Šos vārdus izlasīju fotogrāfa Kondrašina intervijā šeit. Viņš saka, ka vecim dabiski ir ķert zivis un ka no šī darba sieviete viņu pārslēdz uz bērnu radīšanu un visu, kas ap to. Nu ko lai te saku – man šis viedoklis šķiet ļoti saprotams. Tomēr daudzi vīrieši no šādas patiesības baidās, viņiem ir iemācīts, ka tieši viņi ir tie, kas grib un kam jāiegribina negribošās sievietes. Un baidās negribēt (kāds mans draugs saka, ka bezalkoholiskais alus un citas atteikšanās no izaicinājumiem ir pirmais solis ceļā uz piepūšamo gumijas sievieti. Kas viņam šķiet pasaules gals, un vairums sieviešu viņam piebalsos).

Tomēr man ir arī iebildumi pret „dabiskās vēlmes neesamības” koncepciju. Visticamāk, tā tomēr ir radusies kā kompensējoša pretreakcija un virsslānis uz „pienākuma gribēt”, „pienākuma glābt” un „pienākuma izdrāzt” koncepcijām, kuras vīriešu uzvedībā izpaužas daudz skaidrāk. Esmu jau par to runājis – dēls lūkojas mātes sejā un ātri vien uztausta, par ko tā priecājas un kas viņu sadusmo. Viņš nedrīkst to neuztaustīt, alternatīva ir nāve. Bailes nedarīt mātei prieku nemanāmi tiek pārnestas uz citām sievietēm. Izveidojas viedokļi par vīriešiem – jākļiem, kas savu sēklu izkaisa pa puspasauli un ir vainojami, vainojami, vainojami...

Kondrašins pagaidām vēl domā, ka viņam gribas ķert zivis. Taču nezin kādas dīvainas sagadīšanās dēļ viņa zivis ir sievietes, kas grib parādīt un pašas redzēt savu kailumu. Pilnīgi pievienojos fotogrāfam tajā ziņā, ka tāda sievišķa, ekshibicioniska vēlme eksistē, ir dabiska un ļoti spēcīga. Gadījumi, kad tā izpaužas pie vīriešiem, jāuzskata par nedabiskiem un perversiem. Man šāda vēlme saistās ar „dzemdes ievilcību”, jaudīgu spēku, kas rūpējas par to, lai dzemde nepaliktu tukša arī tad, ja tas objektīvi nav nepieciešams (bērns netiek plānots). Taču es nedomāju, ka Kondrašinam dzīvē par visu visvairāk gribas fotografēt plikas meitenes un ka tas ir tieši tas, ar ko viņš visvairāk gribētu nodarboties un tam veltīt visu savu vienīgo dzīvi. Tas ir, - nu, protams, ka viņam „gribas”, bet vai tas ir iemesls, kādēļ viņš dzīvo? Nedomāju. Viņam arī „negribas gribēt”, negribas būt tādam kā bezpalīdzīgam un atkarīgam dārzniekam sieviešu klosterī, viņam gribas būt kā Kantam, kas pats nosaka savu dzīvi un kas jūtas atvieglots par savu impotenci, tādēļ šī dziļā, publiski izteiktā doma par gribēšanu ķert zivis.

Nu labi, bet kas tad ir vīriešu pozitīvā programma – ko viņi darītu, ja sieviešu un viņu „ievilcības” nebūtu? Ko Kondrašins darītu tajā brīdī, kad saprastu, ka arī protests pret matriarhālo jaudīgumu faktiski ir kalpošana tam? Ko viņš iesāktu, kad saprastu, ka ir brīvs no nepieciešamības pakalpot? Vai tas vispār ir iespējams? Vai šādas atklāsmes brīdī viņam nebūtu jājūtas kā uzšautam kosmosā, vienam – pilnīgi vienam visā visumā? Uz šiem jautājumiem es nespēju atbildēt ne ar ko tādu, kas eksistētu latviskajā un arī krieviskajā dzīves uztverē, tādā, kas eksistē kā reliģiska tradīcija. Jo kā sportiska tradīcija (medības, alpīnisms, jahtas) tas eksistē. Bet mums nav mūku, kas par to vēstītu. Mums nav rapsodu, kas dziedātu dziesmas par varoņiem un par vīriem. Mums kaut kā patīk vīrieši, kas tiek ievilkti matriarhātā, subordinētās lomās, izmantoti un nogalināti.

Kondrašina dzīvi vada Bogdana, viņa sieva. Viņa taču zina, kā sievišķās „vājības” izpaužas un zina, ka ar to var pelnīt. Vīrs ir Dēls, kurš par savu pelnošo paklausību tiek atalgots ar publicitātes auru. Meitai (vienīgajai) viņš klāt laists netiek, labāk lai sēž savā laboratorijā ar ķimikāliju vannītēm un sarkano lukturīti. Izaugs kārtējā vīriešu izmantotāja, pilnīgi pārliecināta, ka tas ir vienīgais un vislabākais, kas vien sievietes dzīvē var būt. Kondrašina sieva visu mākslinieka dzīvi saproducē pilnīgi apskaužamā veidā, viņš var atļauties izrunāties vis kaut ko, tas tāpat neko nemaina. Un ja nebūtu viņas, Bogdanas, kas pārslēdz? Ja būtu spiests caurām naktīm vienatnē ķert savas zivis laboratorijas? Vai arī tad liktos, ka tas ir „viss tas labākais”, kas vien var būt? Ja zini, ka ir kas pārslēdz, ka ir kas grib, var jau tās zivis ķert, ar vienu galvas daļiņu zinot, ka pārslēgšanās būs un nebūs atjēgšanās vientulībā un bezskābekļa kosmosā.

Šie šķiet ļoti būtiski jautājumi vīriešiem, sevišķi dzīves vidusposmā. Kas ir tās zivis, kuras tev patīk (nevis ir pienākums) ķert? Vai tu vari par tām priecāties? Jeb tomēr tevi pārņem trauksme, iedomājoties sevi vienu, bez sievietēm, tikai ar zivīm? Un no kā tu ciet? No apjausmas, ka pašam tās zivis būs arī jāgatavo – tātad no Mātes zaudējuma? Vai tomēr no apjausmas, ka iedresētā mīlestība uz sievietēm būtu daudz labāka (ja izdotos noturēt sevī ticību, ka tāda ir), nekā „dabiskā tieksme” ķert zivis?

Patlaban lasu Svētās Avilas Terēzes „Dzīvi” (KALA Raksti, 2010). Mani uzrunā šīs sešpadsmitā gadsimta sievietes centieni atdalīt sevi no Mātes lomas un dzemdes spēka. Nenoliedzot tos un to svarīgumu, kas apstākļos, kad ģimenēs bija pa padsmitam bērnu, nemaz nebija tik pašsaprotami (Terēzei bija divas māsas un deviņi brāļi) - domāt, ka sieviete ir tikai Māte un ka tās pašapziņas avots ir dzemdēšana un miršana trīsdesmit triju gadu vecumā, kā Terēzes mātei. Ja dzimstības jautājums ir atrisināts, tad jautājums par Sievieti ārpus Dzemdes drīkst tikt pacelts un paceļas ļoti dabiski. Terēze bija ļoti dabiska sievišķa parādība toreiz, šķietami neiespējama šodienas Latvijā, kur sievietes nejūtas gana labi izpildījušas Mātes lomu (demogrāfiskie rādītāji).

Terēze raksta par grēku, diemžēl tik vispārīgi un aizsargāti, ka viņu nevar nosaukt par ļoti drosmīgu divdesmit pirmā gadsimta sievieti. Tomēr sešpadsmitais gadsimts izvirzīja pilnīgi citas prasības, mums nav jābūt tik ziņkārīgiem attiecībā uz konkrētību, lai gan tā izraisa fantāziju fantāzijas. Man būtu gribējies labāk saprast, kas ir sievišķs grēks Dieva priekšā, ar ko Terēze ir satikusies, par ko viņa ir domājusi un ko jutusi. Tajā pašā laikā – man to nevajag, jo es tak to zinu. Par ko kvēl sieviete, kas izvēlas nebūt Māte.

Terēzes vēstījumi stāsta mums par Dzemdes spēku - histēriskiem pārdzīvojumiem – par tiem pašiem, kurus trīs gadsimtus vēlāk mēģinās saprast Breiers un Freids. Un kuriem tas nevedīsies tik viegli, lai gan šo vīriešu semītiskais imperatīvs saskaņosies ar Avilas Terēzes imperatīvu. Viņas vectēvs taču bija katoļticībā konvertējies jūds. Jūdaisms ir arī kā divdesmit pirmā gadsimta trauksmes zvans – ej prom no dzimtās Ūras! Attīstība, attīstība, attīstība... Daudzi to negrib dzirdēt, daudziem tas šķiet kā apkarojams grēks.

Blogs

Sākumlapa

VR prakse

Grāmatas

Grāmatu veikals

Publicistika

Saites

Statistika