Pats biju pārsteigts, cik raibs kļuva teksts! Un tad man
ienāca prātā – kā būtu, ja es parediģētu arī to strīdīgo gabalu no „sieviešu”
intervijas? Domāts, darīts – dzeltenais fons lietots dzēšanai, bet sarkanie
burti – klātpierakstīšanai.
– Kā psihoterapeitam nevaru nejautāt, ko izsaka Solvitas Āboltiņas
sarkanais matu ērkulis?
– Ir sarkani, bet ir arī ugunīgi mati. Āboltiņai ļoti bieži ir ugunīgi mati. Tas varētu nozīmēt – galva
deg. Tas ir tas, Man tas asociējas ar to, ko apraksta Kārlis Skalbe
Bendes meitiņā. Tēvs iznācis no kroga, nokritis un nomiris. Arhetipiski tas nozīmē – Senos vēsturiskos laikmetos tas būtu nozīmējis - mūsu
ģimenē vairs nav pieaugušu vīriešu aizsardzības.
Tas būtu nozīmējis,
ka mēs esam degradētas. K katrs var nākt laupīt, izvarot, un meitenei tagad gāžas virsū
šīs iespējas. P
Savā praksē es to bieži redzu – ja
ģimenē nav tēva (arī kā lomas), sievietes krāso sarkanus matus un viņas ķermenis jau jūtas
ir it kā
izvarots vai tiek tam
gatavots baidās no šādas iespējas. Šī izjūta Šis mehānisms ir izveidojusies simtiem tūkstošu gadu laikā. Ja tēvs
nodzeras un nomirst, tad galva sāk degt – kā es tagad lai izdzīvoju? Es
patiešām neko nezinu par Āboltiņu un viņas dzīvi, jo citādi, saskaņā ar savu personisko
ētiku, es nedrīkstētu tā izrunāties, bet. Taču viņa
arī uzvedas izaicinoši - . Viņa uzvedas
līdzīgi, kā izdzīvojis upuris. Toreiz, kad viņu izsvilpa Arēnā Rīga,
viņa nevis samulsa, saskaitās vai un nokaunējās, bet tieši
otrādi – smējās. No vienas puses, var teikt – spēcīga sieviete, bet no otras –
kāpēc viņu izsvilpa? Vai viņa neapzināti neprovocē ko
tādu?
Un tagad bez saraibinājumiem, tas pats teksts.
– Ir sarkani, bet ir arī ugunīgi mati. Āboltiņai bieži ir ugunīgi mati. Tas
varētu nozīmēt – galva deg. Man tas asociējas ar to, ko apraksta Kārlis Skalbe
Bendes meitiņā. Tēvs, iznācis no kroga, nokritis un nomiris. Senos vēsturiskos
laikmetos tas būtu nozīmējis - mūsu ģimenē vairs nav pieaugušu vīriešu aizsardzības.
Tas būtu nozīmējis, ka katrs var nākt laupīt, izvarot. Savā praksē es bieži
redzu – ja ģimenē nav tēva (arī kā lomas), sieviete krāso sarkanus matus un tad
viņas ķermenis jau jūtas kā izvarots vai baidās no šādas iespējas. Šis
mehānisms ir izveidojies simtiem tūkstošu gadu laikā. Ja tēvs nodzeras un
nomirst, tad galva sāk degt – kā es tagad lai izdzīvoju?
Es patiešām neko nezinu par Āboltiņu un viņas dzīvi, jo citādi, saskaņā ar
savu personisko ētiku, es nedrīkstētu tā izrunāties. Taču viņa arī uzvedas
izaicinoši līdzīgi, kā izdzīvojis upuris. Toreiz, kad viņu izsvilpa Arēnā Rīga,
viņa nevis samulsa, saskaitās vai nokaunējās, bet tieši otrādi – smējās. No
vienas puses, var teikt – spēcīga sieviete, bet no otras – kāpēc viņu izsvilpa?
Vai viņa neapzināti neprovocē ko tādu?
Nu, kā izklausās šādi? Vai arī tagad šeit saskatāmi ētikas
negludumi? Man pašam šis vingrinājums lika kaut ko jaunu saprast. Es esmu
pieņēmis, ka žurnālisti raksta kaut kādā savā melodijā, valodā un stilā, kas
vienmēr ir atšķirīgi no tās, kāda skan manā galvā vai kā es pats rakstītu. Es
esmu pieņēmis, ka tas ir viņu profesionalitātes jautājums – kā rakstīt.
Manuprāt, ir neizbēgami, ka intervētājs interpretē intervējamo. Ja piekrīti
intervijai, tad rēķinies ar to, tādi ir spēles noteikumi. Kad to sapratu,
pārstāju pieprasīt intervijas pārlasīšanai bez lūguma to darīt. Jo tas tomēr ir
arī darbs, to tekstu tā sakrāsot. Un tā tomēr var būt arī cita profesionāļa
pazemošana, neuzticoties viņam.
Žurnālistika ir atkarīga no tās pircējiem. Bija tāds portāls
Mango. Es ar viņiem vienreiz parunāju par Raini, viņi šai sarunai uzlika
virsrakstu – Rainis ir bijis pedofils. Citreiz parunāju par deputātiem un
ieraudzīju, ka esmu teicis, ka visi Saeimas deputāti ir psihopāti. Viņi gribēja
turpināt, bet tad nu gan es teicu, ka varbūt pietiks. Visi šie viņu virsraksti
parādījās, ieguglējoties uz mani. Tātad es nesu atbildību, nevis tikai medijs
vai žurnālists. (Atbild arī medijs – kaut kā neesmu dzirdējis vairs par tādu
Mango.) Bet laikam nav nekādu žurnālistu Ētikas komisiju, vismaz es neesmu
dzirdējis par tādām.
Meklējot savas atbildības robežas par savām intervijām, pats
pārstāju tās lasīt, izņemot gadījumus, kad mani interesēja, kā konkrētais
(manis iecienītais) žurnālists mani interpretēs. Bet ne vienmēr tas ir
patīkami, dažreiz ir nācies arī saskaisties un pie sevis burkšķēt. Tādēļ
nelasīšana dažreiz bija laba izvēle.
Ja runājam ne tikai par manu, intervijas sniedzēja pusi, tad
ir jādomā arī par interpretācijas tiesībām, un arī par valodas lietojuma tendencēm
masu mēdijos. Laikam daudzi piekritīs, ka interneta ietekmē daudz paviršāk pret
valodu sākuši izturēties arī drukāto mēdiju redaktori. Varbūt pat radies tāds
stiliņš – rakstīt neliterāri, nevairoties no pārpratumiem, bet pat veicinot
tos. Arī Benam Latkovskim ir savs rakstīšanas stils, tajā ir daudz formālu
valodas negludumu, kurus es kā lasītājs, tāpat kā citu žurnālistu rakstīto,
esmu pieradis „laist gar acīm”, tulkot un filtrēt. Es domāju – vai man par
valodu spriest un uztraukties? Pieredzējis žurnālists, pamanāms, interesants
sarunu biedrs. Lai lasītāji un kolēģi paši tiek galā ar Latkovska izteiksmi un valodas
tendencēm mēdiju vidē. Jo – no manas puses alternatīvas ir tikai atteikšanās no
intervijām vispār, jeb prasība ļaut man tās pārstrādāt. Abas apgrūtinošas.
Būtībā jau pieredze ar šī tekstu krāsošanu man dod tikai iespēju sniegt ieteikumu
lasītājam – lasot domā pats, ko teicis VR un kas ir intervētāja interpretācija,
kas medija intereses un kas – tavs paša lasītāja pasūtījums, spogulis!!! Intervija
nav raksts, kā daudzi mani kritiķi kļūdaini to saukuši. Var just, ka viņi
tekstu tieši tā arī ir uztvēruši – kā manu smadzeņu nospiedumu 1:1. Dzīvē viss
ir sarežģītāk ...
Lai nu kā – es pats taču zinu, ka man prātā nenāk kaut kā
diskriminēt sievietes. Man prātā nenāk kaut kā apvainot Solvitu Āboltiņu. Bet
man šķiet interesanti vērot dzīvi, sekot savām asociācijām un aizmirst
funktierēt, kuras no tām ir personiskas un kuras – profesionālas. Ja kādam šajā
virzienā ir pret mani kādi pārmetumi, tad šeit ir kāds pārpratums, kuru var
noskaidrot, ja vien ir tāda vēlēšanās, protams.
Pagājušo piektdien piedalījos
Latvijas Universitātes 72. Konferencē, par ko te tāds iespraudums.
Latviešu literatūras apakšsekcija par tēmu ASPAZIJA UN FEMINISMA IDEJAS LATVIJĀ (vadītāja prof. Ausma
Cimdiņa).
Vita Paparinska. Aspasias
kā vēsturiskas personas atspoguļojums grieķu klasiskajos tekstos
Maija Kūle. Aspazijas fenomens:
sievišķā, dumpinieciskā un simboliskā vara
Ausma Cimdiņa. No feminisma uz postfeminismu:
dzimums, dzimte vai kārta?
Viesturs Rudzītis. Aspazija:
mitoloģiskais laiks un nācijas dibināšana.
Daži labi http://satori.lv/raksts/6880/Psihologs_un_etika
prasa manas zinātniskās integrētības pierādījumus un lepojas ar savējiem. Vai
šis derēs? Šonedēļ esmu uzaicināts uzstāties cilvēkiem Valmierā un Ērgļos, bet
mēneša vidū - Siguldā, marta beigās dodos ar trīsdienu semināru „Starp mātes un
tēva varām” uz Minsku, 22. martā uzstāšos starpdisciplinārā ārstu konferencē Valmierā
par tēmu: „Histērija”, par ko būs arī publikācija „Latvijas ārstā”. Neturpināšu,
bet pajautāšu – Lazdas kungs, vai jūs pašu nemaz nemulsina tik kategoriski un
nicinoši izteikties par cilvēku, ar kura publikācijām un idejām jūs neesiet
atradis laiku iepazīties? Vai jūs nepieļaujat, ka kaut ko varētu būt ne pārāk
labi sapratis, sava slinkuma, nevēlēšanās, jaunības, lojalitātes pret paralatviskām
(anti)zinātniskām tendencēm vai vienkārši intereses trūkuma pēc?
Visa šī „it kā ētikas skandāla”
dēļ man nācās padomāt par tādu tajā bieži lietotu terminu kā „atbilstība visaugstākajam profesionalitātes līmenim”. Ja
psihoterapeits uzstājas publiski, tad viņam jāspēj pamatot savs viedoklis,
balstoties uz savā specialitātē atzītiem un pamatotiem principiem – to prasot
ētika. Man visaugstākais līmenis ir tas, ko pats esmu radījis savās
publicētajās un vēl nepublicētajās grāmatās – tur arī koncentrējas visas manī
no ārpuses ienākušās ietekmes. Bet kā es varu to uzskatīt par vispāratzītu, ja
ne Reinis Lazda, ne daudzi citi psihologi, psihoterapeiti un citi humanitāro
zinātņu pārstāvju neuzskata par savu pienākumu tās lasīt un kur nu vēl recenzēt?
Atšķirībā no citām valstīm, kur jaunas publikācijas parādīšanās tūliņ tiek
profesionāli vētīta, pie mums tas nenotiek. Bet ja tā, tad kā var pateikt, ka
manas teorijas ir vai nav atzītas plašākā speciālistu un laju lokā?
Var
jau teikt – VR teorijas ir tik atzītas, cik to pelnījušas, jo dzīvojam tak
brīvā valstī un netraucētas informācijas plūsmas laikā. Taču – Ivetai Kažokai tomēr
nepietiek ar savu izglītību, lai spriestu, vai esmu šarlatāns, lai gan viņa kopā
ar Ivaru Neideru to ir publiski uzdrošinājušies apgalvot. Nāksies kādreiz
atbildēt par to – internets fiksē gan vārdus, gan datumus – pat minūtes un
sekundes! Taču viņi zināmā mērā ir nevainīgi, kaut arī, sevišķi attiecībā uz Neideru,
viņa izglītību un ieņemamo amatu augstskolā, kuru trīsdesmit gadus atpakaļ esmu
absolvējis arī es, tas tā varētu arī nebūt. Neiders ir filozofijas doktors,
viņam būtu jāsaprot, ko rakstu. Atlaides varētu būt Kažokai, bet ne jau tādēļ,
ka sieviete.
Kad
laidu ārā savu „Pie tēva”, piezvanīju Guntai Ancānei, aicināju uz prezentāciju.
Man to bija gribējies piedzīvot kā iespēju kaut kā nogludināt pārpratumus,
satikties, pasvinēt, dot iespēju parunāt par profesionālo. Bet viņa man
pajautāja – kāpēc es neesmu tavas grāmatas zinātniskā redaktore? Un ar to
saruna un visas tālākās iespējas beidzās.
Cita
situācija ar citu profesori – psiholoģi, no aizokeāna šurp atbraukušo un
Rietumu izglītību baudījušo (nevis kā Ancāni, kas doktora grādu ieguva vēl uz
padomju laikā sastrādātas disertācijas bāzes) - Sandru Sebri. Zvanu viņai un piedāvāju
manu bezmaksas semināru LU psiholoģijas pasniedzējiem un studentiem, cerībā uz
koleģiālu un zinātnisku diskusiju par grāmatu „Pie tēva”. Sandra priecīga, viss
notiks. Bet dažas dienas pirms notikuma no viņas pienāk SMS par to, ka katedras
sēdē nolemts šādu semināru uzskatīt par nevajadzīgu. Zvanu, kāpēc tā? Atbilde –
pasniedzējas (sievietes!) nevar ierasties, jo viņām jābūt otrā darbā, jāuzkopj
numuri viesnīcā, jo LU pietiekami nemaksā, lai izdzīvotu... Nu jā, saprotu,
krīze. Bet kā tad ar manām idejām?
Šīs
ir divas ilustrācijas, kas liecina – Latvijā zinātnē nevar iesaistīties ar idejām.
Tās nevienu neinteresē kā idejas, tikai – vai tās dod kādu tālāku ietekmi.
Tiesības izteikt „zinātniskus” viedokļus var iegūt, iestājoties Ancānes vai
Sebres piramīdās, un sākot tajās ceļu no apakšas. Un nevajag iedomāties, ka tas
būs attīstošs ceļš. Būs jāeksaminējas pie mācībspēkiem, kas stiprinājuši savu
zinātnieciskumu, uzkopjot istabas viesnīcās. Bet tādam zinātnieciskumam ir
stipri papīri. Piramīdas apzieģelēti. Ar ko no psiholoģiskā viedokļa labāki par
Lemberga piramīdu? Tikai ar savu nabadzīgumu un ar to, ka tajās valda
sievietes. Ak, nabadzītes...
Var jau
arī trešo. Kad savas profesionālās apvienības konferencē (varbūt pārāk
emocionāli) uzdrošinājos runāt par to, ko varu dot psihoterapijai un Latvijai
(vai domājat, ka ir viegli tā sevi pazemināt līdz čakenei?), man bija jādzird,
pirmkārt, mātišķi mierinājumi (Viesturs, nabadziņš) un otrkārt, uzmundrinājumi
(īstā atzīšana jau nāk pēc nāves! Vai tad nevari paciesties?). Mana
profesionālā organizācija nav nākusi klajā ar nevienu recenziju par manām
grāmatām. Tā nekādi nav atsaukusies uz manā blogā klajā nākušām idejām. Un tā
nav LPB šībrīža Prezidenta Anša Jurģa Stabinga problēma. Drīzāk izskatās, ka
Ansis ir atrāvies no mātišķās zemes, cerams, ka arī viņu gaida kāda Lidojošā
sala.
Tā
nu sanāk, ka es esmu vienīgais atbildīgais par savām domām un to konsekvencēm,
kas gan tur par skarbumu, tā tak tam jābūt! Kopā ar mani ir mani klienti, tas
neapšaubāmi. Tie, kam esmu palīdzējis, tajā skaitā neklātienē, un kas neklusē.
Viņi nāks pie manis arī tad, ja visi gudrīši būs no manis novērsušies un man
būs jābūt kā kādai purva Intai. Viņiem nevajag manus sertifikātus, bet manu
palīdzību. Ir arī žurnālisti, ļoti uzticami šos gadus, bet – savās interesēs. Un
ar saviem nosacījumiem. Bet jautājums jau par manu visgribētāko klienti –
Latviju. Pats mulstu, to teikdams, kas būtu vēl kāda bloga ieraksta vērts. Kas
par Latviju rūpējas?
Apkopojot
visu teikto, es teiktu, ka tā nav mana problēma – atzīt vai neatzīt mani tajā
organizācijā, kurā sastāv psihologs Lazda. Es savu darbu esmu gan padarījis,
gan turpinu darīt. Bet kāds nav padarījis, tādēļ neprofesionālei Ivetai Kažokai
ir grūtības orientēties – viņai palīdzētu profesionālo organizāciju atzinumi.
Ja to nav, viņai jāmeklē angļvalodīgo zinātnisko publikāciju vidē, kurā viņa
neorientējas un orientēties nevar. Bet man būs jaunas grāmatas, MANĀ visaugstākajā
profesionālajā līmenī, latviski. Ir tāda valoda, vai zināt?
Tomēr Vents Sīlis vēl joprojām
nav tautai saprotami un savas visaugstākās profesionalitātes līmenī
paskaidrojis, vai ētika ir viena, jeb katrai profesijai vai pat cilvēkam sava,
taču prasa: Viesturs Rudzītis pagaidām
nekādi nav reaģējis uz Venta Zvaigznes un Ivetas Kažokas argumentiem, kas
lasāmi zem ieraksta "Par nesaprotamo" (http://psih.lv/par-nesaprotamo/).
Nevarētu būt, ka Sīlim mana
grāmata „Pie tēva” ir par smagu, lai pats to izlasītu un atrastu tajā
sistematizētas atbildes un tālākos jautājumus uz visiem Kažokas un Zvaigznes
jautājumiem. 300 lappuses ir visīsākais veids, kā to izdarīt. Bet pietiktu jau
arī ar pirmo no trim daļām, iesākumam. Tomēr manis absolvētās augstskolas
docents to nedara, viņš izlīdzas ar apzīmējumu „ezotērika” tam, ko pats nav
lasījis un par ko nav dabūjis kādu recenziju vai atzinumu. Un ko pats nav
recenzējis, lai gan būtu tam aicināts, ja vien spētu justies ārpus piramīdām. Manuprāt
– tas ir arī viņa pienākums pret mani, Rīgas Medicīnas institūta 1984. gada absolventu,
kurš gribētu just, ka RSU joprojām ir viņa Alma mater, māte barotāja nevis
atkarības, bet enerģiju ražojošas vides izpratnē. Romantiskais aspekts ir tajā,
ka Ventam varētu būt bijuši kādi divi gadi (tikko noņemts no krūts), kad viņa
māte man iedeva „automātu” filozofijā. Automātisks piecinieks bez eksāmena kārtošanas
(tajos aizlaikos bija piecbaļļu zināšanu novērtēšanas sistēma).
Tomēr nav jau nu galīgi tā, ka nebūtu
bez nekā nosacīti neatkarīga , lūdzu palūkoties šeit - http://viestursr.ucoz.ru/news/put_k_otcu/2009-11-17-8
. Lai viss būtu pilnīgi godīgi – šo recenziju es apmaksāju. Katrs pats var
svērt, cik Ludmila ir vēlējusies izpaust savas domas un cik jutusies parādā
man. Tālāk es citēju atsauksmi, kuru tās autoram, savam šefam institūtā, kura
pasniedzējs esmu, vienkārši palūdzu, lai pievienotu to savas grāmatas „Pie
tēva” angļu tulkojumam:
Viestura Rudzīša
grāmata "Pie Tēva" ir neparasta. Nepārsteidz, ka autors, daudzus
gadus strādājis ģimenes psihoterapijas jomā, raksta par ģimenes attiecībām,
ģimenes lomām un ģimenes konfliktu izcelsmi. Taču tradicionāli šis jautājumu
loks tiek skatīts, balstoties uz kādas no psiholoģiskajām/psihoterapeitiskajām
koncepcijām. V. Rudzītis ir vērsies pie pavisam cita ģimenes norišu izprašanas
avota - pie Antīkās Pasaules, pie grieķu mītiem. Varu apliecināt, ka sarežģītie ģimenes jautājumi un visdziļākās ģimenes
lomu savstarpējās ietekmes mitoloģiskā rakursā psihoterapeitiskajā literatūrā
līdz šim praktiski nav aplūkotas. Var teikt, ka K. Jungs savā veidā strādāja ar
šiem jautājumiem, taču vairāk cilvēka individuālās psihes arhetipiskās
izpratnes kontekstā (izcēlums mans – VR).
Tāpēc šī grāmata tiešām ir novatoriska.
Vēl viens grāmatas
pluss ir tās plašums - tā iziet tālu ārpus ģimenes lomu apspriešanas un
pieskaras dziļākajiem cilvēka dzīves eksistenciālajiem jautājumiem - Laikam,
Dzīvībai, Nāvei.
Interesanta ir
grāmatas pēdējā daļa, kas piedāvā aplūkot mitoloģiju kā citu psiholoģiju. Tajā
mēs redzam daudz plašāku skatījumu uz svarīgākajām ģimenes lomām un to, kā
modernajā pasaulē ienāk Antīkie laikmeti.
Un nevar nepamanīt
apbrīnojamās grieķu mitoloģijas ģenealoģiskās shēmas, kas liecina par autora
pietāti un zināšanu dziļumu šajā jomā.
Dr. Psych. Rimantas
Kociunas
Viļņas universitātes
klīniskās psiholoģijas profesors
Humānistiskās un
eksistenciālās psihoterapijas institūta direktors
Austrumeiropas
Eksistenciālās terapijas asociācijas ģenerālsekretārs
Rimasam (tā viņu sauc daudzi
latvieši, krievi, ukraiņi, igauņi un lietuvieši, studenti, klausītāji, kolēģi) es
vienkārši palūdzu un viņš uzrakstīja.
Tagad daži vārdi zinātnei. Es neredzu cilvēku kā tikai
indivīdu. Es redzu viņu kā dzimtaskoku un tā sazarojumus ar tautu un tālāk -
cilvēci. Cilvēku kā orgānu dažādos organismos. Profesors Kočunas redz, ka tas ir unikāls skatījums, un
mūsu personiskajā saskarsmē man nekad nav radies iespaids, ka tā ir tikai formāla
attieksme pret mani kā viņam subordinētu
profesionāli. Viņš drīkst mani neaicināt, bet viņš aicina. Rimass – tā viņu
sauc arī daudzi latvieši. Tajā ir jūtama arī autoritāte, kuru viņam deleģēju ne
tikai es. Noklusējums un daudzpunkti.
Es skatos hokeju. Reizēm, kad vajag
sajaukt likumīgo, uz laukuma notiekošo „sviestu”, nākas izraisīt kautiņu. Tie
ir tie īstākie brīži. Un, ja tos izraisa Sandis Ozoliņš, gatavs atsēdēt uz soliņa,
tas ir pa īstam. Man liekas, noteikumi kļūst par noteikumiem tikai tad, ja tie
pieņem arī kautiņu ētiku. Jāiedod iekšā.
Varat šo neredzēt. Jo kāds gan sakars psiholoģijai ar hokeju.
Reinis Lazda dižojas ar savu vienreizēji attīstīto ētiku,
bet pats atļaujas ko tādu: Sieviešu
izcilību dažādās jomās bieži apgrūtina tie gadi, kas veltīti bērnu
audzināšanai, kā arī dažādu viestururudzīšu pašpārliecinātā, bet aizspriedumos,
ne zināšanās balstītā pļāpāšana.
Kaut kā nesanāk viņam bez gramatikas kļūdām uzrakstīt citu
vīriešu vārdus. Un nesanāk neapvainot paša māti, kura tā vietā, lai sasniegtu
kādu Lazdasprāt, „lielāku izcilību”, izšķiedusi savu dzīvi, dzemdējot un
audzinot šitādu te Reini, psihologu. Izklausās, sanācis diezgan varaskārs tips,
kas gribētu ieviest nepsihologu diskriminēšanu psihoterapijā, iedvesmojoties no
dr. Ancānes jau izmēģinātās, bet, par laimi, nenotikušās neārstu
diskriminēšanas. Ne jau visiem Latvijā sašķobījušies pamati zem kājām. Tas, ko
komentāros raksta Godo un Baiba Zemture, liek atviegloti uzelpot.
Tomēr atkal neomulīgi kļūst, palasot, kā Iveta Kažoka kādā
manis palasītā, bet aizšķirtā, šķiet, politikas portāla rakstā spiedz –
„neviens mani nepiespiedīs dzemdēt!” (Kurš viņu spiež?) Argumentējot, ka
demogrāfiskā krīze ir tikai Latvijā, ko nevarot teikt par pasauli kopumā... Kas
gan tas cits, ja ne aicinājums latviešiem izmirt, lai daži sasniegtu Lazdas
minēto „lielāko izcilību”! Bet – vai nav savādi, ka raksts par ētiku
iekomentējas šādā virzienā?
Nomierinos, atceroties, kādus tik domugraudus nav gadījies
dzirdēt no daudziem citiem jauniem cilvēkiem un ko tie paši cilvēki saka vēlāk,
uzkrājot arī savu pieredzi, ne tikai svešu grāmatu gudrību. Atceros kādu kolēģi
Straupes slimnīcā, kura savulaik teica – „visu zina tikai jauni cilvēki, ar
gadiem par visu nākas šaubīties”. Gan jau citādi nenotiks arī ar Lazdu un
Kažoku.
Vispār visā šajā mūsu „profesionālajā
sarakstē” diemžēl arī ieviešas manieres, kas nāk no anonīmās interneta komentētāju
vides. Šajā ziņā process laikam ir paralēls ar valodas lietojumu profesionālu
žurnālistu izpildījumā, par ko rakstīju šī ieraksta sākumā. Bet šīs manieres
tiešā veidā iespaido komunikāciju un rada konfliktus tur, kur to varētu nebūt.
Man jāatzīst, ka arī es šajā ziņā droši vien neesmu bez grēka, taču Sanda
Ozoliņa stilā. Taču konflikts var tikt risināts arī ar kautiņu. Un tas būs
likumīgi, ja psiholoģiski dziļākais likums nestrādā.
Nobeigumā daži vārdi par Aspazijas konferenci. Bija
interesanti. Piemērām, uzzināju, ka antīkā Aspasia ne tikai pati ir bijusi
hetēra, viņai piederējis arī publiskais nams. Un ka Perikls, slavenais Atēnu
politiķis, viņas dēļ izšķīries no sievas, apprecinājis to ar citu vīrieti un
pats palicis kopā ar Aspasiu. Periklam ir bijis jāiztur ļoti daudz kritikas
šajā sakarā, tajā skaitā apvainojumus, ka viņš atrodas zem Aspasias tupeles
(skaidrs, ka viņš zem tās bija). Katram izcilam vīrietim tak ir arī izteikta
nepiepildīta Dēla vajadzību daļa. Iedvesmu un atbalstu prasoša un gatava
apbalvot Mātišķus piedāvājumus no Tēva lomas. Traks jūklis ir ar to gender tulkošanu. Bet man bija prieks
dzirdēt, ka valodnieki ir visumā konservatīvi pret šīm pārejošu parādību modes
vēsmām.
Parunājām arī par vārda „sieviete” lietošanu, par kuru jau
esmu rakstījis agrāk http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/sieviete_un_sieviete/2012-01-01-198
. Es sajutu atbalstu neizpratnē, ko
lai ar to iesāk. Tiklīdz saki „sieviete”, tā dari kaut ko tādu, lai tiktu
pārprasts.
Un interesanti bija lūkoties, kā tas Aspazijas uztveres meinstreems, kas pierasts
literatūrzinātniekiem, uztver manu dzimtaskocisko un arhetipisko pieeju. Kad
pateicu, ka Dzelzs jaunava ir brīnišķīgs Dievietes attēlojums latviešu literatūrā,
kam vīrieši visu mūžu ziedo un ar ko cīnās, aizmirstot par Gunu – sievieti, bija
vērojamas izprašanas grūtības, pirmkārt. Protams, var tak nezināt – kas tā
Dieviete tāda? Otrkārt, sievišķīgu pretestību pret šķidrauta sārtošanos un
visas karaļa pils nodegšanas uztveršanu kā PMS. Un, treškārt, profesionāla
attieksme pret tēmu pretstatā manai, amatieriskajai. Maizes darbā nevar ilgi
saglabāt degsmi, atšķirībā no hobijiem. Ancāne, Sebre.
Bet vispār bija ļoti uzlādējoši, man patika starp tām
profesorēm un citām vaidelotēm (kungi bija tikai kādi trīs). Aizrakstīju
profesorei Cimdiņai pateicību par uzaicinājumu piedalīties, un pastāstīju, ka
jūtos kā Visocka dziesmā:
Я на Вачу еду плача,
Возвращаюсь хохоча.
Darbs, kurš jāiegulda, lai kaut ko sajēgtu par jebkuru
sarežģītu lietu, ir gan Vačas katorga, gan asaras. Bet ir arī gandarījuma sekundes
beigās un tad var forši uzhihināt. Jo es taču esmu drošībā, man nekas nedraud.
|