Pagājušās nedēļas blogā uzrakstījis kaut ko par vīriešiem un to atbildības/bezatbildības jūtām pret sievietēm, vēl par šo to padomāju. Es atklāju, ka daudziem vīriešiem šis ir būtībā vissvarīgākais, ja ne vienīgais jautājums viņu dzīvē. Un sapratu, ka ne jau freidiski vienkāršotajam „kastrācijas par bezatbildību” aspektam šeit ir svarīgākā nozīme.
Būtībā galvenais ir jautājums par vīrišķo iedvesmu – to, kas var „paraut augšā” - kā motivācija kaut ko gribēt darīt. Kas neļauj ieslīgt domās par ātras vai lēnas pašnāvības iespēju, dažreiz šīs domas nosaucot citādi – par dzīves jēgas meklējumiem. Un tas ir arī jautājums, vai savu seksuālo enerģiju novirzīt tikai bērnu radīšanai vai tomēr citām radošām darbībām, tātad sublimēt, tātad nesaistīt ar sievieti (t.sk. Māti) kā objektu. Tātad izmantot savu „sēklu”, lai darītu labāku sevi pašu.
Iespējams, vīriešiem, atšķirībā no sievietēm, iztrūkst pamatsajūtas, ka viņi „pieder pie dzīves”. Bet iespējams arī, ka tā ir tikai skaudība uz sieviešu spēju dzemdēt, kas līdzsvarojas ar freidisko sieviešu skaudību uz peni. Vīriešiem pārāk bieži nav pārliecības, ka tiem dzīvē vienmēr būs kāda vieta, „neskatoties ne uz ko”. Un tas arī saprotams, jo vīrietis galu galā ir jaunāks un sākotnēji - palīgdzimums, to mēs varam viegli ieraudzīt, pavērojot dzīvo dabu. Ievērojami vairāk ir tādu dzīvības formu, kur vairošanās notiek bezdzimumceļā un kur tātad viss ir sievišķs. Vīrietis, kā dzimums ir tāda dabas kaprīze, eksperiments, mēģinot atbildēt uz jautājumu – kā panākt lielāku un ātrāku mainību dzīvās dabas pasaulē? To, kas rada arī lielu skaitu izdzīvotNEspējīgākas dzīvības formas – un tātad arī attīstības diktētu nepieciešamību tās nogalināt...
Šķiet, ka vīriešiem jau gluži arhetipiski, nevis tikai kā individuālās attīstības un (ne)audzināšanas gaitā iegūta īpatnība piemīt pamatfantāzija par tiesībām „dzīvot tikai ar noteikumiem” - kā tālāka konsekvence tā sauktajai „mīlestībai ar noteikumiem”. Parasti to traktē individuāli, nevis arhetipiski, sakot, ka bērni (t. sk. puikas) ir jāmīl „bez noteikumiem”, neatkarīgi no tā, kā viņi uzvedas. Taču tas neatbilst mūsu pieredzei – sabiedrība vīriešus sašķiro – tajos, kas rada no sabiedrības (nevis dabas) attīstības viedokļa pozitīvu mainību un tādos, kas – negatīvu. Pēdējie sabiedrībā tiek diskriminēti, likti cietumā, šķirti no izdzīvošanas resursiem. Tā ir tikai teorija, ka „nepareizie” arī tiek mīlēti. Tā nav, „nepareizie” tiek izstumti un priekšlaicīgi mirst.
Bet – kam būs tiesības izdzīvot līdz bioloģiski maksimāli iespējamās dzīves beigām? Kā to prognozēt tiem, uz ko šis jautājums attiecas vistiešāk? Šajā jautājumā mēs vistiešāk nonākam pie signāliem, ko vīriešiem dod sievisķā pasaule, vēstot – mēs tevi gribam, tu esi vajadzīgs, tu tiec izredzēts! Tikmēr, kamēr tas noticis jaunībai raksturīgajā, bioloģiskajā „vislabākās” sēklas meklēšanas līmenī, pieprasīti tiek daudzi, Latvijas apstākļos – gandrīz visi. Šeit darbojas Afrodītes dēliņš, bultraidis Erots. Tā bultas, nekļūdīgi sirdī trāpītas, pēkšņi un apbrīnojami rada vīriešos vajadzīguma un dzīves jēdzīguma sajūtu.
Seksuālā enerģija, kas atbrīvojas šajā periodā, ir vērsta uz gluži bioloģiski izjustām attiecībām ar Māti – saplūst, atbrīvoties no nemiera un trauksmes. Ļaut noplūst sēklai, izjust atvieglojumu, orgasmu, būt padarījušam darbu, aizmigt, saņemt Mātes uzlavu – malacis, tu to paveici! Bet tas būtībā ir sapnis par INCESTU. Bioloģiska vēlme būt kopā ar Māti vai sievieti Mātes lomā. Vai ar Māti kā Visskaistāko Afrodītes izskatā. Grūti jau izmērīt, bet, manuprāt, ļoti liela daļa no vīrieša seksuālās motivācijas ir incestuāla – saprotot to nevis burtiski, bet vispārināti. Vēlēšanās saplūst un tikt uzslavētam, gūt balvu.
Erots darbojas ilgi. Dažbrīd līdz pat dzīves beigām, radot iespaidu, ka citas nozīmes vīrieša dzīvei vispār nav. Tomēr ir gana daudz tādu vīriešu, kas savas „apsēklotāja” funkcijas neveic (tikai) burtiski, bioloģiska dzimumakta veidā. „Labākā sēkla” biedrojas ar tādiem jēdzieniem kā „vārds”, „doma”, „apziņa” un „gaisma”. Bet ja tā, tad kā šajā līmenī sajust „aicināšanu”, „izvēlētību” un „vajadzīgumu”? Tam būtu jābūt kaut kā citādāk, nekā dabūt vien seksuālu uzbudinājumu!
Un te mēs atkal nonākam pie šī rakstiņa otrās galvenās tēmas – IEDVESMAS. Kas vīrietim vai sievietes vīrišķajai daļai liek kaut ko darīt, bet kaut ko citu nedarīt? Kas liek sajust vēlēšanos? Un kas liek pamest visu citu iesākto, lai sāktu to, uz ko sajusta iedvesma?
Tā atkal ir fantāzija par Mātes atzinību. Lielo Balvu par Uzvaru. Atzinību, kas apliecina izdarīts kaut kas liels un labs. Tai nav nekā kopēja ar naudu, kas ir Tēva pasaules radīta. Māte pagodina, uzslavē un atzīst. Neko vairāk tai nevajag darīt, lai motivētu vīriešus – Dēlus kustēties un kaut ko sasniegt. Ko? – to jau Māte pati nezina. Kaut ko, lai būtu labāk. Vismaz citādāk. Kustēties un darīt tā, lai nebūtu sliktāk. Atklāt to, kas Māte ir pati un ko viņa grib. Kurp kustas pasaule un kas jādara, lai Māte pastāvētu cirkulāri un mūžīgi.
Iedvesmas sakarā nevaru neatcerēties Pegazu – spārnoto zirgu, kas izlēca no Perseja nogalinātās Medūzas ķermeņa. Tā, kas ilgi bija bijis ar Māti saistīts, nozagts Tēvam – Poseidonam, bet tagad (šķietami) atbrīvots. Kura mugurā Bellerofonts veica savus varoņdarbus – iznīcinot matriarhālās pārmērības un tuvinoties Tēvam. Tieši spārnotā zirga arhetips ir tas, kas ir licis vīriešiem kaut ko radošu paveikt ārpus dzimumakta. Bet paveikt to Dēla lomā.
Un kur gan šeit bez dona Kihota? Viņš nemitīgi sapņo par objektīvajā realitātē neeksistējošās Dulsinejas atzinību. Un izdomā arvien jaunus un jaunus, bet arvien bezjēdzīgākus un bezjēdzīgākus varoņdarbus, kuru noderīguma kritērijs nav objektīvs. Bet donu Kihotu tie iedvesmo un viņš ir laimīgs, uzdrīkstos to teikt. Un laimīgi jūtas daudzie „dona Kihota” lasītāji. Šī laime nenāk no reāli seksuālām attiecībām, tā nāk no fantāzijām par incestu. Viņam ar to pietiek, viņš ir laimīgs. Seksuāli „neaptraipīts”, bet seksuāli virzīts.
Dona Kihota varoņdarbi visi kā viens ir objektīvi nepraktiski. Bet tajos ir spēks! Un mēs par tiem priecājamies, nereti ar krietna humora devu atšķaidot sāpes par dona nekad nedzīvoto arējo, objektīvi reālo dzīvi. Viņam nav sievas un savu bērnu. Viņš dzīvo pie māsas un māsasmeitas, kur gan vēl matriarhālāk.
„Radošie” vīrieši (mākslinieki, mūziķi, filozofi, matemātiķi utt.) parasti nav diez ko spējīgi parūpēties par sievietēm kā Tēvi. Drīzāk viņi ir nepraktiski un aprūpējami Dēli – ja mēs lūkojamies vien uz ikdienišķās izdzīvošanas līmeni. Protams, viņi stimulē sievieti būt Mātes lomā. Kas ir pilnīgi pašsaprotami – Dēlam Pegaza mugurā vajag mātes uzdevumu, Mātes sāpes un ilgas. Un tad tas kļūs par viņa dzīves jēgu, viņš nekad neiedomāsies, ka šī jēga nekādi nav saistīta ar viņa paša kā cilvēka dzīvi. Viņš cīnīsies, radīs un viņam liksies, ka tā ir viņa dzīve.
Bet ja tā, tad mēs daudz dziļāk varam saprast Freida par kastrācijas bailēm nosaukto fenomenu. Atbrīvoties no Dēla lomas, nozīmē arī zaudēt IEDVESMU! Bet vai tas nav daudz nozīmīgāks zaudējums gan vīriešiem, gan viņu sievietēm kā kastrācija? Lai gan abi droši vien nav tik viegli atdalāmi, drīzāk jau ir neatdalāmi. Kļūt par koka kluci, kas tikai mēģina nodzīvot līdz galam... Ne no kā netikt „uzrautam augšā” – vai gan tā ir dzīve?
Un tad nāk trešā šī bloga tēma – CELIBāTS. Kā iztikt bez sievietēm un kā sublimēt enerģiju, kas matriarhātā pāri plūstoši no Dēla lomas tiek izmanota ne vien Bērna radīšanai, bet galvenokārt izšķērdēta neskaitāmām dāvanām sievietēm Mātes lomā. Toties celibātā enerģija tiek novirzīta tam, lai realizētu savu Tēva lomu un sevi pašu, neatkarīgi no tā, ko prasa Māte.
Būt uzticīgam tikai sev un atklāt Dievu sevī. Just, kurp tas aicina un sauc. Salīdzināt šo aicinājumu ar Svētajiem Rakstiem. Un meklēt meklēt meklēt - neatkarīgi no tā, ko ausī čukst Lielā Māte. Un saprast, cik daudz ir šīs enerģijas, ko daba sākotnēji ir paredzējusi bērna radīšanai. Atskārst, ka to var izmantot arī, lai radītu Bērnu. Celibāts arī ka atturēšānās no apreibinošiem dzērieniem (ceļojuma Mātēm) – visa sevis novirzīšanai tikai garīgai radīšanai. Tomēr iedomājoties celibātu, vairumam cilvēku rodas fantāzija par zaudējumu, nevis ieguvumu. Atkal Māte, kas parādās iekšējā realitātē un cīnās par savu Dēlu. Kādas tik cīņas nav jāizcīna katoļu mūkiem un priesteriem ar šo Māti, lai saglabātu sevi celibātā! Un cik daudzas no tām nākas zaudēt, skandālu šajā ziņā ir gana.
Pastāv viedoklis, ka augstākā svētlaimes forma ir tieši reliģiskā ekstāze, nevis radošs pacēlums vai orgasms, kā tas daudziem var šķist. Sakot „Dievs”, vai „reliģija”, es šeit nedomāju kādu baznīcu vai reliģisku konfesiju – vien cilvēka dabisko reliģiozitāti. Piemērām, Imanuēla Kanta celibāts – dabiski reliģiozs, bet no mūsdienīgas klasifikācijas viedokļa raugoties – filozofiski ievirzīts. Un jautājums par donu Kihotu, kurš nebija filzofs, kurš sapņoja par Visskaistāko Sievieti, nevis par Vispilnīgāko Ideju. Celibāts vai neglābjama atkarība no Mātes?
|
