Pepija Garzeķe raksta: Diez vai tā var teikt, ka starp divām virsotnēm - vīrieti un sievieti, kas ilgojas un raugās viena uz otru, Gaja būtu trešā. Šie trīs tomēr nav savā starpā samērojami lielumi. Gaja ir viena no sievišķās dabas sastāvdaļām, tādēļ tas nebūt nav neparasti, ja sievietes ik pa laikam identificējas ar šo enerģijas veidu. Vai pareizāk - šis enerģijas veids runā caur sievieti. [...]Diemžēl ir tā, ka tieši vīrieša izsīkstošie spēki un dusmas ir sava veida iekšējs pasūtījums, kas, bieži pat pret sievietes pašas apzinātu gribu, iedarbina Gajas viļņus. [...]Ja Jūs redzat sievieti bez Gajas izpausmēm, tad tikai tādēļ, ka tobrīd šis ūdens ir stingrā un veselā traukā. Jūsu panesīgās klātbūtnes vai cita vīrieša ietekmes dēļ. Vīrieši citādāk kā sievietes satiekas ar to pašu šeit tik daudz aprunāto Gaju. Tā ir arī katra vīrieša sievišķās daļas sastāvdaļa, tādēļ arī vīrietis var apgalvot, ka viņš nevar būt tuvāks savai sievietei salīdzinot ar tuvību kādai no savām daļām – arī tā būs patiesība, viena no daudzām. Un tā atļauj mums redzēt nevis trīsstūri ar sievieti, vīrieti un Gaju, bet četrstūri, kurā ir divas Gajas. Jaunībā vīrietis savā sievā redz Gajas projekciju un tajā ir daudz vairāk nekā māte vai Māte. Tomēr vīrietis šo Gaju, kopā ar pārējo dieviešu sarakstu ir „nolasījis” savās jaundzimušā attiecībās ar māti. Tās ir bijušas gan līdzīgas, gan ļoti atšķirīgas no mātes attiecībām ar apskatāmā vīrieša māsu – par to mēs šeit ne mazums esam runājuši. Attiecībās ar māti vīrietis iemācās pienākumu darīt sievieti (toreiz kā māti) laimīgu un bailes šo pienākumu neveikt pietiekami labi. Un lai arī šim pienākumam un bailēm kā gorgonai Medūzai (kas ir mirstīga, atšķirībā no tās māsām, citām gorgonām) galva ir nocērtama, Gaja jebkuram vīrietim ir neaizskarama. „Vīriešu Gajā” sieviete nepazīst „savu Gaju”, tās attiecības veidojas pēc šeit daudzkārt aplūkotā mātes – meitas (Dēmetra – Persefone) mustura, pie kura šodien šeit tuvāk nepakavēsimies. Ar to es gribu teikt, ka jauns vīrietis, tāpat kā jauna sieviete tā vietā, tā vietā, lai satiktu viens otru, jūtas tuvāki savām Gajām, jeb primārajiem, arhaiskajiem un vienlaicīgi arī vēsturiskajā laikā eksistējušajiem Dievietes objektiem. Šāds vīrietis nevar saprast, ko nozīmē sievas lūgums izturēt viņas Gaju – viņš to nepazīst, atšķirībā no savas, sievai tikpat nepazīstamās Gajas. Tas nozīmē, ka divi ir kopā tikai kā sāns pie sāna, bet katrs skatās uz savu Dievieti! Viņi domā, ka ir kopā, bet nav taču un tas visai drīz tiek redzams. Pepija Garzeķe turpina: Sievietei no vīrieša ir vajadzīgs tieši tas pats, kas neiztaisītajai un tukšajai zemei no Dieva - vīrišķās apzinātības koncentrācija un spēja atdalīt zemi no debesīm. Gaismu taču tumsa nevar aprīt, lai cik daudz tās arī nebūtu. [...]sieviete pati nevar sevī pakļaut Gaju, lai arī par tās potenciālo bīstamību zina un gribētu. [...]Ja vīrs netur spriedzi, tas ir viens no iemesliem, kādēļ viņš var tikt pamests, un loģika būs tāda - mazais, lai būtu pret tevi mīļa vienmēr(tātad varošāka par tevi), man ir vajadzīgs vīrs, ar ko kopā tevi uzaudzināt. (Cits jautājums, ka šādu vīru tādā veidā neatrast un sievietes sāpju kauss kļūs tikai rūgtāks.) Vēlmē, lai vīrietis izturētu viņa sievietes Gaju, varam sadzirdēt gan Dievietes pavēli, gan neverbalizēto priekšstatu, ka sievietei ir tiesības ne tikai sapņot un ilgoties, bet tieši noteikt, „kādam jābūt vīrietim”, respektīvi, pieprasīt, lai tiktu realizētas tās fantāzijas. Pat ja „tiesības pieprasīt” nav gluži precīzi teikts, tomēr vīriešu Gaja liek tiem to tā dzirdēt! Šajā punktā mēs nonākam ļoti lielās formulēšanas grūtībās – tagad ir ne tikai divas Gajas, bet vēl tas, kā tās viena otru ietekmē. Nav brīnumus, ka daudzi ļaudis savos meklējumos pamet mitoloģiskās simbolikas instrumentus... „Tiesības pieprasīt” ir tikai meitai attiecībā uz savu tēvu līdz pilngadībai. Protams, Meitas loma no šī brīža pārslēgs savus nepiepildītos (un vienam tēvam nepiepildāmos) pieprasījumus uz Tēva lomu citos vīriešos un tas visu jaunību ļaus saglabāt ilūziju, ka visi vīrieši (pārspīlēju!) ir „priekš viņas”. Tomēr jo dziļāka ticība šai ilūzijai, jo sāpīgāks pienāk dzīves vidusposms ar neizbēgamo atskārsmi, ka nav cita ceļa, kā par savu Meitu parūpēties pašai, jeb pašas Mātes lomai. Un tad aiz izmisuma un vilšanās sajūtas jākliedz uz debesīm – bet priekš kam tad ir domāti vīrieši?!! Ir ļoti riskanti teikt – es pati bez viņa nevaru... Var sanākt pašsuģestija. Šeit varbūt ir vietā atcerēties, ka ar vīriešiem, viņu fantāziju piepildīšanas prasībām un Dēla lomu viss ir analoģiski – pieprasīt māti, kas nekad nav bijusi tāda, kā vajag. Pieprasīt sievai realizēt savas pieaugt negribošā Dēla fantāzijas... Tomēr doma, ka vīrieši paši sev tomēr nav domāti kā tikai palīgdzimums un kā tikai Dievietes vajadzību apmierinātāji, no vīrieša viedokļa var tikt izjusta kā ļoti bīstama un jaunas pasaules meklējumu strupceļā vedoša. Tādēļ daudzi vīrieši mēģinās piekrist Pepijai Garzeķei vai vismaz izliksies (arī sev) ka piekrīt – un uzņemsies pienākumu atbalstīt savu sievu viņas attiecībās ar Gaju. Nu un tad vēl viens citāts no Pepijas Garzeķes: Dievam nudien piemīt absolūtā brīvība, un viņš nav Dievietes pretinieks, jo stāv pāri duālismam. Bez duālisma es iztikt nespēju. Bez tā man nav saprotama enerģija, ar kuru Bībeles personāži meklē Dievu, paēdušiem un pašapmierinātiem cilvēkiem tāda nemēdz būt. Bēgšana no Sodomas un Gomoras, atpakaļ neskatoties un pat aizliedzot to darīt, manuprāt, ir radusies aiz bailēm no Dievietes spēka, bailēm tikt tajā ievilktam. Tomēr tāda ir kristīgo baznīcu taktika – bēgt, atpakaļ neskatoties, un tā ļoti atšķiras no tā, ko še daru es – aplūkoju, no kā jābēg. Tomēr man nav līdz galam skaidrs – varbūt šāda kristiešu stimulēta baiļu neiroze ir daudz enerģētiskāka un tādēļ ilgtermiņā uzvarošāka nekā mana pieeja. Varbūt izskaidrošana un saprašana tiešām ievelk atpakaļ - nomierināties un aizmigt! Šis ir ļoti svarīgs jautājums, bet visticamāk, uz to iespējams dot vairākas, savstarpēji pretrunīgas, tomēr pareizas atbildes. Un tagad vietā būs citēt Aveni: Es aizgāju no sava vīra, un tam bija tikai viens iemesls - mums gandrīz nebija seksuālu attiecību. Un tad, kad bija, tad vienmēr dēļ manas iniciatīvas. Vienā brīdī es noguru, man radās sajūta, ka mokos pati un moku arī otru, gaidīdama no viņa to, ko viņš nevar dot. Šis stāsts ir pretējs, bet vienlaicīgi atspoguļo Gladiolas stāstu no aizpagājušā bloga komentāriem – tur bija runa par sievas riebumu pret vīru kā seksuālu partneri. Domāju, tieši seksuālajās attiecībās visprecīzāk parādās, vai kāds no partneriem nav iestrēdzis savās attiecībās ar savu Gaju. Un Avenes stāstā tāds ir vīrs, turklāt viņš uzskata sevi par nemaināmu vai pat bezcerīgu. Taču tikpat pareizi būs, ja apšaubīsim viņa ticību Dievam. Raugoties no šāda viedokļa, nevaram nenonākt pie seksa kā laulības pienākuma. Ja dzimumattiecības drīkst nebūt, tad laulība zaudē savu enerģiju un jēgu kā ligzda bērniem, kurā viņi varētu mācīties sievišķā un vīrišķā saplūsmes brīnumus. Tas var būt ļoti grūti dažos gadījumos – smagā darbā panākt savu spēju cienāt sievu ar ķiršiem un priecāties par to. Bet ja drīkst pateikt – negaidi, es nemeklēšu!, tad nekādi brīnumi nenotiks. Cilvēks neies pie visādu šķiru speciālistiem un nemeklēs. Taču skatīsimies patiesībai acīs – tā būs laulības sagraušana! Ievērosim – mūsu sarunā atkal ienācis vārds – pienākums, bet šoreiz bez bailēm to neizpildīt. Ir atšķirība – pienākums pret Dievieti vai pret māti un pienākums pret sievu un bērniem. Šīs lietas būtu jāatdala, nu gluži kā Dievam Genesis grāmatā – arī viņš tur daudz ko vienu no otra atdalīja. Robežas ne tikai attālina, tās parāda attīstību, kas vienā ziņā ir sinonīms sakārtotībai. Jo smalkāk viss sadalīts, jo pamatīgāk izpētīts, saprasts un tādēļ atbilstošāk pielietojams.
Oi, nē! te veidojas pārpratums. Prieks jau tieši ir nepieciešams!!!!!! Runa tikai par to, ka uz dullo to iegūt nepadodas vai arī ieguvums ir nepatīkami īslaicīgs un ar negaidītām piedevām. Tas, ka ir vēlme būt laimīgam, ir dabiski, taču nepietiekami, lai šo laimi sasniegtu. Lai gūtu sekmes, būtu jāņem vērā arī likumsakarības. Visi zina, ka dzīve nav rožu lauks, taču nezin kādēļ cer, ka būs. Ja kāds ir gājis pārgājienā, zina, ka labāk nokļūt pie mērķa veicas tiem, kas ir atbilstoši sagatavoti un rēķinājušies ar grūtībām. Kādēļ lai dzīve šajā ziņā būtu izņēmums? Darīšana taču kā vienā, tā otrā gadījumā ir ar dabas likumsakarībām. Ar tām rēķināties, manuprāt, nav nekāda paššaustīšanās, tikai vienkāršs veselais saprāts.
21Marī - Pepijai un Dabaszinātniekam(2012-09-06 7:48 PM)
0
Bet kam tad dzīve domāta? Lai to pienākumā nomocītu? Nu labi, mazohists latvietis varbūt to var dabūt gatavu pats ar savu dzīvi - bērnu dēļ. Bet kurš to būtu gatavs pateikt savam bērnam - velc dzīvi kā nastu un vēl stiep kukaragās arī citus, kas ceļā sastapti, bet nespēj stāvēt uz savām kājām.
Hmm, bet tad jau galvenais ir nevis sekss, bet "gūt prieku par dzīvi".
Diez vai nav universālu recepšu. Manuprāt, tādai ir jābūt, jo kā rakstīja Ļevs Tolstojs - visas laimīgās ģimenes ir laimīgas līdzīgi, kamēr nelaime katram ir sava. Var jau teikt, ka it viss, kas nostrādā, ir labs. Un kaut kādā ziņā tā arī ir. Tomēr tā pamatā vienmēr ir taču kaut kādas sakarības. Savstarpējo attiecību mehānikas pamatprincipi. Kas nosaka ne vien to, KA lietas strādā, bet arī to, KĀPĒC. Ja uz elektrības staba ir rakstīts - nekāpt, nositīs! - tā ir diezgan skaidra dzīvesziņa. Stabs jau pats ir nekaitīgs, bet ceļa turpināšana aizvedīs arī pie vadiem. Var arī kāpt mirkļa laimes vārdā, bet principā tas kurss uz to, ka nositīs, ir zināms. Sekss ir tāda jauda, ar kuru salīdzinoši elektrība ir bērnu spēles. Tas viennozīmīgi ir stiprāks par cilvēku, tādēļ diez vai ir tik droši to lietot rekreācijas nolūkos tādēļ vien, ka šādas iespējas it kā ir pie rokas.
Tā doma, ka manas labsajūtas atslēga ir otra rokās, un man uz savu labsajūtu ir tā kā tiesības, diez vai ir laimes avots. Viens, ka tas manu garastāvokli pasludina par atkarīgu no ārējiem faktoriem, tātad pamatā ir ideja, ka jānotver vainīgais un..tas noteikti nebūs tālu jāmeklē. Otrs, ka mana labsajūta kļūst par tuvākā cilvēka pienākumu, un ja viņš to "nepilda", tad ir jāmeklē labāks variants. Bez tam, kopdzīve tiek uztverta kā baudas apsolījums, kamēr praksē tā atnes arī ciešanas, un vilšanās būs neizbēgama. Vilšanās Otrā. Izveidojas diezgan smags un bezcerīgs komplekts, man šķiet. Un laulības līgums kļūst par savstarpējas ekspluatācijas līgumu, kad katra no pusēm sagaida, ka galdiņš klāsies, tā teikt, "na haljavu, please". Bet pie altāra jau seksu neviens nesola, sola būt kopā priekos un bēdās. Es domāju tā - ja dzīve ir orientēta uz darbu, mēs pamanīsim arī dāvanas, bet - ja gaidīsim tikai dāvanas, to vienmēr būs nepietiekoši. Un tas ir diezgan universāli.
Sievietes šī bloga ierakstos ir iztirzātas krustu šķērsu, bet tomēr ir viens jautājums, kurš paliek apiets - kāpēc sievietes izvēlas jaunākus vīriešus. To tad nu ierosinu kā tematu, ja nu gadījumā nav iedvesmas rakstīt ko citu. Par vīriešu 40 gadu krīzi un to, ka viņi izvēlas jaunākas, par to - jā. bet par to, ka tieši tāpat rīkojas sievietes, īpaši (vai varbūt vienīgi) finansiāli veiksmīgās un neatkarīgās neesmu dzirdējusi, lai gan tas notiek arvien biežāk un biežāk. Man šķiet, ka runa te nav ne par kādiem arhetipiem (meitene meklē tēvu un izvēlas vecu šķirteni vai otrādi), bet pilnīgi banāli - par naudu. 40 gadu vecumā cilvēks ir parasti materiāli stabils un kāpēc gan 20gadniekam, kam nekā nav, to neizmantot kā brīvbiļeti uz komfortablu dzīvi? Lai nav ne kredīts, ne līzings, bet dzīvot var zaļi uzreiz, nevis kad pašam/pašai būs 40. Nonācu pie secinājuma, ka jo vairāk naudas, jo laulība ir trauslāka. Stāstus par sengrieķu mītiem un to, ka visas saknes ir meklējamas tur, es klausos kā pasaku, nespēju kaut kam tādam ticēt. Tas, ko es redzu ir, ka kontracepcija deva sievietei iespēju strādāt, nevis visu laiku dzemdēt, viņa vairs nebija atkarīga no vīrieša un laulības stabilitāte bija gar zemi. Nabagi jau nešķiras, viņi kuļas uz priekšu ar savu lauleni, jo zina - ja izšķirsies, tad nogrims. Šķiras turīgie. Bet te novirzījos mazliet no sievietēm ar jaunākajiem vīriešiem. Vairāk kā Ļeņins mani interesē Alla Pugačova un Maksims Galkins, piemēram. Tāds pāris, ka ne nosmieties. Nu kas, kas, KAS var mudināt normālu trīsdesmitgadnieku mesties veca putnubiedēkļa apkampienos un tam putnubiedēklim neapjēgt, cik viņa ir smieklīga? Tas nav komentārs par šo blogu. Tikai iedvesmai
Es ar lielu un nopietnu interesi lasu Pepijas Garzeķes rakstīto, es pat teiktu, ka tieši tas mani pamudināja pieslēgties šiem komentāriem. Ir tāds slavens romāns "Lēdijas Četerlijas mīļākais". Tur miljoniem lasītāju pasaulē ar patiesu interesi seko jaunas un kaislīgas sievietes ārlaulības mīlestībai pret mežsargu laikā, kad viņas dižciltīgais vīrs traumas dēļ ir paralizēts no vidukļa uz leju. Tur tas vīrs vismaz vārdos pat cenšas savu sievu atbalstīt viņas seksualitātes izdzīvošanā, tikai cieš un pārdzīvo, sakot, ka nu nevajadzēja ar tieši mežsargu. No otras puses, es personīgi pazīstu laulātu pāri, kas ir pāri pusmūžam, bērni ir izauguši, vīram bija prostatas operācija, dzimumakts nav iespējams, bet "dūdo kā divi balodīši" - turās kopā. Vīrs gatavo garšīgi ēst, kopā apmeklē teātrus un izskatās ar dzīvi apmierināti. Manuprāt risinājums IR jāmeklē tā, lai abi gūtu maksimālu prieku par dzīvi, cik nu ir iespējams - universālu recepšu nav.
Saprotu tā, ka Dabaszinātnieka pārdomu motto varētu skanēt apmēram šādi - "labāk būt veselam un bagātam nekā nabagam un slimam". Ir stulbi būt nabagam un slimam, un ir stulbi, ka ciešanu pasaulē ir drusku vairāk kā laimes. Līdz ar to ienāk prātā, lūk, kas - ja sekss pieder pie laulības pamatpienākumiem, un viens no laulātajiem kādu iemeslu dēļ, piemēram, fiziskas paralīzes vai psihiskas nevēlēšanās dēļ zaudē spēju veikt dzimumaktu, vai otrs uz tā pamata, ka netiek ievērotas viņa tiesības, ir morāli atbalstāms sānsoļos vai laulības šķiršanā?
Reizēm ierakstos neizdodas atpazīt ne sev zināmas sievietes, ne vīriešus, un gribas teikt - nu nav tā, nav, kā te tiek aprakstīts. Bet pādējos pāris stāstos gan atpaziņu - arī pati savējo Gaju - dažreiz smalkā pavadiņā, dažreiz rupjā ķēdē turētu, un reizēm tādu, kas atpin bizes un laižas raganās. Ļoti patika Pepijas (īpaši par Zemes dabu) un Dabaszinātnieka racionālās piebildes, un radās arī pašai sava piebilde - jautājums: "Kā Jūs domājat, cik (un vai vispār?) mums katram būtu bērnu, ja nebūtu Gajas?"
parasti ar skepsi lasīju komentārus pie VR rakstiem, jo tie lielākoties kaitināja ar gariem vārdu palagiem un sajūtu, ka pats rakstītājs nav sapratis to, ko tik gudri centies uzrakstīt. Šoreiz gan AndaBR, gan dabaszinātnieks ir patīkami pārsteiguši. trāpīgi un svaigi (jo lielākoties jau te visi pārmaļ vienu un to pašu, lai arī to pārmet pašam VR)
Citēju VR: "Raugoties no šāda viedokļa, nevaram nenonākt pie seksa kā laulības pienākuma."
Man pārdomas izraisīja vārds - pienākums. Pēc būtības ir jau OK, bet tas tembrs šķiet tāds nepatīkams, jo pienākumi parasti tiek minēti kopā ar kaut kādu varas sistēmu, kura definē pienākumus padotajiem. Vai, ēšanu, t.i. regulāru barības uzņemšanu mēs saucam par mūsu pienākumu ? Vai ēšana tomēr ir tā lieta, ko mēs darām tāpēc, ka tad jūtamies labāk - nemoka izsalkums, apmierinām instinktu.
Un šādi, piezemēti, bez maz vai vielu maiņas līmenī man sagribējās nopietni paskatīties uz to "laulātā pienākumu", par kuru reizēm stāsta arī jokus.
Ja divi cilvēki izveido ģimeni, t.i., apprecas, tad neatkarīgi no tā, vai tas tiek pateikts skaļi tiešā tekstā vai ne, viņi vienojas cita starpā par divām ļoti svarīgām un savstarpēji saistītām lietām, kam ir bioloģisks pamats.
Pirmā lieta ir tā, ka cilvēkā daba (Dievs) ir ieprogrammējusi pēcnācēju radīšanas instinktu. Kāpēc daba ir tāda, mēs nezinām, bet tā nu ir daba uz Zemes izveidota, ka no vienas puses cilvēki ir mirstīgi, bet no otras puses spēj radīt pēcnācējus. Šajā ziņā ģimenes jēga ir tā, ka tā ir vīrieša un sievietes apvienība ar mērķi radīt pēcnācējus, rūpēties par tiem, audzināt, mācīt utml.
Otra lieta ir tā, ka tad, kad daba veidoja cilvēku, cilvēka prāts un zināšanas nebija attīstīts, bija ļoti liela gan bērnu, gan pieaugušo mirstība – nu galu galā jau nebija medicīnas. Lai cilvēki neizmirtu, cilvēkā tika ieprogrammēta ļoti spēcīga seksuāla dziņa, nu tā pat kā dzīvniekiem – tā nodrošināja to, ka sievietei dzima daudz bērnu, tā sakot, ar rezervi. Mūsdienās cilvēkiem ir attīstīts prāts – ir pazīstama kontracepcija un ir mazāka mirstība (medicīna, komfortabla vide), tāpēc, lai mūsdienās cilvēki neizmirtu, pietiek ar 2 - 3 bērniem. Bet ģenētiski cilvēks tika radīts ar daudz jaudīgāku seksuālu dziņu (instinktu), nekā tā, kas ir nepieciešama, lai ieņemtu tikai divus bērnus. Šī seksuālā dziņa izpaužas cita starpā tā, ka to realizējot, cilvēks piedzīvo ļoti pozitīvas emocijas, vai arī tiek vaļā no negatīvām, piemēram stresa. Līdz ar to tas cilvēks, kas dzīvo seksuālai dziņai atbilstoši intensīvu seksuālo dzīvi (pat ja netiek ieņemti bērni), dzīvo būtiski kvalitatīvāk, laimīgāk, nekā tas, kas to nedabū. Tā daba to ieprogrammēja tad, kad daudzu bērnu dzimšana vienai sievietei bija būtiski nepieciešama. Tātad daba liek cilvēkiem „drāzties”, un cilvēkiem tas ir jārealizē, lai dzīve būtu kvalitatīva - patīkama.
Tādejādi otrs būtisks ģimenes uzdevums bioloģiskā līmenī, ko var saukt arī par vienošanos starp laulātajiem, jeb otra ģimenes jēga, ir dot iespēju sadarbībā starp abiem partneriem apmierināt dabas ieprogrammēto seksuālo dziņu, kura ir stipri jaudīgāka, nekā nepieciešams pāris bērnu radīšanai.
Šī vienošanās parasti ietver vēl papildus nosacījumu, ka seksuālās dziņas apmierināšana notiks starp vīru un sievu un netiks meklēta ārpus ģimenes. Tam ir savs racionāls pamats, jo seksa laikā cilvēki intīmi atsedzās (ir ievainojamāki), tāpēc to labāk ir darīt ar pazīstamu cilvēku, uzticīgā ģimenē nedraud ST slimības, paliek vairāk naudas un enerģijas bērnu audzināšanai. Citādi, no bioloģiskā viedokļa, šis papildus nosacījums nešķiet obligāts, vīrietis parasti var iekārot daudzas sievietes, bet sevi apvalda sociālu apsvērumu pēc (un ne jau visas iekārotās ir gatavas arī „atdoties”).
Tātad, ja vīrs un sieva grib dzīvot gīmenē laimīgi - patīkami, tad viņiem ir vienam otram jāpalīdz "nodrāzties". Bet tas nav pienākums, jo nav jau tāda pienākuma dzīvot laimīgi, var jau dzīvot stresaini un nelaimīgi - nu bet tas ir kaut kā pastulbi.
Ko darīt, ja viens partneris ģimenē negrib seksu. Tad jāsaprot, ka tas otrs, kam tas sekss ir vajadzīgs (jo daba to dziņu normālā gadījumā ir ieprogrammējusi), būs ļoti, ļoti nelaimīgs, stresains utml. Tāda ir daba un bioloģija. Tad ir jāsaprot, ka tas, kas „nedabū”, tam ir tiesības to dabūt, jo nav tāda pienākuma dzīvot nelaimīgi. Pirms mēģina „dabūt” citur, protams vajag izrunāties ģimenē, var iet pie speciālistiem, var meklēt kompromisus uz kādu ierobežotu laiku, tipa „negribošais vīrs” veic sievai erotisko masāžu, jo ciena sievu un grib viņu atbalstīt
Nu, ja, es mukdams no „pienākuma” nonācu pie „tiesībām”. Bet pienākums un tiesības jau vienmēr ir tikai kopā iespējamas. Vienīgi tiesības skan jaukāk.
