Pēdējā laikā man, varbūt 4. Maija, varbūt prezidenta vēlēšanu aktualitāšu, un gan jau vēl daudz kā cita inspirētam, nācās domāt par dīvaino tēmu „Latviešu karalis”. Mums, atšķirībā no leišiem, krieviem un vairuma Eiropas tautu, tāds (vēl?) nav bijis. Vai tas ir tik nebūtiski, ka nav? Vai tauta var iztikt bez nobeigta feodālā attīstības etapa? Un ja īsti nevar - vai tas ir kompensējams kaut kā citādi?
Feodālisms, manuprāt , nozīmē to mitoloģiskās attīstības posmu, kurā Reja (Māte) atdod Kronam (Tēvam) bērnus, kurus tātad ir pārstājusi uzskatīt tikai par saviem. Tātad sākusi dzīvot arī patriarhālajā realitātē, rēķinoties, ka bērnam ir ne tikai Māte, bet arī Tēvs. Bet Tēvs vēl nav nobriedis, viņš vēl nav apjautis, ko nozīmē būt Tēvam un ar ko šī loma atšķiras no Mātes lomas. Krons aprij tam pasniegtos bērnus, tātad maksimāli pietuvina tos sev, tātad dara to pašu, ko darīja pirmmāte Gaja - izmanto. Krons uztver Tēva lomu kā vīrieškārtas Māti, kas pauž bailes no šīs Mātes – sievietes un perina atriebību tai. Kronam šķiet lieliski, ka tagad (beidzot!) Māte būs vīrietis. Tomēr viņš ir patruls atriebējs, kas atņem sievietei Mātes lomu, īsti neko jaunu tajā neienesot.
Var jau būt, ka ne tikai tā – Krons un feodālisms rada ne tikai dzimumnespecifisku Mātes lomu, bet arī pavisam citu, vērienīgu mērogu. Viņš ģimenes lietu padara par valsts lietu – tie paši procesi, kas norisa matriarhālajā ģimenē „līdz Tēvam”, pēc Krona atnākšanas sāka norisēt valstī, sākotnēji nelielā (piemērām, grieķu pilsētvalstī, kuras optimālais lielums, saskaņā ar Platonu, ir 5500 pilsoņu). Bet ar laiku arvien lielākā un lielākā – kā Francija un Anglija. Vai pat kā Ķīna un Krievija!
Laikam tomēr tas ir kas dikti svarīgs – Karalis (ne tik tipiski – Karaliene), kā nācijas Lielā Māte, jo tas matriarhālās attiecības no ģimenes iznes sabiedrībā un valstī apvieno lielas teritorijas zem vienotu vērtību varas. Latvijā starp latviešiem šis process nav noticis. Un var stādīties priekšā, kādēļ.
Vēsture
Senajiem latviešiem, ienākušiem dzīvot teritorijā ap svarīgo Daugavas tirdzniecības ceļu, bija jāizveido karaliste, kas spētu īstenot kontroli pār šo ceļu. Gan jāapsargā tas, gan jāsavāc nodevas no ceļotājiem. Taču citi spēki, kas arī vēlējās kontrolēt šo ceļu, izrādījās stiprāki un – patriarhālāki, tādēļ arī spējīgāki sevi organizēt. Tie nāca gan no Austrumiem (pareizticīgo baznīca senajā Jersikā), gan Rietumiem (dienvidvikingi, Lībekas tirgotāji, misionāri un karavīri). Latvieši nespēja apvienoties zem viena karaļa centralizētās vadības karoga, droši vien arī tādēļ, ka nespēja saprast, cik tas svarīgi – atrauties no sīkajām lokālajām interesēm, lai dotos kāda viena apvienotajā karadraudzē un noliktu savu galvu kaut kur pie Daugavas. Izdevīgāk taču bija doties laupīšanas karagājienos, pie igauņiem vai leišiem kaut vai.
Daba tukšumu nemīl, tādēļ „karalis” un feodālā hierarhija šeit tika atvesta pār jūru. Izveidojās divvalodīga nācija, kuras Krons bija vācietis. Kad 700 gadus vēlāk šis Krons repatriējās, tukšums atjaunojās un mums no jauna izvirzījās vecais uzdevums – izvēlēt tādu Karali, kurš pārstāvētu visas nācijas intereses.
Tad nu tagad tas notiek, mums ir parādījušies oligarhi, kuri ir vēlējušies (un mēs to kaut kādā mērā esam atļāvuši) sakoncentrēt ap sevi valsts resursus. Tie ir „nozaguši” valsti, kas no matriarhālā viedokļa izklausās dīvaini – tur zagšana nepastāv, tāpat kā dabā. Tur paņem tik daudz, cik var panest un cik var nosargāt no citiem paņēmējiem. Tur stiprākajam ir jāpaņem, jāapvieno un jārada feodāla valsts.
Matriarhālā matrice
Cilvēkiem ļoti svarīgs ir jautājums – „kurš šeit galvenais?” (Krona laikmetā. Vai – „kura no mums visskaistākā?” - pirmmātes Gajas laikmetā.). Atbilde uz šo jautājumu strukturē kādu dziļu slāni mūsu psihē, nepieļaujot haosu tajā. Ja nav Karaļa, vai vismaz oligarhu, tad psihe ir haosā, tad nav vēl atrastas tās vērtības, kas to (psihi) varētu sākotnēji strukturēt un pēc tam – organizēt. Šis ir iemesls, kādēļ saku – mēs nevarēsim iztikt bez elites un bez vadoņa vai vismaz prezidenta ar plašām pilnvarām.
Šie jautājumi attiecas uz tā saukto matriarhālo matrici mūsu psihē, kas dzimtaskokos izpaužas kā skaidrība, kura ir dzimtas Lielā Māte. Vai tā ir vispāratzīta, jeb tomēr tās autoritāte tiek apšaubīta? Vai arī ir divas vai trīs Mātes, kas ilgstoši cīnās savā starpā, kā rezultātā sistēmas struktūra neizveidojas kā gana skaidra? Katrai ir savi atbalstītāji un ir arī vesela rinda „neatkarīgo”. Bet starp Meitām – Māsām valda apmulsums un tās lielu daļu savas enerģijas ir spiestas iztērēt šī apmulsuma un savas dezorientētības pārvarēšanai.
Man šķiet, ka līdzīgi ir arī ar lielākām par dzimtu sistēmām - tiklīdz tur ir „visskaistākā” vai „galvenais”, tā atbrīvojas šī jautājuma risināšanā saistītā enerģija un notiek strauja izaugsme objektīvo (ārējo) attiecību jomā un kaut kas tiek „ražots”. Bet, kamēr skaidrības nav, tikmēr cilvēki mokās, viņiem nav sajūtas, ka aiz Lielās Mātes viņi atrodas kā aiz mūra, drošībā. Daudzas manas klientes pie manis ir atnākušas dēļ tā, ka viņu matriarhālā matrice nav gana stabila un drošā.
20. gadsimts
Jebkura sistēma, vienalga kādos apstākļos radusies, sāk attīstīties („pašpārbaudīties”) no matriarhālās matrices. Mūsu pirmā valsts veidojās kapitālistisku (pilsonisku) attiecību apstākļos, kuros valsti uztver kā pakalpojumu sniedzēju sabiedrībai. Rietumeiropā tas varēja notikt pēc tam, kad buržuāzija ir kļuvusi stiprāka par feodālo kārtu sistēmu un uz tās bāzes izveidoto ierēdniecību. Latvijā tomēr kapitālisms toreiz lielā mērā bija vien vēlamība – līdz 1. Pasaules karam tā attīstību lielā mērā garantēja Krievijas impērijas kapitāls, no kura 1918. gadā bija palikušas vien atmiņas.
Rezultātā latviešu vāciskajā gara audzinātā un vienlaicīgi visu vācisko ienīstošā jauninteliģenece kopā ar vācu aristokrātijas un pilsonības atliekām varēja izveidot tikai feodāli birokrātisku valsti, bet bez Karaļa. Turklāt pieņemot sev pārāk modernu Satversmi, kurā Prezidentam bija jābūt kā seno feodālo tradīciju un tajā sakrāto pieredzi reprezentējošam, no aristokrātijas vēlētam Karalim.
Taču Latvijā atšķirībā no Vācijas, no kurienes nāca mūsu Satversmes prototipi, trūka atbilstošas raudzes gara aristokrātu, kuriem būtu bijis jāpārņem asiņu aristokrātijas autoritāte un atbildība. Tādēļ valsts kā sistēma turpināja darboties pie matriarhālās matrices nostiprināšanas. Ulmaņa apvērsums bija loģisks šādas attīstības etaps.
4. maija republikai bija vēl smagāki uzdevumi pūrā. Tā taču veidojās uz feodāli – komunistiska pamata, kuru pamatā bija daudz arhaiskāka struktūra kā 1918. gadā. 1991. gadā mēs nevarējām nebūt tur, kur bijām – pie matriarhāli – kolektīvistiskas ideoloģijas, kura kā objektīvu izjuta reālu Lielās Mātes mūžam neizsīkstošo krūti, no kuras taču visiem, sevišķi naskākajiem indivīdiem pienākas tik, cik gribas. Kā gan var būt citādi?
Nākošos divdesmit gadus matriarhālais feodālisms ir turpinājis veidoties un attīstīties uz valsts ierēdniecības bāzes, kura tradicionāli, no Krievijas impērijas laikiem ir sevi izjutusi kā valsts vasaļus, nevis kalpotājus sabiedrībai. Tātad – kukuļi ir vasaļu vasaļu maksājumi par lēņiem, daļa no kuriem ir jāsamaksā senioram. Šāda sistēma nesaprot, kas ir korupcija, tās domāšanas rāmjos tāda parādība ir tikpat grūti apjaušama kā sniegs Āfrikā.
Arī šodien kapitālistiski pilsoniskie elementi vēl nav guvuši pār virsroku, valsts vēl nav servisa institūcija, kas nodrošina sabiedrības ērtības. Ir otrādi – sabiedrībai jānodrošina valsts (partejiski ierēdnieciski feodālā matriarhāta)ērtības. Tomēr – krīze savu ir darījusi, feodālā ierēdniecība un tās arhetipiskā ideoloģija ir bankrotējusi un nāvīgi ievainota. Mēs dzirdam par jauniem uzņēmējiem, kas izmanās kaut ko eksportēt un tādēļ var nemaksāt kukuļus birokrātijas krustcelēs sēdošajiem feodāļiem, kuri joprojām grib naski kontrolēt tās vietējās norises, kuras šīs kontroles dēļ nav tirgus.
Jautājums ir – vai mums izdosies izveidot valsti uz moderna, kapitālistiska pamata. Tas nenozīmē tikai visur ievēlēt veiksmīgus uzņēmējus. Pa lielākai daļai tie ir pašpārliecināti, nepietiekoši izglītoti, bet instinktīvi uz attīstību orientēti ļaudis. Nokļuvuši matriarhālās varas apkampienos, tie uzreiz ierauga tās iespējas, ko sniedz valstiski Lielā Krūts. Kā gan tad var gribēt turpināt ļaut sevi dauzīt kapitālistiskajā konkurencē, ja šeit plūst piena upes ķīseļa krastos?
Patriarhālais virsslānis
Pretējs feodālajam principam un vienlaicīgi – to papildinošs, tālāk attīstošs ir pilsoniskais princips – tas pamatojas individuālismā, cilvēktiesībās un tas ir izaudzis buržuāzisko revolūciju rezultātā, piespiežot absolūtajām monarhijām pārtapt konstitucionālajās. Taču pat tur, kur karaļu un to vasaļu vairs nav (Francijā) feodālās tiesības tomēr nav pazudušas, matriarhālā matrice turpina balstīt sabiedrības pamatus. Tur, kur absolūto varu (bet ne autoritāti un spēku, kas nāk no aristokrātu dzimtaskokiem) ir zaudējusi „asiņu” aristokrātija, klāt nākusi naudas un gara aristokrātija – pie kam nevis parazitējot, bet pārņemot asiņu aristokrātijas atbildību.
Tas ir krasā kontrastā ar Latviju, kur nav nekādas nostiprinātas aristokrātijas un līdz ar to – totālā šodienas autoritāšu krīze. Nevienam neviens nav jāciena un katrs katru var pasūtīt uz vienu vietu. Tomēr juridiski mēs esam pārņēmuši patriarhālu tiesību sistēmu, kurā zagšana tiek saukta par zagšanu un kurā netiek akceptēts tas, ka katrs ņem tik, cik var panest un zagšana ir vien paņemšana. Tādējādi dabūjam pamatīgu problēmu, kuru labi jautājuma veidā izteicis Alfrēds Rubiks – vai Aivars Lembergs ir smagos noziegumos apsūdzēts likumpārkāpējs vai godājams Prezidenta amata kandidāts?
Tomēr bez Lemberga, Šķēles un arī ulmaņlaiku Ulmaņa nekas lāga „nerullē”, iestājas muldēšana un tāda pati visa izzagšana, tikai pa mazākam gabaliņam. Un viss aizaug ar nezālēm vai sarūs sētmalē.
Mūsu oligarhi nav zevi, kas pārrauga pašregulējošu sistēmu. Tie ir kroni, kam ir pašaurs skatījums, bet lielas ambīcijas atriebties Lielajai Mātei. Savu atbalstu viņiem es balstu apsvērumā, ka tie ir attīstītāki par vakardienas Reju un Gaju. Tiem jādzemdina Zevs, bez Tēva Krona Zevs nevar dzimt. Bet vienlaicīgi ir tik mokoši gaidīt, kad nāks Zevs un aizsūtīs vecākus tur, kur tie jāaizsūta – uz Svētlaimīgo salām.
Komunikācija matriarhālajā matricē
Vienmēr jau prasa – ko darīt? Parasti uz šādu jautājumu es atbildu – darīt var tikai to, kas tu esi. Tādēļ svarīgāks ir jautājums – kas es esmu, kādam būt? Taču šoreiz tas nav personiskās attīstības jautājums. Tas ir jautājums vai un kā iesaistīties valsts attīstīšanā. Ļoti praktisks jautājums, pilnīgi nesaistīts ar jautājumu – „kas esi tu pats?” un „kā jūties?”. Ja cilvēks, labu gribēdams, iesaistās politiskajā dzīvē ar patriarhālas attīstības motivāciju, bet šī dzīve noris galvenokārt matriarhālās matrices nostiprināšanas vārdā – vai šis cilvēks jutīsies gandarīts? Vai viņš netiks salauzts? Vai viņš nezaudēs „dažas dvēseles daļas”, kā par to izteicies bijušais Saeimas spīkers?
Svarīgs ir jautājums – kas liecina, ka cilvēki risina matriarhālus un kas, ka patriarhālus jautājumus? Jau teicu, ka matriarhālo struktūru veido jautājums – kura ir visskaistākā? Un – kurš ir galvenais? Matriarhālās cīņas vienmēr noris nemanāmi, aizmuguriski un tajās nav likumu, tāpat kā dabā. Mēs tikai izjūtam kaut kādas „tektoniskas pārbīdes”, kuras ļoti maina mūsu dzīvi, bet kurus ietekmēt ir tikpat grūti kā novērst zemestrīces. Lielākais, uz ko mēs varam cerēt – ka tektoniskie procesi nostabilizēsies, apstāsies un cilvēki varēs pārstāt raizēties, vai nepazudīs zeme zem kājām. Kamēr tas nenotiek, nekādi lielie darbi objektīvās dzīves uzlabošanā nav iespējami.
Intrigas, apmelošanas, nodevības („paņēma un uzmeta”) – ar to visu nodarbojās gan arhaiskās Mātes un Meitas, gan feodālie galmi. Šajās cīņās tiek patērēti milzu resursi bez kādas objektīvas jēgas. Bet nevar teikt, ka tas ir subjektīvi bezjēdzīgi – tā tas ir vien tad, kad jau izveidojusies stabila matriarhāla sistēma. Un kad parādījušies jauni uzdevumi – objektīvās attiecības un to izaicinājumi. Varam jau teikt – mums nav Rejas, Krona un Zeva. Bet varam arī vienkāršāk – mums nav autoritāšu. Mums nav zināšanu un pieredzes, kas garantē ātru matriarhālās matrices nostabilizēšanos, un nostiprināšanos kā pamatam objektīvajās Tēva varas attiecībās. Var jau teikt arī – mums nav nacionālās idejas! Un, paklausot Solvitas Āboltiņas lūgumam, steidzīgi apsēsties pie galda un dažās stundās to ideju uzrakstīt. Ja ir stabila matriarhālā matrice, tad idejas tajā rodas pašas no sevis, bet, kamēr tā nav stabila, tikmēr neko ģenerēt nevar.
Patriarhāla komunikācija
Patriarhālo cīņu formāts ir atklātība - vīrišķais vienmēr ir redzams. Atklāta diskusija, divkauja vai tiesa. Tā, lai objektīvs vērotājs varētu piedalīties uzvarētāja noteikšanā – tiesnešus vajag daudzus, pretstatā matriarhālajam vienam un nezin kur noslēptam. Patriarhālais ir cietis no mātišķajām „čarām”, matriarhālajām čūskām, kas vienmēr snaikstījušās, lai sanaidotu brāļus. Tas ir cīnījies ar Mātes/Meitas Pūķi, lai atbrīvotu Princesi un pats sevi. Lai visu to darītu, ir vajadzīga Gaisma, Apziņa un Vārds.
Tādēļ pats galvenais patriarhālajās cīņās – nemitīga nepieciešamība apliecināties, vai kāds tevi nav nodevis, vai joprojām drīkst uzticēties. Vīrišķais pieprasa „vīru un vārdu”, bet vienlaicīgi nespēj šim vienam vīram un vienam vārdam uzticēties uzreiz. Bailes no iespējamām matriarhālajām manipulācijām ir milzīgas. Vēsturiski un arhetipiski pamatotas, bet parasti galīgi nepamatotas konkrētajā objektīvajā situācijā.
Patriarhālas komunikācijas publiskās izpausmes ir zvēresti, demonstrācijas, līgumi, brīvā prese. Uzticamība tiek mērīta un pārmērīta. Bailes tikt nodotam ir lielas, bet tās ir devušas savu produkciju – instrumentus, kas aizsargā no nodevības un izzagšanas.
Izvēles
Es reizēm sev jautāju – kādēļ tu, Viestur, necenties kaut ko paveikt politikā? Un atbildu – esmu gauži vārgs matriarhālajos cīniņos – tur man nav izredžu. Man tie riebjas, kaut arī saprotu, ka tie ir vajadzīgi – par to arī še rakstu. Patriarhāli daru ko varu, bet tādēļ jau nav jābūt deputātam. Var darīt arī to, kas šeit, arī tā ir politika – kā darbs šai valstij.
Man kritērijs ir – kas mani klausās, cik tādu cilvēku ir? Ja nav daudz, tad kādas man tiesības uzbāzties ar savām idejām? Līdz šim esmu ticis uzklausīts galvenokārt kā matriarhālās pasaules izskaidrotājs. Galvenokārt to no manis ir prasījuši daudzie žurnālisti, kas nākuši ciemos. Labs piemērs ir pagājušās nedēļas blogs – lai gan manas mājaslapas apmeklējumu skaitošie instrumenti nav saskatījuši neko īpašu, šeit http://www.reitingi.lv/lv/info/3106.html parādās, ka četrās dienās uz šo blogu kā linku ir bijis vairāk klikšķu kā aprīļa mēnesī uz visu lapu.
Cilvēkus interesē Dievietes pasaule, tādēļ arī tik daudz sieviešu žurnālu un tādēļ arī tādas problēmas ar objektīvu, brīvu presi. Tādēļ arī tādas problēmas ar moderno teātra un literatūras procesu apjaušanu. Svarīgāks par Daugavas ūdensceļu katram joprojām ir „savs kaktiņš, savs stūrītis zemes”.
Bet kaut kas jau jādara ir, un virziens ir skaidrs. Man liekas, vajag „redzēt laukumu”, tad var izvēlēties, kas kuram piemērots – stāvēt vārtos vai būt centra uzbrucējam. Futbola komandā ir vienpadsmit spēlētāji, un visi ir vajadzīgi. Dzīves spēlēs vajag daudz vairāk. Tomēr visiem ir jāsaprot, kādu spēli tie spēlē - futbolu vai ūdenspolo. Tas nosaka gan komunikāciju, gan sadarbību, gan visas šīs spēles lietderības koeficientu.
|
