Meklējot  atbildes uz daudzajiem jautājumiem „Parex” bankas pārņemšanas sakarā, šajā procesā dalību ņēmušās personas un politiskie spēki polarizējas un sāk viens otru vainot visādos grēkos, visnotaļ interesantos.

Tas, ka šajā procesā Latvijas Bankas šefs ir nevis argumentējis, bet spiedzis, lai paliek retorisku cīņas paņēmienu apjūsmotājiem un analizētājiem. Bet tas, ka Rimševica alga joprojām, neieslīgstot sīkumos, ir trīskārt lielāka par Valsts Prezidenta, nemaz jau nerunājot par sīkaļīgo Ministru prezidenta atalgojumu, gan liek aizdomāties.

Un tad vēl Finansu un Kapitāla tirgus (esmu par slinku, lai precīzi ielāgotu visus šos nosaukumus) granddāmas Rimševicu un gan jau arī sevi aizstāvošais paziņojums, ka tik svarīgos amatos sēdošie cilvēki nedrīkstot būt nabagi. Tas viņai skaitās pietiekams pamatojums.

To var saprast tā, ka visa šī putra savārījusies arī tādēļ, ka ne Rimševics, ne Krūmane nav bijuši pietiekoši finansiāli aizsargāti, tas ir – bijuši ietekmējami, jo viņu atalgojums vēl nav sasniedzis to, kuru saņēmuši „Parexa” Kargins un Krasovickis. Varētu ilgi runāt par jautājumu, cik jāmaksā ierēdnim, lai viņš būtu vismaz lojāls pret valsti tad, kad būt lojālam pret sevi personiski var būt finansiāli daudz patīkamāk. Bet tā var zaudēt jebkuru cerību aiztikt līdz jautājumam par patriotismu pret valsti – savu darba devēju un saimnieku.

Šeit mēs nevaram nenonākt pie tā, ko bija pamanījis pat Kārlis Leiškalns – cilvēki pret valsti izturas kā pret māti, no kuras gaida gan pamudinājumus gan apbalvojumus. Kas ir tieši pretēji tam, kā par to izteicies Amerikas prezidents Kenedijs: „Nejautā, ko Amerika ir devusi tev. Bet pajautā, ko tu esi devis Amerikai”.

Mani interesē šīs sociālpolitiskās bērna – mātes attiecības. Kā cilvēki uztver realitāti. Izskatās, ka neviens no nosauktajiem neredz sevi par Kalpotāju, vairāk par tādu kā savdabīgu mikrouzņēmēju, kas pārdod savus pakalpojumus tikai vienam pircējam – valstij. Tomēr neviens no viņiem nav apliecinājis, ka spēj šos pakalpojumus pārdot arī citos tirgos, tādēļ es nu nekādi nevaru pieņemt ne Rimševicu ne Krūmani kā tādus, pēc kuriem stāvētu rindā privātas kompānijas, gatavas šos speciālistus pārpirkt un apzeltīt.

Es nevaru spriest, bija viņi savu uzdevumu augstumos Parexa pārņemšanā vai nebija. Pat Ģenerālprokurors domā, ka tas prasīs ļoti ilgu laiku, lai visu noskaidrotu. Man gribas šo to pateikt šo valsts Kalpotāju sakarā, kas uztver sevi par Uzņēmējiem. Kas iedomājas sevi par nezin cik vērtīgiem, vienlaikus esot ļoti korumpējamā stāvoklī ar saviem daudzu simtu tūkstošu lielajiem parādiem. Un kas skaļi vai klusām, bet par savu lielo algu pamatojumu min to, ka algai samazinoties, vairs nespēs atmaksāt paņemtos kredītus.

Manuprāt, tā ir Kalpotāju diktatūra. Kopā ar deputātiem un politiskajām partijām šie gudrinieki ir nozaguši mums valsti un cenšas iegalvot, ka tas ir normāli. Šie cilvēki nemaz nejūtas mazvērtīgi attiecībā pret īstajiem uzņēmējiem, kas riskē ar personisko naudu, mēģinot radīt darba vietas, kas ražotu konkurētspējīgu produktu tirgū. Vēl vairāk, viņi mēģina šos uzņēmējus ierobežot, kontrolēt un reketēt, saņemot savu nemaz ne tik mazo, turklāt garantēto algu no valsts, kurpretī uzņēmējam garantēts netiek nekas.

Problēma ir šādu Kalpotāju milzīgais skaits Latvijā attiecībā pret to cilvēku skaitu, kas mēģina paši saviem spēkiem darboties tirgū. Šai krīzei būtu jābūt kā slotai, kas iztīra no siltām vietiņām visus, kas nelietderīgi apēd mūsu nodokļus. Tomēr tā nenotiek, tiek ģenerēti arvien jauni likumprojekti, kas paģēr mums visiem un mūsu bērniem maksāt vairāk. Jo Kalpotāju kungi ir aizmirsuši, ka viņi nav Kungi. Kungi ir tie, kas uzņemas galējo atbildību, kas pieņem darbā un kas atlaiž tos, kas iedomājas sevi par neatbilstoši dārgiem esam.

Kalpotājiem nesagādāja nekādas grūtības vienu miljardu vai 37 procentus no MŪSU valsts budžeta iemest vienā bankā uz nezināmi ilgu laiku vai uz visiem laikiem, tādējādi darbos parādot, kādas ir viņu prioritātes. Un necerēt, ka kādreiz viņi spēs domāt par reālu veselības aizsardzības vai izglītības sistēmu pietuvināšanas to patērētājiem.

Šie kalpotāji ir maskēti boļševiki, dažreiz viņi ir maskējušies paši no sevis. Tie iekļaujas tajos 55% Latvijas iedzīvotāju, kurus 1919. gadā Andrievs Niedra uzskatīja par nenobriedušiem, lai uzņemtos atbildību par valsts attīstības veicināšanu, nevis zagšanu no sev tuvākā un sarkanā terora. Tas bija Niedras arguments pret neatkarīgas Latvijas iespējamību, lai gan viņš uzskatīja, ka lieta nav bezcerīga, vajag tikai realizēt gudru un audzinošu agrārreformu.

Es domāju ļoti līdzīgi kā Niedra. Manuprāt, jāpriecājas, ka Kalpotāji savu diktatūru vēl realizē bez sarkanā terora. Tomēr cerēt, ka tie labprātīgi ķersies pie godīga darba un uzņemsies uzņēmējdarbības riskus, nav nekāda pamata. Visticamāk turpināsies šī tendence, ka mūsu Kalpi uzvedīsies kā mūsu Kungi un mēs nespēsim to ietekmēt. Jo esam pārlieku maz, viņu ir nesalīdzināmi vairāk kā Niedraslaika tikai nedaudz vairāk par pusi.

Vienīgais, ko šādos apstākļos var darīt, ir censties palielināt tās naudas daudzumu, kas pastāv ārpus valsts naudas un pār kuru tiek realizēta privāta kontrole. Ja šī nauda ir īsto cilvēku rokās, tad valsts bankrota apstākļos var izdarīt lielas lietas. Beidzot panākt, ka Kalpi zina, ka ir kalpi. Un ka Kungi prot atlaist savus Kalpus tad, ja no tiem nav nekādas jēgas ārpus viņu pašu iedomātās.