Es jau sen (nepublicētājā rakstā Klubam, sk. Rakstos) vēstīju, ka, lai saprastu Aināru Šleseru, mums kaut kas jāzina par viņa attiecībām ar savu tēvu. No otras puses - man nebija ienācis prātā, ka viņa tēvs ir šāda tipa „neiespējams vīrietis”. Man vairāk bija izskatījies, ka viņš varētu būt neiespējams tādēļ, ka aizņemts. Es biju domājis, ka Šlesers ir ārlaulības dēls. Ka viņa tēvs ir labi situēts un izcils vīrietis, kuru māte diezgan apzināti izvēlējusies par sava bērna tēvu. Tā, lai dabūtu laba tēva dēlu „tikai sev vienai”. Kļūdījos.
Tomēr psihiski slims un nepieskaitāms arī ir „neiespējams”. Tādēļ nezūd manas hipotēzes kodols – Aināra Šlesera tēvam jābūt atstājušam savu dēlu mātes varas zonā, kas licis zēnam attīstīties kā mātes Varonim. Tātad – Tēva-Varoņa lomas (mātei) dominance un Dēla nerealizētās vajadzības kā milzu tukšums zemapziņā. Kā Tēvs un Varonis viņš dara visu to, ko mēs redzam un par ko viņa māte noteikti var lepoties.
Šis Varonis pretēji savam tēvam, ģimenē nes drošību un pasargātību un viņam ģimene vienmēr un visur ir pirmajā vietā. Varam teikt, ka tā nav bijusi viņa, bet gan mātes neapzināta izvēle. Bet vēl ir par agru jautāt pašam Aināram Šleseram, vai tā būtu bijusi arī viņa apzināta izvēle, ja viņam tā būtu ļauta. Pagaidīsim vēl gadus divdesmit, tad gan pajautāsim. Esmu pārliecināts, tas būs skaists stāsts, neskatoties uz to, ka droši vien sāpīgs. To stāstīs no šodienas Šlesera stipri atšķirīgs cilvēks, tas nebūs Buldozers, tas būs daudz dziļāks.
Pirms turpināt par tēvu, nedaudz par Lato Lapsu, pateicoties kuram mums tagad ir informācija, ka Aināram ir tēvs, un – kāds tēvs. Uzkrītoši, ka žurnālists neuzvedas kā labu darbu izdarījis cilvēks, kam pienākas pelnīta atzinība. Viņš uzvedas tā, it kā gaidītu kādu apsūdzību no Šlesera vai no kāda vēl. Un viņš aizsargājas, uzbrūkot. Laikam viņš vēl neredz notikušā plašāko rāmi un to, kā viņš, paradoksālā kārtā, ir palīdzējis Aināram Šleseram.
„Uzdāvini man zaudējumu!” – šādu formulu esmu lietojis es. Jo zaudējums ļauj piedzīvot ieguvumu. „Uzdāvini man nodevību!” – tā būtu varējis teikt Jēkaba dēls Jāzeps par brāļiem un Jēzus Kristus par Jūdu. Jo nodevības rezultātā Jēkaba pēcteči varēja izmantot Jāzepu kā ģimenes resursus grūtā brīdi. Un vēlāk – izveidot savu valsti kā Apsolīto zemi. Bet Kristus nāve pie krusta dzemdināja vispasaules reliģiju – kristietību. Vēl kāds varētu teikt – „Dieva tā Kunga ceļi ir neizdibināmi”, vai „ne matiņš no galvas nenokrīt bez viņa ziņas”.
Gan jau Aināram Šleseram ienāks prātā doma – ja jau es tik daudz savā dzīvē esmu darījis, lai nebūtu kā mans tēvs, tad tas nozīmē, ka tieši tēvam ir bijusi vislielākā garīga vara un autoritāte pār mani! Cilvēkam, kurš mani ir sāpinājis, bet atceroties kuru, acis tomēr kļūst miklas? Tēvs mani ir vadījis? Jā. Protams, viņam bijusi vislielākā vara. Un ietekme. Tavs tēvs vienmēr ir bijis ar dēlu, viņš ir rūpējies par viņa dzīves ceļu, viņš visur ir bijis klāt. Viņš ir noteicis dēla ceļu, kaut arī varbūt ne reizi nav ar to tā kāŗtīgi izrunājies.
Tēvs mūsu dzīvē var neizpausties kā Māti uzvarējušais konkurents - ar praktiskām rūpēm, ar fiziskiem pieskārieniem, ar sarunām un padomiem. Tēvs klasiski ir kā garīgs spēks, kas ietekmē bērnus nemateriālā veidā, kas virza un pie kura bērni dodas, tajā skaitā labojot viņa kļūdas un nobeidzot nepabeigtos darbus. Sevišķi jau dēli, jo meitu došanās pie tēva parasti tomēr nozīmē matriarhāli incestuālu vēlmi nodibināt kontroli pār tēvu. Lai noturētu to ģimenē un iesaistītu mājas darbos.
Aināram Šleseram tēvs ir noteicis visu viņa dzīvi, liekot nebūt tādam kā viņš pats. Man šķiet, tas varētu būt liels atklājums mūsu politiķim. Bet kā kristietis viņš varētu daudz dziļāk saprast bausli, kas saka – „tev būs savu tēvu un māti godāt”. Un kā cilvēks viņš varētu daudz dziļāk saprast, kāda jēga ir bijusi tam, ka kāds vīrietis kādreiz ir sastapis sievieti. Ka abi kopā radījusi Bērnu, paši nespējot aptvert ne tūkstošo daļu no tā, ko viņi ir paveikuši.
Kad es rakstīju „Klubam”, es neparedzēju iespēju, ka spēlē varētu iesaistīties Lato Lapsa vai kāda tamlīdzīga informatīva jauda. Tādēļ biju tik pesimistisks, paredzot Šleseram Raiņa Lāčplēša likteni – iekrist Mātē Daugavā cīnoties ar Melno un nekad nesaprast šo cīņu un nekad netikt no tās ārā. Nekad neapzināties pašam sevi, dēļ saistības tikai ar vienu varas centru savā izcelsmes ģimenē – Māti. Tagad, kad Šleseram ir ticis atļauts būt ar tādu tēvu, kāds viņam ir bijis, cerību ir daudz vairāk, varbūt viņš nekritīs Daugavā pēc tam, kad ir nocirstas viņa bērnišķībā un Mātes varā sakņotā spēka avoti – lāča ausis. Un varbūt viņš piedzīvos atklāsmes, par kādām man nav ne miņas.
Savā ziņā viņš atrodas spilgtā reliģiskas atklāsmes punktā – ir parādījies Tēvs, ir parādījies Dēla ceļš pie Tēva un ir parādījies Gars, kas viņus savieno. Tā ir daudz lielāka brīvība, kā tā, kuru solīja Māte viena pati. Šī brīvība dos tālāku ceļu – starp Māti un Tēvu.
Protams, pastāv risks, ka tagad Šleseram būs jāizjūt spiediens – ja tev ir TĀDS tēvs, tad tu nedrīksti būt tas, uz ko tu pretendē! Piemērām, tu nedrīksti būt valdības vadītājs. Ja šāds spiediens neparādīsies kā politiska kampaņa, tad varbūt vēl sliktāk, jo tad Šlesers šādu spiedienu var izjust kā iekšēju, pusapzinātu. Tā var rasties konflikts, kas strādā līdzīgi kā „iekrišana Daugavā”.
Ja kāda iekšēja balss Aināram teiktu – „tu esi slepkavas dēls!”, tai nevajadzētu atbildēt ar „man nav jāatbild par viņa grēkiem!”. Jo tēvs negrēkoja, viņš bija slims - ar tādu slimību, kas darīja viņu nepieskaitāmu un līdz ar to - nevainīgu. Tomēr cilvēki ir raduši meklēt vainīgo, pretoties un neticēt tam, ka ir tādas psihiskas ciešanas, kuras mēs nekontrolējam un kuras padara nepielietojamu vainas jēdzienu. Tieši šajā punktā, manuprāt, Lato Lapsa nav īsti korekts. Jo ja viņš būtu vien apgādājis sabiedrību ar svarīgu informāciju, viņš būtu varējis arī izteikt līdzjūtību Aināram Šleseram. ”Man ļoti žēl, ka tā. Bet tā ir patiesība, kura mums par saviem politiķiem ir jāzina.”
Tomēr Lapsa paņirgājās, ar sīpola un kabatlakata palīdzību norādot, ka Šlesera asaras ir inscenētas un ka tādējādi Stendzenieks novērš sabiedrības uzmanību no daudz svarīgākām apsūdzībām, kas esot Lapsas grāmatā. Izskatās, ka Lapsas sirdsapziņa nav tīra, šādi rīkojoties.
Arī grāmatas nosaukums – „Šofera dēls, Minhauzens” rāda mums žurnālista darbošanās galveno motīvu. Norādīt, ka cilvēkiem ar TĀDU izcelsmi nav vietas „godīgu” cilvēku vidū. Tomēr, kā rāda preses konference ar sīpolu un kabatlakatu, Lapsa jūt, ka varētu būt gana daudz tādu, kam šāda pieeja ir pretīga. Un ka varētu būt cilvēki, kas sāks uzdot jautājumus par žurnālista paša attiecībām ar savu tēvu. Kas brīnīsies, no kurienes vienam cilvēkam tāds nejūtīgums pret citu sāpēm. Un kam liksies, ka viena no atbildēm varētu būt – lai citi zinātu, kā sāp Lato Lapsam pašam.
Savā ziņā šāds duelis parāda graujošo darbu, kuru var nodarīt it kā objektīva informācija. Iedomāsimies sevi Aināra Šlesera vietā – vai mums būtu viegli rīt no rīta pamosties un doties dienas darbos, it kā nekas nebūtu bijis? Daudzi to neizturētu, daudzi salūztu. Arī Šlesers var justies ievainots tagad, viņš var zaudēt enerģiju un darbaspējas, lai arī pats nav izdarījis neko tādu, par ko viņam būtu jākaunas, drīzāk otrādi. Šādos brīžos neaizvietojams ir citu cilvēku atbalsts, bet ar to Šlesers var kļūt vēl stiprāks, kā bijis līdz šim un man liekas, ka tā arī notiks.
Informācija par Šlesera tēvu man rada veselu virkni interesantu asociāciju. Piemērām, par sengrieķu varoni Hēraklu, kurš vairākos mītos tiek rādīts kā sajucis prātā. Kādā no tiem viņš iemet ugunī savus bērnus, citā nogalina draugu. Tiek stāstīts arī par šķīstīšanās procedūrām, kurās grieķu varonis iesaistījies pēc šādām savas nepieskaitāmības epizodēm, kurās gāja bojā nevainīgi cilvēki.
Manas asociācijas apmeklē arī Raiņa Induli, kura impulsīvās, tomēr ne psihotiski motivētās rīcības dēļ iet bojā trīsdesmit tūkstoši brāļu – lietuviešu. Indulis ir bārenis ar spēcīgu, harizmātisku, bet pret stresu neizturīgu psihi – Aināra Šlesera tēvs varētu būt viņam kaut kur līdzīgs. Un Indulis savā ziņā bija ļoti līdzīgs kādai no Raiņa personības daļām. Bet Rainis ir latviešu tautas protagonists, viņš mēģina atbildēt uz tiem jautājumiem, kurus uzdod tauta. Arī Šlesers tāds ir, tikai pilnīgi pretēja tipa. Viņš meklē atbildes uz jautājumu – kā izturēt šo dzīvi un kā darīt to labāku. Viņš meklē iespēju pārvarēt bērnišķīgu, Mātes pietiekoši daudz nedabūjuša dēla greizsirdību, tik raksturīgu ne tikai viņa tēvam, bet arī daudziem latviešu vīriešiem, kuri ir tā aizņemti ar šo jautājumu, ka pārstāj domāt par saviem pienākumiem pret bērniem. Nu un tad bērniem ir jāaug pašiem. Daži neizaug vispār, no citiem iznāk tādi kā Raiņa Indulis. Lai radītu dēlu, kas var iet soli tālāk. Sāpēs par tēvu viņš varbūt izdarīs tā nepadarītos darbus.
Tagad par „Dēla nerealizētajām vajadzībām kā milzu tukšumu zemapziņā” – ko pieminēju sākumā. Jā – Ainārs Šlesers lielāko savas dzīvības enerģijas daļu ir novirzījis tam, lai būtu Tēvs un Varonis. Tas rada bīstamu asimetriju psihē ar Dēla vajadzībām kā tukšumu. Pateicoties šai asimetrijai daudzi vīrieši ap četrdesmit gadu vecumu iet bojā autoavārijās vai nodzeras. Citi sameklē gados jaunākas Mātes, lai kaut kā piepildītu nepiepildīto. Attiecības ar Dēla lomu kā tukšumu sevī Rainim ir likušas izveidot cīņu ar Melno. Šlesera gadījums mums parāda, ka Dēls kā tukšums dvēselē ir melnas, Lato Lapsas prāta un sirdsapziņas nosodītas, Šlesera tēva Nerealizētās Vajadzības. Un ka cīņa uz Daugavas krasta un tās turpinājums dzelmē ir dēla cīņa ar līdz šim neiepazīto tēvu. Un ka cerības uz Lāčplēša augšāmcelšanos ir Dēla vajadzību piepildīšana vai (un) apjausma, ka Melnais ir viņa tēvs.
Man liekas, Ainārs Šlesers tagad varētu gribēt uzzināt – kā tas tā varēja gadīties ar viņa tēvu? Tas nozīmētu iešanu savā dzimtaskokā un apjaušanu, cik ļoti viņš dzīvo šī dzimtaskoka, nevis tikai savu personīgo dzīvi. Ja tas notiks, tad būsim ieguvuši pilnīgi cita dziļuma politiķi. Tādu, kas aiz skaitļiem par investīcijām bērnu tiesību aizsardzībā vai kultūrā redzēs arī cilvēkus un viņu likteņus, nevis tikai slogu valsts budžetam un valsts reketu pret uzņēmējiem kā šī budžeta galvenajiem veidotājiem. Un tautas vajadzības, nākošas no pagātnes, bet atrisinājumu gaidošas nākotnē.
|
