgriba + dzemdētspēja". Es papildināju šo tēzi ar piebildi, ka šinī kontekstā īpašību "skaista" piešķir citi. Piemēram, es.
Dieviete ir artifakts, tēls manās smadzenēs. Negribu iedziļināties, kādā secībā tās komponentes rodas, bet tām ir sakars gan ar varu, gan tīri sievišķīgām fiziskām īpašībām.
Katrā ziņā, ja kāda sieviete pamanās zem šī artifakta tikt atpazīta, viņai gribot negribot nāksies samierināties, ka es jūtu pret viņu zināmu vājību. No mana viedokļa, protams, ka man ir svarīgi apzināties, ka es tikai projicēju uz viņu savā galvā radītu tēlu, un realitāte var būt stipri savādāka.
Un protams, ka sievietei IR izdevīgi, lai pēc iespējas daudzu cilvēku (ne obligāti tikai vīriešu) smadzenēs viņa zem šāda artifakta ierakstītos. jo tas dod reālu varu, kas rezultējas taustāmos labumos un drošības sajūtā. Principā, šādā gadījumā runa iet par sievietes "sabiedriskajām attiecībām".
Vai var teikt, ka uzņēmums ir varaskārs? Diez vai, tas (jeb tā cilvēku grupa, kas jūtas kā uzņēmums) vienkārši grib justies drošs, augošs, veiksmīgs, utt. Tāpēc tas lieto PR. Potē savu pozitīvo tēlu ļaužu smadzenēs.
Nu lūk, un tāpat kā ir liela daļa uzņēmumu, kas var atļauties un arī lieto dažādas PR tehnikas, ir arī daudzas sievietes, kam būt skaistai daudzu cilvēku prātos liekas pietiekoši pievilcīgi. Es, protams, esmu redzējis tikai mazu daļu no šīs planētas sievietēm, bet patreizējie novērojumi šo domu apstiprina.
Bet šis jau ir V.R. blogs. Tad jau katrs var rakstīt, ko grib. Man šķiet, nav korekti norādīt, ko katrs drīkst rakstīt savā blogā. Varbūt psihoterapeita klienti pārsvarā ir māšu nomocītie zēni. Vēl nesen bija stāsts visos medijos, kā kāda māte ir novedusi līdz nervu sabrukumam savu puiku un piedevām veikusi kārtīgu teroru pret visām iestādēm, kas mēģināja kaut kā zēna situāciju uzlabot. Man arī tur uzvārījās asinis.
Un tas, ka izmanototas, bet neārstējušās sievietes kropļo savus bērnus, ir pilnīgs fakts, turklāt ne jau tikai puikas. Arī no meitenes viņa spēj izaudzināt tikai upuri. Tāpēc lai nu raksta vien, vismaz ir kāds alternatīvs viedoklis.
Cien.Viestur! Jums kā rakstniekam varbūt būtu, tēmas aktualitātes sakarā, lietderīgi paskatīties uz situāciju no pavisam jaunas šķautnes - kad sievietes sāka nicināt? Kurā reliģijā tika pasludināta sieviete kā ļaunuma sakne? Un kas šī ir par reliģiju, ko viņa savā pamatdarbā - Talmūdā māca? Palasiet, Jums noteikti būs interesanti! Jā, tas ir ļoti ērti - pasludināt sievieti par ienaidnieku, sākt vajāt, likt viņai izstrādāt dažādas izdzīvošanas un aizsardzības taktikas, bet pēc tam cēli nodēvēt par Upuri... Nav sieviete nekāds upuris. Nepierakstiet viņām šīs nicināšanai ērtās taktikas. Jums patīk parakties vēstures annālēs - tad dariet to vispusīgi, un patiešām analītiski. "Skaldi un valdi!". Šie vārdi ataino patieso būtību, manuprāt. Lai vai kā Jums nepatiktu to darīt, nekas cits šīs pētniecības sakarā neatliks,kā paskatīties uz kristietību, tās ieviesējiem un būtību no mazliet cita redzespunkta. To aizvien plašāk,mūsdienu pieaugošā materiālā ārprāta sakarā, dara gan tepat Latvijā, gan blakus Krievijā. Nevajag tur meklēt ienaidniekus. Viņi tāpat ir piežmiegti kā daudzi miljoni cilvēki pasaulē. Naudas vārdā. Tās vārdā ir notikušas visas nejēdzības pasaulē. Izdomātas dažādas manipulatīvās tehnikas - un ne tikai,lai radītu disharmoniju sieviešu - vīriešu vidū. Izlienot no savas ērtās, pūkainās aliņas, paanalizējot informāciju, gribas teikt vienā vārdā par to, kā esam visi muļķoti: RIEBJAS... Jums ar Jūsu aso prātu un zināšanām, būtu lietderīgāk arī iznākt ārā un nevis rakstīt šeit dažādus ekvilibristiskus, faktos nebalstītus, apcerējumus, bet gan skaidrot,kas notiek gan te, gan pasaulē kopumā.
Un vēl - es domāju, ka vīrietis - sievietes izzinātājs un sieviete - vīrieša izzinātāja, patiesībā ir totāla izgāšanās. Tā nu ir sanācis, ka tā pat ir kļuvusi par profesiju. Darīt jau to var, bet vai tiks sasniegts mērķis? Uzmanīgu mani dara fakts, ka arī galvenās teorijas sarakstījuši vīrieši - par to, kāpēc sieviete uzvedas tā vai šitā:-))) Nu, protams, manas māsas jau arī neatpaliek, arī daudzas pretendē uz eksperta lomu vīriešu zināšanā:-) Vai ir sanācs? Ko teiks vīrieši? Marī - man patika Jūsu iekopētie komentāri:-)
Copy-paste no kādas citas diskusijas - pārdomu vērts tiem, kuri grib visu :) zināt
"From: meness_berns Date:29. Decembris 2010 - 14:09
Ziedonis par paplašināto apziņu
"Tā simfonija ir tā šalkoņa, čaboņa, krikšķi, graboņas, viņas ir arī ļoti traucējošas, manu psihi traucējošas, viņas ir uzbāzīgi aktīvas, pārāk aktīvas priekš manis, jo man nav [brīdī, kad lietots apziņas paplašinātājs - Mēnessbērna piezīme] šie filtri. Es tagad saprotu, ka esmu dievišķi radīts: man ir uzlikts noteikts filtrs, dzirdes, redzes, uztveres filtrs, lai es vienkārši nesajuktu prātā. Ja man iedotu zvēra dzīvniecisko uztveres spēju, es droši vien ietu pa pēdām dzirdei, un visi domātu, ka es esmu nojucis."
Ziedonis, I. (2005) Ne tas kādam jāzina. Rīga: Pētergailis. 102.lpp
Vai nav lielisks koncepts? Dievišķums cilvēkā izpaužas kā filtru skavas, kuras var noņemt salietojoties...
From:osama Date:29. Decembris 2010 - 14:23
Lielisks points - Dievs ir cilvēku veidojis ar cilvēkam labvēlīgiem ierobežojumiem. Un visi centieni pārkāpt robežas, "izkāpt ārā", sagraut sienas, "attīstīties" un tml. ir totāli destruktīvs pasākums. Labi, ka Dievs mūs pasargā par spīti mūsu idiotiskajai augstprātībai un ilūzijai, ka paši labāk zinām, aiz kurām robežām slēpjas mūsu piepildījums."
Kasparam: Neizprotama visupirms, ir katram dēlam viņa māte:-) Drīzāk ir sev jāpajautā - kāpēc es tik ļoti cenšos iedziļināties sievietes pasaulē? Vai tad tas patiešām ir vīrieša virsuzdevums? Nepiekrītu zināmā mērā primitivizētajam apgalvojumam, ka sieviete vēlas būt dieviete. Kā jau teicu - sieviete vēlas būt laimīga. Tas gan. Jautājums par izmantotām meitenēm ir jautājums - vai viņa patiešām ir vēlējusies būt izmantota? Noteikti nē. Tomēr varu iztēloties, ka kaut kad bērnībā kādus greizus izdzīvošanas paņēmienus viņa ir novērojusi no kādas pieaugušas sievietes un tad tos varētu, pati to neapzinoties, pielietot. Laikam jau nevar iztikt bez atgriešanās sensenos laikos. Bet - ar noteikumu, ka patiesi meklēsim īstos senatnes avotus, nevis pārstāstīsim iestāstītos, sagrozītos faktus. Senās, augstu attīstītās civilizācijas, kas pēc ierašanās uz Midgard - Zemi (baltā rase, dzeltenā rase, sarkanā rase, melnā rase un pelēkā apakšrase), katra nesa savu, atšķirīgu attieksmi pret pretējo dzimumu. Utt. Par to varētu jaunu blogu atvērt. Mūsu stāsts ir par to, KAD tad sākās visas tās nejēdzības, kas noveda sievietes un vīriešus līdz mūsdienu patiesībā, neapskaužamamajam, stāvoklim???Gribam zināt visu par visu, bet kļūstam aizvien nezinošāki... Es domāju, ka varu piekrist vienai senai patiesībai - vīrietis sievieti ciena un sieviete vīrieti godā. Tad nebūs jāpreperē, jāizzin, jāiedziļinās līdz absurdam. Ja pieaudzis vīrietis, kurš būs cienījis savu mammu, cienīs savu bērnu māti, un ja apkārt visur tā būs, tad neviens vīrietis neiekāros nevienu bērnu un neizmantos nevienu meitenīti. Cik vienkārši, vai ne? Tad kāpēc visu vajag tā samudžināt? Kāpēc savu vēlmi jāapmierina, pierakstot sievietei tādas vēlmes, kādu viņai nav? Un ko nozīmē Jūsu ideja par dievieti? Gribētos kontekstu, ko Jūs, Kaspar, saprotiet ar vārdu dieviete? Sievietei vēlme būt mīlētai, laimīgai gluži labi sadzīvo ar vēlmi būt vārdu sievai, dziedinātājai, zintniecei? Lai izārstētu savu slimo bērnu, mīļoto vīrieti. Tad jau Jūs, kā vīrietis, varat pastāstīt, kas tad grib tādā gadījumā būt vīrietis? Dievs?vai dievietis"-)? "Patiesībā, aprobežojot sievieti kā netveramu un noslēpumainu būtni, viņa tiek padarīta nabadzīga"- UN,KAS TAD,JŪSUPRĀT,VIŅU BAGĀTINĀS? Manuprāt, vīrieša cieņa. Bet diez vai vīrieša vēlme viņu izpreperēt... Visvairāk mani izbrīna Jūsu pārliecība, ka ziniet,ko vajag sievietei. Atcerieties Mela Gibsona varoni filmā "Ko vēlas sieviete"? Varbūt tas ir tas, ko vēlētos arī Jūs? Spēju dzirdēt sievietes domas? Bet viņas pasauli nenosaka tikai domas vien, ir daudz kas vairāk, ko nevar notvert ar domu, kas ir intuitīvi. Nepretendēju uz tiesībām paust visu sieviešu viedokli...Varu tikai izteikt cerību, ka manas māsas domā līdzīgi:-)
Sieviete Manuprāt, tas ir stereotips, ka sieviete ir neizprotama. Tas varbūt ir kaut kas tāds, ko daudzas sievietes gribētu. Bet vai tā ir? Un kura KONKRĒTI sieviete IR neizprotama? Ja mēs skatīsimies konkrēti, tad sastapsim cilvēkus, nevis noslēpumainas un nesaprotamas dievietes.
Ja ignorējam detaļas un bez piedomāšanas ļaujamies skaistajam noslēpumainās dievības valdzinājumam, tad netiek risināti jautājumi, par kuriem cepjas Viesturs - teiksim, par izmantotām meitenēm.
Katrā cilvēkā ir dažādi "es". Protams, jā, katrā sievietē ir dieviete. Un katrā vīrietī ir a) šīs sievietes apbrīnotājs b) alus, makšķerēšanas un hokeja cienītājs, kam reliģija neinteresē. Bet ne tikai, un par to arī ir šis stāsts. Patiesībā, aprobežojot sievieti kā netveramu un noslēpumainu būtni, viņa tiek padarīta nabadzīga.
Sveicināti. Jā. Man arī nupat radušās spēcīgas izjūtas - uz kāda tiešām MĀKSLAS darba pamata - ka dzīve ir daudz vienkāršāka un skaistāka, un tāpēc vismaz uz laiku varbūt atsveicinos...
Lasu un domāju- bet vai tā nav liela uzdrīkstēšanās - vīrietim censties saprast sievieti, tās pasauli, uzvedību? Vai smagais, drošais vanags spēj traukties debesu plašumos līdzi trauslajai, maigajai bezdelīgai, vienā mirklī gan paceļoties līdz Visuma tālēm, tad gaismas ātrumā traukties lejā,- un tur, vai nu izšķīst klints smailē, vai spērnu galiem skarot putu virsotnes pārtraukt kritienu un atkal traukties augšup? Hmmm... Varbūt šai vēlmei analizēt sev pilnīgi neizprotamu būtni, pierakstot tai īpašības un uzvedību, kādu vēlas, vīrietis reabilitē sevi, cenšoties pietuvoties mistiskajai sievietes spējai dot jaunu dzīvību? Varbūt tad, kad vīrietis atbildēs uz jautājumu - kāpēc viņam nav dota spēja iznēsāt un dzemdēt bērnu - vīrietis iegūs sirdsmieru? Neko tik apbrīnojamu, fantastiski skaistu, vienlaicīgi trauslu un neizsakāmi spēcīgu kā sievieti Radītājs nav pasaulei devis. Vienā sievietē ir ietverta visa pasaule, un katrs vīrietis ir nācis caur sievieti, tie ir bijuši un vienmēr būs viņa Debesu vārti. Mēs mēdzam sacīt, ka ne visu vajag censties izskaidrot, kaut kas jāatstāj Dieva ziņā. Varbūt nevajag par varīti censties izskaidrot,izskaitļot,izpreparēt sievieti, noraut viņai visus plīvurus, iedziļināties, sajaukt, pārmainīt, iepotēt utt.? Paskatieties visapkārt- sarakstītas tūkstošiem grāmatas, pētniecības darbi, uzņemtas filmas, publicēti raksti žurnālos, intervijas, intervijas...Bet vai sieviete ir izzināta? Katra sieviete vēlas būt laimīga, viņa jau piedzimst ar šo vēlmi. Mīliet un saudzējiet savas mazās meitiņas, cieniet un lolojiet savas sievietes, mīļotās, sievas, - un pasaule būs pilna ar laimīgām sievietēm - mammām, sievām,draudzenēm, omītēm - vienkārši, Sievietēm, un šis aplis nekad nebeigsies - viņas dos dzīvību atkal jaunām, laimīgām meitenītēm, kuras izaugs un ...viss turpināsies. Vīrieši, arī jums ir sava sūtība un neviens labāk par jums pašiem jūs nekad neiepazīs un nesapratīs. Es ticu, ka ir kāds īpašs saskarsmes lauks,punkts, joma - kurā mēs satiekamies, komunicējam, saprotamies. Kur spējam dot cits citam gaismu un prieku. Pārējo atstāsim sievietēm - sieviešu ziņā, un vīriešiem vīriešu ziņā...
