Ne tik daudzas reizes vairāku gadu garumā man ir nācies nonākt tiešā saskarē ar Saeimas deputātiem un vērot kā viņi uzvedas, sarunājas, kustās un izsakās. Visas reizes (turklāt tiekoties ar dažādiem deputātiem), es izjutu un ieraudzīju kaut ko līdzīgu. Gribi, negribi, nācās par to padomāt. Galvenais, ko nevarēju neievērot – deputātu galvenā interese ir par sevi pašu un par citiem deputātiem – apbrīnojami, bet fakts - pat neatkarīgi no tā, kuru politisko spēku tie pārstāv. Stāvot kādā gaitenī ar pāris politiķiem, uzreiz sajūties ne tikai citādāks. Gandrīz vai tāds kā lieks. Sākotnēji domāju – tā jau tāda profesijas kopība. Ja politiķu vietā būtu ārsti, bet manā vietā – politiķis, gan jau būtu tāpat.
Bailes būt elitārā grupā
Protams, ārsti vai skolotāji tūliņ pratīs atrast „savas” tēmas un par tām arī sarunāties. Bet vai tiem piemīt arī tas savādais intereses trūkums „par visu citu”? Atļausiet šaubīties. Man sākotnēji tas šķita neticami, bet laikam fakts – politiķi izjūt sevi kā kaut ko augstāku, kā „simts gudrākās galvas”. Uzrakstīju un padomāju – vai tiešām kaut ko tādu var iedomāties ne tikai pusizglītotā kooperatīvu laika darboņa Krisberga prāts? Tā paša, kuru pat deputāta mandāts neglāba no cietuma? Izskatās, ka var gan.
Man šķiet, ja es būtu deputāts, kam jālemj par jautājumu, kurā es pilnīgi neorientējos, es censtos runāt ar attiecīgās jomas ekspertiem no pazemīga skolnieka pozīcijas. Man būtu vajadzīgi konsultantu slēdzieni kaudžu kaudzēm. Un ja tā ir man, tad mana naivā fantāzija liek ticēt, ka citiem ir tāpat. Un kur nu vēl deputātiem, kas taču izgājuši caur daudziem sijājamiem sietiem, tie taču nevar būt galīgi nejēgas!
Pārsteidzoši, bet īstenība ir sliktāka, nekā es varēju iedomāties. Parlamenta politiķiem nekā cita nav, tikai viņi paši, partneri un pretinieki. Kā gan tā – ilgi nevarēju saprast. Kad ieraudzīju svīstošos „tautas kalpus” pie Dombura, sapratu. Tās ir bailes, kas liek tiem neizlaist vienam otru no redzes loka. Un tās ir bailes, kas traucē kaut uz mirkli pamest personiskās izdzīvošanas jautājumus un pievērsties kaut kam ārpus savas gladiatoru arēnas. Nav nekādu cerību piedzīvot, ka Saeimas deputātam būtu iespēja ļaut sevi ietekmēt no teātra, piemērām. Vai ka viņš palasītu Viesturu Rudzīti un padomātu – o, tur ir daudz tāda, ko būtu vērts realizēt!
Sāpes par zaudēto fantāziju
Es tiešām biju iedomājies deputātus kā neatkarīgākus un par sevi pārliecinātākus cilvēkus. Droši vien ar līdzīgu fantāziju dzīvo vairums Latvijas iedzīvotāju. Bet ja tā, tad rodas saprotama, kaut nedaudz bērnišķīga dusma – kādēļ jūs nerealizējat manas fantāzijas? Ir taču jābūt tā, kā es iedomājos! Kāpēc nav? Pārlieciniet mani, ka būs! Nenogaliniet manu fantāziju, ļaujiet ticēt, ka tā drīkst turpināt dzīvot! Še mums ir materiāls pārdomām par to, cik lielā mērā deputātu bailes var paārstēt kāds lieks tūkstotītis latu vai citas viņu drošības sajūtu vairojošas darbības. Varam arī jautāt, vai tik mazai un nabadzīgai zemei kā Latvija 100 deputātu nav par daudz?
Nesen nācās runāties ar kādu dāmu, kas plāno iesaistīties politiskajā darbībā nākotnē. „To var”, viņa saka, „ja no savas kabatas mēnesī vari iztērēt desmit tūkstošus latu.” Varbūt var apšaubīt šo skaitli, bet princips ir skaidrs – politikā, kur darbojas patlabanējie spēles noteikumi, nabagiem nav ko darīt. Ja viņi grib būt neatkarīgi un godīgi, tad nav. Ja negrib, jeb par godīguma jēdzienu nekad nav padomājuši, tad var, protams. Bet tad viņi iestājas manipulējamas masas ierindā, kurai draud nopietni korupcijas riski. Tas ir lietas, kuru dēļ es savu iespējamo politisko darbību pat neesmu domājis apdomāt.
„Tauta”
Ir arī otra izolēto daļa – tos visspilgtāk pārstāv lielo interneta portālu tā sauktie komentētāji. Tiem arī nav svarīgi saprast citus, viņiem vajag „izlietot žulti”, izgāzt niknumu. Ar savu radikalitāti un impulsivitāti („esmu gatavs iemērkt savas rokas asinīs līdz elkoņiem” – tā viens no viņiem) viņi ir kļuvuši par tādu kā politisko alternatīvu mugurkaulu. Bez domām, bez programmas, tikai ar sevi pašu. Šīs abas grupas gan atspoguļo, gan baro viena otru. Deputātiem ir iespējas uztvert visus pārējos kā „tos, kas neko nesaprot”, bet publikai – apvainoties, ka „mūs nesaprot”.
Pārsvarā tas notiek pirmsapzinātā un neverbalizētā līmenī un atgādina indivīda attiecības ar savu Ēnu. Svarīgākais šajās attiecībās ir tas, ka Ēna ir gan tas, ko tu nevari ciest un ko tu sevī iznīdē un aizliedz, gan tavi resursi. Tas precīzi atspoguļojas arī divu minēto grupu pārī – tas viena otru nevar ciest. Bet tās abas slēpj sevī resursus priekš otras. Un vēl tas manī raisa asociācijas par tēmu „latvietis un viņa kungs”, vai - „tauta un tās elite”. Kura daļa no kuras norobežojas? Kas nolemj, ka vajag sašķelties? Interesanti jautājumi, pa daļai jau manis teorētiski atbildēti. Bet kā vērojumi interesanti, vērts dzīvot.
Subjektīvā vēsture
Domājot par vēsturi, es vados pēc savas vēstures izjūtas, nevis pēc tā sauktās objektīvās vēstures. Tieši pēdējā, neskatoties uz iespaidīgām bibliogrāfiskām atsaucēm un autoritatīviem autoru kolektīviem un citām pazīmēm, kam mūs jāpārliecina par objektivitāti, ļoti bieži ir ļoti subjektīva, rakstīta no Upura lomas vai citām apzinātām vai neapzinātām interesēm. Ne visu esmu lasījis, bet no tā, ko izdevies, ļoti spilgti Upuris izpaužas Visvalža Lāča grāmatās, kādēļ tās varbūt nemaz nevajag pieskaitīt vēstures, bet likteņstāstu literatūrai vai publicistikai. Arī Uldis Ģērmanis nav vēsturnieks, taču viņš pūlas redzēt objektīvi. Par Garlību Merķeli var teikt – viņš raksta par (latvisko) Upura lomu, identificējoties ar to, pārciesdams zaudējumus savu vecāku ģimenē. Objektivitātes paraugs man ir Indriķis Šterns, bet šo efektu viņš, manuprāt, ir panācis iekšēji (tātad subjektīvi) modelējot 13. gadsimta notikumus, un šos savus iekšējos modeļus aprakstot, nevis tikai mehāniski citējot pieejamos vēstures avotus, baidoties pieļaut savas personiskās interpretācijas un jautājumus.
Kultūrā ir daudz piemēru, kad vēstures notikumu literāras (nezinātniskas, bet uz rakstnieka iekšēji izjustiem modeļiem balstītas) interpretācijas iegūst autoritāti un tiek citētas zinātnieku aprindās (Hērodots, Ļevs Tolstojs). Tādēļ man nešķiet neparasti kā lajam vēsturē, bet kā profesionālim vēstures atstāto pēdu pētīšanā cilvēku psihēs, dalīties savā vēstures izjūtā.
Centralizēta valsts un karalis
Latvijas baltu un lībiešu ciltīm ne līdz 13. gadsimtam, ne vēlāk neizdevās apvienoties zem viena karaļa varas un izveidot centralizēti pārvaldītu valsti. Domāju, ka iemesls ir ģeogrāfijā, nevis cilvēkos. Neviena no jebkuru laiku lielvarām nebija ieinteresēta lai še, tirdzniecības ceļu krustpunktā, atrastos kāds „lieks un nevadāms” muitas postenis. Līdz 12. gadsimta vidum Daugavas ceļu kontrolēja vikingi, bet tad tos izspieda vācu „Drang nach Osten” ofensīva. Šie spēki kopā ar Romas pāvesta atbalstu objektīvi bija tik iespaidīgi, ka pat vistalantīgākais vietējais politiķis nebūtu varējis tiem nostāvēt pretim. Tādēļ še dzīvojošām ciltīm atlika tikai viens – sev maksimāli izdevīga sadarbība ar vācu tirgotājiem un misionāriem.
Daugavas tirdzniecības ceļš savienoja Vāciju un Krieviju, kas abas tādēļ ir noteikušas mūsu likteni un dominējušas - atkarībā no virziena, kurp devās preces. Ja vāciešiem bija izdevīgi kaut ko vest uz Krieviju un tālāk, tad Latvijā dominēja vāciskais elements. Ja krievu eksportēšanas intereses ņēma virsroku, tad šeit bija krievi. Mēs dabūjām savu valstiskumu tikai tad, kad abu lielvalstu intereses šajā tirdzniecības ceļā vienlaicīgi bija minimālas (tās bija aizņemtas ar kaut ko citu, ieskaitot ar karu savā starpā) un kad parādījās trešais spēks (Anglija un ASV), kas bija ieinteresētas šeit uzlikt nacionālu muitas posteni, kas tām nebija lieks, lai gan Vācijai un Krievijai tas tāds ir joprojām.
Dabūjuši valstiskumu, mēs varējām turpināt tikai tur, kur 13. gadsimtā beidzām – pie feodāli centralizētas valsts jautājuma un pie karaļa vēlēšanām. Toreiz Jersikā bija Visvaldis (kas vienīgais kaut kur ticis nodēvēts par karali), Tālavā Tālivaldis, Tērvetē Viesturs (vai Viestarts). Šodien mums ir trīs A, dēvēti par oligarhiem (nepareizi, jo oligarhi ir tie, kas senajā Grieķijā realizēja oficiālu mazākuma (dažu cilvēku) varu pretstatā demokrātiem, kas valdīja tautas vārdā). Bet vēl joprojām aktuāls ir jautājums – kurš no tiem (varbūt radīsies vēl citi pretendenti) būs karalis.
Valodas jautājums
Lasot vēstures literatūru, uzkrītoši šķiet tas, cik mazā skaitā šeit ir ieradušies „iekarotāji” – tie ir simti, nu varbūt daži tūkstoši krusta karotāju, misionāru, tirgotāju. Niecīgs skaitlis, salīdzinot ar aptuveni 250 000 baltu un līvu, kas tolaik varētu būt dzīvojuši Latvijas teritorijā. Gan slavenajā Saules kaujā, kas atsita vācu vēlmi pakļaut arī Lietuvu, gan Aleksandra Ņevska uzvarētajā Ledus kaujā, kā skaitliski lielākie spēki vācu pusē bija ne pārāk motivētie jaunkristītie latvieši un līvi.
Bet ja atbraucēju bija maz, tad varas nostiprināšana varēja būt notikusi, tikai iesaistot tajā vietējo aristokrātiju – par to vēsta arī pārliecinoši objektīvi fakti. Rezultātā Latvijā izveidojās vēl joprojām pastāvoša diāde – latviskais (pagāniskais, atkarīgais, navionālais, bezatbildīgais, Upuris) un vāciskais (kristīgais, attīstītais, internacionālais, atbildīgais, Vajātājs).
Sākumā minētajos deputātos un sevišķi viņu bailēs var ieraudzīt tāda procesa epizodi, kurā latvieši kārtējo reizi mēģina kļūt par vāciešiem, baidoties tikt pašu sevis nogalinātiem. Tās nav tikai individuālas, subjektīvas bailes – mēs jūtam arī tautas sagraut gribošos impulsus.
Mēs, amerikāņi un angļi
Ir pētnieki, kas ievērojuši, ka Latvijas liktenis ir būt tuvāk Krievijai, kurpretim igauņi lemti Skandināvijai, bet leiši – Polijai. Šajā sakarā ir daudz interesanta, ko teikt. Pirmkārt, jau minēju - ģeogrāfiski Latvija vienmēr ir bijis kā gabaliņš tirdzniecības ceļa starp Vāciju un Krieviju. Atkarībā no tā, kas notiek uz šī ceļa, tā mums arī ir bijis jāuzvedas. Ne abas šīs valstis, ne Skandināvija nav ieinteresētas, lai Latvija būtu kā biznesu apgrūtinošs, nepieredzējis un lielummānīgs (viņuprāt, lieks) muitas postenis šajā ceļā. Mēs nebūtu ieguvuši un noturējuši savu neatkarību, ja ne Anglijas un ASV intereses, kuras spēja izpausties tikai 20-tajā – transporta tehnoloģiju attīstības gadsimtā, kas attālumus padarīja īsākus.
Varētu teikt arī, ka angļi un amerikāņi mūs gluži vai aiz matiem velk arī ārā mūsu šaurajiem domāšanas rāmjiem. Nevis mēs paši tos mainām, bet gan gaidām, ka kāds to darīs mūsu vietā. Tā Starptautiskais valūtas fonds šodien ir galvenais neracionālās, no PSRS mantotās valsts pārvaldes reducētājs. Tas, kurš mēģina panākt, ka valsts pārvalde cilvēkus apkalpo, nevis kas uzkundzējas cilvēkiem, kļūstot par nevienam nepiederošu uzņēmējdarbību, kuras peļņa gan kādam pieder. Mēs paši to nevarējām, tādēļ krīze bija neizbēgama.
Un Anglijas tiesa šodien pieņem būtiskus lēmumus, lai kaut kad līdz tiesai nonāktu Aivars Lembergs. Un lai mēs beidzot uzzinātu, vai viņš ir nacionālais varonis vai noziedznieks. Lai mēs uzzinātu, kāds drīkst būt bizness, un kāda ir konkurences loma šīs biznesa vides nodrošināšanā. Mums vēl daudz jāmācās, lai ne tikai izdarītu to, ko spēja igauņi – ieņemt „vāciešu” lomas, bet lai šīs lomas spētu arī spēlēt. Lai būtu ne tikai atbildīgi, bet arī protoši šo atbildību realizēt.
Mēs un krievi
Pareģojumā par Krieviju kā Latvijas nākotni es dzirdu ne tikai draudošus, neseno pagātni atgriezošus akordus. Mūsu valsts dalība visvarenākajos starptautiskajos klubos nenozīmē absolūtu drošību, bet lielāko, kāda vien starptautiskajās attiecības iespējama, noteikti. Es nedomāju, ka pārskatāmā nākotnē iespējama Latvijas inkorporācija Krievijā, bet ja tā, tad mēs varam justies droši un mums jāaplūko tuvināšanās izdevīgākie aspekti.
Interesanti, ka krievi jau gadsimtiem dzīvo līdzīgā lomu dualitātē kā mēs. Tikai viņiem nav „latvieši” un „vācieši”, bet slavofili un rietumnieki. Šie nosaukumi, šķiet, nāk no Pētera I laika, kas viņš centās modernizēt un rietumnieciskot Krieviju, sastopot sīvu un dažubrīd nepārvaramu pretestību. Pētera laikā Krievijā ieradās arī liels skaits holandiešu un vācu amatnieku, vēlākajos laikos šī valsts piedzīvoja franču kultūras un valodas apjūsmošanas periodu. Taču bija arī laiks „pirms tam”. Tad mums jāaplūko Polijas - Lietuvas ūnijas (rietumnieki) un Ivana Bargā Krievijas (slavofili) attiecības. Lietuva neielaida Eiropā mongoļus un tatārus un laikā, kad Lietuvas karaliste pletās no Baltijas līdz Melnajai jūrai, tā bija stabila līdzsvarojoša alternatīva krieviski – mongoliskajai impulsu nekontrolēšanas tradīcijai.
Lasot Ivana Bargā vēstules savam uz Lietuvu aizbēgušajam bijušajam draugam Kurbskim, var sajust gan sāpes, gan naidu, gan skaudību, gan savādu grūti izskaidrojamu tuvību. Lietuvā, kur lietuviskais bija „tikai” pārvaldes elements un kurā leišu valoda bija tikai viena no četrām lietotajām un nebūt ne dominējošā, lai neapgalvotu pretējo, dzīvoja galvenokārt slāvi, tajā brieda tagad redzamās mentalitātes atšķirības starp Baltkrieviju un Ukrainu no vienas puses un Krieviju no otras.
Mēs, igauņi un krievi
Krievijā, tāpat kā Latvijā, pagaidām vēl nav noticis tas, kas Igaunijā – mēs vēl neesam „vācieši” un krievi vēl nav „rietumnieki” vai „lietuvieši”. Mēs vēl neesam uzņēmušies atbildību par savām zemēm. Krievija ar savām milzu bagātībām vēl ilgi to var nedarīt, mums laika nav. Tieši tādēļ Latvija Krievijai var būt kā attīstības izmēģinājuma poligons. Krievi Latvijā ar laiku var uz Krieviju spēlēt tādu pat lomu kā Lietuvas krievi attiecībā pret Krieviju vēsturiski. Šodien rietumnieki Krievijā tiek saukti par „fašistiem” un kļūt par „fašistu” maz kurš grib. (Vācija kā Rietumi un pēdējais lielais konflikts ar tiem – Lielais Tēvijas karš ir radījis jaunu, Rietumos mazsaprotamu terminoloģiju. Fašisms galugalā ir itāļu – latīņu cilmes vārds, kurš politiski apzīmēja to, par ko iestājās Musolīni – savilkt tautu kā atsevišķus žagarus ciešā buntē, kuru vairs nav iespējams pārlauzt. Hitlers bija nacionālsociālists, bet nacionālsociālistu šodienas Krievijā ir vairāk, nekā Igaunijā iedzīvotāju – tā nesen ļoti trāpīgi apgalvoja kāds no igauņu valstsvīriem).
Krustcelēs, garajā pupā
Jebkurā laika momentā mēs atrodamies krustcelēs. Tās nav ierīkotas starp „labo” un „slikto” izvēli. Attīstībai reizēm jāiet pa gariem apkārtceļiem, lai izaugtu par kaut ko daudz krāšņāku nekā varētu būt, ejot pa īsākajiem un it kā drošākajiem. Man šķiet, ka iespēju šodienas krustcelēs „aiziet pareizi” nenodrošinās politiskā retorika un ārkārtas vēlēšanas. Še neiztikt bez intelektuāliem centieniem, kas spējīgi parādīt plašāku un dziļāku ceļa karti, nekā mums ikdienā ir bijis pierasts un gribējies redzēt.
Lomu maiņa, identificējoties te ar „latviešiem” te ar „vāciešiem” (deputātiem un komentētājiem) man šķiet kā kāpšana pa garo pupu. Tur ir savs atkarīgais elements un sava attīstība, savs nacionālisms un savs skatījums uz āru, savs pagāniskais un savs kristietiskais elements. Dažādos laika posmos ir vajadzīgs viens, citos otrs. Garajā pupā nevar uzkāpt ar vienu kāju, tās zari ir pamīšus, kā pakāpieni.
|
