Ir daļa komentāru autoru, kurus es uzmanīgi lasu. Bet ir arī tādi, kuru teiktajam vien pārskrienu pāri acīm, jautājot sev, vai komentētājs X ir „tāds pats” kā parasti, jeb ar viņu kaut kas brīnumainā kārtā mainījies. Parasti jau nemainās, tomēr gribas ticēt, ka tas iespējams. Uz ko es skatos – vai uz viņa gudrību? Vai valodu? Varbūt man ir savi izredzētie? Freids savulaik, aprakstot psiholoģiskās aizsardzības izdalīja vienu to veidu, kas man īpaši duras acīs un kas, manuprāt, īpaši bieži ir sastopams šeit. Es runāju par intelektualizāciju – prāts, nevis lai to izmantotu saprašanai, bet gan lai ar tā palīdzību aizsargātu (noslēptu tajā) kādas savas jūtas un pieturētos pie tā savā nedrošībā. Prātu izmantotu tam, kam tas „nav domāts”. Ar datoru mierīgi varam kādam nekauņam ievilkt pa galvu vai vismaz ar to atvairīties ja nekā cita, piemērotāka nav pie rokas. Bet diez vai no tādas izmantošanas dators kā dators strādās labāk. Intelektualizācija rēķinās ar to, ka sarunu partneris ieklausīsies izteiktajos VĀRDOS un mēģinās tur atrast kādas DOMAS. Un gadījumā, ja neizdosies, padomās - varbūt tās ir tik viedas, ka klausītājam nav sasniedzamas vienīgi viņa nepietiekamās izglītības dēļ. Bet ja tomēr par intelektualizētajos vārdos izteikto mēģina jautāt un mēģina izteikties, balstoties uz to, kas tur sadzirdēts, parasti nākas konstatēt, ka saprasts nav tā, kā gribējies pateikt. Un tad nereti tiek precizēts, reflektēts, jautāts un pārjautāts, izteikti spriedumi par (atkal nepareizi) sadzirdēto, līdz sarunbiedriem sāk nākt atmiņā notikumi pie Bābeles torņa. Manas acis un ausis, tāpat kā visu cilvēku maņu orgāni, vispirms uztver emocijas, kuras ieliktas rakstītajā vai runātajā. Tomēr man laikam ir vieglāk nekā pārējiem vispirms nemeklēt Domu, bet uzreiz laist sev klāt Jūtas. Otrkārt, es meklēju runātāja Attieksmi pret šīm jūtām – vai cilvēks ļauj tām būt, jeb cenšas pats tās neredzēt un citiem nerādīt. Un, treškārt, es meklēju nākamās jūtas, kuras rodas no sākotnējām, atzītajām vai neatzītajām. Es drīkstu nemeklēt domas tur, kur tās kalpo kā vārīgas vīģes lapas, mana pieredze to atļauj man darīt. Tad nu, lūk – lielākā daļa komentāru pēc pēdējiem blogiem ir pilni ar Dusmām – tas pirmkārt. Otrkārt, šīs dusmas netiek atļautas, bet tieši pretēji, „spiestas atpakaļ”. Un, treškārt, tās „parauj sev līdzi” apjukumu, transformējas brīžiem par vainas sajūtu, brīžiem par agresiju. Emocionālā spriedze pieaug, jo nav iespējams, ka kāds teiktu – „es tevi saprotu un jūtu to, ko tu jūti”. Vienmēr jau neviens nesaprot, vienmēr jau visi ir pret. Dusmas pret dusmām, emocijas vārās glābj tikai pieklājība un vientulība. Un kāds, kurš nemaz nav jokdaris, tikai naivais, dumjais vai apjukušais, šo visu nosauks par „diskusiju”. Protams, ka zem dusmām ir vēl kas – aizliegto un neatbildēto seksuālo jautājumu spiediens. Bailes tiem pieskarties, dusmas uz tiem, kas to uzdrīkstas un atkal apjukums no visa tā. Kā no tā glābties, kur lai atrod pieturas punktu, stabilitāti un mieru? Filozofijā, kura kā tāda pasaules hetēra spiesta mierināt visus šīs pasaules apjukušos. Tie atkārto viņas nodiktētos mierinājuma vārdus, un jūtas iedrošināti nosaukt tos par Zinātniski atzītiem. „Aizliegtajām” jūtām, kas tā uzbangoja dāņu grāmatiņu sakarā, laikam tomēr ir kāds sakars ar tipiskajām latviešu dusmām un tipiskajām Atmodām, kas nereti izpaužas kā kārtējie Piektie gadi. Ilgu laiku mana hipotēze bija – tās ir tikai tādas dusmas, kas sakrājušās neizdalītu nāves pārdzīvojumu rezultātā. Tagad sāku apjaust, cik lielu daļu tajās ieņem vispirms bailes un tad – dusmas no savas vēl neizprastās seksualitātes. Bet par to pēdējo notikumu gaismā jau gana daudz esmu paguvis pateikt. Manuprāt, vajadzētu trenēties runāt tieši par tām jūtām, kuras gribas nejust un aizsargāt. Dusmām, bailēm, kaunu. Tomēr pat literatūras censoņu pieredze liecina, cik tas grūti, atsijāt savas jūtas no piemaisījumiem, nonākt pie tīrradņa. Tomēr interneta komentētājiem ir viena liela priekšrocība, salīdzinot ar rakstniekiem – viņi drīkst būt anonīmi, drīkst būt brīvi no objektīvām nepatikšanām, kas var sagaidīt katru cilvēku, kas publiski atkailinās. Katrai savas atklātības pakāpei iespējams veltīt savu niku. Un svarīgi neaizmirst, ka kritērijs tam, ka izdevies trāpīt savās jūtās, ir atvieglojuma sajūta – ja tā parādās, tad ir droši, ka kaut kas „norakstīts nost”. Vai katrs, kas šeit iegriežas ar savu attiecīgo niku (attīstības pakāpi), nevarētu citiem pastāstīt, ko viņš šeit meklē un ko gatavs dot? Man liekas, komentārs iegūst milzu vērtību, ja rakstīts lai Dalītos, ar kailiem nerviem, klusumā. Un klusumā tam arī jāiekrīt, tādējādi apliecinot cieņu pret to, kas uzticējis paša piedzīvoto citiem. Vairums no tiem komentāriem, kas savairojušies pēdējā laikā, tādi nav. Tomēr – cilvēkiem ir tiesības kļūdīties, nebūt perfektiem, mācīties. Līdz šim šeit nav bijusi nekāda cenzūra un es pat nezinu, kam jānotiek, lai es apsvērtu tādas ieviešanu. „Sliktie” dāņi, jūdi – kristieši vai citi „pasaules varenie”, protams, tādi ir arī objektīvi. Jo nekas šajā pasaulē nav tāds, kas būtu labs visiem, vienmēr un no visiem viedokļiem. Sliktums nav nekas neparasts vai sensacionāls. Tādēļ ja kāds to piemin, tad tas ir ok. Bet ja daudzina vai pat iesaista kādās sazvērestības teorijās, tad tas jau kļūst aizdomīgi. Bet ja tajā, kā par „sliktajiem” tiek stāstīts, dzirdam noslēptās jūtas, tad nav vērts tālāk diskutēt. Diagnoze –„ iekļuvušais drāmas trīsstūrī”, kurš meklē, kā aizpildīt kādu sava zaudējuma tukšumu. Ar viņu jārunā par subjektīvo, kas ar tevi noticis un kā tu par to jūties? Tomēr puslīdz skaidrs arī, ka vairums ļaužu jau manus ieteikumus nedzirdēs - arī tie, kas še ienāk, piedalās un aiziet. Daudzi rullēs tik tālāk uz saviem trīsstūrveida riteņiem, nobruņoti, biezu ādu. Daži nomirs, bet daudzi izturēs un savu izturēšanas un pretstāves filozofiju nodos tālāk. Laikam jau arī tam ir kāda jēga, robustajam elementam sabiedrībā. Tomēr manas simpātijas vienmēr piederēs izsmalcinātajam, pat tad, ja tas neizrādīsies gana stiprs. Un tur nebūs nekā viennozīmīgi pareiza, šajā manā pozīcijā. Varbūt robustais un drāmas trīsstūrus drillējošais savā ziņā ir labāks – kaut kā izturēšanai un pārdzīvošanai noteikti labāks. Un varbūt manā izsmalcinātības izvēlē ir kaut kāda vientulības un nāves dziņa klāt, sevišķi nojaušot, ka tāda prasība šodien nevar būt īsti populāra. Tomēr man tā patīk.
Čau , es uzskatu, ka es pamanīju jums apmeklēja manu mājas lapā , tādējādi es saņēmu šeit, lai " iet atpakaļ vēlmi " . Es cenšos atrast lietas, lai uzlabotu manu vietu ! Es pieņemu tā pietiekami labs , lai izmantotudažus no saviem jēdzieniem ! sveicieni !
Es domāju, ka labi būtu ieviest komentāra garuma ierobežojumu. Disciplīnai un izaicinājumam. Pārlieku garie komentāri biedē un garlaiko. Patīkami būtu arī uzlabojumi, kas veicina dialogu komentāros, bet tie nav efektīvi jeb kurā interneta komūnā.
Un gan komentāros, gan dzīvē – cik smaga ir šī intelektualizācijas problēma, cik tā robeža starp radošāko instrumentu un apjukumu un apsēstību ir netverama. Es domāju, ka intelektualizācija ir atkarība, kas var izskaust lielu daudzumu citu baudu pilnībā, radot ļoti kroplu iekšējo ekonomiku.
Ok, būs laikam mazliet jātiek galā ar terminoloģiju.
Ar uzmestu lūpu biju domājusi zināmu pamanāmu reakciju uz iekšēju jautājumu:
“Kāpēc?” “Par ko?” “Kāpēc man?”
Parastās sarunās, cik nu līdz šim manīts, lūpas uzmešanu visbiežāk saprot kā aizvainojumu, bet ar nolūku šo īsāko apzīmējumu nelietoju, jo, manuprāt, tur ir iekšā par maz, tas ir par pliku, ja runa par zaudējumu šā bloga izpratnē. Viesturs lieto vārdu “caurums” (ko atstājis zaudējums), citiem dakteriem patīk “trauma”; bet ir cilvēki, kuri burtiski sabrūk, ja saka “trauma”, jo tas ir no psihiatrijas arsenāla, bet tā viņiem palīdzības vietā ir bijusi vēl viena vilšanās.
Tātad nu es mazliet šaubos, vai, kaut ko kā bērns nesaņemot un pēc kaut kā ļoti ilgojoties, var iztikt bez šīs aizvainojuma fāzes, it sevišķi psihoterapijā, kur to visu cenšas pat nosaukt vārdos.
Par raudāšanu nebildīšu nekā šoreiz, jo to nebiju domājusi; tas tiešām ir kas cits.
Bet ne-līdzsvars, manuprāt, izskatās apmēram tā:
Doks saka pacientei: “Ārprāc, kāda jums šausmīga dzīve, šitie nelieši!!! Tā ir briesmīga trauma, nabaga cilvēks...” utt.
Bet otrs grāvis ir:
“Nu ko tu dīc? Vai tad tagad tevi kāds sit?”
Varbūt tie nebija labākie piemēri, jo līdzsvars ir ne viens ne otrs, bet kaut kas tāds, kas palīdz neapmaldīties starp šiem diviem; es neteiktu, ka līdzsvara trūkums ir tas, ka Tevi kaut kas mulsina, vai tas, ko Tu uzrakstīji, jo tie ir meklējumi, kamēr dzīvosim.
Un es arī negribēju kādam uzspiest izdzīvošanas ideju, bet tā ir palīdzējusi man pašai, un tāpēc es to vismaz pagaidām sevī uzturu; apmēram tā: ja tu izdzīvoji tad, tad tu izdzīvosi arī tagad, jo spējai izturēt zaudējumu bērna psihē var būt arī robežas, tas tak nebūs jaunums.
Dace, ar uzmestu lūpu, tas ir raudot? Jā,rotams, ka es arī raudu pie psihoterapeita, bet nu tas nav tik viennozīmīgi par ko es raudu. Un kas ir līdzsvarbaļķis, vai tas ir kaut kas par to, ka kaut kas izraisīja manu mulsumu, vai tas, ka es to uzrakstīju? Es aizdomājos par to izdzīvošanas domu, tājā ir kaut kas, bet ne visu es no tā varu izjust.
Reizēm kādam šķiet, ka viņš ir balts un pūkains, ka "es jau neko, šī tā vairāk". Reizām arī man tā šķiet. Lai gan tas vairāk meitenēm raksturīgs. Bet šolaiku vīri jau arī neatpaliek. Tādas manas pārdomas. Bet rīt atkal jauna diena,jauns blogs. Interesanti,kurus Viesturs šoreiz norās,kurus paslavēs Visi tak tā centušies...
Dacei, es pārdomāju tavu 105 komentæru, patiesībā tieši rindkopa par to, ka daudzi, kas iet pie psihoterapeita ir izdzīvojuši, nav ar pliku roku ņemami un iespējams grib dzirdēt, ka izdzīvošanai ir jēga mani samulsināja. Es arī eju pie psihoterapeita un man nu galīgi nepatīk doma, ka es esmu kaut ko " izdzīvojusi", it kā mana dzīve būtu bijusi brismīgāka un grūtāka. Un es vienmēr, no paša sākuma jau gaidīju no terapijas, ka jebkurš mirklis vai apstāklis, kas man varętu likties traumatisks varētu tikt pākrvērsts par pieredzi un izpratni. Arï pagrabā varēja būt kāda īpaši mīļa vieta, arī garīgi slima māte brīnišķīgi svętdienas rītos cepa pankūkas, arī neesošais tēvs var būt kā vistuvākais bērnības paraugs. Nu apmēram tā. Vienvārdsakot man ne par ko negribētos sevi nosaukt par " izdzīvojušu" kaut kur no kaut kā. Jēga ir tajā, ka it visam ir jēga un arī nav. Tāpat kā laime, šobrïd tā ir, rīt varbūt nav. Es pa nedēļu padomāju mazliet vairāk, ko es šeit gribu, kāpēc lasu, kāpēc komentēju, ar kādu domu komentēju. Un tur ir daudz visādu apstākļu. Pirmais ir Viestura paša radītais tēls, otrs manis Viestura radītais tēls. Tas ko viņš raksta ir vairāk, lai ietu cauri šīm emocijām, kad viens tels nesader ar otru. Tā sanāk kā tāda sevis saprašana caur to ko gribas rakstīt, ko rakstu, ko nerakstu, ko, par ko un kad. Man vienu brīdi bija pat jau teksti, - lūk Viesturs Rudzītis teica tā. daži draugi man to aizrādīja, jeb nu teiksim uzsmaidīja par to. Tas or vesels process šis blogs. Tāpēc man šeit patīk:)
Bryuver, Jūs sakāt: "Nu, ok, neviens neesam perfekti, katram palaikam kaut kas gadās, un tad ir labi, ja drusku paejam cits citam pretī. Nu, bet vienmēr vienā virzienā... Es teiktu, ka šāda sevis pazemošana -- nav runa par spēšanu paciest! -- nenāk par labu ne man, ne tam otram, ko šādi paciešu. Es vienkārši tad atbalstu cūcību, turklāt pats ar savu ES, demonstrēdams, ka -- jā, drīkst otru izmantot par paklāju, konteineru, pelavu maisu, klozetpodu utt".
Cūcības atbalstīt noteikti netaisos, bet, lai arī jūtu pret Jums simpātijas, nevaru iedomāties kā Jūs te tuvcīņā uzvarēsiet. Tad jau jāpāriet uz kautiņu. Atceros, kā bērnībā ar māsu plēsāmies, kurai garāki mati : ), un aizgāja tiktāl, ka saplēsām viena otrai kleitas, bet "taisnību" tik un tā neatradām. Man kaut kā uz to vairs nevelk. Visas tās Bebenes, Pindacīšas un ūdensvannītes...Vecums varbūt. Mani neviens nevar pazemot, kamēr es pati nejūtos pazemota. Un atcerieties to tautas teicienu - "jo ... ..., jo ... ...". Tas var drusku iepriecināt, un varbūt pietiekami, lai nobalansētu uz svētā sašutuma līdzsvarbaļķa dusmās neiekrītot. Kā Zorro filmā : )) - cīņas mākslas zelta padoms - "nekad neuzbrūc dusmās!".
Visi tak tā centušies...
