Es gribu vairāk parunāt par klimaksu. No pirmā acu uzmetiena, sevišķi ja tam uzmestas vīrieša vai jaunas sievietes acis, nešķiet ne interesanta, ne svarīga tēma. Turklāt tā parasti tiek reducēta uz ļoti šauru un bioloģisku izpratni – hormonālas izmaiņas sievietēm dzīves vidusposmā, karstuma viļņi un koncentrēšanās grūtības dēļ tiem. Ja klimakss iestājas, tad jāiet pie ginekologa un jāprasa, lai tas izraksta kādas nebūt drapes. Manas acis gan ir daudz ieinteresētākas par visu šo būšanu.

Šajā vietnē esam diezgan daudz Dzemdes stāstu dzirdējuši. Un klimakss taču arī ir labs stāsts – jo tas ir Dzemdes nāves pārdzīvojums! Gana spilgts un vēl viens apliecinājums tam, ka dzemde ir daudz būtiskāks un sievietes emocionālo dzīvi ietekmējošs orgāns, kā gribētos to atzīt. Ļoti daudzas sievietes stāsta, ka nekad jaunībā nebūtu varējušas iedomāties, kā tas ir, just iestājamies menopauzi.

Jauna sieviete, ja nav par to pamācīta, nespēj arī premenstruālajā sindromā saskatīt dzemdes izmisumu un bēdas par nenotikušu apaugļošanos. Un klimakss savā ziņā ir visi dzīves PMS kopā – bēdas par visiem nedzimušajiem bērniem un skaudra apziņa, ka nākotnē neko labot nevarēs. Bet arī daudz kas vairāk tur ir un vārdos neizsakāmāk.

Atceros klienti pirmajā konsultācijā, kura jau divus gadus lieto antidepresantus. Acīs – jau pa gabalu saskatāmas bēdas, stāstījums depresīvs, pat bezcerīgs. Ja tas būtu jālasa kā teksts, varētu padomāt, ka tā ir pašnāvnieka pirmsnāves vēstule. Tomēr ķermenī jaušama vitalitāte, tas runā citu valodu – par mūžseno sievišķo izdzīvotvajadzību un izdzīvotspēju ne tādos vien dvēseles stāvokļos. Tieši ķermenis šai sievietei ir pateicis priekšā, kur ir izeja – vasarās, kad viņa daudz sporto, peldas, sauļojas un visādi citādi sevi lutina, antidepresanti nav vajadzīgi. Bet ziema, ar milzu aizņemtību savas vīrišķās daļas dzīvē (t.i. darbā) galina nost. Bet, nezin kādēļ viņa šo dabas priekšāteikšanu nedzird. Kāpēc?

Šī kliente nav vienīgā, kurai klimakss izvēršas autoagresīvā darbībā. Tā vēstījums ir apmērām šāds – „tā kā būt sievietei nozīmē apkalpot Dzemdi un nemitīgi dzemdēt (nevis bērnus audzināt, būt arī Mātei, - šādi iezīmējas konflikts starp Dzemdi un Mātes lomu) un ja viņa to nedara, tad šādai sievietei ir jāmirst. Viņa ir jāsoda ar nāvi, vai (un) jāpārveido par vīrieti. Kamēr tas nav izdarīts, viņa ir kauna traips visam sieviešu dzimumam.” Protams, ka šādam dziļi arhetipiskam un kaut kādos vēsturiskos laikmetos arī objektīvi pamatotam priekšstatam nevar nebūt psihisku un somatisku izpausmju, ja tas izlaužas modernās sievietes dzīvē.

Nereti notiek tā, ka sieviete klimaksā pazaudē interesi par seksuālo dzīvi, kļūst kašķīga, agresīva un vīru pamest gatava. Tas viņai vairs nav „vīrietis, uz kuru skatās sieviete”, tādējādi netieši paužot vienu no pārdotās seksualitātes lozungiem – sekss ir nevis dzīves kvalitātei, bet bērnu ieņemšanai! Šāda attieksme tikai padara ciešanas smagākas, jo labs sekss taču ir labāks antidepresants par visiem antidepresantiem, kas jelkad tikuši un vēl tiks radīti.

Bieži gadās, ka klimaksā sieviete ir tik apjukusi, zaudējusi un dusmīga, ka uzbrūk sev kā Dievietei (neziedojot Dievietes templim – savam ķermenim) un sev kā Mātei (nepriecājoties par bērniem, kas ir dzemdēti, bet bēdājoties par tiem, kas nav dzemdēti). Bet ir arī otra, pretēja tendence – izmantot Mātes lomu, lai, pirmkārt, konkurētu ar meitām un vedeklām par mazbērniem, un otrkārt, lai saplūstu ar meitu (retāk vedeklu), izveidojot ar to attiecības – tu esi mana Dzemde un es esmu šīs dzemdes apkalpojošais mehānisms, mēs abas esam viens un tas pats subjekts. Un izmantot Dievieti, lai kļūtu par moralizējošu un fanātisku vīriešnīdēju, kas nereti ieņem priekšzīmīgas Dieva baznīcāgājējas izskatu.

Citiem vārdiem sakot – ja Dzemde apklust, Dievietei un Mātei/Meitai paliek vairāk enerģijas, tādēļ tā var vairāk pievērsies matriarhāta ideoloģiskajai pusei – cīņai pret Tēva varu un Tēva/Dēla vienotību caur Svēto garu.

Tad, kad izsāpēts Dzemdes zaudējums, un nostiprināta Dieviete un Māte, sieviete ļoti bieži kļūst par „bābu”, kā es to pie sevis saucu. Viņa būtu varējusi kļūt par „dāmu”, bet tad viņai būtu bijis jāatsakās no vīrišķā okupēšanas un no skatīšanās uz vīriešiem no augšas. Bāba ir tāda uniseks būtne, kurai no priekšas nevar atšķirt, kur beidzas krūtis un kur sākas vēders. Bet no aizmugures tāda izskatās pēc staigājoša kuba, nevis turpina radīt asociācijas ar kādu no stīgu instrumentiem – vijoli, čellu vai kontrabasu. Bābai nav vajadzīgs arī frizieris.

Runājot par klimaksu, mums jāpieskaras arī preklimaktēriskām izpausmēm. Man šķiet, tās sākas jau ar „ženščina v soku” vecumu, kurš pēc maniem novērojumiem sākas tieši 39 gadu vecumā. Nevis 38 vai 40, bet tieši 39! Kādēļ? Nu tādēļ, ka 39-tajā dzimšanas dienā taču nevar nopietni, nevis tikai koķetējoši neaizdomāties par pēdējo desmitgadi, kad vēl būs iespējams dzemdēt! Nu un tad ir tikai dabiski, ja ieslēdzas „seksuālais turbo”, kas balstās uz līdzšinējā dzīvē iegūtās un nostiprinātās pašpārliecības un iekšējās drošības pamata.

Bet „pēdējā desmitgadē” nereti tiek pielietoti ne tikai nepiedzīvoto piedzīvojumu piedzīvošanas pasākumi kā „Dzemdes pēdējais kliedziens”. Arī nedzemdēto bērnu dzemdēšanas projekti, tajā skaitā ar ārpusdzemdes apaugļošanas tehnoloģijām, kā rezultātā trīnīšu dzimšana mātēm – četrdesmitgadniecēm jau vairs nav nekāda sensācija.

Tomēr visvairāk pārdomu vērtā tēma saistībā ar klimaksu man šķiet matriarhālās sistēmas audits, kā man gribas to apzīmēt. Sieviete, kura ieiet menopauzē, neapzināti un dziļi sev jautā – vai es esmu savas mātes vai vīramātes matriarhālajā sistēmā? Kura no mums ir Lielā Māte(spogulīt – spogulīt)? Kā ir ar meitām – vai tās subordinējas „mūsu” sistēmas Lielajai Mātei vai ir pieprecētas savu vīramāšu sistēmām? Ja pieprecētas un tādēļ pakļautas citai Lielajai Mātei vai ja kļuvušas par vīriešiem (izteikti integrētas vīriešu izglītībā un karjerā, devušās iekarot jaunas zemes pavisam burtiskā nozīmē), tad kas turpmāk būs mūsu matriarhālās sistēmas Dzemde? Vai tik nenotiks tā, ka līdz ar vienas sievietes ieiešanu menopauzē, nomirst visa matriarhālā sistēma, jo tai vairs nav savas Dzemdes? Varbūt var glābt vedeklas, kas pieprecētas un var būt sistēmas Dzemdes, kam menopauzē iegājušās sievietes būtu tāds kā apkalpojošais (psihiskais, arhetipiskais) mehānisms?

Manuprāt, šie jautājumi ir sāpīgi un grūti apzināmi, ja vien kāds tos šitā te neuzdod – tieši pierē un ja vien ir gana daudz intelekta, lai tos saklausītu. Man šķiet, ka tieši dzimtaskoka līmeņa rūpes dod vislielāko pienesumu klimaksa klīniskajai ainai. Kas mēs būsim, kad manis (manas dzemdes) vairs nebūs?