Ziņas par incesta faktiem mēs parasti nespējam uztvert emocionāli neitrāli, ne sevišķi labi spējot nostaigāt pa „dusmu tiltiņu”, kā esmu to nosaucis. Cilvēkam vajag „labās” dusmas vai „dusmas kā dusmas” – pretējā gadījumā viņš nevar izveidot efektīvas robežas un adekvātu psiholoģisko aizsardzību. Šādas dusmas veido to tiltiņu, pa kuru jānostaigā, lai tiktu tālāk. Taču bieži vien mēs krītam no šī tiltiņa uz vienu, agresijas pusi – dusmas nevis sargā savu saimnieku, bet uzbrūk kādam, ko (arī drāmas trīsstūrī) izjūt kā ienaidnieku vai uzbrucēju sev. Bet no tiltiņa var nokrist arī otrā pusē – tad dusmas kļūst par vainas sajūtām, kas uzbrūk savam saimniekam. Tieši par vainas sajūtu mēs šeit painteresēsimies vairāk.
Savulaik, kad kādā mammu portālā publicēju rakstu ar nosaukumu „Tēti, neļauj izmantot savu dēlu!” daudzas mammas metās man virsū, diezgan agresīvā veidā un ne sevišķi pūloties sameklēt kādus intelektuālus argumentus saviem uzbrukumiem, kas laikam jau tomēr bija aizsardzības. Palicis atmiņā arī viens jauks komentārs, kurā bija teikts apmērām tā – tas vārds „izmantošana” kaut kā ļoti asi iedūrās sirdī...
Es diezgan bieži paspilgtinu, maksimizēju vai pat provocēju. Bet mans mērķis vienmēr ir pedagoģisks, nevis juridiski apsūdzošs. Tiesības runāt par to, kas notiek starp māti un dēlu (bet arī meitu), man ir devuši tie tūkstoši alkoholiķu, (parasti vīrieši, bet ne tikai) kas ir uzticējuši man savus stāstus. Bet vainas sajūtas par mulsinošajām attiecībām tomēr rodas - tur ir kaut kas tāds, kas veido incesta sekundāro traumu – to, kas nerodas incestuālajās attiecībās, bet gan to novērtējumā. Ieskaitot manu šeit sniegto novērtējumu – tas iedur sirdī!
Ir liela starpība starp vainu un vainas sajūtu. Māte (un arī tēvs), kuri nezina visas šīs manis te klāstītās lietas, bet rīkojas tā, kā viņu arhetipi to liek, nav par tiem arhetipiem vainīgi (tie ir radušies sen pirms mums). Bet tajā brīdī, kad es viņiem parādu visas šīs likumsakarības, viņi sajūt vainu. Atkārtoju – nebūdami vainīgi, jo tad, kad rīkojās, viņi nezināja ko dara. Vainīgs cilvēks ir tad, ja viņš apzināti dara to, kas ir aizliegts – pāriet ielu pie sarkanās gaismas, piemērām. Savas attiecību un audzināšanas kļūdas mēs parasti sataisām, labu gribēdami, bet nezinādami. Zināšanas uzliek atbildību, tādēļ cilvēki ļoti bieži negrib zināt. Te ir vēl viena bedre, kurā iekrist – atbildības sajaukšana ar vainu. Tiklīdz tu uzzini, tā kļūsti atbildīgs turpmāk rīkoties saskaņā ar jauniegūtajām zināšanām.
Nesen nācās palasīt kādu rakstiņu tīklā. Mani, kā jau visus normālus eiropiešus šokēja, ka izvarošanas upuris var būt arī vainīgs par izvarošanu un tikt par to notiesāts – Eiropā kaut kas tāds būtu neiespējams. Bet te, protams, rodas rakstā neaplūkotie jautājumi par tā sauktās izvarošanas detaļām. Esmu šo to dzirdējis par tēmu – „viņa mani ievilka gultā un pēc tam kliedza – palīgā, izvaro!”. Atcerēsimies kaut vai Asanža lietu, kuras dēļ viņš tiek izdots tiesāšanai Zviedrijā. Vai futbolista Krištianu Ronaldu nedienas Anglijā – tur viņu šantažēja divas bārā „nejauši „ satiktas meitenes, ar kurām jaunajai zvaigznei pēc tam bija sekss. Uzlecošajām sporta zvaigznēm vispār tiek rīkoti speciāli semināri, lai brīdinātu no šādām nepatikšanām. Kronis visam ir bijušā tenisista Borisa Bekera vienas reizes sekss ar kādu krievieti, ka tik ne starp grīdas birstēm, kura rezultātā dzima meita. Bekeram tas maksāja 13 miljonus (ja pareizi atceros) un laulības šķiršanu.
Tiesneši Eiropā tādus stāstus parasti neiztulko par labu apsūdzētajam (kas vienmēr ir vīrietis) un ja kādam no tiem tas tomēr ienāktu prātā, tad būtu jārēķinās ar visādu sabiedrisku organizāciju protestiem (feministes utt.) un kuram tiesnesim gan to vajag, sevišķi, ja viņš pats īsti nezina to, par ko mēs te runājam.
Un vēl šeit jāņem vērā daudzie gadījumi, kuros nav nekāda likumpārkāpuma - kad sievietes izvēlas „sliktos puišus” vai „neiespējamos vīriešus”, lai no tiem dzemdētu bērnus, bet nebūtu apgrūtinātas ar šo vīriešu pretenzijām uz šo bērnu audzināšanu. Tomēr psiholoģiskās un ģimeniskās sekas ir gandrīz kā izvarošanas gadījumos – bērnam nav tēva, jo viņa tēvs ir sliktais, dzērājs vai noziedznieks. Tādēļ ir ļoti interesanti, vai tas tā galīgi nejauši saskan ar matriarhāliem refleksiem, vai tomēr šeit ir runa par arhetipu uzpeldēšanu no psihes dziļumiem. Vai šajā afgāņu gadījumā varam runāt par seksuālu vardarbību, ko paveicis ļauns un apzināti nelietīgs varmāka pret nabaga neaizsargātu upuri, jeb tomēr kaut kāda nozīme ir bijusi arī sievietes neapzinātajai vēlmei tikt pie bērna (dzemdes ievilkšanas spēks), matriarhāli konkurēt ar savu māsīcu (kura no mums visskaistākā?) un paturēt vienpersoniskas tiesības audzināt bērnu, kas dzims no šīs tā saucamās vardarbības, ja tēvs būs izolēts uz daudziem gadiem cietumā.
Man nav papildus ziņu par tik svarīgajām afgāņu notikuma detaļām. Bet fakts, ka par izvarošanu var notiesāt arī sievieti, kas ir māte šādās attiecībās dzimušam bērnam, rosina pārdomas. Ok – tas notiek šariata likumu ietveros, kas daudzos gadījumos ir šausmīgi, bet tiem tomēr ir kāds psiholoģisks pamats. Un izskatās, ka tas ir vīrišķās bailes no dzemdes spēka, kas tiek juridiski atzīts. Un vēl es iedomājos par musulmaņu tradicionālā sieviešu apģērba nēsāšanu. Vai arī tā nav dzemdes un tās ievilkšanas spēka atzīšana? Varbūt parandža ir kā aizsargsiena pret šo spēku un vienlaikus tā novērtēšana. Kas varbūt ir izpalīdzīgi arī sievietei, kuras dzemde tai var nebūt ļoti labi saprotama un vadāma.
Bet – ir dzimis bērns! Tam ir vajadzīga ne tikai māte, ar kuru kopā viņš aug cietumā, bet arī tēvs, kuram sākotnēji ir ticis piespriests lielāks sods nekā bērna mātei! Afgāņi saka, ka viņiem abiem (upurim un varmākam) jāprecas, daudzus par attiecībām domājošos eiropiešus tas šokē, bet mani, kas domā par bērna tiesībām uz abiem vecākiem, iegremdē dziļās pārdomās. Kaut kāds jēgas grauds tajos afgāņu paradumos tomēr ir. Ja viņi neprecētos, tiem jebkurā gadījumā būtu tiesības un pienākums bērnu audzināt un viņiem par to kaut kādā veidā būtu jāvienojas!
Vispār – ne tikai austrumnieku likumiem, arī mūsējiem attiecībā un incestuāliem un dzimumnoziegumiem ir arī gauži nožēlojama loma. Tie nevis ar soda palīdzību mēģina labot notikušo netaisnību, bet atriebjas un vēl vairāk padziļina notikušā nozieguma sekas attiecībā uz tajā iesaistīto psihi, tajā skaitā ierobežojot arī bērnu tiesības, kā mēs to redzam. Šiem likumiem un to tradicionāli īpašajai bardzībai ir vien profilaktiska un patriarhātu sargājoša jēga – to nu gan nevar noliegt. Bet tos pielietojot, traumas tiek tikai padziļinātas un dažos gadījumos – izveidotas tur, kur tās nebūtu bijušas, ja ne likums.
Incestuālu noziegumu gadījumos vienmēr tiek atzīmēts, ka bērna seksuāla izmantošana nevar būt tā interesēs un ka izmantošanu nevar veicināt vai provocēt šī bērna seksualitāte un tās vajadzības nekādās tās izpausmēs. Bērns negrib tikt seksuāli izmantots – tā ir taisnība, bet šī taisnība attiecas tikai uz svēto seksualitāti! Incesta jēga nav aizstāvēt personiskās, bet gan matriarhālās ģimenes intereses – tātad tas paļaujas uz pārdoto seksualitāti. Tā vajag ģimenei, lai tā tiktu līmēta kopā! Bērnam ir radies sens arhetipisks pienākums - nomierināt māti, ja tā ir attālināta (attālinājusies) no tēva, vai tēvu - lai panāktu, ka viņš paliek ģimenē un netiek atdots „citām”.
Bet vai arī minētajā afgāņu gadījumā arī nenostrādāja pārdotā, nevis svētā seksualitāte, nerunājot nemaz par pieminētajiem sportistu un citu ietekmīgu vīriešu izmantošanu? Protams – tur, kur ir iespējams dabūt bērnu, naudu vai matriarhālas priekšrocības (būt visskaistākajai, piemērām) nekādu lomu nespēlē tas, kā cilvēks (t.s. upuris) par to jūtas. Un - vai seksuāls kontakts tam ir patīkams. Vienkārši tā vajag un viss. Dažreiz to vajag pat ne ģimenei, bet dzimtenei, piemērām. Visi pasaules izlūkdienesti izmanto jaunas un seksīgas spiedzes (arī spiegus), lai sasniegtu savus mērķus. Un franču sievietes, kas pēdējā pasaules kara laikā dzīvoja ar vācu oficieriem un nodeva to noslēpumus Pretošanās kustībai taču arī sev nejautāja – vai tas ir veselīgi to svētajai seksualitātei?
Ņemot vērā visu šeit un jau agrāk teikto – incestuālo un dzimumnoziegumu gadījumos juridiska vaina neko nelīdz ne upura, ne varmākas (kurus nereti nav tik viegli atšķirt) rehabilitācijai, bet tieši otrādi – tā rada traumas. Juridiska vaina palīdz tikai (kas nemaz nav tikai) šādu noziegumu profilaksei. Bet rehabilitācijā ir nepieciešams, lai notikumā iesaistītie uzzinātu un saprastu notikušā arhetipisko jēgu, par ko arī mēs še tik ilgi un pamatīgi runājam. Tikai terapija, kas balstīta uz šādas informācijas pamatiem, var samazināt vainas sajūtu par notikušo, kas ir būtiska traumas sastāvdaļa. Un tikai šādi veidota terapija var norobežot traumu pārdotās seksualitātes zonā, panākot tās lokalizēšanu, un izveidojot jaunas, drošas robežas cietušo psihēs.
Grūti iztēloties, cik atvieglojoši vai smagi būtu vainot, kādu konkrētu cilvēku - tēvu, māti - abus kopā vai tikai vienu, ja otra nebūtu. Mana asociācija ar bērnību ir Ingmara Bergmana "Fanijas un Aleksandra" dejā ap Ziemsvētku egli un Valentīnas Freimanes stāstā par viņas Atlantīdu - tuvi cilvēki, kuri papildina un kompensē viens otru, pasaule, kura ne vienmēr silta, ne vienmēr ideāla, bet diezgan droša un vienmēr interesanta, Nespēju iztēloties to vienu cilvēku (un pat ne divus) kurš tādu pasauli spētu radīt un uz saviem pleciem noturēt, lai kāda kariatīde vai atlants viņa/viņš arī nebūtu. Bet vainot viņu par šīs pasaules nepareizu turēšanu, sodīt par neticamo cerību noturēt, ir tik auksti augstprātīgi. Es izvēlos būt pateicīga par to, ka maniem vecākiem un man nav bijusi šī pasaule jātur pa vienam, vieniem...
Jau grasījos sašust par to, ka bērnu izvarotāji iebāzti vienā maisā ar specdienestu prostitūtu apstrādāto Asānžu, bet "Piano Man" sarkasmu izpludināja. Pārfrāzējot citas lieliskas dziesmas vārdus : "Well, show me the way To the next piano bar Oh, don't ask why Oh, don't ask why"
Zane refleksija, kas radās lasot tavu komentāru (pārējos neizlasīju) - mamma savas rūpes nogrūž uz bērnu. T.i., mamma uztraucas un bērnam ir jāizturas tā, lai viņa neuztrauktos. Kad es biju sīks, es diezgan daudz izjutu, ka mamma mani baksta vai ierobežo, un mani tas arī besīja. Lai nu arī tagad es zinu, ka viņa mani mīlēja tad un mīl tagad. Domāju, ka viņa vienkārši neprata tikt galā labāk.
Anna, man gribaas pakomenteet Tavu jautaajumu. Man liekas, ka taa situaacija, kad teevs nav vai ir neiespeejamais teevs mazliet savaadaaka. Tad ir variants, ko dara maate. Vai maate ir viena, vai vinai blakus ir viirietis. Ja maate ir viena ar beernu, kas notiek starp viniem, vai maate velta visu dziivi beernam, ja velta tad prieks kam? kapec vina nav kopaa ar viirieti? Beerns neapzinaati saak veidot to viirieti prieks maates, tikai tas nav reaali, ar domu, vai fantaaziju, bet vins neapzinaati izveido no sevis to, kas vinam buutu vajadziigs, un to kas buutu vajadziigs maatei. Beerns grib, lai mamma buutu laimiiga. Ja beerna teevs ir alkoholikis, arii tad vins paliek vina teevs, ja vins apmaana 100 reizes, arii tad vinsh paliek vina teevs. Bet, ja mamma ir viena, visa pieveersusies beernam, tad beerns to izjuut kaa taadu nastu. Es beerniibaa loti veeleejos, lai mammai buutu draugs, nu vai viirs, taada situaacija man radiija sakaartotiibas sajuutu sevii. Taadaa situaacijaa es justos labi. Jo mamma jau nav slikta, ka miil loti savu beernu, bet sanaak taads paradokss, ka beernam buutu gana ar mazaak, bet savaadaak. Man ir arii taada ideja, ka nav pat tik svariigi kas notiek ar iisto biologisko teevu, bet, kas notiek ar mammu, vai vina neatdod beernam to, ko vins nemaz neprasa.
Man arī nāk prātā kāda dziesma,bet saistībā ar pašu autoru. Tā ir Billy Joel Piano Man.Bārs ir pilns ar cilvēkiem, katram sava sāpe, bet viņš tikai spēlē un dzied .Ļaudis met naudu burkā, jo viņi ir nākuši viņa dēļ, tikai tāpēc,ka viņš māk dziedāt un dziedāt-tas ir viņa darbs. How does it feel to be Piano Man? Kā ir, kad apkārt ir tik daudz nelaimīgo?
Paldies par ierakstu, bet vēlētos Viesturam pavaicāt: kā gan reāli risināt situāciju ģimenē, kur bērnam ir ''neiespējamais tēvs'', jeb ''tēvs - dzērājs'', ''tēvs - vienaldzīgais''? Ja jaunībā vecāki ir satikušies, precējušies, ir dzimis bērns, tad laulība šķirta, sieviete visu laiku viena (vai ar nākamo vīru) audzinājusi, uzturējusi bērnu, bet tēvs nav licies ne zinis (būdams atkarīgais, juzdamies vainīgs, kautrēdamies, būdams vienaldzīgs - jo alkoholiķi nespējot izjust mīlestības jūtas) - KĀ to risināt tagad, pēc gadiem, kad bērns pusaudzis? Kā lai bērns garīgi tiek pie tēva, jeb tajā brīvības/pašmeklējumu zonā, par ko Viesturs vislaik runā tēva kā arhetipa sakarā? Ko reāli, soli pa solim, darīt mātei? Uzaicināt tēvu, kuram nekad nav naudas, par kuru nekad nevar zināt, vai ieradīsies, izdarīs solīto, uz suši bāru, trijatā pasēdēt, relaksēti parunāties? Simtreiz sms mudināt tēvu aizvest bērnu uz kino, vai parkā parunāties? KĀ? Domāju, ļoti izplatīta situācija ģimenēs LV... Es saprotu, ka tēvs var būt arī tikai kā tēls, dialoģiskais partneris bērna prātā. Bet vai ir svarīgi kaut kā veicināt, rast reālo kontaktu?
Un par dziesmaam runaajot, man loti pattik viena Tom Baxter dziema My Declaration. Man tieshi taa dziesma asocieejas, gan ar teevu, gan paliidz briizos, kad nav iisti forshi. Koenam sitaa arii laba.
Loti patiesi, sie peedeejie Viestura blogi, taadi reaali. Es atradu tik daudz praktisku padomu, taadu, kaa piemeeram sis piemeers par tiltu starp dusmaam un vainas sajuutu. Vispaar, pateicoties tieshi shiem blogiem par incestu gimenee, par to, ka teeva nav, par to, ko uznemas dariit beerns taadaa gimenee, tas viss radiija loti labu sheemu. Es nezinu, kaa tas saskan ar teemu, bet man vienmeer ir licies, ka es pati izveidoju savu teevu no sevis, ideaalu teevu. Es pat vareeju runaat ar vinju, mees ar vinju vienmeer bijaam kopaa. Un daudzas zinaashanas, kaa arii terapija tieshaam rada atbildiibu, kas ir gruuta reizeem. Varbuut, ka sajaas nedeelaas man bija viena taada sajuuta, kas visu laiku gribeejaas tapt noraidiita. Taada sajuuta- kaa man pietruukst mana teeva. Veelreiz, paldies, Viestur, par blogu.
