viestursrudzitis.lv

Blogs

Sākums » 2014 » Marts » 3 » Jāiedod iekšā
Jāiedod iekšā
0:38 AM


Pats biju pārsteigts, cik raibs kļuva teksts! Un tad man ienāca prātā – kā būtu, ja es parediģētu arī to strīdīgo gabalu no „sieviešu” intervijas? Domāts, darīts – dzeltenais fons lietots dzēšanai, bet sarkanie burti – klātpierakstīšanai.

– Kā psihoterapeitam nevaru nejautāt, ko izsaka Solvitas Āboltiņas sarkanais matu ērkulis?

– Ir sarkani, bet ir arī ugunīgi mati. Āboltiņai ļoti bieži ir ugunīgi mati. Tas varētu nozīmēt – galva deg. Tas ir tas, Man tas asociējas ar to, ko apraksta Kārlis Skalbe Bendes meitiņā. Tēvs iznācis no kroga, nokritis un nomiris. Arhetipiski tas nozīmē – Senos vēsturiskos laikmetos tas būtu nozīmējis - mūsu ģimenē vairs nav pieaugušu vīriešu aizsardzības. Tas būtu nozīmējis, ka mēs esam degradētas. K katrs var nākt laupīt, izvarot, un meitenei tagad gāžas virsū šīs iespējas. P Savā praksē es to bieži redzu – ja ģimenē nav tēva (arī kā lomas), sievietes krāso sarkanus matus un viņas ķermenis jau jūtas ir it kā izvarots vai tiek tam gatavots baidās no šādas iespējas. Šī izjūta Šis mehānisms ir izveidojusies simtiem tūkstošu gadu laikā. Ja tēvs nodzeras un nomirst, tad galva sāk degt – kā es tagad lai izdzīvoju? Es patiešām neko nezinu par Āboltiņu un viņas dzīvi, jo citādi, saskaņā ar savu personisko ētiku, es nedrīkstētu tā izrunāties, bet. Taču viņa arī uzvedas izaicinoši - . Viņa uzvedas līdzīgi, kā izdzīvojis upuris. Toreiz, kad viņu izsvilpa Arēnā Rīga, viņa nevis samulsa, saskaitās vai un nokaunējās, bet tieši otrādi – smējās. No vienas puses, var teikt – spēcīga sieviete, bet no otras – kāpēc viņu izsvilpa? Vai viņa neapzināti neprovocē ko tādu?

 

Un tagad bez saraibinājumiem, tas pats teksts.

– Ir sarkani, bet ir arī ugunīgi mati. Āboltiņai bieži ir ugunīgi mati. Tas varētu nozīmēt – galva deg. Man tas asociējas ar to, ko apraksta Kārlis Skalbe Bendes meitiņā. Tēvs, iznācis no kroga, nokritis un nomiris. Senos vēsturiskos laikmetos tas būtu nozīmējis - mūsu ģimenē vairs nav pieaugušu vīriešu aizsardzības. Tas būtu nozīmējis, ka katrs var nākt laupīt, izvarot. Savā praksē es bieži redzu – ja ģimenē nav tēva (arī kā lomas), sieviete krāso sarkanus matus un tad viņas ķermenis jau jūtas kā izvarots vai baidās no šādas iespējas. Šis mehānisms ir izveidojies simtiem tūkstošu gadu laikā. Ja tēvs nodzeras un nomirst, tad galva sāk degt – kā es tagad lai izdzīvoju?

Es patiešām neko nezinu par Āboltiņu un viņas dzīvi, jo citādi, saskaņā ar savu personisko ētiku, es nedrīkstētu tā izrunāties. Taču viņa arī uzvedas izaicinoši līdzīgi, kā izdzīvojis upuris. Toreiz, kad viņu izsvilpa Arēnā Rīga, viņa nevis samulsa, saskaitās vai nokaunējās, bet tieši otrādi – smējās. No vienas puses, var teikt – spēcīga sieviete, bet no otras – kāpēc viņu izsvilpa? Vai viņa neapzināti neprovocē ko tādu?

 

Nu, kā izklausās šādi? Vai arī tagad šeit saskatāmi ētikas negludumi? Man pašam šis vingrinājums lika kaut ko jaunu saprast. Es esmu pieņēmis, ka žurnālisti raksta kaut kādā savā melodijā, valodā un stilā, kas vienmēr ir atšķirīgi no tās, kāda skan manā galvā vai kā es pats rakstītu. Es esmu pieņēmis, ka tas ir viņu profesionalitātes jautājums – kā rakstīt. Manuprāt, ir neizbēgami, ka intervētājs interpretē intervējamo. Ja piekrīti intervijai, tad rēķinies ar to, tādi ir spēles noteikumi. Kad to sapratu, pārstāju pieprasīt intervijas pārlasīšanai bez lūguma to darīt. Jo tas tomēr ir arī darbs, to tekstu tā sakrāsot. Un tā tomēr var būt arī cita profesionāļa pazemošana, neuzticoties viņam.

Žurnālistika ir atkarīga no tās pircējiem. Bija tāds portāls Mango. Es ar viņiem vienreiz parunāju par Raini, viņi šai sarunai uzlika virsrakstu – Rainis ir bijis pedofils. Citreiz parunāju par deputātiem un ieraudzīju, ka esmu teicis, ka visi Saeimas deputāti ir psihopāti. Viņi gribēja turpināt, bet tad nu gan es teicu, ka varbūt pietiks. Visi šie viņu virsraksti parādījās, ieguglējoties uz mani. Tātad es nesu atbildību, nevis tikai medijs vai žurnālists. (Atbild arī medijs – kaut kā neesmu dzirdējis vairs par tādu Mango.) Bet laikam nav nekādu žurnālistu Ētikas komisiju, vismaz es neesmu dzirdējis par tādām.

Meklējot savas atbildības robežas par savām intervijām, pats pārstāju tās lasīt, izņemot gadījumus, kad mani interesēja, kā konkrētais (manis iecienītais) žurnālists mani interpretēs. Bet ne vienmēr tas ir patīkami, dažreiz ir nācies arī saskaisties un pie sevis burkšķēt. Tādēļ nelasīšana dažreiz bija laba izvēle.

Ja runājam ne tikai par manu, intervijas sniedzēja pusi, tad ir jādomā arī par interpretācijas tiesībām, un arī par valodas lietojuma tendencēm masu mēdijos. Laikam daudzi piekritīs, ka interneta ietekmē daudz paviršāk pret valodu sākuši izturēties arī drukāto mēdiju redaktori. Varbūt pat radies tāds stiliņš – rakstīt neliterāri, nevairoties no pārpratumiem, bet pat veicinot tos. Arī Benam Latkovskim ir savs rakstīšanas stils, tajā ir daudz formālu valodas negludumu, kurus es kā lasītājs, tāpat kā citu žurnālistu rakstīto, esmu pieradis „laist gar acīm”, tulkot un filtrēt. Es domāju – vai man par valodu spriest un uztraukties? Pieredzējis žurnālists, pamanāms, interesants sarunu biedrs. Lai lasītāji un kolēģi paši tiek galā ar Latkovska izteiksmi un valodas tendencēm mēdiju vidē. Jo – no manas puses alternatīvas ir tikai atteikšanās no intervijām vispār, jeb prasība ļaut man tās pārstrādāt. Abas apgrūtinošas. Būtībā jau pieredze ar šī tekstu krāsošanu man dod tikai iespēju sniegt ieteikumu lasītājam – lasot domā pats, ko teicis VR un kas ir intervētāja interpretācija, kas medija intereses un kas – tavs paša lasītāja pasūtījums, spogulis!!! Intervija nav raksts, kā daudzi mani kritiķi kļūdaini to saukuši. Var just, ka viņi tekstu tieši tā arī ir uztvēruši – kā manu smadzeņu nospiedumu 1:1. Dzīvē viss ir sarežģītāk ...

Lai nu kā – es pats taču zinu, ka man prātā nenāk kaut kā diskriminēt sievietes. Man prātā nenāk kaut kā apvainot Solvitu Āboltiņu. Bet man šķiet interesanti vērot dzīvi, sekot savām asociācijām un aizmirst funktierēt, kuras no tām ir personiskas un kuras – profesionālas. Ja kādam šajā virzienā ir pret mani kādi pārmetumi, tad šeit ir kāds pārpratums, kuru var noskaidrot, ja vien ir tāda vēlēšanās, protams.

 

Pagājušo piektdien piedalījos Latvijas Universitātes 72. Konferencē, par ko te tāds iespraudums.

Latviešu literatūras apakšsekcija par tēmu ASPAZIJA UN FEMINISMA IDEJAS LATVIJĀ  (vadītāja prof. Ausma Cimdiņa).

Vita Paparinska. Aspasias kā vēsturiskas personas atspoguļojums grieķu klasiskajos tekstos

Maija Kūle. Aspazijas fenomens: sievišķā, dumpinieciskā un simboliskā vara

Ausma Cimdiņa. No feminisma uz postfeminismu: dzimums, dzimte vai kārta?

Viesturs Rudzītis. Aspazija: mitoloģiskais laiks un nācijas dibināšana.

Daži labi http://satori.lv/raksts/6880/Psihologs_un_etika prasa manas zinātniskās integrētības pierādījumus un lepojas ar savējiem. Vai šis derēs? Šonedēļ esmu uzaicināts uzstāties cilvēkiem Valmierā un Ērgļos, bet mēneša vidū - Siguldā, marta beigās dodos ar trīsdienu semināru „Starp mātes un tēva varām” uz Minsku, 22. martā uzstāšos starpdisciplinārā ārstu konferencē Valmierā par tēmu: „Histērija”, par ko būs arī publikācija „Latvijas ārstā”. Neturpināšu, bet pajautāšu – Lazdas kungs, vai jūs pašu nemaz nemulsina tik kategoriski un nicinoši izteikties par cilvēku, ar kura publikācijām un idejām jūs neesiet atradis laiku iepazīties? Vai jūs nepieļaujat, ka kaut ko varētu būt ne pārāk labi sapratis, sava slinkuma, nevēlēšanās, jaunības, lojalitātes pret paralatviskām (anti)zinātniskām tendencēm vai vienkārši intereses trūkuma pēc?

 

Visa šī „it kā ētikas skandāla” dēļ man nācās padomāt par tādu tajā bieži lietotu terminu kā „atbilstība visaugstākajam profesionalitātes līmenim”. Ja psihoterapeits uzstājas publiski, tad viņam jāspēj pamatot savs viedoklis, balstoties uz savā specialitātē atzītiem un pamatotiem principiem – to prasot ētika. Man visaugstākais līmenis ir tas, ko pats esmu radījis savās publicētajās un vēl nepublicētajās grāmatās – tur arī koncentrējas visas manī no ārpuses ienākušās ietekmes. Bet kā es varu to uzskatīt par vispāratzītu, ja ne Reinis Lazda, ne daudzi citi psihologi, psihoterapeiti un citi humanitāro zinātņu pārstāvju neuzskata par savu pienākumu tās lasīt un kur nu vēl recenzēt? Atšķirībā no citām valstīm, kur jaunas publikācijas parādīšanās tūliņ tiek profesionāli vētīta, pie mums tas nenotiek. Bet ja tā, tad kā var pateikt, ka manas teorijas ir vai nav atzītas plašākā speciālistu un laju lokā?

Var jau teikt – VR teorijas ir tik atzītas, cik to pelnījušas, jo dzīvojam tak brīvā valstī un netraucētas informācijas plūsmas laikā. Taču – Ivetai Kažokai tomēr nepietiek ar savu izglītību, lai spriestu, vai esmu šarlatāns, lai gan viņa kopā ar Ivaru Neideru to ir publiski uzdrošinājušies apgalvot. Nāksies kādreiz atbildēt par to – internets fiksē gan vārdus, gan datumus – pat minūtes un sekundes! Taču viņi zināmā mērā ir nevainīgi, kaut arī, sevišķi attiecībā uz Neideru, viņa izglītību un ieņemamo amatu augstskolā, kuru trīsdesmit gadus atpakaļ esmu absolvējis arī es, tas tā varētu arī nebūt. Neiders ir filozofijas doktors, viņam būtu jāsaprot, ko rakstu. Atlaides varētu būt Kažokai, bet ne jau tādēļ, ka sieviete.

Kad laidu ārā savu „Pie tēva”, piezvanīju Guntai Ancānei, aicināju uz prezentāciju. Man to bija gribējies piedzīvot kā iespēju kaut kā nogludināt pārpratumus, satikties, pasvinēt, dot iespēju parunāt par profesionālo. Bet viņa man pajautāja – kāpēc es neesmu tavas grāmatas zinātniskā redaktore? Un ar to saruna un visas tālākās iespējas beidzās.

Cita situācija ar citu profesori – psiholoģi, no aizokeāna šurp atbraukušo un Rietumu izglītību baudījušo (nevis kā Ancāni, kas doktora grādu ieguva vēl uz padomju laikā sastrādātas disertācijas bāzes) - Sandru Sebri. Zvanu viņai un piedāvāju manu bezmaksas semināru LU psiholoģijas pasniedzējiem un studentiem, cerībā uz koleģiālu un zinātnisku diskusiju par grāmatu „Pie tēva”. Sandra priecīga, viss notiks. Bet dažas dienas pirms notikuma no viņas pienāk SMS par to, ka katedras sēdē nolemts šādu semināru uzskatīt par nevajadzīgu. Zvanu, kāpēc tā? Atbilde – pasniedzējas (sievietes!) nevar ierasties, jo viņām jābūt otrā darbā, jāuzkopj numuri viesnīcā, jo LU pietiekami nemaksā, lai izdzīvotu... Nu jā, saprotu, krīze. Bet kā tad ar manām idejām?

Šīs ir divas ilustrācijas, kas liecina – Latvijā zinātnē nevar iesaistīties ar idejām. Tās nevienu neinteresē kā idejas, tikai – vai tās dod kādu tālāku ietekmi. Tiesības izteikt „zinātniskus” viedokļus var iegūt, iestājoties Ancānes vai Sebres piramīdās, un sākot tajās ceļu no apakšas. Un nevajag iedomāties, ka tas būs attīstošs ceļš. Būs jāeksaminējas pie mācībspēkiem, kas stiprinājuši savu zinātnieciskumu, uzkopjot istabas viesnīcās. Bet tādam zinātnieciskumam ir stipri papīri. Piramīdas apzieģelēti. Ar ko no psiholoģiskā viedokļa labāki par Lemberga piramīdu? Tikai ar savu nabadzīgumu un ar to, ka tajās valda sievietes. Ak, nabadzītes...

Var jau arī trešo. Kad savas profesionālās apvienības konferencē (varbūt pārāk emocionāli) uzdrošinājos runāt par to, ko varu dot psihoterapijai un Latvijai (vai domājat, ka ir viegli tā sevi pazemināt līdz čakenei?), man bija jādzird, pirmkārt, mātišķi mierinājumi (Viesturs, nabadziņš) un otrkārt, uzmundrinājumi (īstā atzīšana jau nāk pēc nāves! Vai tad nevari paciesties?). Mana profesionālā organizācija nav nākusi klajā ar nevienu recenziju par manām grāmatām. Tā nekādi nav atsaukusies uz manā blogā klajā nākušām idejām. Un tā nav LPB šībrīža Prezidenta Anša Jurģa Stabinga problēma. Drīzāk izskatās, ka Ansis ir atrāvies no mātišķās zemes, cerams, ka arī viņu gaida kāda Lidojošā sala.

Tā nu sanāk, ka es esmu vienīgais atbildīgais par savām domām un to konsekvencēm, kas gan tur par skarbumu, tā tak tam jābūt! Kopā ar mani ir mani klienti, tas neapšaubāmi. Tie, kam esmu palīdzējis, tajā skaitā neklātienē, un kas neklusē. Viņi nāks pie manis arī tad, ja visi gudrīši būs no manis novērsušies un man būs jābūt kā kādai purva Intai. Viņiem nevajag manus sertifikātus, bet manu palīdzību. Ir arī žurnālisti, ļoti uzticami šos gadus, bet – savās interesēs. Un ar saviem nosacījumiem. Bet jautājums jau par manu visgribētāko klienti – Latviju. Pats mulstu, to teikdams, kas būtu vēl kāda bloga ieraksta vērts. Kas par Latviju rūpējas?

 

Apkopojot visu teikto, es teiktu, ka tā nav mana problēma – atzīt vai neatzīt mani tajā organizācijā, kurā sastāv psihologs Lazda. Es savu darbu esmu gan padarījis, gan turpinu darīt. Bet kāds nav padarījis, tādēļ neprofesionālei Ivetai Kažokai ir grūtības orientēties – viņai palīdzētu profesionālo organizāciju atzinumi. Ja to nav, viņai jāmeklē angļvalodīgo zinātnisko publikāciju vidē, kurā viņa neorientējas un orientēties nevar. Bet man būs jaunas grāmatas, MANĀ visaugstākajā profesionālajā līmenī, latviski. Ir tāda valoda, vai zināt?

Tomēr Vents Sīlis vēl joprojām nav tautai saprotami un savas visaugstākās profesionalitātes līmenī paskaidrojis, vai ētika ir viena, jeb katrai profesijai vai pat cilvēkam sava, taču prasa: Viesturs Rudzītis pagaidām nekādi nav reaģējis uz Venta Zvaigznes un Ivetas Kažokas argumentiem, kas lasāmi zem ieraksta "Par nesaprotamo" (http://psih.lv/par-nesaprotamo/).

Nevarētu būt, ka Sīlim mana grāmata „Pie tēva” ir par smagu, lai pats to izlasītu un atrastu tajā sistematizētas atbildes un tālākos jautājumus uz visiem Kažokas un Zvaigznes jautājumiem. 300 lappuses ir visīsākais veids, kā to izdarīt. Bet pietiktu jau arī ar pirmo no trim daļām, iesākumam. Tomēr manis absolvētās augstskolas docents to nedara, viņš izlīdzas ar apzīmējumu „ezotērika” tam, ko pats nav lasījis un par ko nav dabūjis kādu recenziju vai atzinumu. Un ko pats nav recenzējis, lai gan būtu tam aicināts, ja vien spētu justies ārpus piramīdām. Manuprāt – tas ir arī viņa pienākums pret mani, Rīgas Medicīnas institūta 1984. gada absolventu, kurš gribētu just, ka RSU joprojām ir viņa Alma mater, māte barotāja nevis atkarības, bet enerģiju ražojošas vides izpratnē. Romantiskais aspekts ir tajā, ka Ventam varētu būt bijuši kādi divi gadi (tikko noņemts no krūts), kad viņa māte man iedeva „automātu” filozofijā. Automātisks piecinieks bez eksāmena kārtošanas (tajos aizlaikos bija piecbaļļu zināšanu novērtēšanas sistēma).

Tomēr nav jau nu galīgi tā, ka nebūtu bez nekā nosacīti neatkarīga , lūdzu palūkoties šeit - http://viestursr.ucoz.ru/news/put_k_otcu/2009-11-17-8 . Lai viss būtu pilnīgi godīgi – šo recenziju es apmaksāju. Katrs pats var svērt, cik Ludmila ir vēlējusies izpaust savas domas un cik jutusies parādā man. Tālāk es citēju atsauksmi, kuru tās autoram, savam šefam institūtā, kura pasniedzējs esmu, vienkārši palūdzu, lai pievienotu to savas grāmatas „Pie tēva” angļu tulkojumam:

Viestura Rudzīša grāmata "Pie Tēva" ir neparasta. Nepārsteidz, ka autors, daudzus gadus strādājis ģimenes psihoterapijas jomā, raksta par ģimenes attiecībām, ģimenes lomām un ģimenes konfliktu izcelsmi. Taču tradicionāli šis jautājumu loks tiek skatīts, balstoties uz kādas no psiholoģiskajām/psihoterapeitiskajām koncepcijām. V. Rudzītis ir vērsies pie pavisam cita ģimenes norišu izprašanas avota - pie Antīkās Pasaules, pie grieķu mītiem. Varu apliecināt, ka sarežģītie ģimenes jautājumi un visdziļākās ģimenes lomu savstarpējās ietekmes mitoloģiskā rakursā psihoterapeitiskajā literatūrā līdz šim praktiski nav aplūkotas. Var teikt, ka K. Jungs savā veidā strādāja ar šiem jautājumiem, taču vairāk cilvēka individuālās psihes arhetipiskās izpratnes kontekstā (izcēlums mans – VR). Tāpēc šī grāmata tiešām ir novatoriska.

Vēl viens grāmatas pluss ir tās plašums - tā iziet tālu ārpus ģimenes lomu apspriešanas un pieskaras dziļākajiem cilvēka dzīves eksistenciālajiem jautājumiem - Laikam, Dzīvībai, Nāvei.

Interesanta ir grāmatas pēdējā daļa, kas piedāvā aplūkot mitoloģiju kā citu psiholoģiju. Tajā mēs redzam daudz plašāku skatījumu uz svarīgākajām ģimenes lomām un to, kā modernajā pasaulē ienāk Antīkie laikmeti.

Un nevar nepamanīt apbrīnojamās grieķu mitoloģijas ģenealoģiskās shēmas, kas liecina par autora pietāti un zināšanu dziļumu šajā jomā.

 

Dr. Psych. Rimantas Kociunas

Viļņas universitātes klīniskās psiholoģijas profesors

Humānistiskās un eksistenciālās psihoterapijas institūta direktors

Austrumeiropas Eksistenciālās terapijas asociācijas ģenerālsekretārs

 

Rimasam (tā viņu sauc daudzi latvieši, krievi, ukraiņi, igauņi un lietuvieši, studenti, klausītāji, kolēģi) es vienkārši palūdzu un viņš uzrakstīja.

Tagad daži vārdi zinātnei. Es neredzu cilvēku kā tikai indivīdu. Es redzu viņu kā dzimtaskoku un tā sazarojumus ar tautu un tālāk - cilvēci. Cilvēku kā orgānu dažādos organismos. Profesors  Kočunas redz, ka tas ir unikāls skatījums, un mūsu personiskajā saskarsmē man nekad nav radies iespaids, ka tā ir tikai formāla attieksme pret mani kā viņam  subordinētu profesionāli. Viņš drīkst mani neaicināt, bet viņš aicina. Rimass – tā viņu sauc arī daudzi latvieši. Tajā ir jūtama arī autoritāte, kuru viņam deleģēju ne tikai es. Noklusējums un daudzpunkti.

 

Es skatos hokeju. Reizēm, kad vajag sajaukt likumīgo, uz laukuma notiekošo „sviestu”, nākas izraisīt kautiņu. Tie ir tie īstākie brīži. Un, ja tos izraisa Sandis Ozoliņš, gatavs atsēdēt uz soliņa, tas ir pa īstam. Man liekas, noteikumi kļūst par noteikumiem tikai tad, ja tie pieņem arī kautiņu ētiku. Jāiedod iekšā. Varat šo neredzēt. Jo kāds gan sakars psiholoģijai ar hokeju.

 

Reinis Lazda dižojas ar savu vienreizēji attīstīto ētiku, bet pats atļaujas ko tādu: Sieviešu izcilību dažādās jomās bieži apgrūtina tie gadi, kas veltīti bērnu audzināšanai, kā arī dažādu viestururudzīšu pašpārliecinātā, bet aizspriedumos, ne zināšanās balstītā pļāpāšana.

Kaut kā nesanāk viņam bez gramatikas kļūdām uzrakstīt citu vīriešu vārdus. Un nesanāk neapvainot paša māti, kura tā vietā, lai sasniegtu kādu Lazdasprāt, „lielāku izcilību”, izšķiedusi savu dzīvi, dzemdējot un audzinot šitādu te Reini, psihologu. Izklausās, sanācis diezgan varaskārs tips, kas gribētu ieviest nepsihologu diskriminēšanu psihoterapijā, iedvesmojoties no dr. Ancānes jau izmēģinātās, bet, par laimi, nenotikušās neārstu diskriminēšanas. Ne jau visiem Latvijā sašķobījušies pamati zem kājām. Tas, ko komentāros raksta Godo un Baiba Zemture, liek atviegloti uzelpot.

Tomēr atkal neomulīgi kļūst, palasot, kā Iveta Kažoka kādā manis palasītā, bet aizšķirtā, šķiet, politikas portāla rakstā spiedz – „neviens mani nepiespiedīs dzemdēt!” (Kurš viņu spiež?) Argumentējot, ka demogrāfiskā krīze ir tikai Latvijā, ko nevarot teikt par pasauli kopumā... Kas gan tas cits, ja ne aicinājums latviešiem izmirt, lai daži sasniegtu Lazdas minēto „lielāko izcilību”! Bet – vai nav savādi, ka raksts par ētiku iekomentējas šādā virzienā?

Nomierinos, atceroties, kādus tik domugraudus nav gadījies dzirdēt no daudziem citiem jauniem cilvēkiem un ko tie paši cilvēki saka vēlāk, uzkrājot arī savu pieredzi, ne tikai svešu grāmatu gudrību. Atceros kādu kolēģi Straupes slimnīcā, kura savulaik teica – „visu zina tikai jauni cilvēki, ar gadiem par visu nākas šaubīties”. Gan jau citādi nenotiks arī ar Lazdu un Kažoku.

 

 

Vispār visā šajā mūsu „profesionālajā sarakstē” diemžēl arī ieviešas manieres, kas nāk no anonīmās interneta komentētāju vides. Šajā ziņā process laikam ir paralēls ar valodas lietojumu profesionālu žurnālistu izpildījumā, par ko rakstīju šī ieraksta sākumā. Bet šīs manieres tiešā veidā iespaido komunikāciju un rada konfliktus tur, kur to varētu nebūt. Man jāatzīst, ka arī es šajā ziņā droši vien neesmu bez grēka, taču Sanda Ozoliņa stilā. Taču konflikts var tikt risināts arī ar kautiņu. Un tas būs likumīgi, ja psiholoģiski dziļākais likums nestrādā.

 

Nobeigumā daži vārdi par Aspazijas konferenci. Bija interesanti. Piemērām, uzzināju, ka antīkā Aspasia ne tikai pati ir bijusi hetēra, viņai piederējis arī publiskais nams. Un ka Perikls, slavenais Atēnu politiķis, viņas dēļ izšķīries no sievas, apprecinājis to ar citu vīrieti un pats palicis kopā ar Aspasiu. Periklam ir bijis jāiztur ļoti daudz kritikas šajā sakarā, tajā skaitā apvainojumus, ka viņš atrodas zem Aspasias tupeles (skaidrs, ka viņš zem tās bija). Katram izcilam vīrietim tak ir arī izteikta nepiepildīta Dēla vajadzību daļa. Iedvesmu un atbalstu prasoša un gatava apbalvot Mātišķus piedāvājumus no Tēva lomas. Traks jūklis ir ar to gender tulkošanu. Bet man bija prieks dzirdēt, ka valodnieki ir visumā konservatīvi pret šīm pārejošu parādību modes vēsmām.

Parunājām arī par vārda „sieviete” lietošanu, par kuru jau esmu rakstījis agrāk http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/sieviete_un_sieviete/2012-01-01-198 .  Es sajutu atbalstu neizpratnē, ko lai ar to iesāk. Tiklīdz saki „sieviete”, tā dari kaut ko tādu, lai tiktu pārprasts.

Un interesanti bija lūkoties, kā tas Aspazijas uztveres meinstreems, kas pierasts literatūrzinātniekiem, uztver manu dzimtaskocisko un arhetipisko pieeju. Kad pateicu, ka Dzelzs jaunava ir brīnišķīgs Dievietes attēlojums latviešu literatūrā, kam vīrieši visu mūžu ziedo un ar ko cīnās, aizmirstot par Gunu – sievieti, bija vērojamas izprašanas grūtības, pirmkārt. Protams, var tak nezināt – kas tā Dieviete tāda? Otrkārt, sievišķīgu pretestību pret šķidrauta sārtošanos un visas karaļa pils nodegšanas uztveršanu kā PMS. Un, treškārt, profesionāla attieksme pret tēmu pretstatā manai, amatieriskajai. Maizes darbā nevar ilgi saglabāt degsmi, atšķirībā no hobijiem. Ancāne, Sebre.

Bet vispār bija ļoti uzlādējoši, man patika starp tām profesorēm un citām vaidelotēm (kungi bija tikai kādi trīs). Aizrakstīju profesorei Cimdiņai pateicību par uzaicinājumu piedalīties, un pastāstīju, ka jūtos kā Visocka dziesmā:

Я на Вачу еду плача,

Возвращаюсь хохоча.

Darbs, kurš jāiegulda, lai kaut ko sajēgtu par jebkuru sarežģītu lietu, ir gan Vačas katorga, gan asaras. Bet ir arī gandarījuma sekundes beigās un tad var forši uzhihināt. Jo es taču esmu drošībā, man nekas nedraud.

 


Skatījumu skaits: 3290 | Pievienoja: viestursr | Reitings: 5.0/4 |
Komentāru kopskaits: 651 2 3 ... 6 7 »
65 Dace  
0
Nevarēju neielikt šo saiti: http://www.apollo.lv/zinas....6

Ja runa par tēva audzināšanas metodēm, no cilvēka pozīcijām varētu vērtēt it kā pusnopietni, bet, ja tā padomā, tad tomēr izskatās diezgan nopietni.

64 Gladiola  
0
Jā, Dace, piekrītu, ka laika ierobežojumi ļauj nemuldēt lieku. Tagad jūtu, ka ir gana pateikts un ja piebilstu kaut ko vēl, iespējams, visu sabojātu. Atcerējos vienu grieķu vārdu, kas apkopo visu manis teikto - kalokagatija (var iegūglēt), kas nozīmē labais+skaistais un piemīt cilvēkam, kas ir harmonisks un pilnīgs. Es ticu krietnumam un tikumībai kā apzinātai izvēlei, uz kuru tiecas no visiem dvēseles spēkiem. Tam nav nekāda sakara ar gļēvu vēlēšanos būt labiņam vai bailēm iebilst un klusi stāvēt maliņā. Latīniski tikums ir "virtus", un šis pats vārds nozīmē arī "spēks".
Un vēl - ja man kāds nāktu virsū ar tādu kristietības interpretāciju, ar kādu apstrādāja Tevi, es viņu pasūtītu dēt, un Tu esi malacis, ka tiki no tā sviesta laukā.

63 Zane  
0
Jā... visvieglāk un atrāk var iemigt tad, kad noteikti gribas un vajag palikt nomodā..

62 Dace  
0
Tas ir diezgan interesants gadījums.

Abi ļoti aizņemti, bet top viedas domas. Citreiz, kad var neiespringt, varbūt vairāk lieka pasaka, un teksts mazliet izšķīst.

61 Zane  
0
Gladiolai un Bryuveram katram pa žetonam par 56 un 57 komentāriem.. Tik skaidri aprakstītu domu ilgi nebija nācies lasīt..

Kad runa iet par baznīcu, Bībeli, tikumu un grēķu es varu tikai klausīties.. Piesaistīja Gladiolas doma par to, ka var būt vēlme pēc tikuma... neuzspiesta, bez draudiem.

60 Dace  
0
Zinu par Dominus kopienu, personiski pazīstu cilvēkus, kas tur iet, un viņi ir mani draugi, viens ir gluži tuvs rads.

Turklāt viens otrs no turienes vadītājiem ar manu vīru vienā vietā kopā "srok mataļi".

Man arī nešķiet nevēlama, piemēram, Gladiolas versija par kristietību un viņas pieredze: tas ir pilnīgi kas cits, ko esmu redzējusi es. Tāda nabaga meitenīte, ko sastapa Gladiola un kuru Jēzus glābs, reiz biju arī es, iekšēji no tā aiziet ir ne tik viegli un ātri, tehnisko saiti pārraut ir mazliet vieglāk.

Vienkārši es tagad lasu Bībeli kā grāmatu, kur ir simboli, arhetipi un daudz kas cits, ko esmu iemācījusies šajā lapā pie Viestura "uz grieķu pamata", un cenšos tos saprast sev derīgā veidā, jo vienkārši labāk zinu Bībeli; man pašai vairs nav būtiska kristietība kā prakse, kas ļaudīm, kuri ir ap Dominus kopienu, tomēr šķiet aktuāla, jo cik zinu, vairums tur ir praktizējoši kristieši.

Bet es šo kopienu redzu kā progresu kristietības lauciņā, taču, ja salīdzina ar Viestura skatījumu un arī ar to, ko esmu mācījusies no dažiem draugiem, kas nopietni apmeklē psihoterapiju, un arī no savas pieredzes psihoterapijā, tad man labāk patīk šīs lietas, jo skaļāk sit pa manu zvanu. Es laikam esmu sekulārāka baznīcas skatījumā vai tml., bet tai pašā laikā manī mostas arvien dziļāka un nopietnāka interese par visām pasaules reliģijām, jo visur es sastopu jau zināmos simbolus, un tās cita citu papildina tik ietekmīgi, ka reizēm to varētu izskaidrot tikai ar stāsta, dzejas vai filmas palīdzību. To pašu var atrast arī reliģijās, kas ir bijušas mūsu teritorijā, un tur, savukārt, palīdz arheoloģija.

Man patīk šīs dzīles, un es tur jūtos labi, kaut arī reizēm tās nobiedē.

59 Linda  
0
Dace Tu esi dzidrdējusi par Dominus Kopienu? Esmu bijusi uz dažiem viņu pasākumiem, šķiet, šie nu ir kristieši, kas normāli skatās uz psihoterapiju.

58 Bryuvers  
0
P.S. Sorry, tur bija domāts "Īvuici"

57 Bryuvers  
0
Paldies, Gladiola, super, šitas bija baigi interesanti! Apskaužu Tevi, jo es savu bakalaura programmu beidzu pārāk eksotiskā skolā, lai tajā būtu ietverti grieķu klasiķi un modernie filozofi. Pa laikam cenšos iedzīt nokavēto, bet neatstāj sajūta, ka trūkst paša pamata; pēc tam man ir bijuši tikai kādi 4 filozofijas priekšmeti. Arī negaidīju, ka Tu tādas lietas pateiksi par attīstību. Starp citu, “Pie tēva” (34. lpp.) var izlasīt tieši to pašu attieksmi; tad jau nebūs gluži tā, ka tajā grāmatā Tu neko nevari saprast.

Jā, un tā Tu savā ziņā norādi arī uz manu grēku: “Ja tikumu nevēlas, tad, protams, dzīšanos pēc tā var izjust tikai kā sistēmas uzspiestu. Nu tad ir bēdīgi.” Nav jau tā, ka tikumu es būtu nevēlējies, bet tā uzspiešana ― ar to gan man ir bijusi pilna galva; tagad mazāk, bet nezinu, vai tas kādreiz pāries pavisam. Bet tā sāls ir tieši sakarā ar uztveršanu: vai es to uztveru kā tādu, ko es gribu pats vai tas ir kas tāds, ko kāds uzspiedis. Bilde ir tāda: tēvs cenšas ieaudzināt tikumu, bet man tas riebjas, un man ar tēvu veidojas konflikts. Man labāk patīk māte, kas ir pielaidīgāka, nevērtē tik asi. Es savācu visus mātes principus, kārtīgi noargumentēju tos, pasludinu par savējiem un vēršos ar tiem pret tēvu. Mēs izkaujamies, un, dod dievs, ka abi paliekam dzīvi. Jo tikai tad ir iespēja, ka noiet klikšķis, un izrādās, ka tēvam bijis sakarīgs, objektīvi vajadzīgs nodoms. Tad es sāku ieraudzīt tēvu savādāk. Sāku pazīt viņu. Un pazīt tēvu ― tā ir atslēga, kā paskatīties uz visu pasauli savādāk (apokalypsis ― gr. “atklājums”). Cik saprotu, tāpēc arī Viestura grāmata saucas “Pie tēva” (starp citu, manam tēvam patīk šāds nosaukums). Šis princips ir arī Bībelē: VD pravieši runā par Jahves pazīšanu kā jaunas derības pamatu, un Kristus to vien dara, ka stāsta, ka viņš pazīst Tēvu un atklāj to. Un pie šitik skaidra formulējuma esmu nonācis tikai nesen, tāpēc jūtos drusku sakaunējies, ka Tu man to norādi, turklāt kā kaut ko sen zināmu, un vēl Tu, būdama sieviete, māci man par Tēvu, bet nu, nekas. Protams, varu piebilst, ka tā konkrētā sistēma, kurā biju, ir arī objektīvi pārsvarā pakļaujoša, tomēr svarīgāki ir jautājumi par sevi, to skaitā ― ko tad es tur pats meklēju. Vo, un mana nesaprātīgā iesaistīšanās bloga komentēšanā laikā, kad jāzubrī, būs tagad palīdzējusi (ar Tavu līdzdalību) integrēt vienu iztrūkstošu elementu tēzē.

Par Rikēru ― tos uzstādījumus par valodu vai nu nebiju no viņa manījis vai aizmirsis. Bet tie man atgādina Vitgenšteina valodas filozofiju; tur gan tas nosaukts, ja nemaldos, par “gramatiku”. Teologs Džordžs Lindbeks paņēma šo principu un sāka no tā veidot savu hermeneitiku, ko lietot draudzē: cilvēkiem vienkārši vajag mācīt kristietības valodu/gramatiku, un tā arī ir visa evaņģelizācija. Iemācīt var visu ― jaunu domāšanu, dzīves veidu, sajūtu maiņu, un tas viss ietilpst “gramatikā”. Man savulaik viņš bija jāsalīdzina ar citu teologu ― Deividu Treisiju, kurš ir izveidojis pieredzes-izteiksmes (experience-expression) hermeneitisko modeli, un tas darbojas līdzīgi tam, kā es pirmīt rakstīju sakarā ar Rikēru: autors nodod savu pieredzi, pat piedzīvojumu, un it īpaši tas attiecas uz mākslu. Tā kā Bībele arī ir māksla (literatūra), tad tur var sajust piedzīvoto un izdzīvot to līdzi, tādā veidā saņemot no autora viņa pieredzi caur literatūru kā izteiksmes mēdiju. Toreiz ar 100% pārliecību nostājos Treisija pusē, bet Lindbeks man likās truls un agresīvs, tāds kuru pat vēlams apturēt.

Bet šodien es tik viennozīmīgi neteiktu. Pirmkārt, tiešām ir tā, kā Tu saki: ir jāzina autora valoda; es tikai piebilstu, ka tas nav vienīgais šķērslis. Otrs šķērslis ir iztrūkumi pieredzē, kuri neļauj pieņemt autora sacīto pat tad, kad valoda saprotama. Otrkārt, zināmā mērā varētu teikt, ka Treisijs ar savu dalīšanos izjūtās pārstāv Māti kā resursu avotu, bet Lindbeks ar savu mērķi veikt izmaiņas ― Tēvu. Un vajadzīgi abi principi.

Nu, un ar tiem “psiho-” ― ja viņi rada vidi, kur “Nav ne laba, ne slikta, ne patiesa, ne melīga, viss ir relatīvs un iespējams,” tad tam ir tā pati loma, kas grieķu simpozijiem “ar vīnu un stabulēm” ― lai cilvēks nesāk nodarboties ar vērtēšanu, pirms ir kaut ko sajutis, un lai uzzinātu, ko tiešām grib pats. Mērķi jau viņam ir, jo kāpēc tad viņš pie tā psiho- gāja. Bet, jā, viena daļa psiho- realizē un popularizē tikai to liberālo, Mātes, daļu, un Tēvu, iespējams, nepazīst paši, un pret šo matriarhātu “liberālisma” ādā Viesturs ne vienu vien reizi ir iebildis.
Ok, es jau arī nevaru atļauties tagad baigi daudz rakstīt un bieži; centīšos galvenokārt tā, lai nezūd kontakts.

Varbūt nemaz nav slikti, ka Tev tā gudrība iztek pienā. smile Man pēdējā laikā sāk likties, ka mātes uzdevums ir ne tikai ļaut Tēvam aizvest bērnu pasaulē, bet arī palīdzēt viņam to darīt, interpretējot bērnam tēvu.

Īmuici maņ mama, tāva volūdu,
Lai es dzeivī īmu golvu pacaltu!

56 Gladiola  
0
Bryuver, man nāksies Tevi piečakārēt, jo kaut arī atceros Tavu sprediķi, man pašai tagad ir daudz mazāk laika rakstīšanai nekā gribētos. Par biežo komentēšanu un garajiem komentāriem pagaidām nāksies aizmirst.
Par Rikēru īsumā varu pateikt, ka manās atmiņās par viņu, viņš apgalvo to, ko teicu, bet es taču tagad nepaņēmu no plaukta visas viņa grāmatas un nesalīdzināju, vai ne? Bez tam Rikērs jau nav vienīgais, ko esmu lasījusi un viss ir saplūdis vienā. Kā arī Rikērs ir sarakstījis tik daudz grāmatu, ka nemaz tās visas neesmu lasījusi, pieļauju, ka varbūt mēs katrs esam lasījuši savu Rikēru, lai gan man neapšaubāmi ir tā priekšrocība, ka lasu oriģinālvalodā, tad nu laikam vairāk bijis pieejams.
Ja Tu man tā jautā, manuprāt, atslēgvārdi viņam ir teksts, teksta konteksts, pieredze (kā lasītāja, tā autora). Tu vari saprast tikai to, par ko Tev pašam ir kaut kāda pieredze. Lai Tevi nepieviltu galīgi, uzšķīru tomēr Rikēra mazo grāmatiņu "Par tulkošanu", kur viņš runā par ārējo tulkošanu (starp valodām) un iekšējo tulkošanu (vienas valodas ietvaros, kur vienu un to pašu var pateikt divējādi). Tur viņš pieminēja reliģiju un to, ka tās valodai ir sava sintakse, gramatika un termini un ka nevar saprast reliģiju, ja vispirms to neapgūst. Man šķiet, tas ir tieši Viestura gadījums. Viņam ir sava sintakse, gramatika un termini, kurus nesaprotot ir bezcerīgi lasīt viņa darbus. Tas neko nedod. Un tāda Kažoka vai Sīlis izlasa vienu raksteli, izejot no savas pieredzes par to, ko nozīmē tie vai citi jēdzieni.
Ai, bet nu jau es te muļļāju vienu un to pašu. Piedod, ka lieku Tev vilties.
Vēl - man uzkrita, ka vienā no saviem iepriekšējiem komentāriem Tu raksturo kristietību ar vārdiem "sistēma, autoritāte, indivīds". Hm! Redzi, cik to var dažādi uztvert. Es to raksturotu ar vārdu "cilvēcība". Tur ir tādas augstas tikumiskas prasības, kuras izpildot, manuprāt, cilvēks kļūst par cilvēku. Kaut kā ļoti bieži cilvēki to mēdz uztvert par sistēmu vai važām, kaut kādu uzvedības modeli, kas tiek uzspiests un sačakarē nervu sistēmu. Es esmu pret to imūna. Varbūt tāpēc, ka redzu, ka kristietības morāle ir uzlikta uz Platona un Aristoteļa pamatiem un Platons savos dialogos, apskatot jautājumus, kas ir tikums vai kas ir labais, to dara "nepiespiestā atmosfērā", kā saka, ar vīnu un flautas pavadībā smile Bez bailēm no Dieva dusmām un tikai un vienīgi aiz mīlestības pret tikumu, kas ir skaists.
Laikam tas mani besī pie visiem psiho- Nav ne laba, ne slikta, ne patiesa, ne melīga, viss ir relatīvs un iespējams. Tad kā lai būtu iespējama attīstība, ja nav uz ko tiekties, jo viss ir pieņemams? Ar materiālām lietām bieži ir tā - ieraugu, piemēram, kurpes veikalā, un ak, kā man viņas patīk un gribu nopirkt, nopērku un staigāju laimīga. Urā! Bet tāpat jau ir arī ar nemateriālām lietām. Ir tādas, ko gribas sev iegūt, jo tas ir skaisti, tāda iekšēja rota, nu tā gribas, ka vai traks, tikums ievelk, pievelk, valdzina, un kā lai es domāju, ka tas nav kaut kas labs? Ja tikumu nevēlas, tad, protams, dzīšanos pēc tā var izjust tikai kā sistēmas uzspiestu. Nu tad ir bēdīgi. Tas ir taisnais ceļš uz neirozi un tālāk pie daktera.
Piedod, Bryuver, saprotu, ka mana atbilde nav tas, uz ko Tu būtu cerējis, bet man visa gudrība ir aiztecējusi pienā un izzīsta. Funkcionē visas ķermeņa daļas, izņemot galvu, bet tas man hroniski jau. Pa laikam uz kādu brīdi ataust intelekta gaisma un atkal nodziest smile

1-10 11-20 21-30 ... 51-60 61-65
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Statistika