Es teiktu – filoloģija ir psiholoģijas meita, lai gan pēdējā ir kudī jaunāka. Tomēr meita (filoloģija) ir dzimusi, lai atdotu sevi mātei – psihei, izteiktu to. Tālākais – saprast, kas izteikts. Bet ar to filologiem neiet tik gludi, viņi nepieņem, ka vārdi ir dvēseles urīns, kas pats par sevi ir tāds ... nu jā, sūds. Vērtību tas iegūst vien tad, ja domājam, kas to ir saražojis, kādu dzīvi dzīvodams un kādas domas domādams viņš šito no galvas izčurājis. Un ja Godiņš tā pasaka, ka valoda nav gudrāka, tad kļūst par tādu kā vairāk savējo. Interesanti lasīt tālāk. [Tomēr tur viņš atkal visādi viltīgi izpaužas, citēdams paša tulkoto dīvaino somieti Lāksonenu (piemērām – „tu i tik zem, ka oukst nekritis”) un vairāk par to tā arī nepateikdams. (Ok, intervija gan pēc žanra, gan izmēriem nav gana plaša, lai tajā iekļautos arī visādu šitādu vārdu apzināšana un izskaidrošana, kas taču vienmēr būs arī to izpratnes sašaurinājums, vārdi zaudēs garaiņa, kas veicina vārīšanos, kvalitāti, utt.)]
Vēl Godiņš saka, ka kultūra ir ārkārtas sfēra, tādēļ tās finansējums ir jāpiesaista kaut kam stabilam – akcīzes nodokļa ienākumiem, nevis ikkatras valdības un parlamenta ikgadējai budžeta veidošanas politisko spēlīšu giljotinēšanai. Un neskaitāmas reizes stāda mums par piemēru šitos jau sen par kaitinošajiem kļuvušos igauņus, kuriem no padomju gadiem esot saglabājušies un valsts atbalstu baudot visi 22 (!) kultūras periodiskie izdevumi, bet ne tikai un tā tālāk vēl jo kaitinošāk.
Kaut arī atzīdams, ka uz nacionāļiem viņam ir personisks zobs (jo viņu piemeklēts fiktīvs namīpašuma „mantinieks” esot izlicis dzejnieku (ar visiem 6 bērniem?) no dzīvokļa), viņš pasaka lietas, zem kurām arī es parakstos un esmu to darījis jau iepriekš. Nacionāļu kultūrpolitika ir salīdzināma ar Hitlera kultūrpolitiku – varētu domāt, ka tas tāds žurnālistisks pārspīlējums, vai Godiņa asociatīvs murgojums, to atzīt. Nē, gan Hitlers, gan mūsu nacionālie puikas kultūras jēgu izjūt analoģiski: piemērām, - atbalstīt ideoloģiju, uzņemt tikai „derīgas filmas”, režisorus pamācot, kā to darīt. Nodarboties ar demogrāfijas (daudzdzemdēšanas) propagandu, lai pēc gadiem divdesmit visu šo grūtībās sadzemdēto un izaudzināto aizdzītu krist karā par Abreni. Svarīgi par to domāt un runāt.
Patiesībā jau ir vēl sliktāk – nekādas kultūrpolitikas nacionāļiem nav. Tā formulēsies no tā, ko mēs še (un citur) sakām. No še sacītā viņi (varbūt) mācīsies. Bet – vai viņi ir apmācāmi? Vai viņi spēj apjēgt, ka nacionālo kultūru spēj izprast un ietekmēt tikai tādi cilvēki, kas labi orientējas internacionālajā kultūrā? Un – cik tādu Latvijā ir? Ja jau šī ministrija saskaņā ar koalīcijas norunu pieder nacionāļiem, vai viņi spēs uzrunāt tos nedaudzos Latvijas iedzīvotājus, kas šo kontekstu jūt? Vai atkal tas būs slikts politiskais ieliktenis, kas nespēs noorientēties visā šajā sarežģītībā starp politiku, kultūru un savu personisko apzināto un neapzināto perspektīvu.

Šajā sakarā man neiziet no prāta Viesturs Kairiša doma par „kultūras kooperatīviem”, kurus es pārsauktu par „ģimenēm”, lai būtu sicīliskāk, bet tā kā pavisam sicīliski jau pie mums vēl nav, tad var teikt – patrimatriarhālajām ģimenēm. Tur tas feodālisms pēc struktūras ir tāds pats kā Lemberga piramīdā. Nauda, kas tādā var tikt iemaksāta, nekad nebūs pietiekami liela. Finansējums nav tas, kas vieno šo sistēmu. Un arī kultūras izpratne tā nav, lai cik bēdīgi tas neliktos un lai kā arī kultūras cilvēki neprotestētu pret šādu manu attieksmi.
Ar to es gribu teikt, ka galīgi nav garantēts, ka divkāršojot kultūras finansējumu, dabūsim divkārt labāku kultūru. Igauņu piemērs it kā runā pretim šim apgalvojumam, bet tikai „it kā”. Mūsu problēma ir tā, ka kultūra visus šos divdesmit divus neatkarības gadus ir dzīvojusi krīzes režīmā, tai ir likts pagaidīt un tā to arī ir paklausīgi darījusi. Tas ir radījis situāciju, ka šajā sfērā ir ienākuši cilvēki, kas rēķinās, ka materiāli daudzmaz labi viņi nedzīvos. Tā ir ļoti dīvaina publika, un viņa noteiks nākošos divdesmit gadu Latvijas kultūrā. Negribu te iegrimt tās aprakstīšanā, bet kopējais iespaids tomēr ir, ka bezrobežu radošuma idealizēšana tur ir populārāka nekā disciplinēti un strukturēti meklējumi. Vēl sliktāk – eksistē abi šie virzienu un starp tiem ir milzu pārrāvums. Es, protams, spriežu pēc tā, kā tiek uztverti mani piedāvājumi. Esmu subjektīvs. Tomēr viena subjektivitāte, satikusies ar citu (Godiņa) kļūst par orientieri.
Kultūrā tikai talants kaut ko var virzīt. Bet to talantu laikā atpazīt un iedot viņam „turbo” ir vissarežģītākā štelle. Es tiešām nesaprotu, kā tas varētu izdoties Latvijas visdižākajām kultūras personībām (kas nevar nebūt talantīgas un līdz ar to personiskas un subjektīvas). Bet es arī nesaprotu, kā tas var izdoties nacionāļu partijniekiem. OK, ne gluži partijniekiem, gan jau viņi dabūs kādu kompromisa figūru. Un gan jau tāds nekāds stāvoklis turpināsies. Un gan jau parādīsies atkal jauni cilvēki, kas gan identificēsies ar šādu situāciju un to izmantos, gan protestēs pret to. Bet es zinu, kā ir jābūt piepakotai mugursomai, lai protesti būtu konstruktīvi.

Man šajā nedēļa bija vairāki piedzīvojumi ar žurnālistiem par kuriem mājas lapas apmeklētāji kaut kad uzzinās. Vienā sarunā mēs atkal sākām runāt par 19. gadsimtu un nacionālās atmodas rašanos. Runājām arī par to, ka nacionālais savos pirmsākumos vienmēr ir anti- .. vācisks, - krievisks, -amerikānisks, -eiropisks. Un ka tā ir tāda pusaudžu reakcija. Nobriedis kultūras nacionālisms nevar nebalstīties uz visas pasaules kultūras karti, ar spožu zvaigzni tajā iezīmējot savas tautas pienesumu.
Šī ir ļoti svarīga tēma un liels izaicinājums nacionālajiem politiķiem Latvijā. Kaut kādā ziņā – arī mācībstunda. Protams, paskatīsimies, kādu ministru viņi izvirzīs. Bet tas jau mazākais, kaut arī kalpos kā simptoms un ceļa zīme.
Bet vēl jau mums jātiek ar tiem igauņiem skaidrībā. Man ir neskaidras aizdomas, ka tam ceļam, ko esam gājuši, ir savas priekšrocības.